Eitanāzija

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Aparāts aktīvai eitanāzijai Austrālijā

Eitanāzija (euthanasia - no sengr. ευ, eu - "labs" + θάνατος, tānatos - "nāve" - burt. "viegla nāve") - medicīnā ārsta paša vai uzraudzībā veikta darbība vai bezdarbība ar nodomu izraisīt nāvi, nolūkā izbeigt visas ciešanas neārstējami slimam un ne ar kādiem līdzekļiem nenovēršamām, neciešamām sāpēm pakļautam cilvēkam, pamatojoties uz pacienta brīvprātīgu izvēli. To iedala:

  • pasīvā eitanāzija - ārstniecības metožu ierobežošana vai pārtraukšana, t.i. ārsts ļauj pacientam nomirt (gadījumos, kad nekāda medicīnas iejaukšanās nevar pacientu atgriezt pie saprašanas: cilvēks ir komā, vai smadzenes pat ir mirušas un dzīvība tiek uzturēta tikai fizioloģiskā līmenī, mākslīgi);
  • aktīvā eitanāzija vai medicīniski asistētā pašnāvība - nāvējošas medikamentu devas izsniegšana pēc nedziedināma un nenoņemamas mokas jūtoša pacienta brīvprātīga pieprasījuma vai tā tuvinieka lūguma (ja pacients nav pie apziņas un nav cerību, ka to atgūs).

Veicot eitanāziju, pacientu vispirms iemidzina, tad intravenozi tiek ievadīta liela deva attiecīgā medikamenta un elpošana apstājas. Asistētajā eitanāzijā ārsts izraksta slimniekam zāles, kuras viņš var iedzert brīdī, kad pašam šķitīs, ka izšķirīgais mirklis ir klāt. Eitanāzija neattiecas uz gadījumiem, kad slimniekam var palīdzēt un eksistē atbilstoši medikamenti - tā skar tikai un vienīgi gadījumus, kad pacienta stāvoklis ir bezcerīgs (ārstu komisija pacienta vai tā radinieku pieprasījumu ignorē, ja rodas kaut mazākā cerība, ka slimnieka stāvoklis var uzlaboties) un mokas neciešamas (sāpes remdējošie preparāti nelīdz) un tā tiek veikta pacienta labā.[1]

Terminu izdomājis sers Frānsiss Bēkons (Sir Francis Bacon) XVI gs., aplūkojot medicīnas lomas sabiedrībā teorētiskos aspektus. Pieaugot indivīda lomai sabiedrībā un cilvēka personas svarīgumam, aizvien aktuālāks kļuva jautājums par ciešanu atvieglošanu, kas noveda pie aizvien plašākām diskusijām medicīnā un sabiedrībā, aplūkojot gadījumus, kad medicīna bezspēcīga ciešanu novēršanā. Tēma tika aplūkota gan no Hipokrāta zvēresta postulāta "nekaitēt" (mākslīgi uzturot mirstošo pie dzīvības un pakļaujot mokām, tam tiek paildzinātas ciešanas - tātad kaitējums), gan no utilitārā (neārstējamu slimnieku uzturēšana pie dzīvības atņem līdzekļus tiem, kurus var izārstēt), gan morāles un reliģiskām pozīcijām (neārstējami slima cilvēka nonāvēšana ir pretrunā ar kristīgo pasaules uzskatu). XX gs. pirmajā pusē terminu "eitanāzija" lietoja nacistiskajā Vācijā, kā nederīgo cilvēku iznīcināšanas apzīmējumu, kas vēl joprojām rada daudzus pārpratumus.[2] Mūsdienu izpratnē jēdziens galīgi noformulējies XX gs. 60.-70. gados Rietumeiropā, sabiedrisko diskusiju par palīdzību neglābjami slimiem un mokās esošiem laikā, veidojot pirmo likumu par eitanāziju projektus.

