Džeks Kevorkjans

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Džeks Kevorkjans, uzstājoties auditorijas priekšā 2008. gada janvārī

Džeks Kevorkjans (angļu: Jack Kevorkian, *26.05.1928. - † 3.06.2011.) - ārsts, eitanāzijas idejas piekritējs, kurš aktīvi īstenoja savus uzskatus praksē. Palīdzējis aiziet no dzīves vairāk nekā 130 neārstējamiem slimniekiem.[1]

Dzimis 1928. gada 26. maijā Pontiakā, Mičiganas pavalstī, ASV. 1945. gadā absolvējis Pontiakas Centrālo vidusskolu (Pontiac Central High School) Dienējis ASV armijā, piedalījies Korejas karā. 1952. gadā absolvēja Mičiganas universitātes Medicīnas fakultāti (University of Michigan Medical School) un strādāja par patologanatomu H.Forda slimnīcā Detroitā, pēc tam klīnikās Kalifornijā un Mičiganā.

Kevorkjana interese par nāvi izpaudās, vēl ilgi pirms viņš kļuva par fanātisku eitanāzijas atbalstītāju. 1956. gadā viņš kādā medicīnas žurnālā publicēja rakstu par saviem eksperimentiem fotografējot cilvēku acis viņu nāves brīdī, bet 1961. gadā publicēja pētījumu par mēģinājumiem pārliet mirušu cilvēku asinis dzīviem pacientiem. Eitanāzijai Kevorkjans pievērsās pagājušā gadsimta 80. gados, kad publicēja virkni rakstu par šo tēmu. Viņš vairākkārt vērsies Mičiganas pavalsts varas iestādēs ar lūgumu atļaut veikt eksperimentus ar uz nāvi notiesātiem noziedzniekiem, nāvessoda izpildes laikā. Kad lūgumi tika noraidīti, 1987. gadā viņš Deitroitas masu medijos publicēt sludinājumus, ka tiek meklēti brīvprātīgie, kuri vēlētos aiziet no dzīves. Viņa aktivitātes pašnāvnieku meklējumos un eitanāzijas slavināšanā noveda pie tā, ka 1991. gadā Mičiganas štats atņēma Kevorkjanam praktizējošā mediķa licenci. Pēc licences atņemšanas Kevorkjans turpināja eitanāzijas propagandu un piedāvāja varas iestādēm: vai nu eitanāzijas legalizēšana, vai likumīgi iemesli viņa apturēšanai.

Nelegālās eitanāzijas īstenotājs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

80. gados Kevorkjans no eitanāzijas propagandas pārgāja pie tās īstenošanas, palīdzot nedziedināmi slimiem un mokām pakļautiem slimniekiem. Pēdējo soli Kevorkjana pacienti veica saviem spēkiem: ārsts pievienoja cilvēkus pie paša izgudrota aparāta - mērsitrona (mercitron), kuru viņš izveidoja 1989. gadā, bet pirmoreiz sekmīgi izmēģināja 1990. gada 4. jūnijā. Cilvēkam, kurš nespēja pārtraukt dzīvi, atlika vienīgi iedurt sev vēnā adatu un nospiest slēdzi. Atsevišķos gadījumos tikusi izmantota maska, caur kuru padota ogļskābā gāze, bet dažreiz ārsts pats injicējis medikamentus. Šīs procedūras parasti notika vai nu Kevorkjana mājās, vai viņam piederošā mikroautobusā. Mirušos ārsts pēc tam nogādāja morgos, slimnīcu pieņemšanas telpās utt. Eitanāziju veicis par velti.

Kaut arī Kevorkjanu daudzkārt mēģināja saukt pie kriminālatbildības, tomēr tiesas spriedums vienmēr bija attaisnojošs: kopš 1990. gada tika apsūdzēts 5 reizes, taču visos gadījumos tiesa atzina, ka savākts nepietiekami pierādījumu, un mediķis atstāja tiesas zāli vēl slavenāks nekā pirms procesa. Masu medijos tika iesaukts par "Doktoru Nāvi" (Dr. Death).

