Vācija

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par valsti. Par citām jēdziena Vācija nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Vācijas Federatīvā Republika
Bundesrepublik Deutschland
Vācijas karogs Vācijas ģerbonis
Karogs Ģerbonis
HimnaDas Lied der Deutschen
Location of Germany
Galvaspilsēta
(un lielākā pilsēta)
Berlīne
52°31′N 13°24′E
Valsts valodas vācu valoda
Etniskās grupas (2010) 91,5% vācieši
2,4% turki
6,1% citi[1]
Demonīms vācieši
Valdība Federāla parlamentāra republika
 -  Prezidents Joahims Gauks
 -  Kanclers Angela Merkele
Valsts izveidošana
 -  Svētā Romas impērija 962. gadā 
 -  Vācijas impērija 1871. gada 18. janvārī 
 -  Federatīva Republika 1949. gada 23. maijā 
 -  Apvienošana 1990. gada 3. oktobrī 
Iestāšanās ES 1957. gada 25. martā
Platība
 -  Kopā 357 021 km² (63.)
 -  Ūdens (%) 2,416
Iedzīvotāji
 -  iedzīvotāji 2010. g. 81 757 600 (14.)
 -  Blīvums 229/km² (55.)
IKP (PPP) 2010. gada aprēķins
 -  Kopā $2,932 triljoni[2] 
 -  Uz iedzīvotāju $35 930[2] 
Džini koef. (2006) 27 (zems
HDI (2010) 0,885 (ļoti augsts) (10.)
Valūta Euro (€) (EUR)
Laika josla CET (UTC+1)
 -  Vasarā (DST) CEST (UTC+2)
Interneta domēns .de
ISO 3166-1 kods 276 / DEU / DE
Tālsarunu kods +49

Vācija (vācu: Deutschland), oficiāli Vācijas Federatīvā Republika (Bundesrepublik Deutschland, [ˈbʊndəsʁepuˌbliːk ˈdɔʏtʃlant]),[3] ir valsts Centrāleiropā. To ziemeļos apskalo Ziemeļjūra un Baltijas jūra, kā arī robežojas ar Dāniju; savukārt austrumos robežojas ar Poliju un Čehiju; dienvidos ar Austriju un Šveici; rietumos ar Franciju, Beļģiju, Nīderlandi un Luksemburgu. Vācijas platība ir 357 021 km² un to ietekmē mērenās joslas klimats. Ziemeļos plešas plaši līdzenumi, bet, virzoties uz valsts dienvidiem, reljefs kļūst kalnaināks, līdz dienvidos tiek sasniegti Alpi. Vācija ar 81,8 miljoniem iedzīvotāju ir lielākā Eiropas Savienības dalībvalsts.

Pirms 100. gada mūsdienu Vācijas reģions bija zināms un dokumentētsĢermānija. To apdzīvoja vairākas ģermāņu ciltis. 10. gadsimta sākumā ģermāņu cilšu apdzīvotās teritorijas kļuva par pamatu Svētās Romas impērijai, kas pastāvēja līdz 1806. gadam. 16. gadsimta laikā Vācijas ziemeļi kļuva par Protestantu reformācijas centru. Kā mūsdienu nacionāla valsts Vācija pirmoreiz tika apvienota Francijas-Prūsijas kara laikā 1871. gadā. 1949. gadā pēc Otrā pasaules kara Vācija tika sadalīta divās atsevišķās valstīs — Austrumvācijā un Rietumvācijā — starp sabiedroto okupētajām teritorijām. 1990. gadā abas valstis tika apvienotas. Rietumvācija 1957. gadā kļuva par Eiropas Kopienas (EC) dibinātājvalsti. Eiropas Kopiena 1993. gadā kļuva par Eiropas Savienību. Vācija ir daļa no Šengenas zonas, un 1999. gadā tajā tika ieviesta Eiropas valūta eiro.

Vācija ir federāla parlamentāra republika, kas sastāv no 16 federālajām zemēm (Länder). Galvaspilsēta un lielākā pilsēta ir Berlīne. Vācija ir ANO, NATO, G8 un OECD dalībvalsts. Vācija ir ietekmīgs ekonomiskais spēks, kurai ir pasaulē trešā lielākā ekonomika[4] pēc IKP un piektā lielākā ekonomika pēc pirktspējas paritātes. Tai ir lielākais preču eksports, kā arī otrs lielākais preču imports pasaulē. Vācijai ir piešķirts pasaulē otrs lielākais gada budžets attīstībai,[5] tomēr militārie izdevumi tai ir sestie lielākie.[6] Valstī ir attīstījies augsts dzīves līmenis un izveidojusies vispārēja sociālās drošības sistēma. Tai ir noteicoša loma Eiropas lietās, kā arī aktīvi piedalās dažādos projektos globālā līmenī.[7] Vācija ir arī atzīts līderis dažādās zinātnes un tehnoloģijas sfērās.[8]

Etimoloģija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Vācijas nosaukumi

Vācijas nosaukumi daudzām tautām ir ļoti atšķirīgi, jo liela nozīme ir bijusi Vācijas ģeogrāfiskajam stāvoklim Eiropas centrā un tās ilgstošajai vēsturei, kuras laikā tās teritoriju ir apdzīvojušas vairākas ciltis, kā arī vēlāk, kad veidojās pirmās valstiņas, tā nebija vienota, bet gan sadrumstalota. Iespējams, ka nevienai citai Eiropas valstij nav tik izteikti daudz atšķirīgu nosaukumu. Piemēram, vācu valodā šo valsti sauc par Deutschland, savukārt franču valodā dēvē par Allemagne, angļu valodā - par Germany, poļu valodā - par Niemcy, bet igauņu valodā - par Saksamaa.

Atšķirībā no citiem, baltu tautas (latvieši un lietuvieši) šo valsti dēvē par Vāciju un Vokietiju. Šāda vārda izcelsme nav pilnībā skaidra, bet visticamāk senākais vārds vāca jeb vākiā bija rietumbaltu tautu dots apzīmējums vikingu sirotājiem. Leišu valodnieks Kazimirs Būga šo vārdu saista ar 6. gadsimta hronista Jordana pieminēto zviedru cilti vagoth. Savukārt pēc cita valodnieka Konstantīna Karuļa domām, vārda pamatā var būt indoeiropiešu vārds uek ("runāt"), no kā prūšu valodā radies vārds wackis ("kliedziens, kara sauciens"), arī latviešu vārds "vēkšķis". Tamlīdzīgi vārdi sākotnēji varēja būt lietoti nesaprotamā valodā runājošo rietumu kaimiņtautu piederīgo apzīmēšanai.

Vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Vācijas vēsture

Ģermāņu ciltis[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts un citi raksti: Ģermāņi un Ģermānija (novads)
Ģermāņu cilšu izplatība no 750. gada p.m.ē. līdz 1. gadsimtam.

Ir pieņemts ģermāņu etnoģenēzi saistīt ar skandināvu Bronzas laikmetu vai arī vēlāk ar pirmsromiešu Dzelzs laikmetu. 1. gadsimtā p.m.ē. no Skandināvijas dienvidiem un Vācijas ziemeļiem ciltis izpletās uz dienvidiem, austrumiem un rietumiem, nonākot saskarē ar ķeltu ciltīm Gallijā un irāņu, baltu, slāvu ciltīm Austrumeiropā. Maz ir zināms par ģermāņu agrīno vēsturi, izņemot rakstiskās liecības par viņu kontaktiem ar Romas impēriju, etimoloģiskos pētījumus un arheoloģiskos atradumus.[9]

Augusta Oktaviāna valdīšanas laikā Romas karavadonis Publijs Kvintīlijs Vārs uzsāka iebrukumu Ģermānijā, un šajā laikā ģermāņu ciltis apguva romiešu kara taktiku, saglabājot cilšu identitāti. 9. gadā herusku cilts sakāva trīs Publija Vāra vadītos Romas leģionus. Līdz ar to ģermāņi palika Romas impērijas neskarti no Reinas upes uz austrumiem un no Donavas uz ziemeļiem. 3. gadsimtā saliedējas vairākas lielas ģermāņu ciltis: alemaņi, franki, hati, sakši, frīzi, sigambri un tīringi. Ap 260. gadu ģermāņi pārrāva robežu starp Ģermāniju un Romas impēriju un iebruka romiešu kontrolētajās teritorijās.[10]

Svētā Romas impērija (962-1806)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Svētās Romas impērijas kronis (izveidots ap 1000. gadu).

800. gada 25. decembrī franku karalis Kārlis Lielais izveidoja Karolingu impēriju, kura 843. gadā tika sadalīta trīs daļās. Šīs impērijas austrumu daļa eksistēja dažādās formās no 962. līdz pat 1806. gadam. Tās teritorija bija izstiepta no Eideras upes ziemeļos līdz Vidusjūras krastam dienvidos. Lai gan impēriju, kas šajā teritorijā izveidojas 1448. gadā, bieži sauc par Svētās Romas impēriju, tās oficiālais nosaukums bija Sacrum Romanum Imperium Nationis Germanicæ (Ģermāņu tautas Svētās Romas impērija). Lai atbilstu nosaukumam, drīz vien impērijas teritorija tika samazināta. Sv. Romas impēriju uzskata par Pirmo Vācijas reihu.[11]

Mārtiņš Luters (1483 – 1546), Protestantu reformācijas aizsācējs.

Otonu dinastijas valdīšanas laikā (919–1024) tika apvienotas sešas hercogistes, un Vācijas karalis 962. gadā tika kronēts par Svētās Romas imperatoru. Sāliešu imperatoru valdīšanas laikā (1024–1125) Svētās Romas impērijai tika pievienoti Itālijas ziemeļi un Burgundija. Hoenštaufenu imperatoru valdīšanas laikā (1138–1254) Vācijas prinči palielināja ietekmi slāvu apdzīvotajās teritorijās, kuras atradās dienvidos un austrumos, dibinot vācu apmetnes šajās zemēs (Ostsiedlung). Vācijas ziemeļu pilsētas kļuva turīgas, jo bija iestājušās Hanzas savienībā.

1356. gadā tika izdota Zelta bulla, kas aizliedza veidot pilsētu savienības, un tā tika pievienota impērijas konstitūcijai, kura bija spēkā līdz tās norietam. Tajā tika arī noteikts, ka imperators izvēlas septiņus kūrfirstus, kuri valdīja dažās no spēcīgākajām firstistēm un arhibīskapijām. Sākot no 15. gadsimta imperatori viņus izvēlējās tikai no Habsburgu dinastijas Austrijas erchercogistē.

