2011. gada Japānas zemestrīce

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
2011. gada Japānas zemestrīce
Apgāzta māja
Apgāzta māja Ofunato pilsētas gruvešos
2011. gada Japānas zemestrīce (Japāna)
Bullseye1.png
Zemestrīces epicentra atrašanās vieta
Datums 2011. gada 11. martā
Laiks 14:46:23 JST
05:46:23 UTC
Ilgums 6 minūtes
Stiprums 9,0 balles pēc Rihtera skalas
Dziļums 30 km
Epicentrs 38°19′19″N 142°22′8″E / 38.32194°N 142.36889°E / 38.32194; 142.36889Koordinātas: 38°19′19″N 142°22′8″E / 38.32194°N 142.36889°E / 38.32194; 142.36889
Tips Megathrust
Skartās valstis Japāna (galvenokārt), Klusā okeāna salas (cunami)
Postījumi Plūdi, nogruvumi, ugunsgrēki, ēku un infrastruktūras bojājumi, kodolavārijas
LZP 3,0 g
Cunami
Nogruvumi
Pēcgrūdieni 9637
(80 stiprāki par 6,0 ballēm)
Cietušie 15 883 bojāgājušie
6143 ievainotie
2681 bez vēsts pazudušie[1]
Animācija, kurā attēlota cunami viļņa izplatīšanās pēc zemestrīces.

2011. gada Japānas zemestrīce bija postoša zemūdens zemestrīce, kura notika 2011. gada 11. martā pulksten 14:46:23 pēc vietējā laika (05:46:23 pēc Griničas laika zonas). Tās epicentrs bija Klusajā okeānā, apmēram 130 kilometrus uz austrumiem no Honsju Ošikas pussalas, 130 km no Sendai pilsētas un 370 km uz ziemeļaustrumiem no Japānas galvaspilsētas Tokijas.

Zemestrīces hipocentrs atradās 30 km dziļumā zem Klusā okeāna gultnes. Zemestrīce notika Japānas dziļvagā, kur saduras divas zemes garozas struktūras: Klusā okeāna plātne un Amerikas plātnes daļa Ohotskas plātne. Smagākā okeāniskā Klusā okeānā plātne subdukcijas rezultātā ieslīgst zem kontinentālās Ohotskas plātnes, uz kuras atrodas daļa Eirāzijas kontinenta un Japānas salas. Šis process izraisa regulāras un spēcīgas zemestrīces, tomēr to spēks konkrētajā reģionā ticis prognozēts līdz 8—8,5 baļļu stiprumam, tādēļ šīs zemestrīces stiprums bija seismologiem negaidīts.

Zemestrīce izraisīja postošus cunami Japānas piekrastē, to augstums sasniedza 10—14 m, bet visaugstākais reģistrētais Ofunato pilsētā pat 23,6 m.[2][3] Cunami izplatījās pāri visam Klusajam okeānam, sasniedzot Ameriku.

Zemestrīces stiprums bija 9,0 balles pēc Rihtera skalas (sākotnēji tās stiprums tika ziņots kā 7,9).[4] Tā bija spēcīgākā zināmā zemestrīce Japānas vēsturē un viena no piecām zināmajām spēcīgākajām zemestrīcēm pasaulē.[5] Postījumu un bojāgājušo skaita ziņā tā atpalika no dažām citām vājākām zemestrīcēm, kas agrāk notikušas Japānā. Zemestrīcē gāja bojā vairāk kā 15 000 cilvēki, tika ievainoti aptuveni 6000, bez vēsts pazuduši — vairāk kā 2000.

Cunami, sasniedzot piekrastes ārpus Japānas, nenodarīja īpaši lielus postījumus, vienīgie divi nāves gadījumi fiksēti Kalifornijas štatā ASV un Jaungvinejas salā Indonēzijā.

Atomelektrostaciju avārijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zemestrīces rezultātā darbību automātiski pārtrauca 11 reaktori četrās atomelektrostacijās. Nopietnākā avārija notika vienā no pasaules jaudīgākajām AES — Fukušima I, kas atrodas 250 km uz ziemeļiem no Tokijas, kur cunami radīja traucējumus elektropadevē reaktoru dzesēšanas sistēmām. Avārijas rezultātā ir notikusi cilvēka veselībai bīstama apjoma radiācijas noplūde apkārtējā vidē. Divdesmit kilometru rādiusā ap AES evakuēti ap 200 000 iedzīvotāju. Vairākkārtēji sprādzieni atomelektrostacijas reaktoros un to izraisītie ugunsgrēki ir radījuši draudus par vienas no lielākajām kodolkatastrofām pasaules vēsturē iespējamību. Atbildīgās institūcijas Japānā ilgstoši incidentu vērtēja ar 5. līmeni pēc Starptautiskās kodolnegadījumu skalas, tomēr citu valstu eksperti uzskatīja, ka avārija varētu būt vērtējama kā 6. vai pat 7. līmeņa katastrofa (līdz šim augstāk par 5. līmeni novērtēti tikai divi kodolnegadījumi, visaugstākais 7. līmenis piešķirts Černobiļas AES avārijai).[6] 11. aprīlī arī oficiāli Japānas avoti atzina, ka avārija Fukušimas AES ir vērtējama kā augstākā 7. līmeņa katastrofa.[7]

Neraugoties uz intensīviem glābšanas darbiem pēc avārijas situācija atomelektrostacijā turpināja pasliktināties un 25. martā tika izsludināta evakuācija no teritorijas plašākā rādiusā — 30 km ap AES. AES apkārtnē turpināja paaugstināties radiācijas līmenis un marta beigās radioaktīvais piesārņojums Klusajā okeānā un sauszemē normu pārsniedza jau tūkstošiem reižu, maksimumu sasniedzot 31. martā, kad jūras ūdenī pie AES piesārņojums ar radioaktīvo jodu pārsniedza normu par vairāk kā 4000 reizēm.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]