Sirds

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Cilvēka sirds

Sirds (latīņu: cor) ir orgāns, kas nodrošina asins cirkulāciju organismā. Tā var būt taisnas caurules izskatā, piemēram, zirnekļiem un posmtārpiem, vai arī sarežģītākas uzbūves ar vienu vai vairākām kamerām. Sirds periodiski saraujas un izplešas, veidojot sirdspukstus. Mugurkaulniekiem sirdi veido muskuļaudi, bet pārējiem dzīvniekiem tā nesastāv no muskuļiem. Mugurkaulniekiem ir arī divi asinsrites loki, līdz ar to tiem ir arī vissarežģītākās uzbūves sirdis.

Grieķiski sirds ir cardia, no kura arī atvasināti dažādi ar sirdi saistīti termini, piemēram, kardioloģija.

Cilvēka sirds[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sirds ir apmēram dūres lieluma muskuļots dobs orgāns ar 4 kamerām — 2 kambariem un 2 priekškambariem. Kambarus ar priekškambariem savieno viru vārstuļi. Savukārt kreisā kambara atveri uz aortu un labā kambara savienojumu ar plaušu stumbru noslēdz pusmēness vārstuļi. Sirds sienas veido šķērssvītrotie muskuļi, kas atšķirībā no skeleta muskuļiem nepakļaujas cilvēka gribai. Sirds muskuli sauc par miokardu. No ārpuses sirdi apņem sirds somiņa, ko sauc par perikardu. No iekšpuses sirdi izklāj saistaudu kārta, ko sauc par endokardu.

Sirds tilpums atkarībā no individuālajām īpatnībām nedaudz pārsniedz puslitru (570-760 ml), bet 1 minūtes laikā tā izgrūž apmēram 5 l asiņu (sportistam līdz pat 30 l)[nepieciešama atsauce]. Sirdsdarbība notiek ritmiski. Sirdij saraujoties, no tās izplūst asinis - to sauc par sistoli. Muskuļiem atslābstot, sirds piepildās ar asinīm — to sauc par diastoli. Sirds darbību no sistoles sākuma līdz diastoles beigām sauc par sirds ciklu. Sirdsdarbības laikā saklausāmos trokšņus sauc par sirds toņiem.

Sirds saraujas apmēram 70 reizes minūtē. Sistoles laikā asinis, izplūstot no sirds, iesvārsta artērijas un rada svārstību vilni, kas izplatās pa perifēriju. Artēriju sieniņu svārstības sauc par pulsu. Pulsu var sataustīt uz rokas pie plaukstas pamata (spieķa artērija), uz kakla (miega artērija), deniņos (deniņu artērija) un citur.

Organismam atrodoties miera stāvoklī, sirds darbojas lēnāk un pulss ir retāks. Lielas fiziskās slodzes vai sporta nodarbību laikā organismam vajadzīgs palielināts skābekļa daudzums. Lai to nodrošinātu, sirdsdarbība kļūst straujāka un palielinās 1 minūtē no sirds izgrūsto asiņu daudzums. Paātrinās pulss. Trenētam jaunietim tas var sasniegt pat 250 sitienus 1 minūtē (4 sitienus sekundē).

Uzbūve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vārstuļi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Asins plūsma sirdī

Vārstuļi būtībā ir sirds endokarda dublikatūra un tie ļauj asinīm plūst tikai vienā virzienā, nodrošinot kambaru uzpildīšanos un iztukšošanos. Vārstuļu darbību nodrošina spiediena starpība abpus vārstuļiem. Sirdij ir atrioventrikulārie vārstuļi un pusmēness vārstuļi.