1517. gadā mūks Mārtiņš Luters, piesitot 95 tēzes pie Vitenbergas pils baznīcas ar aicinājumu uz disputu par atlaižu tirdzniecības ļaunprātīgu izmantošanu, aizsāka Protestantu reformāciju. Pēc 1530. gada atsevišķā Luterāņu baznīca kļuva par oficiālo reliģiju daudzās Vācijas zemēs. Reliģisko konfliktu dēļ sākās Trīsdesmitgadu karš (1618–1648), kura rezultātā visvairāk tika izpostītas vācu zemes.[12] Vestfālenes miera līgums (1648) pārtrauca reliģijas karu starp vācu zemēm, bet impērija de facto bija sadalījusies vairākās neatkarīgās daļās. No 1740. gada un turpmāk Vācijas vēsturē dominēja Habsburgu monarhijas un Prūsijas karalistes duālisms. 1806. gadā impērija Napoleona karu rezultātā beidza eksistēt.[13]

Šmakaldes savienība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Svētās Romas impērija sastāvēja no daudzām mazākām valstīm, kuras apdzīvoja dažādas vācu tautas. 1531. gada 27. februārī Hēsenes vadonis Filips I un Saksijas vadonis Johans Frederiks I, tā laika divi ietekmīgākie protestantu vadītāji, izveidoja Šmakaldes savienību.[14] Savienība drīz kļuva par politisku kustību, jo atdalīšanās no katoļu baznīcas deva ievērojamas ekonomiskas priekšrocības. 1535. gada decembrī savienībā ietilpa visas vācu valstis, kas pievienojās Augsburgas konfesijai. Tajā pašā gadā savienībai pievienojās Francijas karalis Francisks I, lai pretotos Hābsburgu dinastijai, tomēr vēlāk atsauca dalību, sakarā ar iekšējiem reliģiskiem konfliktiem.

1538. gadā Dānija kļuva par Šmakaldes savienības sabiedroto. 1544. gadā Dānija un Sv. Romas impērija noslēdza Speijeres vienošanos, kura noteica, ka Kristiāna III valdīšanas laikā Dānijai ir jāuztur draudzīgas attiecības ar Sv. Romas impēriju. 1546. gadā Kārlis V uzsāka Šmakaldes karu, lai apspiestu protestantismu savā valstī. 1547. gada 24. aprīlī Kārļa V un pāvesta Pāvila III apvienotais karaspēks uzsāka Mīlbergas kauju, kuras rezultātā tika sagūstīti vairāki Šmakaldes savienības vadoņi, tostarp, dibinātāji Filips I un Johans Frederiks I. Trīsdesmit pilsētu iedzīvotāji atgriezās pie katolicisma.[15] Pēc šīs kaujas tikai divas pilsētas turpināja pretoties.

Atjaunošana un revolūcija (1814–1871)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Frankfurtes parlaments 1848. gadā.

Pēc Napoleona sakāves Vīnes kongresā, kurš tika sasaukts 1814. gadā, tika dibināta Vācijas savienība (Deutscher Bund), brīva savienība no 39 suverēnām valstīm. Domstarpības ar atjaunošanas politiku daļēji noveda pie liberālu kustību izvirzīšanās, vienotības un brīvību pieprasīšanas. Tomēr tam sekoja jauni apspiešanas mēri pret austriešu valstvīru Klemensu Meternihu. Šī perioda laikā daudzi vācieši iespaidojās no Franču revolūcijas ideāliem, kā rezultātā nacionālisms kļuva par vērā ņemamu spēku, it īpaši jaunu intelektuāļu vidū. Pirmo reizi melnā, sarkanā un zelta krāsa, kuras vēlāk kļuva par nacionālo simbolu krāsām, tika izvēlētas, lai simbolizētu kustību.[16]

Eiropā norisinājās vairākas nopietnas revolūcijas, kuru rezultātā veiksmīgi tika dibināta Francijas republika. Inteliģenti cilvēki un vienkāršās tautas pārstāvji uzsāka revolūciju arī vācu zemēs. Monarhi sākotnēji piekāpās revolucionāru liberālajām prasībām. Prūsijas karalim Frīdriham Vilhelmam IV tika piedāvāts imperatora tituls, bet ar varas samazinājumu; viņš noraidīja troni un piedāvāto konstitūciju, kas noveda pie īslaicīgas kustības pārtraukuma. Konflikts starp karali Vilhelmu I no Prūsijas un arvien liberālāko parlamentu izlauzās par militārajām reformām 1862. gadā, kā rezultātā karalis Prūsijas premjerministra amatā iecēla Oto fon Bismarku. 1864. gadā Bismarks veiksmīgi vadīja karu pret Dāniju. Prūsijas uzvara 1866. gadā notikušajā Austrijas-Prūsijas karā ļāva viņam izveidot Ziemeļvācijas savienību (Norddeutscher Bund), kurā netika iekļauta Austrijas impērija, agrāk vadošā vācu zeme, lai pasargātu pārējās vācu firstistes no tās ietekmes.

Vācijas impērija (1871–1918)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Vācijas impērija
Vācijas dibināšana Versaļas pilī, Francijā. Bismarks ir redzams attēla centrā, baltā uzvalkā.

Valsts kļuva zināma kā Vācija 1871. gadā, kad tika apvienotas vācu firstistes. Balstoties uz Prūsijas karalisti tika izveidota Vācijas impērija. Kad tika sakauti franči Francijas-Prūsijas karā, 1871. gada 18. janvārī Versaļas pilī tika pasludināta Vācijas impērija. Par imperatoriem kļuva pārstāvji no Prūsijas Hohencollernu dinastijas, savukārt par galvaspilsētu tika pasludināta Berlīne. Vācijas impērijā tika iekļautas visas vācu zemes, izņemot Austriju (Kleindeutschland - "Mazā Vācija"). Sākot ar 1884. gadu Vācija nodibināja dažas kolonijas arī ārpus Eiropas.

Imperiālā Vācija (1871–1918), dominējošā Prūsijas karaliste iekrāsota zilā krāsā.

Imperatora Vilhelma I ārpolitka, federālo zemju saliedēšana, Francijas izolācija diplomātiskā nozīmē, kā arī izvairīšanās no kariem nodrošināja Vācijai vērā ņemamas nācijas stāvokli. Vilhelma II valdīšanas laikā Vācija tāpat kā citas Eiropas lielvaras uzsāka imperiālisku vadības kursu, kā rezultātā tai radās domstarpības ar kaimiņvalstīm. Īpaši par to, ka Francija izveidoja jaunas attiecības un noslēdza vienošanos ar Apvienoto Karalisti un vēlāk arī ar Krievijas impēriju. Vācija, izņemot kontaktus ar Austroungāriju, pati kļuva par izolētu valsti.

Vācija imperiālisma laikā pievienojās daudzām Eiropas valstīm un arī izteica pretenzijas uz savu daļu no Āfrikas. 1884. gadā Berlīnes konferencē Āfrika tika sadalīta starp Eiropas lielvarām. Vācija arīdzan ieguva dažas teritorijas, tai skaitā, Vācu Austrumāfriku, Vācu Dienvidrietumāfriku, Togolendu un Kamerūnu. Cīņa par Āfrikas zemēm izraisīja saspīlētas attiecības starp Eiropas lielvarām un tas kļuva par vienu no Pirmā pasaules kara cēloņiem.

1914. gada 24. jūnijā veiktais atentāts pret Austrijas kroņprinci izraisīja Pirmo pasaules karu. Vācija kā daļa no nesekmīgās Centrālo lielvalstu grupas cieta sakāvi no Antantes spēkiem vienā no visu laiku asiņainākajiem konfliktiem. 1918. gada novembrī notika Vācijas revolūcija, kuras rezultātā imperators Vilhelms II un visi valdošie vācu prinči tika gāzti no troņiem. Pamiers tika parakstīts 11. novembrī, kas iezīmēja arī kara beigas. 1919. gada jūnijā Vācija bija spiesta parakstīt arī Versaļas miera līgumu. Līgums Vācijā tika uztverts kā aizskarošs kara turpinājums, kas tika panākts ar citiem līdzekļiem, un tas tiek bieži pieminēts kā viens no nacisma uzplaukuma iemesliem.[17]

Veimāras republika (1919–1933)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Veimāras republika

1918. gada novembrī sākās Vācijas revolūcija; revolucionāri pasludināja Vāciju par republiku, ķeizars tika gāzts no troņa un tam sekoja cīņa par varu. Vardarbība beidzās ar republikas saglabāšanu, un 1919. gada augustā oficiāli tika izveidota Veimāras republika. 1919. gada 11. augustā ar prezidenta Frīdriha Eberta parakstu stājās spēkā Veimāras konstitūcija.

Vācijas tautai ar tās politisko sistēmu un partiju izveidošanu parlamentārajā demokrātijā trūka pieredzes. Tā cieta no Lielās depresijas, no skarbajiem miera noteikumiem, kurus noteica Versaļas miera līgums, kā arī no biežajām valdību maiņām. Tās plašais labējais spārns (monarhisti, nacionālisti un vēlāk nacisti) uzsvēra "dunča dūriens mugurā" (Dolchstoßlegende) ideju, ka Vācija ir Pirmā pasaules kara zaudētājs, un tika meklēti vaininieki, kuri pieļāva Vācijas zaudējumu. Veimāras valdības augstās pakāpes dienesta virsnieki bija mērķtiecīgi un kā radikāli kreisā spārna komunisti, piemēram, no Spartiešu līgas, kuru gribēja likvidēt, uztvēra atbalstu Räterepublik kā "kapitālistu likumu". Revolūcijas laikā zaudējot cīņā par varas iegūšanu, radikāli kreisie tomēr turpināja savu cīņu arī zem jaunās sistēmas.

Vācijas Komunistu partija, kura tika dibināta 1918. gadā, nemitīgi turpināja augt arvien lielāka un lielāka. Tā veica reakcionāras/revolucionāras darbības, kuras pirms tam veica Vācijas Strādnieku partija (vēlāk zināma kā Nacionālsociālistiskā Vācu Strādnieku Partija jeb Nacistu partija). No 1932. gada šī partija kontrolēja vairākumu no parlamenta (1932. gada jūlijā tai bija 296 vietas).

Pēc vairākām neveiksmīgām valdībām prezidents Pauls fon Hindenburgs veica izšķirīgu lēmumu. Redzot nelielu alternatīvu un no labējo spārna spiediena, viņš 1933. gada 30. janvārī Vācijas kanclera amatā iecēla Ādolfu Hitleru.

Trešais reihs (1933-1945)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts un citi raksti: Trešais reihs un Otrais pasaules karš
Ādolfs Hitlers - Trešā reiha kanclers.

1933. gada 27. februārī notika Reihstāga ugunsgrēks. Pēc šī notikuma tika izdots ārkārtas dekrēts un dažas galvenās demokrātiskās tiesības tika ātri atceltas. Nacisti uzsāka cīņu pret opozicionāriem, kurus parstāvēja sociāldemokrāti un komunisti. Veicināšanas akts deva Hitlera vadītajai valdībai pilnu likumdošanas varu. Vienīgi Vācijas sociāldemokrātu partija pēc ugunsgrēka balsoja pret šiem lēmumiem un komunistiem, bet saskaņā ar pieņemto Reihstāga ugunsgrēka dekrētu viņi nevarēja iesniegt iebildumus.[18] Vācija tika izveidota kā centralizēta totalitāra valsts, kuru vadīja tikai viena partija. Tas tika panākts ar vairākām izmaiņām likumdošanā, kā arī ar jaunu dekrētu pieņemšanu. Rūpniecība tika regulēta ar kvotu palīdzību un tā tika novirzīta uz kara preču ražošanu, kā rezultātā sākās militāra bruņošanās.[19] 1936. gadā Vācija atguva kontroli pār Reinzemi, un tā bija viena no vairākām ekspansionistu ideju realizācijām, lai izveidotu Lielvāciju (Großdeutschland).

