Anoreksija

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Anoreksija (latīņu: anorexia nervosa) ir psihiski traucējumi, kas ir kļuvuši izplatīti pēdējos gadu desmitos. Anoreksija tulkojumā nozīmē nervozs apetītes zudums. Anoreksijas pirmsākumi ir meklējami gandrīz pirms tūkstoš gadiem, bet pats anoreksijas termins ir radies 1874. gadā, kad to ieviesa Anglijas karalienes ārsts Viljams Gulls.

Ar anoreksiju visbiežāk slimo meitenes. Parasti anoreksija sākās pusaudžu vecumā, bet anoreksiju var novērot arī agrāk- bērnu vecumā, vai vēlāk — ap 30 gadiem. Ar anoreksiju slimo 1 no 150 meitenēm.

Gandrīz vienmēr anoreksija sākas ar stingras diētas ievērošanu. Pacientēm sākumā parasti patiešām ir neliels liekais svars. Bet pat tad, kad ir sasniegts ideālais svars, slimnieces turpina badoties, jo viņu priekšstati par savu svaru ir kļuvuši nepareizi un viņas joprojām uzskata, ka ir par resnu. Nereti slimnieces nodarbojas arī ar intensīvu vingrošanu, vai lieto medikamentus, kuri samazina svaru.

Pamatsimptomi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Anoreksijas pamatsimptomi ir:

  • Stipras bailes kļūt resnam
  • Aplams priekšstats par savu ķermeni
  • Vismaz 25% zemāka svara attiecība pret garumu un vecumu nekā normālais
  • Nav konstatēta cita slimība, kas varētu izraisīt šādu stāvokli

Anoreksijas attīstības gaitai ir raksturīgas trīs fāzes.

Pirmā fāze sākas kā parasta notievēšana, bet pakāpeniski process pārvēšas par badošanos un kļūst par uzmācību. Lai gan slimnieks uzskata, ka viņš vairs nav atkarīgs no ēdiena, viņš nepārtraukti par to domā. Svars strauji krītas, novājēšana ir izteikta un satrauc ģimeni. Lielākā daļa anoreksijas gadījumu tiek pārtraukti šajā fāzē.

Otrā fāze iestājas, ja badošanās turpinās. Otrajā fāzē organisms ierobežo dažas enerģijas prasošās sistēmas. Izbeidzas menstruācijas, samazinās asinsriņķošana rokās un kājās, kā rezultātā rodas salšanas sajūta, krītas koncentrēšanās spējas. Ja stāvoklis neuzlabojas, pacientu parasti ievieto slimnīcā. Daļa pacientu jūt pacilātu noskaņojumu, jo izsalkuma sajūta ir zudusi. Šajā stadijā stāvoklis vēl var vērsties uz labo pusi.

Trešās fāzes laikā pacients sver ap 30 kilogramiem. Organisma vielmaiņa sāk izmantot pēdējos enerģijas resursus. Tauku krājumi ir izlietoti. Paaugstināta uzņēmība pret infekcijām. Pacienta pamatnoskaņojums ir apātija. Ja pacients atsakās ēst ir nepieciešama intravenozā asins un barības vielu ievadīšana. Daļa pacientu izdara pašnāvību.

Anoreksijas slimnieces pilnībā kontrolē savu rīcību, bet neapzinās kādu ļaunumu sev nodara.

Var arī parādīties bulīmijas simptomi- dažas slimnieces nespēj atteikties no ēdiena, tāpēc pēc ēšanas izvemjas vai izraisa pašrocīgi vemšanu, vai lieto caurejas līdzekļus, vienīgi viņu svars joprojām paliek zem normas. Dažreiz, ja ir novērsti anoreksijas simptomi, bet ne cēloņi kuru dēļ ir radusies saslimšana ar anoreksiju - problēmas ģimenē, skolā, ir iespējams, ka slimniece atkārtoti saslimst ar anoreksiju vai parādās bulīmijas simptomi.