Eitanāzija praksē[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Cilvēku eitanāzija vairākumā pasaules valstu ir aizliegta, un to praktizējošos ārstus soda saskaņā ar krimināllikumu, taču pēdējās desmitgadēs (un jo īpaši pēdējos gados) eitanāziju (galvenokārt pasīvo) dekriminalizējoši likumi un tiesu lēmumi ir pieņemti vairākās valstīs vai valstu teritoriāli administratīvajās zemēs:

  • Nīderlandes Karalistē diskusijas sabiedrībā par eitanāziju sākās XX gs. 70. gados. 1972. gadā Leuvārdenes pilsētā tiesa sievieti, kas bija veikusi letālu injekciju, notiesāja, piespriežot nosacītu brīvības atņemšanu uz vienu nedēļu. Tiesas spriedumā pirmo reizi tika formulēti eitanāzijas drošības principi.[3] Sakarā ar šo lietu radās Nīderlandes Brīvprātīgās Eitanāzijas Biedrība (NVVE). 1984. gadā Augstākā tiesa atzina neglābjami slimu pacientu tiesības pašiem izvēlēties, mirt vai turpināt mocīties, t.i. dekriminizēja šo praksi, kas nelegāli jau pastāvēja. 1993. gadā tika publicēts 12 punktu projekts par to, kas ir eitanāzija, un kas ietilpa vēlākā likuma pamatā. 2002. gada 1. aprīlī Nīderlandē stājās spēkā “Likums par pieprasītās nonāvēšanas un veicinātās pašnāvības kontroli”[4][5], un šī valsts kļuva par pirmo pasaulē, kas ar likumu atļāva neārstējami slimiem un nenovēršamām mokām pakļautiem pacientiem saīsināt savu dzīvi[6]. Saskaņā ar likumu eitanāziju drīkst piemērot tikai pēc pacienta pieprasījuma. Ārstam jābūt pārliecinātam, ka pacients savu gribu izteicis brīvprātīgi un pēc ilgām pārdomām, ka pacienta stāvoklis ir bezcerīgs un viņa sāpes ir nepanesamas, ka ārsts ir izskaidrojis slimniekam viņa stāvokli un izredzes, kopā ar pacientu ir nonācis pie pārliecības, ka slimnieka situācijā nav cita pieņemema risinājuma. Pēc tam pacienta piekrišana tiek prasīta atkārtoti. Galējo slēdzienu izsaka kā minimums 2 savstarpēji nesaistīti ārsti, kurus uzrauga īpaša medicīnas tiesību un ētikas komisija, šaubu gadījumā lietu izskatot izmeklētājam no prokuratūras.
  • Beļģijas Karalistē neglābjami slimu pilngadīgu pacientu tiesības uz brīvprātīgu eitanāziju legalizēja 2002. gadā, pieņemot atbilstošu likumu.[7]
  • Šveices Konfederācijā eitanāzija it kā nav ar likumu legalizēta, taču ja ārsts palīdz aiziet no dzīves neglābjami slimam pacientam, tad par to netiek sodīts: tiek izrakstīta "pēdējā recepte", ko pēc slimnieka rīkojuma saņem Eitanāzijas biedrība, kura pēc abpusējas vienošanās ar slimnieku pārņem to savā aprūpē. Šis liberālisms likumdošanā izraisījis tādu fenomenu kā "eitanāzijas tūrisms" - nedziedināmi slimie no visas Eiropas brauc uz Šveici, lai netraucēti un nesāpīgi pārtrauktu savas mokas. 2007. gada februārī Šveices Federālais tribunāls (augstākā tiesu instance) pieņēma lēmumu piešķirt tiesības uz eitanāziju ir arī garīgi slimām personām.[8]