Berlīnes drupas pēc Otrā pasaules kara; Potsdamer Platz 1945. gadā.

1939. gadā pieaugot nacionālisma, militārisma un teritoriālo jautājumu spriedzei, kā arī Molotova-Ribentropa pakts ar Padomju Savienības atbalstu, ļāva Vācijai veikt zibenskaru pret Poliju. Pēc tam uzreiz sekoja Apvienotās Karalistes un Francijas pieteikums karam. Tas Eiropā iezīmēja Otrā pasaules kara sākumu. Vācija un tās sabiedrotie ātri vien ieguva tiešu vai netiešu kontroli pār tuvākajām kaimiņvalstīm.

1941. gada 22. jūnijā Hitlers lauza noslēgto paktu ar padomiešiem un uzsāka iebrukumu Padomju Savienībā. Tajā pašā gadā Japāna uzbruka Pērlhārborai, un līdz ar to Vācija pieteica karu arī Savienotajām Valstīm. Lai gan vācu armijai sākotnēji izdevās strauji iebrukt Padomju Savienībā, Staļingradas kauja iezīmēja pagrieziena punktu karā. Pēc tās vācieši Austrumu frontē uzsāka atkāpšanos. Savukārt Rietumu frontē pagrieziena punkts bija D-diena, sabiedroto spēki izsēdās Normandijas piekrastē un ātri virzījās uz priekšu Vācijas okupētajā teritorijā. Drīz sekoja Vācijas sakāve. 1945. gada 8. maijā, Sarkanā Armija okupēja Berlīni.

Trešā reiha represīvais režīms apspieda dažādas minoritātes, šķirojot cilvēkus pēc tautības, politiskās pārliecības, seksuālās orientācijas un citiem principiem. Nacistu represijās laikā tika nogalināti aptuveni 11 miljoni cilvēku, no kuriem 6 miljoni bija ebreji (puse no tiem bija no Polijas).[20] Otrā pasaules kara un holokausta dēļ Eiropā gāja bojā kopā 35 miljoni iedzīvotāju.

Dalīšana un atkalapvienošana (1945–1990)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vācija tika sadalīta divās valstīs. Rietumvāciju kontrolēja amerikāņi, briti un franči, bet Austrumvācija nonāca Padomju Savienības kontrolē.

Kara rezultātā tika nogalināti gandrīz 10 miljoni vācu karavīru un civiliedzīvotāji, tika zaudētas lielas teritorijas un aptuveni 15 miljoni vāciešu tika izraidīti no bijušām austrumu teritorijām un citām valstīm, kā arī tika izpostītas vairākas lielas pilsētas. Atlikusī valsts teritorija un Berlīne tika sadalīta četrās Sabiedroto okupētajās zonās.

Rietumu sektori, kurus kontrolēja Francija, Apvienotā Karaliste un Savienotās Valstis, tika apvienoti 1949. gada 23. maijā, lai izveidotu Vācijas Federatīvo Republiku (Bundesrepublik Deutschland); 1949. gada 7. oktobrī Padomju kontrolētā zona kļuva par Vācijas Demokrātisko Republiku (Deutsche Demokratische Republik). Arī Berlīne tika sadalīta: Rietumberlīnē un Austrumberlīnē. Austrumberlīne kļuva par Austrumvācijas galvaspilsētu, savukārt par Rietumvācijas galvaspilsētu tika izvēlēta Bonna. Tomēr Rietumvācija deklarēja Bonnu kā galvaspilsētu tikai uz pagaidu laiku,[21] lai uzsvērtu savu viedokli, ka divu valstu izveidošana ir mākslīgs status quo.

Rietumvācija, kura bija izveidojusies kā federāla parlamentāra republika ar "sociālu tirgus ekonomiku", nodibināja savienību ar Savienotajām Valstīm, Apvienoto Karalisti un Franciju. No 1950. gadu sākuma valstī sākās ilgstoša ekonomiskā izaugsme (Wirtschaftswunder). 1955. gadā Rietumvācija iestājās NATO, kā arī 1958. gadā bija Eiropas Ekonomikas Kopienas dibinātājvalsts.

Berlīnes mūris pie Brandenburgas vārtiem neilgi pirms nojaukšanas 1989. gadā.

Austrumvācija bija Austrumu bloka valsts zem PSRS politiskās un militārās kontroles, ko nodrošināja okupācijas spēki un Varšavas pakts. Lai gan tika apgalvots, ka tā ir demokrātiska valsts, politiskā vara piederēja vadošajiem biedriem (Politbirojs) no komunistu kontrolētās SED (Sozialistische Einheitspartei Deutschlands) partijas. Viņu varu nodrošināja stasi, slepena organizācija, un dažādas SED apakšorganizācijas katrā no sabiedrības sfērām. Savukārt iedzīvotāji vispārēji bija apmierināti ar zemajām preču cenām, kas bija visā valstī. Lai gan Austrumvācijas propaganda tika pamatota ar labumiem, ko sniedz valsts sociālās programmas, kā arī Rietumvācijas draudi iebrukumam, daudzi tās pilsoņi skatījās rietumu virzienā tās politiskās brīvības un ekonomiskās labklājības dēļ.[22] Berlīnes mūris, kas tika uzbūvēts 1961. gadā, lai apstādinātu austrumvāciešu bēgšanu uz Rietumvāciju, kļuva par Aukstā kara simbolu.

Saspīlējums starp Austrumu un Rietumu Vāciju samazinājās 1970. gadu sākumā pēc kanclera Villija Branta Ostpolitik, kurā de facto tika pieņemti Vācijas teritoriālie zaudējumi Otrā pasaules kara laikā.

1989. gada vasarā Ungārija nolēma (2. maijā) likvidēt Dzelzs priekškaru un atvērt robežas (23. augustā), kas izraisīja tūkstošiem austrumvāciešu izceļošanu uz Rietumvāciju caur Ungāriju. Šiem notikumiem bija postoša ietekme uz VDR, kur sākās masu demonstrācijas. Novembrī Austrumvācijas iestādes atviegloja ierobežojumus uz robežām, kas ļāva Austrumvācijas iedzīvotājiem pa taisno doties uz Rietumvāciju. Sākotnēji tika paredzēts saglabāt Austrumvāciju, bet robežu atvēršana paātrināja Austrumvācijas reformas procesu, kuru nosauca par Die Wende. Rezultātā gadu vēlāk, 1990. gada 12. septembrī, tika noslēgts Divi plus četri līgums, kurā tika iekļauts, ka četras okupācijas varas atsakās no savām tiesībām, un Vācija pilnībā iegūst suverenitāti. Vācijas atkalapvienošana pilnībā tika pabeigta 1990. gada 3. oktobrī, kad Rietumvācijai tika pievienotas visas piecas Austrumvācijas federālās zemes.

Berlīnes republika un integrācija ES (1990-)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Balstoties uz Bonnas-Berlīnes paktu, 1994. gada 10. martā parlaments apstiprināja Berlīni par vienotās valsts galvaspilsētu, bet Bonna ieguva unikālu statusu - tā kļuva par federālo pilsētu (Bundesstadt), saglabājot dažas no federālajām ministrijām.[23] Valdības pārvietošana uz Berlīni tika pabeigta 1999. gadā.

Kopš atkalapvienošanas Vācijai ir bijusi nozīmīga loma gan Eiropas Savienībā (ES), gan NATO. Vācija sūtīja gan miera uzturēšanas spēkus uz Balkāniem, kur 1999. gadā norisinājās NATO uzbrukums Dienvidslāvijai, gan arī savus bruņotos spēkus kā daļu no NATO uz Afganistānu, kur viņu uzdevums bija nodrošināt stabilitāti valstī, kad tika gāzts Taliban režīms.[24] Šī armijas izvietošana Afganistānā bija strīdīga, jo kopš kara Vācijai tika noteikts izvietot karaspēku kāda teritorijā tikai, lai aizstāvētos, nevis uzbruktu.

Ģeogrāfija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vācijas topogrāfiskā karte.

Vācijas teritorija aizņem 357 021 km², kura sastāv no 349 223 km² sauszemes un 7798 km² ar ūdeni klātas virsmas. Tā pēc platības ir septītā lielākā valsts Eiropā un 63. lielākā valsts pasaulē. Augstākais punkts ir Cūgšpice (2962 m v.j.l.), kas atrodas Alpu kalnos Vācijas dienvidos. Virzoties uz ziemeļiem, augstums virs jūras līmeņa pakāpeniski samazinās līdz pat Ziemeļjūras krastiem ziemeļrietumos un Baltijas jūras krastiem ziemeļaustrumos. Vācijas centrālajā daļā atrodas ar mežiem klātas augstienes, bet ziemeļos - zemienes. Zemākais punkts atrodas Vilštermāršā, Šlēzvigas-Holšteinas federālajā zemē (3,54 m zem jūras līmeņa). Pa Vācijas teritoriju plūst arī dažas no Eiropas lielākajām upēm, piemēram, Reina, Donava un Elba.[1]

Neviena cita Eiropas valsts nerobežojas ar tik daudz valstīm kā Vācija. Vācija tās galējos ziemeļos robežojas ar Dāniju, konkrēti, ar Jitlandes pussalu. Uz austrumiem un rietumiem no pussalas attiecīgi atrodas Baltijas jūra un Ziemeļjūra, kas arī apskalo Vācijas krastus. Austrumos Vācija robežojas ar Poliju un Čehiju, dienvidos ar Austriju un Šveici, dienvidrietumos ar Franciju un Luksemburgu, bet ziemeļrietumos ar Beļģiju un Nīderlandi.

Administratīvais iedalījums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vācija tiek iedalīta 16 federālās zemēs (Länder, vienskaitlī Land; tiek dēvētas arī par Bundesländer, vienskaitlī Bundesland). Vēl sīkāk Vācija iedalās 439 rajonos (daudzskaitlī Kreise) un pilsētās (kreisfreie Städte).

Karte Bundesrepublik Deutschland.svg

Coat of arms of Lower Saxony.svg Lejassaksija
Bremen Wappen(Mittel).svg Brēmene
Coat of arms of Hamburg.svg Hamburga
Coat of arms of Mecklenburg-Western Pomerania (great).svg Mēklenburga-
Priekšpomerānija
Wappen Sachsen-Anhalt.svg Saksija-
Anhalte
Coat of arms of Saxony.svg Saksija
Brandenburg Wappen.svg Brandenburga
Coat of arms of Berlin.svg Berlīne
Coat of arms of Thuringia.svg Tīringene
Coat of arms of Hesse.svg Hesene
Coat of arms of North Rhine-Westfalia.svg Ziemeļreina-
Vestfālene
Coat of arms of Rhineland-Palatinate.svg Reinzeme-
Pfalca
Bayern Wappen.svg Bavārija
Coat of arms of Baden-Württemberg (lesser).svg Bādene-
Virtemberga
Wappen des Saarlands.svg Zāra
Coat of arms of Schleswig-Holstein.svg Šlēsviga-
Holšteina
Federālā zeme Admin. centrs Platība (km²) Iedzīvotāji
Bavārija Minhene 70549 12444000
Bādene-Virtemberga Štutgarte 35752 10717000
Berlīne Berlīne 892 3400000
Brandenburga Potsdama 29477 2568000
Brēmene Brēmene 404 663000
Hamburga Hamburga 755 1735000
Hesene Vīsbādene 21115 6098000
Lejassaksija Hannovere 47618 8001000
Mēklenburga-Priekšpomerānija Šverīne 23174 1720000
Reinzeme-Pfalca Mainca 19847 4061000
Saksija Drēzdene 18416 4296000
Saksija-Anhalte Magdeburga 20445 2494000
Šlēsviga-Holšteina Ķīle 15763 2829000
Tīringene Erfurte 16172 2355000
Zāra Zārbrikene 2569 1056000
Ziemeļreina-Vestfālene Diseldorfa 34043 18075000

Klimats[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Alpu ainava Bavārijā.

