Degunragputni

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Degunragputni
Bucerotidae (Rafinesque, 1815)
Pelēkais degunragputns (Ocyceros griseus)
Pelēkais degunragputns (Ocyceros griseus)
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Putni (Aves)
Kārta Zaļvārnveidīgie (Coraciiformes)
Dzimta Degunragputni (Bucerotidae)

Degunragputni jeb degunradžputni, degunragputnu dzimta (Bucerotidae) ir viena no zaļvārnveidīgo kārtas (Coraciiformes) putnu dzimtām. Degunragputnu dzimtā ir 56 sugas, kas iedalītas 14 ģintīs.

Degunragputni ir sastopami tropu un subtropu Āfrikā, Āzijā un Melanēzijā. Zinātniskais nosaukums Bucerotidae sasaucas ar putna knābja formu. Grieķu valodā "buceros" nozīmē govs rags.

Sistemātikas diskusijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tradicionāli degunragputnu dzimta tiek sistematizēta zaļvārnveidīgo putnu kārtā (Coraciiformes), tomēr starp zinātniekiem nav vienprātības par zaļvārnveidīgo putnu kārtu. Ir sistemātiķi, kas degunragputnu dzimtu iedala degunragputnveidīgo kārtā (Bucerotiformes). Bet citi degunragputnveidīgo kārtā iedala arī pupuķu dzimtu (Upupidae) un mežapupuķu dzimtu (Phoeniculidae).[1]

Izskats un īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kāpzemes degunragputns (Bucorvus leadbeateri) ir lielākais degunragputnu dzimtā
Degunragputniem apspalvojums visbiežāk ir melns vai pelēks, bet to knābji, pasekstes un kailās ādas laukumi uz sejas koši un krāsaini, attēlā Sulavesi degunragputns (Aceros cassidix)

Degunragputni ir ļoti dažādi. Tie var būt vidēja un liela auguma putni. Mazākais degunragputnu dzimtā ir mazais degunragputns (Tockus hartlaubi), kurš sver 102 gramus, un tā ķermenis ir apmēram 30 cm garš. Toties lielākais ir Kāpzemes degunragputns (Bucorvus leadbeateri), kurš sver līdz 6,2 kg, bet tā ķermenis ir 1,2 metrus garš.[2] Tēviņi ir vienmēr lielāki nekā mātītes, reizēm pavisam nedaudz, bet reizēm dzimuma dimorfisms ķermeņa izmēros ir izteikti pamanāms. Atkarībā no sugas tas svārstās 1 - 17% apmērā. Arī to knābji (8 - 30%) un spārni (1 - 21%) ir lielāki.[2]

Visatšķirīgākā pazīme no pārējiem putniem degunragputniem ir to knābis, ko papildina spēcīgie kakla skriemeļi un muskuļi. Degunragputni knābi izmanto savstarpējām cīņām, apspalvojuma tīrīšanai, ligzdas būvēšanai un, protams, lai noķertu medījumu. Degunragputniem unikāla anatomiska īpatnība ir to dobais, kaskveidīgais "rags" uz knābja augšējās daļas. Dažām sugām tas tikpat kā nav pamanāms un kalpo kā knābja papildus nostiprinājums, bet citām tas ir izteiksmīgs un liels, kas ir papildus spēcināts ar kaulu. "Rags" ir dobs, ar tukšumu vidū un kalpo kā rezonātors putna saucieniem.[3] Toties bruņcepures degunragputnam (Rhinoplax vigil) rags nav dobs kā citiem, bet pildīts ar ziloņkaulu. Knābi bruņcepures degunragputns lieto savstarpējām cīņām, kas var būt agresīvas un nežēlīgas.[4]

Degunragputnu apspalvojums parasti ir melns, pelēks, balts vai brūns. Toties knābji var būt ļoti krāsaini, kā arī kailās ādas laukumi uz sejas ir koši un kontrastaini. Dažām sugām ir pasekste - ādas bārda, kas tāpat kā ādas laukumi ir koši un krāsaini.[3]

Degunragputniem ir binokulārā redze, lai gan lielais knābis daļēji aizsedz redzamību. Toties tie var saskatīt savu knābja galu, un tie spēj ļoti precīzi manipulēt ar savu knābi. Acis aizsargā garas skropstas, kas kalpo kā aizsargs pret saules tiešo gaismu.[5]

Uzvedība un barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mežos dzīvojošās sugas galvenokārt barojas ar augļiem, attēlā lielais degunragputns (Buceros bicornis) ēd vīģes
Degunragputni dobuma ieeju aizmūrē, atstājot nelielu spraugu, pa kuru tēviņš baro mātīti un putnēnus, attēlā rudgalvas degunragputns (Aceros waldeni)

Degunragputni ir dienas putni, parasti uzturas pa pāriem vai mazās ģimeņu grupās. Reizēm, beidzoties ligzdošanai, degunragputni pulcējas lielākos baros, lai kopīgi barotos un nakšņotu. Šādā nakts barā var savākties līdz pat 2400 indivīdiem.