Atrioventrikulārie vārstuļi atrodas starp priekškambariem un kambariem. Starp kreiso priekškambari un kreiso kambari atrodas trīsviru (trikuspidālais) vārstulis, bet starp labo priekškambari un labo kambari atrodas divviru (bikuspidālais jeb mitrālais) vārstulis. Tie ir sarežģītāki, salīdzinot ar pusmēness vārstuļiem, jo ir saistīti ar palīgstruktūrām. Pie viru brīvajām malām piestiprinātas papilāro muskuļu cīpslainās stīgas (chordae tendineae), kas ir nospriegotas un neļauj virām izvērsties uz priekškambaru pusi kambaru saraušanās laikā un īsi pirms tās. Lielāko sirds cikla daļu vārstuļi ir atvērti, aizvērti tie ir tikai kambaru sistoles laikā.

Pusmēness vārstuļi atrodas pie sirds izejas atverēm. Kreisajā pusē pirms ieejas aortā atrodas aortas vārstulis, bet labajā pusē ir plaušu vārstulis. Pusmēness vārstuļi ir plānāki, atgādina kabatiņas ar mezgliņiem, kas, pamīšus saķerdamies, nodrošina ciešu vārstuļu sakļaušanos, kad uz tiem spiež asinis. Lielāko sirds cikla daļu tie ir aizvērti un tikai kambara asiņu izgrūšanas laikā atveras.

Fizioloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Asins plūsma[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Shēmā redzamas sirds cikla fāzes attiecībā pret elektrokardiogrammu, sirds skaņām (fonokardiogrammu) un spiedienu

Sirds ir dubults sūknis - to veido virknē saslēgts labais un kreisais sūknis. Sirds kā sūkņa galvenā funkcija ir asiņu izgrūšana lielajā (sistēmiskajā) un mazajā (plaušu) asinsrites lokā. Abos lokos tiek izgrūsts vienāds asiņu daudzums. Plaušās asinis tiek bagātinātas ar skābekli un nodrošina oglekļa dioksīda u.c. vielu izvadi. Sistēmiskajā lokā skābeklis tiek transportēts uz ķermeņa audiem un oglekļa dioksīds prom no tiem. Asinis plūst caur sirdi vienā virzienā.[1]

Sirdij raksturīga ritmiska un secīga sirds daļu saraušanās (sistole) un atslābšana (diastole). Visu daļu kopējo diastoli sauc par pauzi.

Sirds cikls:

  1. Priekškambaru sistole — ar to sākas sirdsdarbības cikls un to izraisa uzbudinājuma impulss, kas no sinusatriālā mezgla izplatās pa priekškambariem. Priekškambaru muskulatūras saraušanās sākas no vēnu ietekām. Saraujoties cirkulārajai muskulatūrai, kas apņem vēnu ietekas, tās tiek aizspiestas, un asinis no priekškambariem nevar iekļūt atpakaļ vēnās, bet tiek iedzītas kambaros. Abi priekškambari saraujas praktiski vienlaicīgi. Priekškambaru sistoles laikā kambaros ieplūst 30% no visām asinīm, kas tajos nonāk viena cikla laikā. Pārējie 70% asiņu kambaros ieplūst sirds pauzes laikā. Priekškambaru sistoles laikā tajos paaugstinās spiediens: labajā priekškambarī līdz 3 mm/Hg, bet kreisajā līdz 5 mm/Hg.
  1. Kambaru sistole — priekškambaru sistoles laikā uzbudinājums, izplatīdamies caur atrioventrikulāro mezglu uz atrioventrikulāro kūlīti un pa tā kājiņām uz Purkiņe šķiedrām, aptver kambaru sienas un sākas sistole. Spiediens kambaros kļūst lielāks par spiedienu priekškambaros, un tiek aizvērti vārstuļi. Tātad kambaru sistoles laikā to dobumi ir noslēgti un pildīti ar asinīm, jo arī pusmēness vārstuļi ir aizvērti. Tā kā šķidrums nav saspiežams, tad kambaru muskuļšūnas nevar saīsināties, bet tikai sasprindzināties. Kambaru dobumos strauji ceļas spiediens. Asins izgrūšanas fāze sākas, kad spiediens kambaru dobumos pārsniedz spiedienu aortā un plaušu stumbrā. Cilvēkam asins izgrūšanas fāze sākas tad, kad spiediens kreisajā kambarī ir 65-75 mm/Hg, bet labajā 5-12 mm/Hg. Šī fāze sākas ar pusmēness vārstuļu atvēršanos, kad muskuļšūnu sasprindzinājumu nomaina to saīsināšanās. Spiediens kambaru dobumos turpina palielināties, spiediens palielinās arī aortā un plaušu stumbrā. Šīs fāzes sākumā notiek strauja asins izgrūšana no kambariem, bet pēc tam — lēna. Pēc tam, samazinoties kambaru muskulatūras saraušanās spēkam, spiediens artērijās sāk samazināties, bet pa artērijām turpinās intensīva asins plūsma uz perifēriju. Kad spiediens aortā un plaušu stumbrā kļūst augstāks par spiedienu kambaru dobumos, tiek aizvērti pusmēness vārstuļi. Ar šo vārstuļu aizvēršanos beidzas asins izgrūšanas fāze un visa kambaru sistole. Kambaru dobumi pilnīgi neiztukšojas, tajos paliek reziduālais asins tilpums. Pēc kambaru sistoles iestājas sirds kopīgā diastole jeb pauze.
  2. Sirds diastole - sirds atslābšanas fāzes sākumā ir aizvērti gan atrioventrikulārie, gan pusmēness vārstuļi. Pēc tās seko sirds dobuma pildīšanās fāze. Tā sākas ar to brīdi, kad spiediens priekškambaros kļūst augstāks nekā kambaros un atveras atrioventrikulārie vārstuļi. Kambaru sistoles fāzes laikā priekškambaros jau bija uzkrājušās asinis un tagad, atveroties atrioventrikulāriem vārstuļiem, kambaros strauji ieplūst asinis. Pēc tam noris sirds dobumu lēnā pildīšanās – priekškambaru un kambaru dobumi pildās ar asinīm, kas pa vēnām pieplūst sirdij. [2]