Vācija atrodas mērenajā klimata joslā starp Atlantijas okeānu un Austrumeiropas kontinentālā klimata apgabaliem. Klimatu spēcīgi ietekmē Golfa straume, kura daļēji ieplūst arī Ziemeļjūrā arī pie Jitlandes pussalas krastiem. Vācijā ir raksturīgi vēji, kuri pūš no rietumiem. Nokrišņu sadalījums ir vienmērīgs visu gadu, kā arī ir salīdzinoši daudz mākoņainu dienu. Gada vidējais nokrišņu daudzums pārsniedz 700 mm.

Gada vidējā temperatūra ir 9 °C, un krasas temperatūras maiņas ir retas. Protams dažādos gadalaikos temperatūra ir atšķirīga. Ziemā vidējā gaisa temperatūra zemienēs ir 1,5 °C, savukārt kalnu rajonos tā nokrītas līdz –6 °C. Vācijas austrumu daļai raksturīgs vairāk kontinentālais klimats, kad ziemas ir diezgan aukstas, bet vasaras - karstas, nereti, ar ilgstošiem sausuma periodiem. Siltākajā gada mēnesī jūlijā temperatūra zemienēs ir 18 °C, bet no vējiem pasargātajās ielejās valsts dienvidos tā vidēji ir pat 20 °C. Nereti gadās arī karstuma periodi, kad temperatūra vairākas dienas pārsniedz 30 °C. Vācijas dienvidu apgabalā Bavārijā pa Alpu ziemeļu nogāzēm lejup plūst silts gaiss – pūš kalnu vējš fēns, kurš var izraisīt strauju sniega kušanu. Vācijā ir garš veģetācijas periods bez sala, un galējā gaisa temperatūra ir novērojama reti.

Bioloģiskā daudzveidība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vācijā brieži ir plaši izplatīti dzīvnieki.

Vācijas teritoriju var iedalīt četros ekorajonos: Atlantijas jauktie meži, Baltijas jauktie meži, Centrāleiropas jauktie meži un Rietumeiropas platlapju meži.[25] Lielākā daļa no Vācijas teritorijas ir aramzeme (33%) vai meži (31%). Tikai 15% no teritorijas ir pastāvīgas ganības.

Aptuveni vienu trešdaļu no valsts klāj meži (attēlā redzami Tīringenes meži).

Augi un dzīvnieki ir tādi paši, kādi ir raksturīgi visā Centrāleiropā. Dižskābarži, ozoli un citi lapu koki veido vienu trešdaļu no visiem mežiem; mežu atjaunošanas procesā palielinās arī skujkoku daudzums. Kalnos vairāk aug egles, savukārt smilšainākā augsnē vairāk aug priedes un lapegles. Vācijā aug arī daudz dažādu paparžu, puķu, sēņu un sūnu sugas. Upēs un Ziemeļjūrā ir liels skaits zivju. Mežos dzīvo brieži, meža cūkas, lapsas, āpši, zaķi un arī nelielā skaitā bebri. Pavasaros un rudeņos Vācijas teritoriju šķērso liels skaits dažādu gājputnu.

Vācijā ir vairāki nacionālie parki: Vatu jūras nacionālie parki, Priekšpomerānijas lagūnu ainavas nacionālais parks, Mīrica nacionālais parks, Lejasoderas ielejas nacionālais parks, Harca nacionālais parks, Saksijas Šveices nacionālais parks, Bavārijas Meža nacionālais parks un citi.

Vācija ir zināma arī kā daudzu zooloģisko dārzu, savvaļas dabas parku, akvāriju un putnu parku zeme.[26] Vācijā darbojas vairāk nekā 400 zooloģiskie dārzi un dzīvnieku parki, kas visticamāk ir vislielākais skaits vienas valsts teritorijā.[27] Berlīnes zooloģiskais dārzs ir vecākais zooloģiskais dārzs Vācijā un tajā ir vislielākā dzīvnieku sugu daudzveidība pasaulē.[28]

Vide[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielākā enerģijas ražošana no vēja notiek tieši Vācijā.[29]

Vācija ir labi zināma ar savu apzinīgumu attiecībā pret vidi.[30] Daudzi vācieši atzīst, ka nozīmīgs iemesls globālajai sasilšanai ir tieši cilvēciskais faktors.[31] Valsts ir pievienojusies Kioto protokolam un citiem līgumiem, kas atbalsta bioloģisko daudzveidību, zema piesārņojuma standartus, atkritumu pārstrādi, atjaunojamās enerģijas izmantošanu un ilgspējīgu attīstību pasaules mērogā.[32]

Pēc Vācijas valdības ierosinātajām plaša mēroga aktivitātēm piesārņojuma samazināšanai, valsts kopējais piesārņojums samazinājās.[33] Tomēr oglekļa dioksīda piesārņojums Vācijā uz vienu cilvēku ir viens no augstākajiem ES, lai gan tas ir krietni zemāks nekā Austrālijā, Kanādā, Saūda Arābijā vai Savienotajās Valstīs.

Gaisa piesārņojumu veicina akmeņogļu degšanas un rūpnieciskais piesārņojums. Skābie lieti, kas rodas sēra dioksīda piesārņojuma dēļ, rada bojājumus mežos. Ir ticis samazināts Baltijas jūras piesārņojums ar notekūdeņiem un rūpnieciskajām notekām no upēm bijušajā Austrumvācijā. Kanclera Gerharda Šrēdera vadītā valdība paziņoja par nolūkiem izbeigt ražot elektrību ar atomenerģiju. Vācija strādā, lai atbilstu ES saistībām, nosakot dabas aizsardzības apgabalus saskaņā ar ES Floras, Faunas un Dabiskās vides direktīvām. Vācijas pēdējie šļūdoņi Alpu reģionā piedzīvo kušanu. Dabiskie apdraudējumi ir upju pārplūšana pavasaros un stiprie vēji, kas gadās visos Vācijas apgabalos.

Valdība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Reihstāgs.

Vācija ir pārstāvnieciski demokrātiska federāla, parlamentāra republika. Vācijas politiskā sistēma darbojas 1949. gadā izdotā konstitucionālā dokumenta, kas pazīstams kā Grundgesetz (Pamatlikums), ietvaros. Nosaucot dokumentu par Grundgesetz, nevis par Verfassung (konstitūciju), tā autori pauda vēlmi, tā nomaiņai ar piemērotu konstitūciju tad, kad Vācija tiks apvienota vienā valstī. Lai izdarītu labojumus Grundgesetz, parasti ir nepieciešams divu trešdaļu balsu vairākums abās parlamenta palātās; bez ierobežojumiem spēkā esošas ir sadaļas, kas garantē pamattiesības, varas sadali, federālo struktūru un tiesības novērst konstitūcijas gāšanu un tās nevar tikt labotas.[34] Pretēji sākotnējam nolūkam Grundgesetz, palika spēkā arī Vācijai apvienojoties 1991. gadā. Tika izdarīti tikai nelieli labojumi.

Vācijas kanclere — Angela Merkele

Bundeskanclers (Federālais kanclers) – šobrīd Angela Merkele – ir valdības galva un realizē izpildvaru, tāpat kā premjerministrs citās parlamentārajās demokrātijās. Federālās likumdošanas vara ir piešķirta Vācijas parlamentam, kas sastāv no Bundestāga (Federālā parlamenta) un Bundesrāta (Federālās padomes), kas kopīgi veido unikālu likumdošanas struktūras veidu. Bundestāgs tiek ievēlēts tiešās vēlēšanās, ievērojot proporcionālo pārstāvniecību. Bundesrāta dalībnieki pārstāv sešpadsmit federālo zemju valdības un ir federālo zemju kabinetu locekļi. Attiecīgo zemju valdības ir tiesīgas nozīmēt un atsaukt savus sūtņus jebkurā laikā.

Bundesprezidents (Federālais prezidents) – šobrīd Joahims Gauks – ir valsts galva, kura pienākumi un tiesības galvenokārt ir reprezentatīvas. Viņu ievēlē Bundessapulce (Federālā sanāksme) – institūcija, kurā ietilpst Bundestāga locekļi un tāds pats skaits zemju delegātu. Otrā augstākā Vācijas amatpersona ir Bundestāga prezidents, ko ievēl Bundestāgs, un kas ir atbildīgs par institūcijas ikdienas sēdēm. Trešā augstākā amatpersona un valdības galva ir Kanclers, ko nominē Bundesprezidents pēc tam, kad to ir ievēlējis Bundestāgs. Kancleru var atsaukt ar Bundestāga neuzticības balsojumu, paredzot, ka Bundestāgs vienlaicīgi ievēl pēcteci.

Kopš 1949. gada partiju sistēmā vadošās ir bijušas Kristīgi Demokrātiskā savienība un Sociāldemokrātiskā partija; visi kancleri līdz šim ir bijuši biedri kādai no šīm partijām. Tomēr mazākās Brīvā Demokrātiskā partija (kurai kopš 1949. gada ir pārstāvji Bundestāgā) un Apvienība 90-tie/Zaļie (Bündnis 90/Die Grünen, kam ir sēdvietas parlamentā kopš 1983. gada), arī spēlē nozīmīgu lomu, jo tās regulāri ir koalīcijas valdības mazākais partneris.

Bez vienotās sistēmas katrai federālajai zemei ir arī sava konstitūcija, parlaments un valdība. Šeit likumdošanas varu veic ievēlēti landtāgi.

Tieslietas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Federālā augstākā tiesa Karslrūē.

Vācijas tiesu iekārta ir neatkarīga no izpild- un likumdevēju varas. Vācijā ir civilo vai parlamentāro likumu sistēma, kas ir balstīta uz Romas likumiem ar dažām atsaucēm uz Vācijas likumiem. Vācijas Konstitucionālā tiesa (Bundesverfassungsgericht), kas atrodas Karlsrūē, ir Vācijas Augstākā tiesa, kas izskata konstitucionālus jautājumus ar tiesībām uz juridisku izskatīšanu. Tā darbojas kā augstākais likumdošanas varas orgāns un nodrošina, ka likumdošanas un juridiskā prakse atbilst Vācijas Federatīvās republikas Pamatlikumam. Tā darbojas neatkarīgi no citām valsts institūcijām, bet nevar darboties pati savās interesēs.

Vācijas augstākā tiesu sistēma, kas tiek saukta par Oberste Gerichtshöfe des Bundes (Valsts Augstākā tiesa), ir specifiska. Civilajām un kriminālajām lietām augstākā apelācijas instance ir Federālā Tiesa, kas atrodas Karlsrūē un Leipcigā. Tiesāšanas veids ir inkvizitoriāls. Citas federālās tiesas ir Federālā Darba tiesa Erfurtē, Federālā Sabiedriskā tiesa Kaselē, Federālā Finanšu tiesa Minhenē un Federālā Administratīvā tiesa Leipcigā.

