Strādnieku teātris
| Strādnieku teātris | |
|---|---|
| Pamatinformācija | |
| Dibināta(-s) | 1926 |
| Slēgta(-s) | 1934 |
| Vadība | |
| Direktors | Roberts Dukurs |
Strādnieku teātris bija profesionāls teātra kolektīvs, kas darbojās Rīgā no 1926. līdz 1934. gadam un pulcēja kreisas ievirzes māksliniekus un skatītājus, kas atbalstīja sociāldemokrātijas idejas.
Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Strādnieku teātrim bija saistības ar Latvijas Sociāldemokrātisko strādnieku partiju. Teātri vadīja sabiedrība „Strādnieku teātris”. Teātra izrādēm bija sabiedriski politisks un idejisks raksturs. Ievērojamākie teātra režisori bija Jurijs Jurovskis, Olga Bormane, Jānis Zariņš un Kārlis Veics.[1] Teātri vadīja direktors Roberts Dukurs, tajā strādājuši arī dekorators Herberts Līkums, muzikālās daļas vadītājs O. Melli un kustību konsultants Sam-Hiors. Teātrī darbojās aktieri, kuri vēlāk bija pazīstami arī citos kolektīvos — Lūcija Baumane, Luijs Šmits, Leonīds Leimanis un citi. Par teātra padomes goda priekšsēdētāju tika iecelts Rainis.
Iestudējumi: A. Upīša „Peldētāja Zuzanna” (rež. O. Bormane, 1931), E. Tollera „Katlu ugunis” (rež. J. Jurovskis, 1931), F. Volfa „Kataras matroži” (rež. J. Jurovskis, 1932), R. Štemles „Cīņa ap sēnalām” (rež. O. Bormane, 1932), H. Kesera „Bezdarbs” (rež. J. Zariņš, 1932), P. Mohmaņa „Robinsons” (pēc D. Defo romāna; rež. J. Jurovskis, 1932), Ž. Ofenbaha „Ju-Ju (Perikola)” (rež. J. Jurovskis, 1932), M. Konelli „Melnā bībele" (rež. J. Jurovskis, 1933) u.c.[2]
Teātris tika likvidēts pēc Kārļa Ulmaņa organizētā valsts apvērsuma 1934. gada 15. maijā.
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ Klauverts, Spodris. Teātri Latvijā 1933. un 1973. gadā. Jaunā Gaita, Nr. 118, 1978. http://jaunagaita.net/jg118/JG118_TEATRIS.htm
- ↑ Sniedze, Evita. Latviešu teātra hronika (1919-1944). Rīga: Zinātne, 2006.
| ||||||