Degunragputni ir visēdāji, un tie barojas ar augļiem, kukaiņiem un maziem dzīvniekiem. Tie nevar norīt barību, kas satverta knābja galā, jo to mēles ir pārāk īsas, tādēļ tie barību cenšas iemest sava knābja dziļumā. Ir dažas mežos dzīvojošas sugas, kas specializējušās augļu ēšanā. Toties dažas atklāto ainavu sugas galvenokārt pārtiek no dzīvnieku izcelsmes barības.[2] Pastāv uzskats, ka meža sugas ir svarīgs ekosistēmas posms koku sēklu izplatīšanā.[6]

Dažas sugas ir izteikti teritoriālas, tās pamatā sargā barošanās vietu. Augļēdaji ceļo vairāk, meklējot barību, līdz ar to tiem nepiemīt izteiktā teritorijas sajūta.[3]

Ligzdošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Degunragputni pamatā veido monogāmus pārus, lai gan dažām sugām piemīt kooperatīvā putnēnu audzināšana. Ligzda tiek iekārtota vai nu koka dobumā, vai klints nišā. Priekšroka tiek dota dabīgiem dobumiem, bet dažas sugas ieņem arī dzeņu vai bārdaiņu kaltos dobumus. Pāris atgriežas vienā un tai pašā vietā vairākus gadus no vietas. Dējumā ir 1 - 8 olas. Lielāka auguma degunragputniem olu ir mazāk (1 - 2).

Pirms mātīte sāk dēt pāris dobuma vai alas ieeju sašaurina, to aizmūrējot ar dubļu, augļu mīkstuma un ekskrementu sajaukumu tik tālu, lai pa atlikušo atveri varētu ielīst tikai mātīte. Kad mātīte ir ielīdusi alā, tēviņš ieeju aizmūrē gandrīz līdz galam. Paliek neliela sprauga, lai pa to varētu iebāzt knābi ar barību, ar kuru tēviņš iesākumā baro mātīti, bet vēlāk arī putnēnus.[7] Alas ieejas aizmūrēšana aizņem no dažām stundām līdz vairākām dienām atkarībā no sugas. Kad mātīte ir iekārtojusies ligzdā, pēc 5 dienām tiek izdēta pirmā ola. Perējot olas, mātītei noiet spalvas. Pastāv viedoklis, ka to stimulē gaismas trūkums dobumā, ka tumsa ģenerē īpašu hormonu, kas rosina spalvu nomešanu.[8]

Kad putnēni ir paaugušies, un visiem sāk trūkt vieta dobumā, mātīte izlauž aizmūrēto alas eju. Turpmāk putnēnus baro abi vecāki. Dažām sugām alas eju mātīte vēlreiz aizmūrē, bet citām paši putnēni.[3]

Klasifikācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Bucerotiformes
  2. 2,0 2,1 2,2 Kemp, A C (2001). "Family Bucocerotidae (Hornbills)". In Josep, del Hoyo; Andrew, Elliott; Sargatal, Jordi. Handbook of the Birds of the World. Volume 6, Mousebirds to Hornbills. Barcelona: Lynx Edicions. pp. 436–487. ISBN 84-87334-30-X.
  3. 3,0 3,1 3,2 3,3 Kemp, Alan (1991). Forshaw, Joseph. ed. Encyclopaedia of Animals: Birds. London: Merehurst Press. pp. 149–151. ISBN 1-85391-186-0.
  4. Kinnaird, Margret; Yok-Yok Hadiprakarsa & Preeda Thiensongrusamee (2003). "Aerial jousting by Helmeted Hornbills Rhinoplax vigil: observations from Indonesia and Thailand". Ibis 145 (3): 506–508. doi:10.1046/j.1474-919X.2003.00188.x
  5. Martin, Graham; Hendri C. Coetzee (2003). "Visual fields in hornbills: precision-grasping and sunshades". Ibis 146 (1): 18–26. doi:10.1111/j.1474-919X.2004.00211.x
  6. Holbrook, Kimberley; Thomas B. Smith and Britta D. Hardesty (2002). "Implications of long-distance movements of frugivorous rain forest hornbills". Ecography 25 (6): 745–749. doi:10.1034/j.1600-0587.2002.250610.x
  7. Kalina, Jan (1988). "Nest intruders, nest defence and foraging behaviour in the Black-and-white Casqued Hornbill Bycanistes subcylindricus". Ibis 131 (4): 567–571. doi:10.1111/j.1474-919X.1989.tb04791.x
  8. Stonor, C. R. (1937). "On the attempted breeding of a pair of Trumpeter Hornbills (Bycanistes buccinator) in the gardens in 1936; together with some remarks on the physiology of the moult in the female.". Proceedings of the Zoological Society of London Series a-General and Experimental 107: 89–94.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]