Kriminālie un privātie likumi valsts mērogā ir sistematizēti attiecīgi Strafgesetzbuch (Kriminālkodeksā) un Bürgerliches Gesetzbuch (Pilsoniskajā kodeksā). Vācijas sodu sistēma ir vērsta uz noziedznieku rehabilitāciju; pārējās sabiedrības aizsardzība ir tās sekundārais mērķis.[35] Pēdējā sasniegšanai notiesātais noziedznieks var tikt ievietots preventīvajā aizturēšanā (Sicherungsverwahrung) papildus esošajam spriedumam, ja viņš ir atzīts par bīstamu visai sabiedrībai. Tautas kriminālkodekss (Völkerstrafgesetzbuch) regulē atbildību par noziegumiem pret cilvēci, genocīdu un kara noziegumiem. Tas rada Vācijas tiesām vispasaules jurisdikciju, ja lietas ierosināšana tās valsts tiesā, kur noziegums ticis pastrādāts, vai starptautiskajā tiesā, nav iespējama.

Likumdošana[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vācu policists Hamburgā.

Likumdevēja tiesības ir sadalītas federatīvajā un valsts līmenī. Pamatlikumā pieņemts, ka visas likumdevēja tiesības paliek valsts līmenī, ja vien pašā Pamatlikumā nav noteikts citādi. Slavens piemērs ir Hesenes noteikumi nāvessodam, kas ir pretrunā ar maksimālo sodu saskaņā ar Pamatlikumu, padarot Hesenes noteikumus par spēkā neesošiem.

Bundesrāts ir federālā iestāde, ar kuras palīdzību zemes piedalās nacionālajā likumdošanā. Zemju piedalīšanās federālajā likumdošanā ir nepieciešama, ja likums vienlaicīgi skar konkurējošas likumdošanas tiesību sfēras, tam nepieciešams formulēt federālos nolikumus izpildei vai tā ir noteikts Pamatlikumā. Katrai zemei ir sava konstitucionālā tiesa. Resoru tiesas (Amtsgerichte), Zemes tiesas (Landgerichte) un Augstākās zemes tiesas (Oberlandesgerichte) ir zemju tiesas ar vispārējo jurisdikciju. Tās ir kompetentas, ja tiesas process atbilst federālajiem vai zemes likumiem.

Daudzi no fundamentālajiem administratīvās likumdošanas jautājumiem paliek zemju jurisdikcijā, lai gan vairums zemju balsta savus likumus šajā jomā uz 1976. gada Administratīvās tiesvedības likumu (Verwaltungsverfahrensgesetz), kas ietver sevī administratīvās likumdošanas svarīgus jautājumus. Augstākās zemes tiesas ir administratīvās jurisdikcijas augstākais līmenis attiecībā uz zemju pārvaldi, ja vien likuma jautājums attiecas uz federālo likumu vai zemes likumu, kas identisks ar federālo likumu. Šādos gadījumos ir iespējama galējā apelācija Federālajā Administratīvajā tiesā.

Ārpolitika[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kanclere Angela Merkele uzņem viesus G8 samita laikā Hailigendammā.

Kopš Eiropas Savienības pirmsākumiem Vācija tajā spēlē vadošu lomu, kopš Otrā Pasaules kara beigām uzturot stingru aliansi ar Franciju. Šī alianse bija sevišķi cieša 1980. gadu beigās un 1990. gadu sākumā, kad valdīja kristīgie demokrāti ar Helmutu Kolu un sociālists Fransuā Miterāns. Vācija ir Eiropas valstu priekšplānā, tiecoties uz daudz apvienotāka un spējīgāka Eiropas politiskā, aizsardzības un drošības aparāta radīšanu.[36] Kopš savas dibināšanas 1949. gada 23. maijā, Vācijas Federatīvā republika nav bijusi sevišķi aktīva savās starptautiskajās attiecībās nesenās vēstures un svešzemju okupācijas dēļ.[37]

Aukstā kara laikā Vācijas sadalīšana ar Dzelzs priekškaru padarīja to par Austrumu – Rietumu saspīlējuma simbolu un par Eiropas kaujas lauku. Tomēr 1970. gados Villija Branda Austrumu politika bija pamatfaktors saspīlējuma samazināšanai.[38] 1999. gadā kanclera Gerharda Šrēdera valdība definēja jaunus Vācijas ārpolitikas pamatus, pilnvērtīgi piedaloties lēmumu pieņemšanā par NATO karu pret Dienvidslāviju un nosūtot Vācijas karaspēku karot pirmo reizi kopš Otrā Pasaules kara.[39]

Vācija ir tuvs sabiedrotais Savienotajām Valstīm.[40] Spēcīgo saiti starp abām valstīm nostiprināja ASV atbalsta 1948. gada Maršala plāns (JCS 1067) atjaunošanas procesā pēc Otrā Pasaules kara, kā arī kara bērnu brālība un ciešās kulturālās saiknes, lai gan Šrēdera ļoti daiļrunīgie iebildumi pret karu Irākā liecināja par atlanticisma beigām un relatīvi atvēsināja Vācijas – Amerikas attiecības.[41] Šīs divas valstis ir arī savstarpēji atkarīgas ekonomiskā ziņā – 8,8% no Vācijas eksporta ir saistīti ar Savienotajām Valstīm un 6,6% importēto preču Vācijā ir ASV izcelsme.[42] Savukārt 8,8% ASV eksporta nokļūst Vācijā un 9,8% no ASV importa tiek ievests no Vācijas.[42] Ciešo saistību iezīmē arī vācu izcelsmes amerikāņu kā lielākās ASV etniskās grupas statuss[43] un Ramšteinas Gaisa bāze (Kaizerslautenas tuvumā) kā lielākā ASV militārā kopiena ārpus ASV.[44]

Palīdzība attīstībai[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vācijas Federatīvās republikas attīstības politika ir neatkarīga joma Vācijas ārpolitikā. To ir formulējusi Ekonomiskās sadarbības un attīstības federālā ministrija (BMZ) un to realizē īstenošanas organizācijas. Vācijas valdība uzskata attīstības politiku par starptautiskās sabiedrības kopējo pienākumu.[45]

2007. gadā Vācijas oficiālā palīdzība attīstībai un humānā palīdzība bija 8,96 miljardi eiro (12,26 miljardi dolāru), palielinoties par 5,9 procentiem salīdzinājumā ar 2006. gadu. Tā kļuva par pasaulē otru lielāko palīdzības ziedotāju pēc Savienotajām Valstīm.[46] Vācija attīstībai tērē 0,37 procentus no sava iekšzemes kopprodukta (IKP), kas ir zem valdības nospraustajiem 0,51 procenta no IKP 2010. gadam. Arī starptautiskais plāns par 0,7% no IKP varētu netikt izpildīts.

Bruņotie spēki[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Bundesvērs
Fregate Mecklenburg-Vorpommern patruļā pie Libānas krastiem.

Vācijas armija, Bundesvērs (Bundeswehr), ir aizsardzības spēki, kuros ietilpst sauszemes (Heer), jūras (Marine), gaisa (Luftwaffe) karaspēks, Centrālais medicīnas dienests (Zentraler Sanitätsdienst) un Kopējā atbalsta dienests (Streitkräftebasis). Militārais dienests ir obligāts vīriešiem vecumā no 18 gadiem un iesaucamie dien deviņus mēnešus. Tie, kam ir iebildumi, obligātā militārā dienesta vietā var izvēlēties tāda paša ilguma civildienestu (Zivildienst aptuvens tulkojums) vai sešu gadu saistības (brīvprātīgas) ar palīdzības dienestiem, piemēram, ugunsdzēsības departamentu, Sarkano Krustu vai tehniskās palīdzības dienestu (THW). 2003. gadā militārie izdevumi sastādīja 1,5% no valsts IKP.[1] Miera laikā Bundesvēru komandē Aizsardzības ministrs – šobrīd Jozefs Jungs. Ja Vācija iesaistās karā, kas, saskaņā ar konstitūciju ir pieļaujams tikai aizsardzības nolūkos, par Bundesvēra vadītāju kļūst kanclers.[47]

Vācu lidmašīnu demonstrējumi.

Bundesvērā ietilpst 200500 profesionāli karavīri, 55000 18–25 gadus veci iesaucamie, kam pēc esošajiem noteikumiem jādien vismaz deviņus mēnešus un 2500 aktīvi rezervisti jebkurā laikā. Bruņotajiem spēkiem ir pieejami aptuveni 300000 rezervistu, kas piedalās aizsardzības apmācībās, kā arī militāro spēku izvietojumi ārzemēs. Sievietes visos dienestos bez ierobežojumiem var dienēt kopš 2001. gada, bet viņas netiek pakļautas iesaukumam. Aktīvajā dienestā ir apmēram 14500 sieviešu un zināms skaits rezervistu, kas piedalās visos dienestos, ieskaitot miera uzturēšanas misijas un citas operācijas. Līdz šim divas sievietes - medicīnas virsnieces - tikušas paaugstinātas līdz ģenerāļa pakāpei.

No 2006. gada oktobra Vācijas armijā ir gandrīz 9000 karavīru, kas izvietoti citās valstīs kā daļa no starptautiskajiem miera uzturēšanas spēkiem, tajos ietilpst 1180 karavīri Bosnijā–Hercegovinā, 2844 Bundesvēra karavīri Kosovā, 750 kareivji, kas izvietoti kā EUFOR daļa Kongo Demokrātiskajā Republikā un 2800 Vācijas karavīri NATO vadītajos ISAF bruņotajos spēkos Afganistānā. No 2007. gada februāra Vācijai ir apmēram 3000 ISAF karavīru Afganistānā un tas ir trešais lielākais kontingents pēc ASV (14000) un Lielbritānijas (5200).[48] Vācijai ir kopēji atomieroči ar NATO, tos veido ASV atomieroči, kas izvietoti Bīhelas (Büchel) gaisa spēku bāzē.[49]

Demogrāfija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Vācieši
Berlīne ir lielākā pilsēta pēc iedzīvotāju skaita (3,4 miljoni iedzīvotāju).

Vācijā dzīvo 82 miljoni iedzīvotāji. Līdz ar to tā ir lielākā Eiropas Savienības valsts pēc iedzīvotāju skaita. Tomēr bērnu skaits uz vienu sievieti ir viens no mazākajiem pasaulē, tādēļ pēc aplēsēm līdz 2050. gadam iedzīvotāju skaits Vācijā samazināsies līdz 69-74 miljoniem.[50] Vācijā ir vairākas lielas pilsētas: Berlīne, Hamburga, Minhene, Ķelne, Frankfurte pie Mainas, Štutgarte, kā arī Reina-Rūras reģions, kurā ir apvienotas vairākas lielpilsētas.

Protams, lielākā etniskā grupa ir vācieši, bet Vācijā dzīvo arī aptuveni 7 miljoni citu valstu pilsoņi. Vācija ir trešā lielākā valsts pasaulē pēc imigrantu skaita tajā.[51] Lielākā daļa no tiem ir no Turcijas (2,7 miljoni, skatīt Turki Vācijā), kā arī no Polijas, Serbijas, Grieķijas, Itālijas un Horvātijas. Valsts ziemeļos dzīvo arī dāņi, frīzi un nīderlandieši.

