Danevirke

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Danevirkes valnis Carta marina atlantā (sarkanā krāsā).

Danevirke (dāniski - Danevirke, vāciski - Danewerk, vecnorvēģu valodā Danavirki - visi trīs nozīmē "dāņu darbs") ir svarīga militārās aizsardzības celtne, kas uzcelta Dānijā Vikingu laikā, pēdējo reizi militāriem mērķiem izmantota 1864. gadā.

Danevirke ir zemes nocietinājumu sistēma Dānijas dienvidos, kas stiepjas no Jitlandes purviem līdz Šlēsvigai netālu no Šleinas (Slien) pie Baltijas jūras, netālu no Heidebejas - kādreizējā vikingu tirdzniecības centra. Starp Šleinas un Egenfordes (Egernførde) pilsētām atradās vēl viens aizsardzības valnis, kas aizsargāja Švansenas (Schwansen) pussalu.

Pirmie rakstītie avoti par Danevirki vēsta, ka to būvēt uzsāka dāņu karalis Godfreids (Godfred ) 808. gadā. Darbu pie milzīgās celtnes karalis Godfreids uzsāka, lai aizsargātu savu galmu un nošķirtu Jitlandes pussalu no Franku impērijas dienvidos.

No 1969 līdz 1975. gadam veiktajos arheoloģiskajos izrakumos Danevirkes galvenajos rajonos ar dendrohronoloģijas metodi tika noteikts, ka vaļņu vecākās daļas celtas aptuveni starp 737. un 968. gadu.

Danevirkes valnis kopumā ir apmēram 30 km garš un vidēji 3,6 līdz 6 m augsts. Viduslaikos būve tika papildināta ar palisādēm un sienām, tā tika izmantota gan dažādām militārām operācijām, gan krusta karagājienos, kā arī atsevišķos sirojumos pret slāviem.


12. gadsimtā karalis Valdemārs Lielais pastiprināja Danevirki ar ķieģeļu sienām, kas ļāva turpināt lietot Danevirkes nocietinājumu sistēmu kā stratēģiski svarīgu fortifikāciju arī turpmāk - viduslaikos. Dāņu valodā nocietinātās vaļņa daļas tiek sauktas par Valdemarsmuren - "Valdemāra mūriem".

Pēdējo reizi militāriem mērķiem Danevirke tika izmantota 1864. gadā, 2. Šlēzvigas kara laikā.


2. Pasaules karš[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Drīz pēc sabiedroto invāzijas Normandijā vācu militārā virspavēlniecība nolēma pastiprināt Danevirkes valni ar prettanku tranšejām, baidoties no otra - varbūtējā sabiedroto desanta Dānijā. Šie darbi būtu iznīcinājuši lielu daļu no fortifikācijās esošā kultūrvēsturiskā mantojuma. Kad par to uzzināja dāņu arheologs Sorens Tellings, viņas telefonsarunā ar Heinrihu Himleru pārliecināja pēdējo, ka prettanku tranšeju celtniecība iznīcinās "āriešu civilizācijas" atstāto kultūrvēsturisko mantojumu. Rezultātā Himlers pavēlēja pārtraukt nocietinājumu darbu veikšanu, jo arī arheoloģijas jautājumi atradās viņa kompetencē.