Tiesa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Notiesāja Dr. Kevorkjanu tikai pēc gadījuma, kad pacients (52 gadus vecais Tomass Jūks) pats saviem spēkiem nespēja iedarbināt pašnāvības aparātu, un Kevorkjanam nācās injicēt nāvējošo medikamentus - šīs procedūras videoieraksts, kuru viņš pats 1998. gada 23. novembrī nosūtīja telekompānijai CBS, kļuva par apsūdzības galveno argumentu. Procesa laikā ārsta advokāti apgalvoja, ka viņš vienmēr sazinājies ar eitanāzijas lūdzēju ārstējošajiem ārstiem, lai iepazītos ar slimības vēsturēm. Tāpat bija liecinieki, ka Kevorkjans atrunājis viņus no eitanāzijas, jo uzskatījis, ka slimības iespējams ārstēt, kas beigās izrādījusies taisnība. Vēl citi liecināja, ka vērsušies pie Kevorkjana psiholoģisku krīžu laikā, taču ārsts atteicies ar viņiem runāt. Tomēr pārsvaru guva apsūdzības versija, kurā Kevorkjanu raksturoja kā maniaku, kas atradis veidu kā izvairīties no taisnīgas tiesas. Tā kā ierakstā bija redzams, ka ārsts pašrocīgi pieslēdz Jūku pie nāvējošās sistēmas, iedurot vēnā adatu, viņš nekavējoties tika arestēts, apsūdzēts otrās pakāpes slepkavībā un 1999. gada martā arī notiesāts.[2]

Tiesas prāvas laikā Kevorkjans liecināja, ka uzskata eitanāziju par savu profesionālo un cilvēcisko pienākumu, un, zinot, ka šī rīcība ir nelikumīga, apzināti izgājis uz pilsonisku nepakļaušanos. Procesa laikā arī atklājās, ka ne visi 130 pacienti bijuši nāvējoši slimi. Kevorkjana advokāti apgalvoja, ka tā nav viņa klientu, bet gan diagnozi noteikušo ārstu kļūda, taču tiesa ārstu atzina par vainīgu slepkavībā un piesprieda Kevorkjanam 25 gadus ilgu cietumsodu Kinrosas cietumā.

2007. gada 1. jūnijā 78 gadus vecais ieslodzītais Nr. 284797, pavadījis cietumā 8 gadus, tika atbrīvots pirms termiņa (pamatā pateicoties ārstu slēdzienam, ka viņam dzīvot atlicis ne vairāk par gadu) ar nosacījumu, ka vairāk nevienam nepalīdzēs aiziet no dzīves, Kevorkjanam ir aizliegts veikt par 62 gadiem vecāku personu medicīnisko vai cita veida aprūpi, kā arī tuvāk kontaktēties ar personām, kurām ir kādas iedzimtas fiziskās novirzes.[3] Pēc atbrīvošanas visu savu laiku velta publiskai eitanāzijas legalizācijas propagandai.

Atsauces un paskaidrojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Skaitli tiesas procesā minējis pats ārsts.
  2. Viens no pirmajiem, kas sagaidīja Doktoru Nāvi pēc atbrīvošanas, bija Tomasa Jūka brālis Terijs, kurš pateicās ārstam ar asarām acīs. - Pats slavenākais eitanāzijas piekritējs.
  3. Pats slavenākais eitanāzijas piekritējs.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Krūmiņš M. Jaunas liecības pret Doktoru Nāvi (sakarā ar britu ārsta Harolda Šipmena un amer. ārsta Džeka Kevorkjana apsūdzību nelikumīgā eitanāzijā). // Neatkarīgā Rīta Avīze, 2001., 6. janv. 9. lpp.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]