Reliģija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ķelnes katedrāle Reinas upes krastā.

Kristietība ir lielākā reliģija Vācijā pēc tās sekotāju skaita. Kopumā tai ir pievērsušies aptuveni 53 miljoni Vācijas iedzīvotāji (64%).[52] Otra lielākā reliģija ir islāms, kurai ir 3,3 miljoni sekotāji (4%). Tām seko budisms un jūdaisms (katrai pa 200 000 sekotājiem). Hinduismam ir pievērsušies 90 000 cilvēku, bet pārējām reliģijām ir tikai 50 000 sekotāju. Aptuveni 24,4 miljoniem Vācijas iedzīvotājiem (29,6%) nav noteiktas reliģiskās piederības.

Valsts ziemeļos un austrumos ir izplatīts protestantisms, savukārt valsts dienvidos un rietumos vairāk izplatīts ir katolicisms. Pašreizējais Romas pāvests Benedikts XVI ir dzimis Bavārijā. Cilvēki, kuriem nav noteiktas reliģiskās piederības, dzīvo galvenokārt bijušās Austrumvācijas teritorijā un lielajās pilsētās.[53]

No 3,3 miljoniem musulmaņiem lielākā daļa ir sunnīti un alevi no Turcijas. Ir arī nelielas šiītu kopienas.[54] 1,7% no visas valsts iedzīvotājiem ir pareizticīgie, no kuriem visvairāk ir Vācijā dzīvojošie serbi un grieķi.[55] Vacijā ir Rietumeiropā trešā lielākā ebreju populācija, kuri ir jūdaisma sekotāji.[56] 2004. gadā ebreju skaits valstī bija vairāk nekā 200 000. Salīdzinoši, pirms Vācijas atkalapvienošanas šeit dzīvoja tikai 30 000 ebreji. Tie šeit ieradās no bijušajām Padomju Savienības republikām. Nozīmīgas ebreju kopienas ir Berlīnē, Minhenē, Frankfurtē pie Mainas.[57] Vairāk nekā 200 000 ir budisma sekotāji, no kuriem aptuveni puse ir imigranti no Āzijas.[58]

Valodas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dominējošā un oficiālā valoda valstī ir vācu valoda. Līdz ar to tā ir viena no 23 Eiropas Savienības oficiālajām valodām un viena no trim Eiropas Komisijas darba valodām (atlikušās ir angļu un franču valoda). Vācijā ir ievērojamas kopienas, kurās runā dāņu, sorbu, čigānu un frīzu valodās. Tās oficiāli pēc Eiropas reģionālo vai minoritāšu valodu hartas ir aizsargātas. Imigranti galvenokārt runā turku, poļu, krievu un daudzas Balkānu valodās.

Klasiskā vācu valoda ir rietumģermāņu valoda. Tā ir radniecīga angļu, nīderlandiešu un frīzu valodām.

Vieta Pilsēta Federālā zeme Iedz. Vieta Pilsēta Federālā zeme Iedz.

Berlīne
Berlīne
Hamburga
Hamburga

1 Berlīne Berlīne 3,395,189 11 Hannovere Lejassaksija 515,729
2 Hamburga Hamburga 1,743,627 12 Leipciga Saksija 502,651
3 Minhene Bavārija 1,259,677 13 Dīsburga Ziemeļreina-Vestfālene 501,564
4 Ķelne Ziemeļreina-Vestfālene 983,347 14 Nirnberga Bavārija 499,237
5 Frankfurte pie Mainas Hesene 651,899 15 Drēzdene Saksija 495,181
6 Štutgarte Bādene-Virtemberga 592,569 16 Bohuma Ziemeļreina-Vestfālene 385,626
7 Dortmunde Ziemeļreina-Vestfālene 588,168 17 Vupertāle Ziemeļreina-Vestfālene 359,237
8 Esene Ziemeļreina-Vestfālene 585,430 18 Bīlefelde Ziemeļreina-Vestfālene 326,925
9 Diseldorfa Ziemeļreina-Vestfālene 574,514 19 Bonna Ziemeļreina-Vestfālene 312,818
10 Brēmene Brēmene 546,852 20 Manheima Bādene-Virtemberga 307,900


Tautsaimniecība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Frankfurte ir nozīmīgākais finanšu centrs un globālais aviācijas mezgls.

Vācijai ir lielākā valsts saimniecība Eiropā, ceturtais lielākais nominālais IKP pasaulē un tā ierindojas piektajā vietā pēc 2008. gada pirktspējas paritātes.[59] Kopš industrializācijas laikiem valsts ir vadījusi, jauninājusi un guvusi labumus no arvien vairāk globalizētās ekonomikas. Vācija ir pasaulē lielākais eksportētājs ar 1,133 triljoniem eksporta 2006. gadā (ieskaitot Eiropas valstis) un rada tirdzniecības atlikumu 165 miljardus eiro apmērā.[60] Pakalpojumu sektors dod ieguldījumu apmēram 70% apmērā no kopējā IKP, rūpniecība – 29,1% un lauksaimniecība - 0,9%. Vairums no valsts ražojumiem ir inženierijā, sevišķi automobiļi, iekārtas, metāli un ķīmiskās preces.[1] Vācija ir vadošais vēja turbīnu un saules enerģijas tehnoloģiju ražotājs pasaulē. Lielākās ikgadējās tirdzniecības izstādes un kongresi notiek vairākās Vācijas pilsētās, tādās kā Hannoverē, Frankfurtē un Berlīnē.[61]

Vācija ir vadošā valsts pasaulē eksportpreču jomā.

No 500 lielākajiem pasaules biržas uzņēmumiem pēc ienākumu lieluma Fortune Global 500 sarakstā 37 uzņēmumu galvenās mītnes atrodas Vācijā. 2007. gadā desmit lielākie bija Daimler, Volkswagen, Allianz (vispelnošākais uzņēmums), Siemens, Deutsche Bank (otrs pelnošākais uzņēmums), E.ON, Deutsche Post, Deutsche Telekom, Metro AG un BASF.[62] Starp lielākajiem darba devējiem bija arī Deutsche Post, Robert Bosch GmbH un Edeka.[63] Labi zināmas pasaulē ir Mercedes Benz, SAP, BMW, Adidas, Audi, Porsche, Volkswagen un Nivea preču zīmes.[64]

Vācija ir stingra Eiropas ciešākas saimnieciskās un politiskās integrācijas aizstāve un tās tirdzniecības politiku aizvien vairāk nosaka vienošanās starp Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm un ES vienotā tirgus likumdošana. Vācija izmanto kopējo Eiropas valūtu eiro un tās monetāro politiku nosaka Eiropas Centrālā banka Frankfurtē. Pat pēc Vācijas atkalapvienošanās 1990. gadā, bijušajās Rietumvācijas zemēs dzīves līmenis un ikgadējie ienākumi palika ievērojami augstāki.[65] Austrumu Vācijas saimniecības modernizācija un integrācija turpinās kā ilgtermiņa process, kas plānots līdz 2019. gadam ar ikgadējo rietumu pārskaitījumu austrumiem apmēram 80 miljardu dolāru apmērā. Kopējais bezdarba līmenis kopš 2005. gada konsekventi krītas un viszemākais 15 gadu laikā bija 2008. gada jūnijā – 7,5%.[66] Procentuāli no 6,2% bijušajā Rietumvācijā līdz 12,7% bijušajā Austrumvācijā. Kanclera Gerharda Šrēdera bijusī valdība uzsāka visaptverošu darba tirgus un ar labklājību saistīto institūciju reformu kompleksu, turpretim esošā valdība ietur ierobežojošu fiskālo politiku un samazina darbavietas publiskajā sektorā.

Vācijā ir viena no pasaules desmit lielākajām labības audzētājvalstīm, jo īpaši daudz tajā tiek audzēti mieži. Tomēr mazāk nekā 3% valsts iedzīvotāji ir nodarbināti zemkopībā. Vācija ir arī liela kartupeļu un sakņaugu audzētāja.

Infrastruktūra[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hamburgas osta ir otra lielākā Eiropā.

Ar savu atrašanās vietu Eiropas centrā Vācija ir svarīgs transportēšanas mezgls. Tas atspoguļojas tās blīvajā un mūsdienīgajā transportēšanas tīklā. Iespējams visslavenākais ir plašais autostrāžu (Autobahn) tīkls, kas ierindojas trešajā vietā pasaulē kopējā garuma ziņā un vairumam no tā ceļiem ir raksturīgi posmi bez ātruma ierobežojuma.[67]

Vācija ir izveidojusi policentrisku ātrvilcienu tīklu. InterCityExpress jeb ICE ir visprogresīvākā Deutsche Bahn pakalpojumu kategorija un apkalpo nozīmīgākās Vācijas pilsētas, kā arī ceļa mērķus kaimiņvalstīs. Vilciena maksimālais ātrums ir starp 160 km/h un 300 km/h. Saskaņojumi tiek piedāvāti ar 30 minūšu, stundas vai divu stundu intervāliem.[68]

Vilciens ICE3.

Vācija ir pasaulē piektā lielākā enerģijas patērētāja un divas trešdaļas no tās svarīgākās enerģijas 2002. gadā tika importētas. Tajā pašā gadā Vācija bija Eiropas lielākā elektrības patērētāja ar kopējo apjomu 512,9 teravatstundas. Valdības politika sekmē enerģijas uzglabāšanu un atjaunojamo enerģijas avotu, tādu kā saules, vēja, biomasas, hidroelektriskie un ģeotermālie, izstrādi un attīstību. Enerģijas taupīšanas pasākumu rezultātā, kopš 1970. gadu sākuma, ir uzlabojies enerģijas lietderības koeficients. Valdība ir uzstādījusi mērķi 2050. gadā ar atjaunojamajiem avotiem nodrošināt pusi no valstij nepieciešamās enerģijas.

2000. gadā valdība un Vācijas atomenerģijas nozare vienojās līdz 2021. gadam pakāpeniski izbeigt visu atomelektrostaciju darbību.[69] Tomēr, atjaunojamā enerģija joprojām ieņem pārāk pieticīgu vietu enerģijas patēriņā. 2006. gadā enerģijas patēriņu apmierināja šādi avoti: nafta (35,7%), akmeņogles, ieskaitot brūnogles (23,9%), dabas gāze (22,8%), atomenerģija (12,6%), hidro un vēja enerģija (1,3%) un citi (3,7%).

Zinātne[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Plašs tīrās telpas komplekss mikroelektronikas ražošanai Štutgartē.