  • Francijas Republikā 1992. gadā dekriminalizēja pasīvo eitanāziju. 2004. gada novembrī pieņēma Francijas ārstu asociācijas izstrādāto likumu par eitanāziju, kas paredz, ka gadījumos, kad turpmāka ārstēšana kļūst "bezjēdzīga, neproporcionāla vai bez kāda cita efekta kā vien mākslīga dzīvības uzturēsana", ārstēšanu "var samazināt vai pārtraukt". Likuma pieņemšanu lielā mērā inspirēja diskusija pēc 22 gadus vecā Vinsenta Jumbēra nāves 2003. gadā: pēc vispārējas paralīzes autokatastrofas rezultātā viņš aprakstīja grāmatā "Pieprasu tiesības mirt" savu situāciju. Viņa lūgumu atļaut īstenot eitanāzijas aktu Francijas prezidents Žaks Širaks atstāja bez ievērības, kā rezultātā Vinsenta māti arestēja un tiesāja par slepkavību, jo viņa pati bija palīdzējusi dēlam aiziet.
  • ASV 1976. gadā Kalifornijas pavalsts Augstākā tiesa pieņēma likumu par pasīvās eitanāzijas legalizēšanu. 1997. gadā Oregonas pavalsts iedzīvotāji referendumā nobalsoja par akta "Par nāvi un pašcieņu" (Death with Dignity Act) pieņemšanu. Saskaņā ar šo likumu nedziedināmi slimajam pacientam (cilvēkam, kuram atlicis dzīvot ne vairāk par sešiem mēnešiem) 2 reizes mutiski un 1 reizi rakstiski jāpieprasa eitanāziju, pie tam ārstu komisija izvērtē, vai pacients ir psihiski pieskaitāms un lemtspējīgs. Nāvējošo medikamentu devu sev injicē pats pacients. Pēc daudzkārtējiem eitanāzijas pretinieku protestiem, 2006. gada janvārī ASV Augstākā tiesa apstiprināja Oregonas pavalsts likuma leģitimitāti. 2008. gadā pasīvo eitanāziju legalizēja arī Vašingtonas pavalstī un Teksasas pavalstī.
  • Austrālijas Savienībā Ziemeļu teritorija (Northern Territory of Australia) 1995. gadā legalizēja (Rights of the Terminally Ill Act) eitanāziju - gan pacientam, gan viņa piederīgajiem un ārstam bija jāaizpilda neskaitāmas anketas, lūgums par eitanāziju jāraksta atkārtoti, mediķiem bija jākonstatē, ka sāpes vai cita veida ciešanas ir neizturamas un medicīniski nenovēršamas; situāciju izvērtēja vēl arī citi neatkarīgi ārsti, kas apliecināja, jā, patiešām te nekas vairs nav glābjams; visu ar eitanāziju saistīto personu darbības tika dokumentētas, - taču pēc deviņiem mēnešiem likumu atcēla federālais parlaments.
  • Luksemburgas Lielhercogistē nedziedināmi slimo pacientu tiesības uz eitanāziju dekriminalizēja 2008. gadā.[9].
  • Dānijas Karalistē 1992. gadā pieņemts likums, ka mediķiem ir jārespektē neārstējamu un avārijās smagi cietušu cilvēku tiesības atteikties no ārstēšanas.[10][11]
  • Austrijas Republikā atļauta pasīvā eitanāzija, ja neārstējami slims pacients ir izteicis tādu vēlēšanos laikus sastādītā testamentā.[10]
  • Japānas pasīvās eitanāzijas prakse balstās uz vietējo tiesu lēmumiem — valsts Augstākajā tiesā vai parlamentā šis jautājums nekad nav apspriests.
  • Izraēlā pasīvo eitanāziju dekriminalizēja 1970. gadā.
  • Latvijas Republikā eitanāziju likums neregulē. A. Sondore, Anesteziologu un reanimatologu asociācijas vadītāja, Rīgas Stradiņa universitātes Anestezioloģijas un reanimatoloģijas katedras asociētā profesore: "Lai gan arī mūsu valstī notiek pasīvā eitanāzija, piemēram, intensīvās terapijas laikā mediķi pieņem lēmumu to pārtraukt, Latvijā šo jomu pašlaik neregulē nekādi normatīvie akti."[12]