Sirds vadītājsistēma[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sirds vadītājsistēma ir īpašu miokarda šūnu kopums, kas ģenerē ritmiskus impulsus un, novadot tos uz muskuļšūnām, liek tām sarauties. Sirds vadītājsistēmas šūnas nodrošina sirds saraušanās ritmiskumu. Šīs šūnas ir specializējušās nervu impulsu ģenerēšanā, tām piemīt pašuzbudināšanās spēja — automātija. Sirds vadītājsistema sastāv no sinusatriālā mezgla, atrioventrikulārā mezgla, atrioventrikulāra jeb Hisa kūlīša un tā divām kājiņām.

Endokrīnā funkcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Embrionālās attīstības laikā sirds priekškambaru un kambaru kardiomiocīti izstrādā ātriju nātrijurētisko peptīdu (angļu: ANPatrial natriuretic peptide). Pēc dzimšanas endokrīnā funkcija saglabājas tikai priekškambaru un sirds austiņu kardiomiocītiem.

ANP ķermenī pazemina asinsspiedienu un piedalās urīnveidošanas procesa regulācijā, kontrolējot ūdens un sāļu līdzsvaru, izvadot caur nierēm nātrija jonus un ūdeni, bet aizturot organismā kālija jonus.[3]

Sirds ritms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jaundzimušo sirdsdarbības frekvence var būt 120 sitieni minūtē un tas pakāpeniski samazinās līdz pilngadībai, un pēc tam pakāpeniski atkal palielinās ar vecumu.Pieaugušo sirdsdarbības frekvence svārstās ap 60-100 sitieniem minūtē. Trenētība, vecums un bazālais vielmaiņas ātrums arī to var ietekmēt. Sportistiem var sirdsdarbība var būt arī zemāka par 60 sitieniem minūtē (bradikardija). Slodzes laikā sirds darbība ir ap 150 sitieniem, bet var augstākajā slieksnī sasniedz arī 200 un 220 sitienus minūtē.[4]

Shēmā redzama sirds autonomā inervācija

Tabula Nr.1 Faktori, kas paātrina sirdsdarbību. [4]