Ilgstoša badošanās var izraisīt tādas sekas kā:

  • Traucēts miegs
  • Aizcietējumi
  • Uzmanības un koncentrēšanās traucējumi
  • Depresija
  • Pastāvīga aukstuma sajūta
  • Trausli, viegli lūstoši kauli
  • Izteikts muskuļu vājums

Ar terminu „anoreksija” mūsdienās medicīnā apzīmē apetītes trūkumu vai nespēju ēst (piemēram — kakla sāpju dēļ ir apgrūtināta rīšana un slimnieks izvairās no ēdiena), taču Anorexia nervosa jeb nervu anoreksija — tā jau ir ēšanas traucējuma diagnoze. Vārds anoreksija nozīmē” apetītes zudums”, taču tas ir maldinoši, jo 95% sieviešu, kas cieš no anoreksijas, ir pilnīgi normāla apetīte. Vienkārši tām ir nepamatotas, paniskas bailes kļūt resnām un nepievilcīgām, tāpēc tās atsakās no ēdiena. Turklāt lielākoties šo sieviešu svars ir normas robežās. Anoreksija tiek uzskatīta par psiholoģisku slimību, jo nav nekādu fizisku iemeslu zaudēt svaru. Visbiežāk slimo jaunas meitenes un sievietes, vecumā līdz 30 gadiem, taču pārsvarā tās ir pusaudzes līdz 18 gadu vecumam. Pēdējos gados palielinās arī ar anoreksiju slimo puišu un vīriešu skaits.

Cēloņi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Galvenās pazīmes - paciente izvairās no pārtikas uzņemšanas ar mērķi zaudēt svaru. Ar šo slimību galvenokārt slimo jaunas meitenes, kas, iespējams, nespēj atrast savu vietu dzīvē, tāpēc domā, ka iemesls var būt saistītas ar ķermeņa svaru. Bieži ar šo slimību slimo meitenes, kurām ir pārāk stingri vecāki, ar šo neēšanu viņas cenšas pierādīt, ka pašas ir noteicējas pār savu ķermeni. Atstumtība ģimenē un/ vai draugu lokā var būt galvenais iemesls šai slimībai. Liela loma ir arī iedzimtībai- ja jūsu mamma ir cietusi no anoreksijas, tad 50% iespēja, ka tas varētu skart arī jūs. Viens no cēloņiem ir stipras bailes kļūt resnam:

  • Aplams priekšstats par savu ķermeni
  • Vismaz 25% zemāka svara attiecība pret garumu un vecumu nekā normālais
  • Nav konstatēta cita slimība, kas varētu izraisīt šādu stāvokli.

Dažādi eksperti apgalvo, ka meitenes, kas atsakās no ēdiena, parāda attieksmi, ka nevēlas kļūt pieaugušas, nevēlas, lai tām parādās krūtis, nevēlas sākt dzimumdzīvi, uzņemties atbildību utt. Liela loma ir stresam, piemēram, liekot eksāmenus, pārceļoties uz jaunu dzīvesvietu, sākot jaunu darbu, uzzinot par grūtniecību vai pārtraucot attiecības ar mīļoto cilvēku,- tas viss var pamudināt sievieti/ jaunieti sākt nepamatotu badošanos, kas var beigties ar anoreksiju.

Izpausmes[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sākumā šīm meitenēm parasti ir patiešām neliels liekais svars. Bet pat tad, kad ir sasniegts ideālais svars, slimnieces turpina badoties, jo viņu priekšstats par savu svaru ir kļuvuši nepareizi un viņas joprojām uzskata, ka ir par resnu. Nereti slimnieces nodarbojas arī ar intensīvu vingrošanu, vai lieto medikamentus, kuri samazina svaru. Pirms pamanāms liels svara zudums, anoreksijas sākumu var arī nepamanīt. Bieži meitenes gatavo pat visai savai ģimenei, ir izdomājušas atrunu sistēmu, lai nebūtu jāēd („Es jau paēdu skolā/darbā” utml.), ilgstoši knibinās ap savu porciju, taču beigās to arī neapēd vai kaut kur noslēpj un pēc tam izspļauj vai izmet. Sarunās ar citiem cilvēkiem meitenes sevi apzīmē kā resnas, neglītas, pastāvīgi meklē dažādas nepilnības savā izskatā, lai arī objektīvi šādām domām pamata nav un no malas jau ir redzams, ka meitenes svars nav pietiekams. Parasti šīm meitenēm ir izdomāti „mērķi”, uz ko viņas tiecas, lai būtu skaistas, vēlamas un mīlētas - cik kg jānomet, cik cm apkārtmēra jāzaudē. Meitenes, kas sirgst ar anoreksiju, parasti ir pedantiskas, pastiprināti tīrīgas, skrupulozi skaita uzņemtās un patērētās kalorijas, bet arī fiksē apkārtējo attieksmi un vērtējumu pret sevi. Parasti šie slimnieki ļoti labi zina, cik katrā produktā kaloriju, cik kaloriju tiks patērēts, izdarot kādu darbiņu. Anorektiķes skaita kalorijas pat ūdenī, tējā, rēķina, cik daudz kaloriju tiks notērēts, vienkārši guļot vai sēžot. Daļa meiteņu, lai paātrinātu svara zudumu, pievēršas pastiprinātām fiziskajām aktivitātēm, lai zaudētu vēl vairāk svara un kaloriju. Cita daļa pievēršas svaru samazinošiem medikamentiem, caurejas zālēm, arī vemšanas izraisīšanai, kā jau tā novārdzināto organismu novājina vēl vairāk.