Eitanāzija - par un pret, - diskusija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sabiedrībā attieksme pret eitanāziju ir atšķirīga - to dēvē gan par slepkavību, gan par par žēlsirdību. Vienlaikus eitanāzijas ētiskais novērtējums nepavisam nav viennozīmīgs un katram argumentam “par” atradīsies savs arguments “pret”. Bez tam lielākā daļa ļaužu, bieži vien pat diplomēti ārsti nav painteresējušies, kā un pie kādiem nosacījumiem tā tiek pieļauta valstīs, kurās tā ir legāla, tā radot pašizdomātus mītus un diskusijās apstrīdot tos aspektus, ko paši piedēvē eitanāzijai.

Eitanāzijas atbalstīšana[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai aizstāvētu pacientu tiesības uz brīvu izvēli, ASV 1980. gadā tika nodibināta eitanāzijas aizstāvju biedrība "Hemlock society."[13] Baltijā publiska diskusija par to, ka vajadzētu legalizēt eitanāziju, sākās Lietuvā 90. gados, kad kāda Živile Slavinskiene pēc sava 19 gadus vecā dēla Šarūna ilgstoša lūguma iešļircināja viņam nāvējošu medikamentu devu - Šarūnam pēc plašiem apdegumiem bija amputētas rokas, izdegusi seja, viņa rētas nedzija un slimnieks cieta pastāvīgas neciešamas sāpes, kuru samazināšanai medikamenti nelīdzēja. Pat pēc septiņām veiktajām operācijām viss viņa ķermenis bija viena milzīga jēla vāts, un virkne neatkarīgu mediķu komisiju noliedza iespēju, ka slimnieks izdzīvos.[14]

Politiskais pamatojums:
Demokrātiskā sabiedrībā ikvienam tās loceklim ir tiesības izvēlēties arī savu nāves laiku, it īpaši, ja viņš cieš nepanesamas sāpes un kļuvis par apgrūtinājumu tuviniekiem.[15]

Pragmatiskais pamatojums:
Pragmatiķi postulē, ka jāņem vērā cilvēkresursi un finanšu līdzekļi, kas tiek velti (bez gala rezultāta) tērēti veltai uz nāvi slimā, kura smadzenes pārstājušas darboties un organisms pie dzīvības tiek uzturēts mākslīgi ar aparatūras palīdzību, uzturēšanai.

Ētiskais pamatojums:
Uz ētikas principiem balstīts ir retoriskais jautājums - vai ir humāni likt dzīvot cilvēkam, kurš, būdams pie pilna prāta un skaidras apziņas (šāds termins tiek lietots juridiskos dokumentos), vēlas šo dzīvi atstāt? Šī viedokļa piekritēji uzskata, ka neviens nav tiesīgs likt bezcerīgi slimiem cilvēkiem pret viņu gribu izjust nežēlīgas mocības nosacītas morāles vai mistisku reliģisku argumentu vārdā (pacients varbūt nemaz nav ticīgs, t.i. uz viņu it kā neattiektos tam svešas reliģijas normas), par to, ka veģetatīva eksistence un sāpes atņem cilvēkiem viņu pašcieņu, par to, ka paši slimnieki, vēloties izbeigt savas ciešanas, bieži ķeras pie drausmīgiem[16] pašnāvības veidiem, utt.

Eitanāzijas noliegšana[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Diskusijas "par" un "pret" pasaulē notiek augstākajā līmenī, vairāku valstu (piemēram, Jaunzēlandes) parlamentiem pat vairākkārt noraidot likumprojektus par eitanāzijas legalizāciju kā nepieņemamus.[17]

Loģiskais pamatojums:
Eitanāzijas pretinieki norāda, ka mūsdienu medicīna attīstās ļoti strauji, un šodien ir atrastas iespējas vēl nesen par bezcerīgām uzskatītu slimību ārstēšanai. Tādējādi, atslēdzot pacientu no dzīvības uzturēšanas sistēmām, teorētiski slimniekam var tikt liegta iespēja sagaidīt konkrētās slimības ārstēšanai nepieciešamo zāļu rašanos. Tāpat ir iespējama eitanāzijas ļaunprātīgas izmantošanas iespēja no tādu radinieku puses, kuri apmaksā bezcerīgi slimā cilvēka ārstēšanu, vai gaida mantojumu, kurš medicīnisko izdevumu dēļ, protams, iet mazumā. Jautājums ir jautājums par ārstu lomu, jo ikviens mediķis ir devis zvērestu glābt dzīvību, tāpēc tās atņemšana - lai kādu motīvu vadīta, - ir pretrunā ar ārsta sūtības būtību. Galvenā un patiešām neatrisināmā ētiskā problēma ir attiecībā uz slimniekiem, kuri nav spējīgi paši pieņemt lēmumu par dzīves pārstraukšanu — cilvēkiem, kuri atrodas komā, ir garīgi nepilnvērtīgi, kā arī pavisam mazi bērni. Eitanāzijas gadījumā viņu vietā lēmumu jāpieņem citiem (ārstiem, radiniekiem un varas iestāžu pārstāvjiem). Pieņemot, ka cilvēks ir amorāla būtne, nav garantiju, ka lēmēji vadīsies tikai no humāniem apsvērumiem un slimnieka interesēm.