Faktors Iemesls
Nervgaļi Adrenalīna (epinefrīna) izdale
Proprioreceptori Slodzes laikā palielina impulsāciju
Hemoreceptori Uztver asinīs samazinātu O2; palielinātu H+, CO2, un pienskābi
Baroreceptori Samazināta receptoru impulsācija, kas liecina par krītošu asinsspiedienu
Limbiskā sistēma Spēcīgas emocijas vai sagatavošanās fiziskai slodzei
Kateholamīni Palielināts adrenalīna vai noradrenalīna daudzums
Vairogdziedzera hormoni Palielināts T3 un T4 hormonu daudzums
Kalcijs Palielināts Ca2+
Kālijs Samazināts K+
Nātrijs Samazinās Na+
Ķermeņa temperatūra Paaugstināta ķermeņa temperatūra
Nikotīns, kofeīns u.c. vielas Stimulē sirds darbību caur dažādiem mehānismiem

Tabula Nr.2 Faktori, kas palēnina sirdsdarbību. [4]

Faktors Iemesls
Klejotājnerva nervgaļi Acetilholīna izdale
Proprioreceptori Atpūtas laikā samazina impulsāciju
Hemoreceptori Uztver asinīs palielinātu O2; samazinātu H+, CO2, un pienskābi
Baroreceptori Palielināta receptoru impulsācija, kas liecina par pieaugošu asinsspiedienu
Limbiskā sistēma Relaksācija, atpūta
Kateholamīni Samazināts adrenalīna vai noradrenalīna daudzums
Vairogdziedzera hormoni Samazināts T3 un T4 hormonu daudzums
Kalcijs Samazināts Ca2+
Kālijs Palielināts K+
Nātrijs Palielinās Na+
Ķermeņa temperatūra Zema ķermeņa temperatūra

Elektrokardiogramma[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Shēmā redzama elektrokardiogramma ar P vilni, QRS kompleksu un T vilni

Lietojot virsmas elektrodus ir iespējams reģistrēt sirds elektrisko aktivitāti. Šo pierakstu sauc par elektrokardiogrammu (EKG). Pēc EKG var noteikt sirds veselības stāvokli un mūsdienās tas ir svarīgs diagnostiskais līdzeklis. Elektrokardiogrammas galvenie elementi ir P vilnis (priekškambaru depolarizācija), QRS komplekss (priekškambaru repolarizācija un kambaru depolarizācija) un T vilnis (kambaru repolarizācija). [2][1]

Sirds slimības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Sirds slimības

Ar sirds slimību pētīšanu nodarbojas kardioloģija. Viena no visizplatītākajām sirds slimībām ir miokarda infarkts jeb sirdstrieka.

Koronārā sirds slimība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Koronārās sirds slimības pamatā ir pazemināta asins plūsma koronārajās artērijās (vainagartērijās), kuras apasiņo sirdi. Tā rezultātā veidojas išēmija — neatbilstība starp oksigenēto asiņu caurplūdi un miokarda vielmaiņas vajadzībām. Miokarda išēmija vairāk nekā 90% gadījumu ir saistīta ar aterosklerozes izraisītu koronāro artēriju obstrukciju.

Miokardīts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Miokardīts ir sirds muskulatūras iekaisums. Miokardītu var izraisīt gan infekcijas, piemēram, hlamīdijas, riketsijas, kandidas, HIV, gripas vīrusi, gan imūnreakcijas, gan nezināmas izcelsmes slimības, piemēram, sarkoidoze un gigantšūnu miokardīts. Vieglos gadījumos pārmaiņas miokardā ir atgriezeniskas, smagos gadījumos daļa miokarda šķiedru iet bojā un to vietā rodas saistaudi.[5]

Salauztas sirds sindroms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Takocubo kardiomiopātijai jeb salauztās sirds sindromam raksturīga sirds kreisās daļas daļēja nesaraušanās. Lai gan konkrēts cēlonis nav zināms, jaunākie pētījumi ir apstiprinājuši faktu, ka tik tiešām no nelaimīgas mīlestības vai citiem negatīviem pārdzīvojumiem var paaugstināties dažādu stresa hormonu līmenis, piemēram, noradrenalīna. Retos gadījumos cilvēku tas var pat novest līdz nāvei.[6][7]

Akūta sirds mazspēja[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Akūta sirds mazspēja ir no jauna radušies vai būtiski pasliktinājušies sirds mazspējas simptomi, kas tipiski ietver elpas trūkumu, tūskas, nogurumu un prasa neatliekamu ārstēšanu.

