Vācu valoda

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Vācu valoda
(Deutsch
Izruna: IPA: [dɔɪ̯tʃ]
Valodu lieto: Vācija, Austrija, Šveice, Lihtenšteina, Luksemburga, daļēji Beļģija un Itālija 
Reģions: Viduseiropa, Rietumeiropa
Runātāju skaits: Dzimtā valoda: ap 105 milj.
Svešvaloda: ap 80 milj. 
Reitings: 10
Valodu saime: Indoeiropiešu
 Ģermāņu
  Rietumģermāņu
   Vācu valoda 
Rakstība: Latīņu alfabēts (vācu ortogrāfija) 
Oficiālais statuss
Oficiālā valoda: Karogs: Austrija Austrija
Karogs: Beļģija Beļģija
Flag of South Tyrol.png Bolcāno, Itālija
Karogs: Vācija Vācija
Karogs: Lihtenšteina Lihtenšteina
Karogs: Luksemburga Luksemburga
Karogs: Šveice Šveice

Karogs: Eiropas Savienība Eiropas Savienība (oficiālā un darba valoda)

Oficiāls statuss arī:

KrahuleWappen.gif Krahule/Blaufusa, Slovākija (Oficiāla municipāla valoda)
Karogs: Namībija Namībija (Nacionāla valoda; valsts valoda 1984-90) [1]
Karogs: Polija Polija (Palīgvaloda vairākās pašvaldībās)
Karogs: Vatikāns Vatikāns (Šveices gvardu administratīvā un ierindas valoda)


Minoritātes valoda:

Karogs: Čehija Čehija
Karogs: Dānija Dānija
Karogs: Polija Polija
Karogs: Rumānija Rumānija
Karogs: Slovākija Slovākija
Karogs: Ungārija Ungārija

Regulators: nav oficiāla regulatora
Valodas kodi
ISO 639-1: de
ISO 639-2: ger (B)  deu (T)
ISO 639-3: dažādi:
deu — Mūsdienu vācu valoda
gmh — Vidusaugšvācu
goh — Vecaugšvācu
gsw — Šveices vācu
swg — Švābu
gct — Kolonijas
wae — Vallisiešu
bar — Austriešu-bavāriešu
yid — Jidišs
mhn — Mokeno
nds — Lejasvācu
sxu — Augšsaksijas
cim — Kimbru
sli — Lejassilēziešu
wep — Vestfāliešu
pdt — Plautdīčs
pfl — Pfalciešu
vmf — Mainas franku
ksh — Kelšs
pdc — Pensilvānijas vācu
geh — Huteriešu
ltz — Luksemburgiešu
rip — Ripuāriešu
uln — Unzerdeičs 
Map German SpeakingWorld.png

Vācu valodas izplatība

Vācu valoda (Deutsch) ir viena no pasaules visizplatītākajām valodām. Sevišķi daudz vācu valodas runātāju ir centrālajā Eiropā. Tā pieder pie ģermāņu grupas valodām. Tā ir dzimtā valoda vāciešiem, austriešiem, lihtenšteiniešiem, daļai šveiciešu, luksemburdziešu un beļģu. Visizplatītākā dzimtā valoda ES pilsoņiem[2]. Populāra svešvaloda skolās, it sevišķi Eiropā, ASV un Japānā.

Ģeogrāfiskā izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Eiropa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vācu valodā galvenokārt runā Vācijā (tā ir dzimtā valoda vairāk nekā 95% šīs valsts iedzīvotāju), Austrijā (89%) un Šveicē (64%). Arī mazajās valstiņās Lihtenšteinā un Luksemburgā tā vairākumam cilvēku ir dzimtā valoda.

Pārējā Eiropā lielas vācu valodā runājošas kopienas atrodas Itālijas ziemeļos, Beļģijas austrumos, un Francijā, Elzasas reģionā. Daži ciemati atrodas arī Dānijas dienvidos, kuros plaši izplatīta ir vācu valoda.

Mazākās kopienas, kurās runā vāciski, atrodas Čehijā, Ungārijā, Polijā, Rumānijā, kā arī Krievijā un Kazahstānā, uz kurieni vācieši tika deportēti Otrā pasaules kara laikā. Daļa no tiem atgriezās dzimtenē 1980. un 1990. gados. Vēl mazākas vācu valodā runājošas kopienas atrodas Bulgārijā, Kiprā, Grieķijā, Izraēlā, Itālijā, Marokā, Nīderlandē, Portugālē, Skandināvijā, Spānijā, Turcijā, Apvienotajā Karalistē un bijušajā Dienvidslāvijā (Bosnijā, Serbijā, Maķedonijā, Horvātijā un Slovēnijā).

Ārpus Eiropas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielākās vācu valodā runājošās kopienas ārpuse Eiropas atrodas Savienotajās Valstīs, Kanādā, Brazīlijā un Argentīnā. Vācu valodā runājošie ir sastopami arī bijušajās vācu kolonijās, kā Namībijā.

Gramatika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vācu alfabēts sastāv no 26 latīņu alfabēta burtiem. Burti ar umlautu (ä, ö, ü) un ligatūra ß alfabētā netiek iekļauti. Līdz 20. gadsimta sākumam oficiāli tika izmantots gotiskais šrifs. Burtus sāka rakstīt tādus, kādi tie ir mūsdienās 19. gadsimta, bet pēc revolūcijas, kas notika 1918. gadā šī rakstība tika apstiprināta oficiāli. Nacisti mēģināja atjaunot gotisko rakstību, bet bez panākumiem. Mūsdienās šai rakstībai ir tikai dekoratīva nozīme.

Īpašvārdu atveidošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vācu valodas īpašvārdu atveidošana latviešu valodas vidē tiek veikta pēc fonētiskās transliterācijas principa ievērojot latviešu valodas tradīcijas vācu īpašvārdu atveidošanā. Vācu valodas alfabēta burti un burtkopas tiek pārlikti latviešu valodas ortogrāfijā, pakļaujot šos vārdus gramatizācijai.

Pēc šiem noteikumiem atveido vācu, austriešu, daļas šveiciešu vai šo tautu izcelsmes cilvēku personvārdus, kā arī ģeogrāfiskos nosaukumus Vācijā, Austrijā, Lihtenšteinā, daļā Šveices, Beļģijas un Itālijas (Dienvidtirolē). Pēc vācu valodas atveides principiem atveidojami arī atsevišķi vietvārdi Namībijā, Brazīlijā, Kanādā. Atsevišķās situācijās pēc vācu valodas principiem atveido arī Francijas austrumu reģionu Elzasas un Lotringas ģeogrāfiskos nosaukumus. Tradicionāli pēc vācu valodas principiem atveidojami vāciskas izcelsmes nosaukumi Krievijā.

Pēc vācu valodas principiem atveidojami arī jidiša izcelsmes personvārdi.

Vācu izcelsmes personvārdi sastopami arī daudzās citās valstīs. Atveidojot citu pasaules reģionu vācu izcelsmes personu vārdus, jāņem vērā šajā zemē pieņemtā izrunas vai atveides prakse, lai arī latviešu valodā tradicionāli kā primārie tiek lietoti vācu atveides principi.

Atsauces un piezīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]



Wikibooks
Wikibooks ir grāmata par šo tēmu