  • Pirmā fāze sākas kā parasta notievēšana, bet pakāpeniski process pārvēšas par badošanos un kļūst par uzmācību. Lai gan slimnieks uzskata, ka viņš vairs nav atkarīgs no ēdiena, viņš nepārtraukti par to domā. Svars strauji krītas, novājēšana ir izteikta un satrauc ģimeni. Lielākā daļa anoreksijas gadījumu tiek pārtraukti šajā fāzē.
  • Otrā fāze iestājas, ja badošanās turpinās. Otrajā fāzē organisms ierobežo dažas enerģijas prasošās sistēmas. Izbeidzas menstruācijas, samazinās asinsriņķošana rokās un kājās, kā rezultātā rodas salšanas sajūta, krītas koncentrēšanās spējas. Ja stāvoklis neuzlabojas, pacientu parasti ievieto slimnīcā. Daļa pacientu jūt pacilātu noskaņojumu, jo izsalkuma sajūta ir zudusi. Šajā stadijā stāvoklis vēl var vērsties uz labo pusi.
  • Trešās fāzes laikā pacients sver ap 30 kilogramiem. Organisma vielmaiņa sāk izmantot pēdējos enerģijas resursus. Tauku krājumi ir izlietoti. Paaugstināta uzņēmība pret infekcijām. Pacienta pamatnoskaņojums ir apātija. Ja pacients atsakās ēst ir nepieciešama intravenozā asins un barības vielu ievadīšana. Daļa pacientu izdara pašnāvību.

Sekas Ilgstoša badošanās var izraisīt tādas sekas kā:

  • traucēts miegs;
  • aizcietējumi;
  • uzmanības un koncentrēšanās traucējumi;
  • depresija;
  • pastāvīga aukstuma sajūta;
  • trausli, viegli lūstoši kauli;
  • izteikts muskuļu vājums.

Spēcīga, nepamatotā diēta noved līdz straujam svara zudumam un stipri novājina organismu. Ķermenis sāk izskatīties pēc skeleta, redzami izspiežas kauli, kājas atgādina sērkociņus un krūtis samazinās. Anoreksija var ilgt vairākus gadus un izraisīt dažādas veselības problēmas, pastiprinātu apmatojumu uz sejas, sirds slimības un krūts vēzi. Cilvēki, kas slimo ar anoreksiju, daudz biežāk saaukstējas un cieš no aizcietējumiem. Anoreksija izraisa arī depresiju un nemieru. Tomēr visredzamākais simptoms ir svara zaudēšana.

Ārstēšana[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Parasti 50-70% meiteņu tiek izārstētas pilnībā, taču ārstēšana ir ļoti sarežģīta, jo slimnieks pats neatzīst, ka ir slims. Visbiežāk šīs meitenes ir pārliecinātas, ka visu dara pareizi. Ja ir aizdomas, ka kāds ģimenes loceklis vai draugs slimo ar anoreksiju, nekavējoties sāc runāt ar viņu, pastāstiet to vecākiem un, protams, nekavējoties lūdziet padomu ārstam.