Caurspīdīgums (optika)

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Dihroiskajiem filtriem tiek izmantoti optiski caurspīdīgi materiāli.

Caurspīdība (caurspīdīgums) optikā un pārsvarā arī citās pielietojamās zinātnēs ir vielas spēja laist sev cauri gaismu. Caurspīdīgam materiālam var skaidri redzēt cauri - tas tikpat kā neizkropļo aiz tā esošo ainu. Pretēja īpašība ir necaurredzamība. Daļēji caurspīdīgs materiāls ļauj izkļūt cauri gaismai, to izkliedējot un neļaujot saskatīt ainu aiz šī materiāla.

Caurspīdību parasti attiecina uz redzamo gaismu, taču šis termins būtībā attiecas uz jebkuru starojuma veidu. Piemēram, mīkstie audi ir caurspīdīgi rentgenstaros, savukārt kauli - nē. Šī īpašība ļauj izmantot rentgenstarus medicīnā.

Lielā mērā caurspīdīgi materiāli ir gaiss, daudzas citas gāzes, šķidrumi (piemēram, ūdens), vairums stiklu, organiskais stikls un daudzas plastmasas. Ja caurspīdība ir atšķirīga dažādiem gaismas viļņu garumiem, materiāls iegūst noteiktu krāsu. Šādu īpatnību var izraisīt metāla vai citu elementu atomu piejaukums kristāliskajā režģī vai tieši pretēji - noteiktu atomu iztrūkums režģī. Krāsu var radīt arī materiālā izkliedētas lielāka izmēra daļiņas - piemēram, dūmi gāzveida vielās. Ja šādu daļiņu skaits ir pietiekoši liels, materiāls var kļūt necaurspīdīgs.

Absolūti caurspīdīgs ir tikai vakuums, jo tur nenotiek gaismas viļņu absorbcija. Jebkurš materiāls absorbē kaut nedaudz gaismas viļņu.

Atsevišķu veidu kristālos kristāliskā režģa uzbūve nosaka to, ka caurspīdīgums mainās atkarībā no virziena, kādā pagriezts kristāls.

Caurspīdība ir viena no minerālu īpašībām, kas palīdz noteikt minerāla veidu.

Caurspīdīgu materiālu pielietojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Caurspīdīgus materiālus parasti izmanto visur tur, kur nepieciešams laist cauri gaismu, bet nedrīkst cauri laist vielas (gaisu, ūdeni, utml.). Tādējādi caurspīdīgi ir māju logi, vitrīnas, siltumnīcu plēves utt.