Reliģija

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Adriena van der Venna glezna "Cilvēku zvejotāji" (1614).

Reliģija ir uzskatu un ticības kopums, kas attiecas uz kaut ko pārdabisku, svētu vai dievišķu, kā arī morāle, paražas, rituāli un organizācijas, kas ar to saistītas.

Bieži ar vārdu "reliģija" apzīmē konkrētas reliģiskas organizācijas, kas formāli apvieno savas ticības pārstāvjus un uzskata sevi par oficiālā viedokļa paudējām un uzturētājām.

Reliģijas lielākoties risina šādus problēmjautājumus:

  • viena dieva, dievu vai dievību esamība vai neesamība, loma un darbība pasaulē;
  • cilvēka identitāte, vieta pasaulē;
  • dzīves jēga un sūtība;
  • attieksme pret nāvi;
  • ētikas pamati;
  • dvēsele.

Reliģiju veidi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atšķirības starp reliģijām[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dievu daudzums un vieta reliģijās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

ReligijneSymbole.svg

Citas atšķirības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Daudzām reliģijām ir svētie raksti (piemēram, Korāns, Bībele). To nozīme reliģijās ir atšķirīga. Daudzas balstās uz paaudžu gaitā mutiski nodotām tradīcijām (mitoloģija, folklora). Bieži reliģijā nozīmīga vieta ir tās dibinātājam un/vai praviešiem, piemēram, Muhamedam islāmā, Mozum jūdaismā.

Reliģiju izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc piekritēju skaita [1] lielākās reliģijas ir (skaitļi - aptuveni):

  1. kristietība (2,1 miljards),
  2. islāms (1,3 miljardi),
  3. hinduisms (900 miljoni),
  4. ķīniešu tradicionālās reliģijas (daoisms, konfūciānisms; 394 miljoni),
  5. budisms (376 miljoni).

Vairāk kā miljards cilvēku nav reliģiozi. Jūdaisms ieņem 11. vietu ar 14 miljoniem, džainisms - 13. vietu ar 4,2 miljoniem, sintoisms - 15. vietu ar 4 miljoniem sekotāju.

Reliģijas nozīme civilizācijas attīstībā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Reliģijas pirmsākumos, jau pirmo ebreju praviešu sludinājumos, meklējamas daudzas mūsdienu sabiedrības normas, sociālie un politiskie principi. Tieši šie pravieši uzbruka sociālajai nevienlīdzībai, asi kritizējot valdniekus par netaisnīgu un nežēlīgu varas izmantošanu. Viņu izstrādātais morāles kodekss bija civilizācijas aksioma — neatkarīga no atsevišķu cilvēku varas, autoritātes vai vēlmēm. Zīmīgi, ka pat tās varas jau jaunajos laikos, kas demonstratīvi, neiecietīgi noliedza reliģiju, piemēram, komunistu ideoloģija, pēc būtības sludināja to pašu ebreju patriarhu morāles kodeksa principus.

Ebreju praviešu radītos kristietības pamatus, kā arī daudzus vēlākos reliģiskās mācības papildinājumus un pilnveidojumus pilnīgi noteikti var uzskatīt par tā laika inovatīvas domāšanas rezultātu un paraugu tādā nozīmē, ka tika izveidota zināma sabiedrības uzskatu sistēma par apkārtējo pasauli un pašu sabiedrību. Iepriekšējie ticējumi, dažādie dievi, arī baltu pagānu laiku dievības un gari, atspoguļoja fragmentārus cilvēku priekšstatus par tām vai citām parādībām, par kurām nekādas citas informācijas nebija. Reliģija, izdarīja apvērsumu cilvēku domāšanā, izskaidrojot un sakārtojot dabas un sabiedrības notikumus, parādības un procesus vienotā, daudz plašākā, vairāk vai mazāk integrētā sistēmā. Bez šīs uzskatu sistēmas tālākais civilizācijas progress nebūtu iespējams. Līdz ar to vēlāko laiku strīdiem par Dieva esamību ir tāds pat pamats, kā, piemēram, seno astrologu un astronomu diskusijām par to, vai Saule riņķo ap Zemi, vai otrādi — Zeme riņķo ap Sauli un vēl griežas ap savu asi. Ēģiptiešu un citu Tuvo Austrumu seno tautu dzīvē un saimniecībā, piemēram, Nīlas vai Divupes ieleju irigācijas sistēmas attīstībai un regulēšanai tam nebija nekādas nozīmes. Toreiz bija svarīgi, ka šie procesi notiek ar zināmu regularitāti un iepriekš prognozējamu cikliskumu, kas bija pietiekams „zinātnisks” pamatojums nozīmīgu saimniecisku lēmumu pieņemšanai.

Protams, vēlākajos gadsimtos reliģija nospēlēja krasi negatīvu lomu, apkarojot racionālās zinātnes attīstību. Kopernika un Galileja piemēri bija tikai spilgtākie no tūkstošiem citu, kas kā ķeceri tika nomocīti vai tika nosodīti un izolēti no sabiedrības, ja iedrošinājās apšaubīt reliģijas dogmas, vai pat meklēt to pamatojumus vai pierādījumus ārpus svēto rakstu postulātiem.

Pateicoties savām sākotnējām galvenajām funkcijām — vienota pasaules izpratnes veidošana, sabiedrisko attiecību ētisko un morāles kritēriju uzstādīšana, u.c., reliģija, sākot no tās rašanās līdz pat mūsdienām, joprojām spēlē nozīmīgu lomu sabiedrības un valsts veidošanā un stabilitātē. Īstenībā, reliģija ir viena no sabiedrības organiskām sastāvdaļām, neskatoties uz daudzām savām iekšējām neatbilstībām, kā arī pretrunām ar racionālo, jeb zinātnisko pasaules uztveri.

Pretrunas ar zinātni[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Alegorija par reliģijas un zinātnes harmoniju. (Jeila universitātes vitrāža)

Bieži ir novērojamas reliģijas pretrunas ar zinātni. Piemēram, zinātne apgalvo, ka Zemes vecums ir apmēram 4,54 miljardi gadu, kristietiskā reliģija apgalvo, ka tas ir apmēram 6000 gadu, jo tas izrietot no Bībeles. Šie skaitļi atšķiras apmēram 700 000 reižu! Liels strīdus objekts ir arī evolūcijas teorija - reliģija to noliedz, uzskatot, ka evolūcija nenotiek, savukārt zinātnieki turpina pētījumus šajā jomā. Tomēr Romas Katoliskās Baznīcas pieeja, kura tika izklāstīta Jāņa Pāvila II enciklikā "Fides et ratio", skaidro, ka reliģija un zinātne nav pretrunā, jo zinātnes uzdevums ir noskaidrot kā noris dabā esošie procesi, savukārt reliģijas uzdevums ir atbildēt uz jautājumu - kas ir visu radīto lietu pamatā.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]