Brugadas sindroms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Brugadas sindroms ir ģenētiska saslimšana, kurai raksturīga anormāla elektrokardiogramma un ir viens no biežākajiem iemesliem jaunu vīriešu pēkšņai kardiālai nāvei.

Kultūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Simbolisms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sirds jau no seniem laikiem ir uzskatīta kā viens no dzīvībai svarīgākājiem orgāniem, ķermeņa centru un vietu kur, mājo emocijas, griba, intelekts, mērķis vai prāts.

Senājā Ēģiptes reliģijā sirds tika saistīta ar dvēseli. Tika uzskatīts, ka šī metafiziskā sirds tiek veidota no asins piliena, kas ņemts no bērna mātes sirds pēc ieņemšanas. [8] Sirds bija vieta, kur atrodas emocijas, domas, griba un ka tā ir atslēga uz dzīvi pēc nāves. Tika uzskatīts, ka pēc nāves sirdi pārbaudīs un svērs dievs Anubis. Gadījumā, ja sirds svērtu vairāk nekā dieva Maat spalva, tad sirdi uzreiz izbarotu dēmonam Ammit.

Ķīniešu hieroglifs "sirds", 心, saistās ar salīdzinoši reālistisku sirds attēlojumu (norādot sirds kambarus). Ķīniešu vārds Xin metaforiski apzīmē "prātu, saprātu", "dvēseli" vai "centru, kodolu". Ķīnas medicīnā, sirds tiek uzskatīta par centru 神 Shen - "gars, dvēsele, apziņa".

Daudzi antīkās pasaules filozofi un zinātnieki, tostarp Aristotelis, uzskatīja sirdi par mājokli domām, spriešanai un emocijām, bieži vien nepieminot smadzeņu ieguldījumu šajās funkcijās. [9]

Ēdieni[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzīvnieku sirdis mēdz izmantot uzturā. Tās ir bagātas ar olbaltumvielām, jo sastāv gandrīz tikai no muskuļiem.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Betts, J. Gordon (2013). Anatomy & physiology. pp. 787–846. ISBN 1938168135.
  2. 2,0 2,1 Liga Aberberga-Augškalne, Olga Koroļova (2007). Fizioloģija ārstiem. Rīga: Izdevniecība Nacionālais apgāds. 516. lpp. ISBN 978-9984-26-294-9.
  3. Aina Dālmane (2004). Histoloģija. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds. 319. lpp. ISBN 9984-770-42-7.
  4. 4,0 4,1 4,2 Betts, J. Gordon (2013). Anatomy & physiology. pp. 787–846. ISBN 1938168135. Retrieved 11 August 2014.
  5. Myocarditis http://www.mayoclinic.org/diseases-conditions/myocarditis/basics/definition/con-20027303
  6. Broken heart syndrome http://www.mayoclinic.org/diseases-conditions/broken-heart-syndrome/basics/definition/con-20034635
  7. Klīniskā medicīna 1. grāmata Autors  Profesora Aivara Lejnieka redakcijā ISBN 978-9984-813-27-1 Izdevniecība  Medicīnas apgāds SIA Gads  2010 Lappuses  942
  8. BritannicaIbSliderAb, Egyptian heart and soul conception. The word was also transcribed by Wallis Budge as Ab.
  9. Aristotle. On the Parts of Animals. book 3, ch. 4 (De partibus animalium)

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Sirds (latviski). Populārā medicīnas enciklopēdija.