Morālais pamatojums:
Sāpes varot noņemt, līdz ar to neizturamu sāpju neesot; ir jāatšķir fiziskas sāpes no emocionālām ciešanām; ciešanas nav pamats nonāvēšanai. [18] Notikušu eitanāzijas faktu nav iespējams pierādīt, jo ir pietiekami daudz ātri gaistošu medikamentu[19]. Bez tam, gan Oregonā, gan Holandē oficiālās atskaites par eitanāziju tiek veidotas, paļaujoties tikai uz ārstu sniegto informāciju, neņemot vērā psiholoģisko blakusefektu darbību.[20] Ir eitanāzijas pretinieki, kas konsekventi saista eitanāziju ar nacistiskajā Vācijā piekopto cilvēku nonāvēšanas sistēmu, prognozējot tās iespējamu atjaunošanos eitanāzijas legalizācijas gadījumā.[21]

Lielāko reliģiju nostāja[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kristiešu nostāja: Kristietība noliedz eitanāzijugrēku, uzskatot, ka neārstējami slima cilvēka nonāvēšana ir pretrunā ar kristīgo pasaules uzskatu: Dievs cilvēku, atšķirībā no dzīvniekiem, ir radījis pēc sava tēla un līdzības (1. Mozus 1; 26 - 27)[22], dzīvei Ēdenes dārzā (1. Mozus 2; 15). Dievs ir visa dzīvā radītājs (Ap.d. 17; 24 - 27) Ikviens ir atbildīgs par sev apkārtējo labklājību, veselību un dzīvību (1. Mozus, 1:27-28, 1. Moz. 2:15-16, 1. Moz. 3.; 1. Moz. 4:9-11). Ikvienam cilvēkam ir vieta Dieva plānā (Jeremijas 1; 5; Ps. 139:15-16). Cilvēkam ir jāmīl Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu, mīlestība jābūt nesavtīgai (Lk 10; 27, 29-37, 1. Kor. 13.). Nāve pasaulē ienāk vienlaikus ar grēku, tā ir pirmo cilvēku izvēles - viņu nepaklausības, - rezultāts (1. Mozus 3:5. Mozus 30:19-20, Rom. 6:23). Bauslis "Tev nebūs nokaut!" attiecas arī uz nonāvēšanu pēc nonāvētā lūguma (2. Sam. 1:1-14). Cilvēka slimība nevar būt pamats, lai tam nodarītu kaitējumu (3. Mozus 19:14-16). Dzīvniekam, kurš nonāvējis cilvēku, jāmirst (1. Moz 9; 5 - 6). Ikviens nodarījums pret cilvēku ir darīts Dievam (Mt. 25 ; 31 -46). Atsevišķos gadījumos ir pieļaujama ārstēšanas pārtraukšana.[23] Zemēs kurās eitanāzijas ir legalizēta, kristīgā tradicija esot novājināta, vai tādas nav - tas liecinot par turienes sabiedrības zemo morāles līmeni. Bez tam eitanāzija ir pretrunā ar kristīgo uzskatu, ka Dievam ir nozīmīgs ikviens cilvēks. Kā arguments tiek minēts arī tas, ka Dr. Dž.Kevorkjans esot iedvesmojis Thrash metal[3] grupas "Megadeath" eitanāzijai veltīto albumu "Youthanasia,"[24] kā arī, aizstāvot eitanāziju kādā ASV universitātē 2009. gadā izmantojis ar kāškrustu papildinātu ASV karogu [4]. Vatikāns pielīdzina aktīvo eitanāziju slepkavībai, nostādot to blakus genocīdam, abortiem un pašnāvībām. Citas kristīgas konfesijas, tāpat kā citas reliģijas, pamatā atbalsta šo pozīciju, jo no lielākās daļas reliģiju viedokļa cilvēku dzīvības pieder nevis viņiem pašiem, bet gan Dievam, kas nozīmē — ne cilvēkiem lemt, dzīvot viņiem vai mirt.

Jūdaistu nostāja: Jūdaismā nav vienotas definētas nostājas, taču dominē konservatīvo jūdaistu proponētais eitanāzijas noliegums un mēreno aprindu atbalsts pasīvajai eitanāzijai.

