Sporta peldēšanas veidi

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Sacensības peldēšanā notiek četros veidos: brīvajā stilā, uz muguras, brasā un tauriņstilā. Kompleksajā peldēšanā sportisti vispirms veic posmu tauriņstilā, tad uz muguras, brasā un distances pēdējo posmu — brīvajā stilā. Brīvajā stilā tiek izmantots visātrākais peldēšanas veids — krauls uz krūtīm.

Krauls uz krūtīm[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Krauls uz krūtīm ir vispopulārākais un ātrākais peldēšanas veids.

Olimpiskā programma šim peldēšanas veidam paredz sekojošas distances: 100 m, 200 m un 400 m sievietēm un vīriešiem, 800 m un 4x100 m stafete sievietēm, 1500 m, 4x100 un 4x200 m stafete vīriešiem. Krauls uz krūtīm tiek izmantots pēdējos posmos 4x100 m kombinētajās stafetēs, kā arī kompleksajā peldējumā.

Šis peldēšanas veids tiek izmantots arī tālpeldējumos, masu peldējumos, GDA normatīvu kompleksā, modernajā pieccīņā un citās daudzcīņās.

21. gadsimta sākumā krauls uz krūtīm nomainīja pirms tam populāro tredženu. Šajā peldēšanas veidā peldētāji roku kustības izpildīja analogi kraulam uz krūtīm, bet kāju (šķērveida) kustības bija līdzīgas peldēšanai uz sāniem. Viens no pirmajiem peldētājiem, kas kraulu uz krūtīm izmantoja sacensībās un sniedza ievērojamus rezultātus, bija ungārs Z. Halmai, 1904. gada Olimpiskajās spēlēs veikdams 50 un 100 m distanci attiecīgi 28,6 sekundēs un 1:02,8 minūtēs.

Pirmais peldētājs, kurš veica 100 metru distanci ātrāk par vienu minūti, bija amerikāņu peldētājs Džonijs Veismillers.

Sevišķi atzīmējums 1978. gada pasaules čempionāta divkārtējais uzvarētājs un Maskavas Olimpisko spēļu vairākkārtējais čempions V. Saļņikovs, kurš pirmais pasaulē veica 1500m distanci ātrāk par 15 minūtēm.

Krauls uz muguras[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Krauls uz muguras Olimpisko spēļu programmā pirmo reizi tika iekļauts 1904. gadā. Sākumā sacensībās šajā peldēšanas veidā startēja tikai vīrieši, sievietes - tikai 1924 gadā. Līdz 1964. gadam olimpiskās distances kraulā uz muguras bija tikai 100 metri, no 1964, gada līdz 1968. gadam - tikai 200 metri. Sākot ar 1968. gada Olimpiskajām spēlēm, vīrieši un sievietes sāka sacensties gan 100m, gan 200 m distencēs.

Jau 1912. gada Olimpiskajās spēlēs peldētāji šajā peldēšanas veidā demonstrēja ievērojamus rezultātus, lai gan tā tehniskais izpildījums stipri atgādināja peldēšanas veidu uz krūtīm — tredženu.

Mūsdienu krauls uz muguras tehniku izstrādāja amerikāņu peldētājs A. Kifers, kurš 1936. gada Olimpiskajās spēlēs 100 m distencē uzstādīja rezultātu 1:00,5 min.

Pēc 1984. gada Olimpiskajām spēlēm jūtami uzlabojās rezultāti šajā peldēšanas veidā. Tas izskaidrojams ar rokas saliekšanu elkonī īriena laikā. Līdz tam īriens tika izpildīts at taisnu roku.

Pacionālu un efektīvu peldēšanas tehniku kraulā un muguras demonstrējuši tādi ievērojami peldētāji kā amerikāņi D. Grafs (1962) N. Nabers (1976), peldētājs no VDR R. Matess (1968—1972).

Brass[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Brass ir viens no vecākajiem peldēšanas veidiem. Olimpisko spēļu programmā tas iekļauts no 1904. gada. Tad distances garums bija 440 jardi jeb 402,336 metri. 1912. un 1920. gada Olimpiskajās spēlēs brasā sacentās tikai vīrieši, veikdami 200m un 400 m distances. Ar 1924. gada Olimpiskajām spēlēm brasā startē arī sievietes, tikai distances garums tiek samazināts līdz 200 m. Sākot ar 1968. gada Olimpiskajām spēlēm, sacensību programmā ir 100m un 200m distances brasā vīriešiem un sievietēm.

Ilgu laiku peldētāji izmantoja tā saucamo klasisko (ortodolsālo) brasu, kam bija raksturīga plaša amplitūdas roku un kāju darbība. Noteicošā bija kāju darbība. Pēc sitiena ar kāju sekoja garšs slīdējums iztaisnotā stāvoklī. Seja visu laiku atradās virs ūdens , ieelpa tika izpildīta roku īriena vidusdaļā.

Padomju peldētāji pirmie sāka modernizēt peldēšanas taktiku brasā, akcentējot roku darbību un aizpildot izelpu ūdenī laikā, kad rokas tiek virzītas uz priekšu. Tā peldēja PSRS nopelniem bagātais sporta meistars L. Meškovs. Viņa uzrādītie rezultāti 30. gadu beigās (100m - 1:14,6 un 200m - 2:47,2) bija tuvi tā laika pasaules rekordiem.

No 1935.gada līdz 1952. gadam sacensību noteikumi ļāva brasa distancēs izmantot tauriņstilu, kas brasu pakāpeniski izkonkurēja. Pēc 1953. gada tauriņstils tika izdalīts kā patstāvīgs peldēšanas veids. Sākās jauna brasa attīstības ēra.

Tauriņstils[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tauriņstils ir sporta veids, kurš izveidojies no brasa. Cenšoties panākt lielāku ātrumu, brasisti sāka izpildīt garāku roku īrienu, t.i., līdz gurniem pārnesot rokas virs ūdens.

Viens no pirmajiem peldētājiem pasaulē, kurš pilnībā apguva tauriņstilu, bija padomju peldētājs S. Boičenko. Viņa rezultāts 100m - 1:06,8 (1936.g.) un 200m - 2:29,8 (1941.g.) bija tā laika pasaules rekordi.

Ar 1953 gada FINA lēmumu tauriņstils tika atzīts kā patstāvīgs peldēšanas veids. Tika atļautas simetriskas kāju kustības vertikālajā plaknē, un tā izveidojās jauns tauriņstila paveids- delfīnstils, kurš saglabājis tā laika galvenās iezīmes līdz šai dienai.

Delfīnstils[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sākot ar 1968. gadu, olimpiskajā programmā ir 100m un 200m tauriņstila distances sievietēm un vīriešiem. Saglabājot iepriekšējo nosaukumu (tauriņstils), peldētāji šī peldēšanas veida distances veic tā jaunajā paveidā delfīnstilā.

Delfīnstila attīstības gaitā izveidojušies vairāki tā izpildes varianti: viensitienu, divsitienu un trīssitienu. Delfīnstila attīstības sākuma periodā peldētāji pēc roku īriena un to pārnešanas virs ūdens veica savdabīgu ieniršanu. kuras laikā tika izdarīti vairāki sitieni ar kājām.

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]