Vācija ir bijusi dzimtā vieta dažiem no visizcilākajiem pētniekiem dažādās zinātnes jomās.[70] Nobela prēmiju ir saņēmuši 102 Vācijas laureāti.[71] Alberta Einšteina un Maksa Planka darbs bija izšķirošs kvantu fizikas pamatu likšanā, ko tālāk attīstīja Verners Heizenbergs un Makss Borns.[72] Viņu priekšgājēji bija fiziķi Hermanis fon Helmholcs, Jozefs fon Fraunhofers un Gabriels Daniels Fārenheits. Vilhelms Konrāds Rentgens atklāja rentgenstarus, ko daudzās valstīs, ieskaitot Vāciju, tā arī sauc viņa vārdā. Šis sasniegums viņam atnesa pirmo Nobela prēmiju fizikā 1901. gadā.[73]

Kosmosa inženieris Verners fon Brauns izstrādāja pirmo kosmosa raķeti un vēlāk bija pazīstams NASA dalībnieks un izstrādāja mēness raķeti Saturn V, kas bruģēja ASV Apollo ceļu uz panākumiem. Heinriha Rūdolfa Herca darbs elektromagnētiskā starojuma jomā bija galvenais moderno telekomunikāciju izstrādē.[74] Vilhelmam Vundam ar viņa pirmās laboratorijas nodibināšanu Leipcigas universitātē 1879. gadā tiek piedēvēta psiholoģijas kā neatkarīgas empīriskās zinātnes izveidošana.[75] Aleksandra fon Humbolda dabas zinātnieka un pētnieka darbs bija bioģeogrāfijas pamatā.[76]

Vācijā ir dzimuši daudzi nozīmīgi matemātiķi: Karls Frīdrihs Gauss, Dāvids Hilberts, Bernhards Rīmanis, Gotfrīds Leibnics, Karls Vaierštrāss un Hermans Veils. Vācija ir bijusi dzimtā vieta daudziem slaveniem izgudrotājiem un inženieriem: Johannesam Gūtenbergam, kam tiek piedēvēta pārvietojamās drukātavas izgudrošana Eiropā, Hanss Geigers, Geigera skaitītāja radītājs un Konrāds Cuze, kas uzbūvēja pirmo pilnībā automatizēto digitālo elektronisko skaitļošanas mašīnu.[77] Vācu izgudrotāji, inženieri un rūpnieki, tādi kā grāfs Ferdinands fon Cepelīns, Oto Līlentāls, Gotlībs Daimlers, Rūdolfs Dīzels, Hugo Junkerss un Karls Bencs, palīdzēja veidot modernas automobiļu un gaisa transportēšanas tehnoloģijas.[78][79]

Svarīgas pētniecības organizācijas Vācijā ir Maksa Planka biedrība, Helmholza apvienība (the Helmholtz-Gemeinschaft) un Fraunhofera biedrība. Tās ir neatkarīgas vai ārēji saistītas ar universitāšu sistēmu un veicina ievērojamu apjomu zinātniskās izstrādes. Prestižo Gotfrīda Vilhelma Leibnica balvu katru gadu pasniedz desmit zinātniekiem un akadēmiķiem. Ar saviem 2,5 miljoniem eiro tā ir viena no lielākajām par izpēti piešķiramajām balvām pasaulē.[80]

Kultūra[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Viens no nozīmīgākajiem vācu dzejniekiem Johans Volfgangs fon Gēte.

Vācija bieži vien tiek saukta par das Land der Dichter und Denker (dzejnieku un domātāju zeme).[81] Vācijas kultūras pirmsākumi ir meklējami ilgi pirms tā izveidojās kā viena vienota valsts. Vācu kultūra ir saistīta ne tikai ar pašu Vācijas nacionālo valsti, bet arī ar vaciski runājošo pasauli.

Vācu literatūras pirmsākumi ir meklējami viduslaikos. Šī perioda sākumā nozīmīgi vācu rakstnieki bija Valters fon der Fogelveide un Volframs fon Ešenbahs. Nozīmīgs vācu eposs ir Nibelungenlied, kura autori nav zināmi. Vāciešiem ir arī ievērojama sāga Thidrekssaga. Visā pasaulē pazīstami ir arī vācu pasaku vācēji brāļi Grimmi. Bībeli vācu valodā iztulkoja teologs Mārtiņš Luters. Viņš tādā veidā lika pamatu mūsdienu "augšvācu" valodai. Vēl starp visvairāk apbrīnotākajiem vācu dzejniekiem un rakstniekiem ir Gotholds Lesings, Johans Volfgangs fon Gēte, Frīdrihs Šillers, Heinrihs fon Kleists, E. T. A. Hofmanis, Bertolts Brehts un Arno Šmits. 20. gadsimtā Nobela prēmiju literatūrā saņēma tādi vācu rakstnieki kā Tomass Manns, Hermanis Hese, Heinrihs Bells un Ginters Grass.

Vācijas filozofiem vēsturiski ir bijusi liela ietekme filozofijas attīstībā, piemēram, vairāki nozīmīgi vācu filozofi jau viduslaiku sākumā ir devuši savu artavu rietumu filozofijas attīstībā. 17. gadsimtā Gotfrīds Leibnics un Imanuels Kants bija centrālās personas filozofijas vēsturē. Kantianisms spēcīgi iespaidoja arī Artūra Šopenhauera darbus, kā arī vācu ideālisma aizstāvjus Johanu Fihti un Georgu Hēgeli. 19. gadsimta otrajā pusē Kārlis Markss un Frīdrihs Engelss attīstīja komunistu teoriju, bet 20. gadsimtā vācu filozofijas tradīcijas īstenoja Frīdrihs Nīče, Martins Heidegers un Hanss Georgs Gadamers.

Sports[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mihaels Šumahers - septiņkārtējs F1 čempions.

Sportiskā forma ir neatņemama vaciešu dzīves daļa. 27 miljoni vācieši ir sporta klubu biedri un vēl papildus 12 miljoni ar sportu nodarbojas individuāli.[82] Futbols ir vispopulārākais sporta veids. Ar 6,3 miljoniem oficiāliem biedriem Vācijas Futbola Asociācija (Deutscher Fußball-Bund) ir lielākā šī sporta veida organizācija pasaulē.[82] Vācijas futbola Bundeslīga (Fußball-Bundesliga) piesaista otro lielāko vidējo apmeklētību no visu sporta veidu līgām pasaulē.[83] Vācijas futbola izlase ir uzvarējusi FIFA Pasaules kausā trīs reizes (1954, 1974 un 1990). Arī Eiropas čempionātā tā ir uzvarējusi trīs reizes (1972, 1980 un 1996). 1974. un 2006. gadā Vācijā notika Pasaules kauss, savukārt Eiropas čempionāts ir rīkots tikai 1988. gadā. Vieni no veiksmīgākajiem un slavenākajiem futbolistiem ir Francs Bekenbauers, Gerds Millers, Jirgens Klinsmans, Lotārs Mateuss un Olivers Kāns. Citi populāri sporta veidi ir handbols, volejbols, basketbols, hokejs un teniss.[82]

Vācija ir viena no vadošajām valstīm motoru sportā. Daudzu sacīkšu uzvarētāju mašīnas, komandas un braucēji nāk no Vācijas. Viens no veikmīgākajiem Formula 1 braucējiem Mihaels Šumahers savas karjeras laikā ir uzstādījis vairākus nozīmīgus rekordus. Nozīmīgākie no tiem ir visvairāk čempionu tituli, kā arī visvairāk uzvarēto sacīkšu. Viņš ir arī viens no apmaksātākajiem sportistiem vēsturē, un ir kļuvis par miljardieri.[84] Konstruktori kā BMW un Mercedes ir starp vadošajām komandām motosporta sponsorēšanā. Porsche ir 16 reizes uzvarējis Lemānas 24 stundu braucienā, prestižā sacīkstē, kas katru gadu norisinās Francijā. Deutsche Tourenwagen Masters ir populāra salonautomobiļu sacikšu mašīna.

Vācijas sportisti ir arī vieni no veiksmīgākajiem olimpisko spēļu dalībniekiem. Viņi ir trešie labākie pasaulē pēc iegūto olimpisko medaļu skaita (ieskaitot arī gan Rietumvācijas, gan Austrumvācijas sportistu medaļas). 2008. gada Vasaras Olimpiskājās spēlēs Vācija bija piektā labākā pēc iegūto medaļu skaita,[85] toties 2006. gada Ziemas Olimpiskajās spēlēs viņiem bija visvairāk medaļu.[86] Vasaras Olimpiskās spēles Vācijā ir notikušas divreiz: 1936. gadā Berlīnē, bet 1972. gada Minhenē. Ziemas Olimpiskās spēles ir notikušas tikai vienu reizi - 1936. gadā tās norisinājās Bavārijas pilsētiņā Garmišā-Partenkirhenē.

Svētki[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Svētki Vācu nosaukums Datums  BW   BY   BE   BB   HB   HH   HE   MV   NI   NW   RP   SL   SN   ST   SH   TH 
Jaungads Neujahr 1. janvāris X X X X X X X X X X X X X X X X
Kristības (Trīs kungu svētki) Heilige Drei Könige 6. janvāris X X                       X    
Lielā Piektdiena Karfreitag mainīgs X X X X X X X X X X X X X X X X
Lieldienas Ostern mainīgs X X X X X X X X X X X X X X X X
1. maijs Tag der Arbeit 1. maijs X X X X X X X X X X X X X X X X
Debesbraukšanas diena Christi Himmelfahrt mainīgs X X X X X X X X X X X X X X X X
Svētā gara diena Pfingstmontag mainīgs X X X X X X X X X X X X X X X X
Kristus gara svētki Fronleichnam mainīgs X X         X     X X X 1)     2)
Augsburger Friedensfest 8. augusts   3)                            
Marijas Debesbraukšanas svētki Mariä Himmelfahrt 15. augusts   5)                   X        
Vienības diena Tag der Deutschen Einheit 3. oktobris X X X X X X X X X X X X X X X X
Reformācijas diena Reformationstag 31. oktobris       X       X         X X   X
Visu svēto diena Allerheiligen 1. novembris X X               X X X        
Lūgšanu un grēku atlaišanas diena Buß- und Bettag mainīgs                         4)      
Ziemassvētki pirmā diena 1. Weihnachtstag 25. decembris X X X X X X X X X X X X X X X X
Ziemassvētki otrā diena 2. Weihnachtstag 26. decembris X X X X X X X X X X X X X X X X