Musulmaņu nostāja: Islāms visai kategoriski aizliedz visu veidu pašnāvību un jebkuru to atbalstošu darbību.[25] [26]

Budistu nostāja: Tā kā budisms nav vienota un skaidri definēta uzskatu sistēma, nav tāda "budistu viedokļa", šajā jautājumā, taču lielākā daļa[27] budisma virzienu noliedzoši raugās uz eitanāzijaspraksi. Tibetas budistu lielāko daļu pārstāvošais Dalailama aģentūrai France Press 1996. gada septembrī uz šo jautājumu atbildēja visai izvairīgi, ka, kaut arī cilvēka dzīvība ir neaptverama vērtība, viņš neesot tiesnesis, lai vērtētu, un domājot, ka tomēr izņēmuma gadījumos - komas stāvoklis bez cerībām atgūt apziņu vai grūtniecība, kas apdraud sievietes dzīvību, - tā būtu pieļaujama.

Hinduistu nostāja: Hinduismā prevalē 2 pretēji viedokļi. No vienas puses, jāatbalsta visu, kas mazina cilvēka ciešanas un, ja tās ir neizturamas un nenovēršamas, tās var pārtraukt eitanāzijas ceļā. Pretējais viedoklis pamatojas karmas principā, ka nedrīkst iejaukties neizdziedināmi slimā dzīvē, nesabojājot viņa un pašu eitanāzijas īstenotāju karmu.[28]

Skatīt arī[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piezīmes un atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. "...nogalināšana, kas nav veikta nogalināmā labad, nevar tikt uzskatīta par eitanāziju" - Ķilkuts G., Mežinska S., Neiders I., Sīlis V., Sīle V., Biomedicīnas ētika: teorija un prakse., Rīgas Stradiņa universitāte, Rīga, 2006., 122. lpp.
  2. "...Hitlera tā saucamā eitanāzijas programma, saskaņā ar kuru tika nonāvēti apmēram 275 000 cilvēku, nebūt nav uzskatāma par eitanāzijas programmu, jo tās motivācija bija pavisam cita - tikt vaļā no nevajadzīgiem cilvēkiem..." - Ķilkuts G., Mežinska S., Neiders I., Sīlis V., Sīle V., Biomedicīnas ētika: teorija un prakse., Rīgas Stradiņa universitāte, Rīga, 2006., 119. lpp.
  3. NVVE, Nederlandse Vereniging voor een Vrijwillig Levenseinde - Home
  4. Nīderlandes Karalistes “Likums par pieprasītās nonāvēšanas un veicinātās pašnāvības kontroli”
  5. Nīderlandē stājas spēkā vēsturiskais likums par eitanāzijas legalizāciju.
  6. A Guide to the Dutch termination of Life on request and assisted Suicide (review procedures) Act (.pdf)
  7. [Likums tika pieņemts ar 86 balsīm par un 51 pret, atturoties desmit deputātiem - http://www.tvnet.lv/zinas/arzemes/article.php?id=21033 Beļģija kļūst par otro valsti pasaulē, kur legalizēta eitanāzija.]
  8. Krūmiņš M. Šveicē eitanāzija arī garīgi slimajiem . // NRA, 07. februāris (2007)
  9. Люксембург легализовал эвтаназию - За законопроект, легализующий в Великом Герцогстве "право на смерть", проголосовали 36 депутатов, 20 высказались против. / РИА Новости, 20/02/2008
  10. 10,0 10,1 Sedlenieks A. Brīvprātīgās nāves kolīzijas. // Nedēļa, 12. jūnijs (2007)
  11. Divas trešdaļas Dānijas pilsoņu piekristu eitanāzijas legalizācijai.
  12. Eitanāzija — par un pret. // Doctus, 01.2006.
  13. Hemlock society
  14. Raksta zinātnisko darbu par eitanāziju.
  15. Latvijas Pretvēža apvienības pētījumi liecina, ka 60% onkoloģisko pacientu cieš neizturamas un ilgstošas sāpes un 82% gadījumu lietotā terapija nepalīdz.
  16. Prasmes un līdzekļu trūkuma dēļ liela daļa šo pašnāvības mēģinājumu ir neveiksmīgi, cilvēkam gūstot vēl lielākus sakropļojumus.
  17. Jaunzēlandes parlaments noraida eitanāzijas legalizēšanu.
  18. Skat. Pulkstene Gerda "Vai eitanāzija tiešām ir gaisma ciešanu un sāpju tuneļa galā? " // Sieviete", 2005. gada novembris, 58.lpp.
  19. Pulkstene G. Op. cit., 59. lpp
  20. No Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes Lordu palātas locekļu grupas ziņojuma par eitanāziju Oregonā, ASV (pētījums veikts saistībā ar Anglijā izteiktajiem eitanāzijas legalizēšanas priekšlikumiem):" The DHS has to rely on the word of doctors who prescribe the lethal drugs.(6) Referring to physicians' reports, the reporting division admitted: "For that matter the entire account [received from a prescribing doctor] could have been a cock-and bull story. We assume, however, that physicians were their usual careful and accurate selves."( DHS - Department of Human Services - iestāde, kura apkopo informāciju par eitanāziju Oregonā) [1] , par Holandi skat. "Euthanasia and other end-of-life decisions in the Netherlands in 1990, 1995, and 2001" [2]
  21. Lulle J. Kas ir eitanāzija? - katedrale.lv
  22. Salīdzināšanai ir vērts citēt vienu no Amerikas Sātaniskās baznīcas baušļiem: "Sātans nozīmē to, ka cilvēks ir tikai viens no dzīvniekiem, dažreiz labāks, bieži sliktāks par lopiem, kas staigā uz četrām kājām..." Klimati Karlo "Jaunieši un ezotērika. Maģija, sātanisms un okultisms - meli, ko izplata uguns bez liesmām."/Bērziņa Sanita tulk. - Nepaliec viens, Rīga, 2006., 59. lpp.
  23. Romas Katoļu Baznīca Latvijā
  24. Klimati Karlo Op. cit. 57. lpp
  25. The Book Pertaining to the Remembrance of Allah, Supplication, Repentance and Seeking Forgiveness (Kitab Al-Dhikr)
  26. Translation of Sahih Bukhari, Book 71
  27. Ir budisma virzieni - dzen tradīcija, kur pašnāvība ir pat goda lieta konkrētās situācijās, un dažas tibetiešu lamaistu skolas, - kas neuzskata nogalināšanu par grēku.
  28. "BBC - Religion & Ethics - Euthanasia". www.bbc.co.uk. Retrieved on 2009-02-14.

