Vormsas konkordāts

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Vormsas konkordāts (viduslat. Pactum Calixtinum sive Heinricianum jeb Pax Wormatiensis) - 1122. gada 23. septebrī Vormsas brīvpilsētā noslēgtā vienošanās starp Vācijas karali un Svētās Romas impērijas imperatoru Henrihu V un pāvestu Kalikstu II, pieliekot punktu cīņai par tiesībām veikt investitūru. Imperators atteicās no bīskapu investitūras – iecelšanas amatā – un piekrita bīskapu un citu garīdznieku kanoniskajai ievēlēšanai, bet saglabāja tiesības piešķirt garīdzniekiem lēņus, saņemot pretī vasaļu uzticības zvērestu un apņemšanos pildīt pienākumus pret impēriju un imperatoru. Savukārt pāvests piekrita prelātu ievēlēšanai imperatoru klātbūtnē, izslēdzot simoniju un vardarbību. T.i. tika fiksēta atšķirība starp garīgo konsekrāciju jeb iesvētīšanu, ko veic pāvests, un labumu (priekšrocību) piešķiršanu, ko izdara laicīgā vara: imperators atteicās no pretenzijām uz investitūras garīgo daļu, saglabājot tiesības piedalīties kanoniskajās bīskapu un abatu vēlēšanās savās zemēs. Ievēlētajam amata kandidātam pāvests vai tā legāts pasniedza gredzenu un spieķi (garīgās varas simbolus), bet imperators - scepteri kā laicīgās varas simbolu. Baznīcas laicīgās tiesības un īpašumus, kas tai bija dāvāti jau no VIII gs. otrās puses, sāka uzskatīt par regālijām. Baznīca panāca savu suverenitāti attiecībā pret laicīgo varu un šis baznīcas tiesiskais stāvoklis bija par pamatu katoļu baznīcas kanonisko tiesību suverēnajam raksturam. Vienošanās stājās spēkā 1123. gadā, kad to apstiprināja Laterāna pirmais koncils