Skatīt arī[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces un piezīmes[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 (angliski) Germany. CIA Factbook. Atjaunināts: 2006-11-29.
  2. 2,0 2,1 (angliski) "Germany".. International Monetary Fund. Atjaunots: 2011-03-18. 
  3. Max Mangold (ed.), red. (1995) (German). Duden, Aussprachewörterbuch (Duden Pronunciation Dictionary) (6th izd.). Mannheim: Dudenverlag (Bibliographisches Institut & F.A. Brockhaus AG. 271, 53f. lpp. ISBN 3-411-04066-1.
  4. 2007. gada informācija. Salīdzinot ar citām valstīm:
    ASV: 13 807,550
    Japāna: 4 381,576
    Vācija: 3 320,913
    Ķīna: 3 280,224
    Report for Selected Countries and Subjects. World Economic Outlook Database, oktobrī 2008. International Monetary Fund. Atjaunināts: 2009-02-15.
  5. Germany world's second biggest aid donor after US TopNews, India, Apskatīts 2008, 04-10.
  6. The fifteen major spenders in 2006 (PDF). Recent trends in military expenditure. Stockholm International Peace Research Institute (2007). Atjaunināts: 2007-08-23.
  7. The leader of Europe? Answers an ocean apart International Herald Tribune. aprīlī 4, 2008. Apskatīts 2008, 04-04.
  8. Confidently into the Future with Reliable Technology www.innovations-report.de. maijā 7, 2008. Apskatīts 2008, 04-04.
  9. Jill N. Claster: Medieval Experience: 300–1400. NYU Press 1982, p. 35. ISBN 0-8147-1381-5.
  10. The Cambridge Ancient History, vol. 12, p. 442. ISBN 0-521-30199-8.
  11. The First & Second Reich (angliski). Axis History Factbook.
  12. The Thirty-Years-War, Gerhard Rempel, Western New England College.
  13. Fulbrook, Mary: A Concise History of Germany, Cambridge University Press 1991, p. 97. ISBN 0-521-54071-2
  14. Kagan. The Western Heritage, p. 360
  15. Merriman, John. A History of Modern Europe, Volume One, p. 110.
  16. Martin, Norman. German Confederation 1815–1866 (Germany) Flags of the World. Oct. 5, 2000. Apskatīts 2006, 12-07.
  17. Stephen J. Lee: Europe, 1890–1945. Routledge 2003, p. 131. ISBN 0-415-25455-8.
  18. Deutsches Historisches Museum. Das Ermächtigungsgesetz 1933 (German). Deutsches Historisches Museum. Atjaunināts: 2008-09-12. "An der Abstimmung nicht teilnehmen konnten die 81 Abgeordneten der Kommunistischen Partei Deutschlands (KPD). Ihre Mandate waren auf Basis der Reichstagsbrandverordnung bereits am 8. März 1933 annulliert worden."
    Roderick Stackelberg, Hitler's Germany: origins, interpretations, legacies. Routledge 1999, p. 103. ISBN 0-415-20114-4.
    Scheck, Raffael. Establishing a Dictatorship: The Stabilization of Nazi Power Colby College. Apskatīts 2006, 07-12.
  19. Deutsches Historisches Museum. Industrie und Wirtschaft (German). Deutsches Historisches Museum. Atjaunināts: 2008-09-12. "Der Vierjahresplan sollte ab 1936 die wirtschaftliche Kriegsfähigkeit Deutschlands herbeiführen. . . .Bereits im Februar 1933 erklärte Hitler, dass alle öffentlichen Maßnahmen zur Arbeitsbeschaffung zugleich der "Wehrhaftmachung" zu dienen hätten und den Interessen des Staates untergeordnet seien. . . ."
  20. Arie Marcelo Kacowicz, Pawel Lutomski, Population resettlement in international conflicts: a comparative study, Lexington Books, 2007, p.100, ISBN 073911607: "... resulted in the deaths of about three million Poles and three million Polish Jews, ..."
  21. Britannica http://www.britannica.com/eb/article-9080620/Bonn
  22. Colchester, Nico. D-mark day dawns Financial Times. janvārī 1, 2001. Apskatīts 2006, 12-07
  23. WDR http://www.wdr.de/themen/kultur/stichtag/2004/03/10.jhtml Eine "faire Arbeitsteilung" Vor 10 Jahren: Bundestag beschließt Bonn-Berlin-Gesetz . 10 martā 04.
  24. Dempsey, Judy. Germany is planning a Bosnia withdrawal International Herald Tribune. Oct. 31, 2006. Apskatīts 2006, 11-30
  25. The Ecoregions WWF, Apskatīts 2008, 12-28.
  26. List of famous Zoological gardens in European countries www.eupedia.com, Apskatīts 2008, 10-17.
  27. Some interesting zoo facts www.americanzoos.info/, Apskatīts 2008, 10-17.
  28. Tierstatistik 2007(German), Zoo Berlin, Apskatīts augustā 5, 2008
  29. German lessons, The Economist, Apskatīts 2008, 11-29.
  30. Starting points and focus of environmental communication German Federal Environmental Foundation, Apskatīts 2007, 12-28.
  31. PIPA (2007-09-24). All Countries Need to Take Major Steps on Climate Change: Global Poll (PDF). BBC World service Poll, carried out by Globescan. Program on International Policy Attitudes at the University of Maryland, College Park. Atjaunināts: 2008-02-11. "Eighty-seven percent of German respondents agree that human activity is a significant cause of climate change and 95 percent think it is necessary to take measures to deal with the problem."
  32. Reinforcing Germany's environmental protection industry Umweltbundesamt, Apskatīts 2007, 11-25.
  33. Germany greenest country in the world Times of India, Apskatīts 2008, 11-25
  34. (vāciski) [www.gesetze-im-internet.de/gg/art_79.html Article 79 of the Grundgesetz] Bundesministerium der Justiz. Apskatīts 2008, 12-07.
  35. § 2, StVllzg, gesetze-im-internet.de, Apskatīts aprīlī 13, 2007
  36. Declaration by the Franco-German Defence and Security Council Elysee.fr maijā 13, 3004. Apskatīts 2006, 12-03.
  37. Glaab, Manuela. German Foreign Policy: Book Review Internationale Politik. Spring 2003. Apskatīts 2007, 01-03.
  38. Harrison, Hope. The Berlin Wall, Ostpolitik and DétentePDF (91.1 KB) German historical institute, Washington, DC, Bulletin supplement 1, 2004, American détente and German ostpolitik, 1969–1972".
  39. Germany's New Face Abroad Deutsche Welle. oktobrī 14, 2005. Apskatīts 2006, 12-03.
  40. Background Note: Germany U.S. Department of State. jūlijā 6, 2006. Apskatīts 2006, 12-03.
  41. Ready for a Bush hug?, The Economist, jūlijā 6 2006. Apskatīts 2006, 12-31.
  42. 42,0 42,1 U.S.-German Economic Relations FactsheetPDF (32.8 KB) U.S. Embassy in Berlin. maijā 2006. Apskatīts 2006, 12-03.
  43. German Still Most Frequently Reported Ancestry U.S. Census Bureau jūnijā 30, 2004. Apskatīts 2006, 12-03
  44. Kaiserslautern, Germany Overview U.S. Military. Apskatīts 2006, 12-03.
  45. Aims of German development policy Federal Ministry for Economic Cooperation and Development aprīlī 10, 2008. Apskatīts 2008, 12-07.
  46. Germany is a leader in development fundingnovecojusi saite www.young-germany.de aprīlī 17, 2008. Apskatīts 2008, 12-07.
  47. Grundgesetz für die Bundesrepublik Deutschland Bundestag.de Apskatīts 2006, 11-30.
  48. NATO International Security Assistance Force Placemat (PDF) (Current as of 2007-02-07). Atjaunināts: 2007-02-12.
  49. Hans Kristensen (2007-07-09). United States Removes Nuclear Weapons From German Base, Documents Indicate. Federation of American Scientists. Atjaunināts: 2008-07-26.
  50. (vāciski) Destatis. Im Jahr 2050 doppelt so viele 60-Jährige wie Neugeborene. Atjaunināts: 2007-06-20.
  51. Germany: Inflow of foreign population by country of nationality, 1994 to 2003
  52. Christen in Deutschland 2005(German), EKD, Apskatīts 2007, novembrī 11-25.
  53. (vāciski) Religionen in Deutschland: Mitgliederzahlen Religionswissenschaftlicher Medien- und Informationsdienst. novembrī 4, 2006. Apskatīts 2006, 11-30.
  54. Germany Euro-Islam.info. Apskatīts 2006, 11-30.
  55. EKD: Evangelische Kirche in Deutschland - Christen in Deutschland 2006. Ekd.de. Atjaunināts: 2008-11-04.
  56. Blake, Mariah. In Nazi cradle, Germany marks Jewish renaissance Christian Science Monitor. novembrī 10,2006. Apskatīts 2006, 11-30.
  57. The Jewish Community of Germany European Jewish Congress. Apskatīts 2006, 11-30.
  58. Die Zeit 12/07, page 13
  59. Rank Order - GDP (purchasing power parity) CIA Factbook 2005. Apskatīts 31 decembrī 2006.
  60. German trade surplus hits record, BBC, 8 februārī 2006, Apskatīts 3 janvārī 2007.
  61. Wind Power Federal Ministry of Economics and Technology (Germany) Apskatīts 30 novembrī 2006.
  62. Global 500 Germany, CNN Money, Apskatīts 26 novembrī 2007.
  63. Global 500 Biggest Employers, CNN Money, Apskatīts 26 novembrī 2007.
  64. The 100 Top Brands 2006, Businessweek, Apskatīts 26 novembrī 2007.
  65. Berg, S., Winter, S., Wassermann, A. The Price of a Failed Reunification Spiegel Online International. 5 septembrī 2005. Apskatīts 28 novembrī 2006.
  66. Arbeitslosenzahl unter 3,2 Millionen gesunken(German) Tagesschau, Apskatīts 1 jūlijā 2008.
  67. Autobahn-Temporegelung (PDF) (German). ADAC (oktobrī 2007). Atjaunināts: 2008-11-15.
  68. Geschäftsbericht 2006 der Deutschen Bahn AG, Deutsche Bahn, Apskatīts 19 oktobrī 2007.
  69. Germany split over green energy, BBC, Apskatīts 13 aprīlī 2007
  70. Back to the Future: Germany - A Country of Research German Academic Exchange Service (2005, 02-23). Apskatīts 2006, 12-08.
  71. Nobel Prize, nobelprize.org, Apskatīts 2009, februārī 23.
  72. Roberts, J. M. The New Penguin History of the World, Penguin History, 2002. Pg. 1014. ISBN 0-14-100723-0.
  73. The Alfred B. Nobel Prize Winners, 1901–2003 History Channel from The World Almanac and Book of Facts 2006. Apskatīts 2007, 01-02.
  74. Historical figures in telecommunications. International Telecommunication Union. janvārī 14, 2004. Apskatīts 2007, 01-02.
  75. Kim, Alan. Wilhelm Maximilian Wundt Stanford Encyclopedia of Philosophy. jūnijā 16, 2006. Apskatīts 2007, 01-02.
  76. The Natural History Legacy of Alexander von Humboldt (1769 to 1859), Humboldt Field Research Institute and Eagle Hill Foundation. Apskatīts 2007, 01-02.
  77. Horst, Zuse. The Life and Work of Konrad Zuse Everyday Practical Electronics (EPE) Online. Apskatīts 2007, 01-02.
  78. Automobile. Microsoft Encarta Online Encyclopedia 2006. Apskatīts 2007, 01-02.
  79. The Zeppelin U.S. Centennial of Flight Commission. Apskatīts 2007, 01-02.
  80. Gottfried Wilhelm Leibniz Prize, DFG, Apskatīts martā 12, 2007
  81. (vāciski) Spätzle Westerns Spiegel Online International. Apr. 6, 2006. Apskatīts 2006, 12-06
  82. 82,0 82,1 82,2 Germany Info: Culture & Life: Sports Germany Embassy in Washington, D.C. Apskatīts 2006, 12-28.
  83. Vairāk skatītāju iet tikai uz NFL
  84. What we will miss about Michael Schumacher, Guardian Unlimited, Apskatīts 2007, oktobrī 19
  85. Beijing 2008 Medal Table The Official Website of the Beijing 2008 Olympic Games. Apskatīts 2008, 9-8.
  86. Turin 2006 Medal Table International Olympic Committee. Apskatīts 2006, 12-28.

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Commons
Vikikrātuvē ir pieejami multimediju faili par šo tēmu. Skatīt: Vācija


Koordinātas: 51°00′00″N, 10°00′00″E