Literatūra[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Ķilkuts G., Mežinska S., Neiders I., Sīlis V., Sīle V., Biomedicīnas ētika: teorija un prakse. - Rīgas Stradiņa universitāte, Rīga, 2006.
  • Foot P. Euthanasia. / P.Foot. Virtues and Vices and Other Essays in Moral Philosophy. - Oxford, 2002
  • Stone, T. Howard, and Winslade, William J. Physician-assisted suicide and euthanasia in the United States. // Journal of Legal Medicine (16:481-507), December 1995
  • Palmer, “Dr. Adams’ Trial for Murder” // The Criminal Law Review. 365-377, 1957
  • Magnusson, Roger S. The sanctity of life and the right to die: social and jurisprudential aspects of the euthanasia debate in Australia and the United States. // Pacific Rim Law & Policy Journal (6:1), January 1997
  • Aрдашева Н.А. Эвтаназия как метод искусственного прерывания жизни: правовые условия. // Рос. юрид. журн, 1996, N1, С. 71-80
  • Акопов В.И. Этические, правовые и медицинские проблемы эвтаназии. // Медицинское право и этика, 2000, N1, С. 47-55
  • Дмитриев Ю.А. Конституционное право человека в Российской Федерации на осуществление эвтаназии. // Право и политика, 2000, N7, С. 127-130
  • Дмитриев Ю.А., Шленева Е. В. Право человека в Российской Федерации на осуществление эвтаназии. // Государство и право, 2000, N11, С. 52-59
  • Капинус О.С. Эвтаназия как социально-правовое явление: монография. - Буквоед, Москва, 2006
  • Капинус О.С. Эвтаназия в свете права на жизнь: монография. - ИД Камерон, Москва, 2006

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]