Gaisma

Vikipēdijas raksts

Prizma, kas lauž gaismu

Gaisma ir elektromagnētisks starojums ar frekvenci, kam atbilst viļņa garums, ko spēj uztvert cilvēka acs – starp 400 un 740 nm, vai – zinātnē – jebkura viļņu garuma elektromagnētiskais starojums.

Dažādās redzamās gaismas frekvences cilvēka smadzenes interpretē kā krāsas - no violetās augstākajām frekvencēm caur zilu, zaļu, dzeltenu, oranžu un beigās zemākajām frekvencēm, kā sarkanu.

Dažādas iekārtas un daži dzīvnieki spēj uztvert arī citus elektromagnētiskā starojuma viļņu garumus, ko cilvēks ar redzi neuztver, tāpēc šādu starojumu sauc par ultravioleto vai infrasarkano starojumu. Atšķirībā no vēl īsākiem vai garākiem elektromagnētiskajiem viļņiem, šiem stariem optika ir līdzīga redzamās gaismas optikai.

Gaismas īpašības un tās mijiedarbību ar matēriju pēta optika.

[izmainīt šo sadaļu] Gaismas ātrums

Gaisma no Zemes līdz Mēnesim nonāk aptuveni 1,2 sekundēs.

Galvenais raksts: Gaismas ātrums

Gaismas ātrums vakuumā ir 299 792 458 m/s. Tā ir fizikāla konstante, kura nekad nemainās. Izmantojot gaismas ātrumu, ir definēts metra garums, tas ir, metrs ir 1/299792458 daļa no attāluma, ko gaisma veic vienā sekundē. Bieži dažādos aprēķinos gaismas ātrumu noapaļo uz 300 000 000 m/s.

[izmainīt šo sadaļu] Gaismas avoti

Mūsu galvenais gaismas avots ir Saule. Tā nosaka cilvēku dzīves, kā arī dzīvās un nedzīvās dabas norises uz Zemes. Saules virsas temperatūra ir ļoti augsta – vairāk nekā 6000 °C. Ja ķermenis ir sakarsēts līdz šādai temperatūrai, tad tas vienmēr spīd kā Saule – dzeltenzaļgani. Dienas gaismu uz Zemes rada atmosfēra – gais slānis, kas aptver mūsu planētu. Atmosfērā saules stari izliedējās un nonāk acīs no visām pusēm. Tāpēc dienā visa debess izskatās apgaismota. Ja atmosfēras nebūtu, tad dienā uz Zemes izskatītos tāpat kā kosmosā. No daudzkrāsainajiem Saules stariem, kas sasniedz Zemei, atmosfērā visvairāk izkliedējās zilās krāsas stari. Tāpēc tīra, nepiesārņota debess izskatās zila.