Bluetooth

Vikipēdijas raksts

Bluetooth ir maza darbības rādiusa bezvadu datortīklu standarts. Šī tehnoloģija piedāvā iespēju apmainīties ar informāciju, savienojoties ar dažādām ierīcēm: mobiliem tālruņiem, datoriem u.c. Atšķirībā no 802.11, šis standarts bija paredzēts, lai aizvietotu vadus kas savieno mobilo telefonu ar brīvroku (handsfree) sistēmu vai mobilo telefonu ar datoru, nevis kā vispārīgas nozīmes bezvadu tīklu standarts.

Tehnoloģijas pirmsākumi ir meklējami 1994. gadā, kad Ericsson mobilo telefonu ražotājs uzsāka izpētes darbus tuva rādiusa informācijas pārraidīšanas iespējām. Kopš tā laika tehnoloģija ir spēcīgi attīstījusies un pašlaik ir sasniegusi, savu otro paaudzi. Šodien tā ir pazīstama ar apzīmējumu Bluetooth 2.0. Šajā versijā ir uzlabota drošība un ievērojami palielināts datu pārraides ātrums, kas pašlaik ir 3 Mbps.

Datu pārraidei tiek izmantoti radio viļņi, kas nozīmē, ka ierīcēm nav jābūt tiešā redzamībā. Atkarībā no raidītāja jaudas, ierīces ar aktivizētu Bluetooth var atrasties no 10 līdz pat 200 metru attālumā. Fiziskajā slānī lieto FHSS ar BPSK modulāciju (un 80 kanāliem) 2,4GHz frekvenču joslā. Fiziskā slāņa caurlaidība ir 1Mbit/s. Tā kā šis standarts ir optimizēts lētām ierīcēm, lietotā kļūdu korekcijas (FEC) metode ir visai neefektīva un ar maksimālo kļūdu korekciju, caurlaidība ir tikai 64kbit/s.

Tehnoloģija turpina attīstīties un nākotnē sola lielāku datu apraides apjomu, kā arī daudz lielāku uztveramības rādiusu, kas jau būtu mērāms kilometros.