Āzija

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Āzija
Asia (orthographic projection).svg
Platība 44 579 000 km2[1]
Iedzīvotāji 4 164 252 000
Blīvums 87 /km2
Valstis 49
Atkarīgās teritorijas
Neatzītie reģioni
Laika zonas UTC+2 līdz UTC+12
Interneta augšējā līmeņa domēns .asia
Lielākās pilsētas Tokija
Seula
Mumbaja
Karāči
Džakarta

Āzija ir pasaules lielākā kontinenta Eirāzijas austrumu daļa. Āzija aizņem 29,4% no Zemes sauszemes platības. Āzijā dzīvo vairāk, kā 60% pasaules iedzīvotāju.

Āzija plešas no Arktikas līdz ekvatoram. Liela daļa Āzijas - tuksneši un Tibetas kalniene ziemeļos no Himalaju kalniem - ir neauglīga. Vienlaikus Āzijā atrodas daudzi no auglīgākajiem līdzenumiem pasaulē Mekongas, Indas, Eifratas un citu upju ielejās. Vairākās no šīm upju ielejām veidojušās pirmās civilizācijas pasaulē.

Ģeogrāfiskais stāvoklis[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Āzija ir pēc platības lielākais un kalnainākais sauszemes apgabals. Tā ir daļa no pasaules lielākā kontinenta - Eirāzijas. Iespējams, ka tieši tāpēc daudzu valstu ģeogrāfi Āziju un Eiropu uzskata par atsevišķiem kontinentiem.

Ziemeļu ledus okeāna piekraste[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Āzijas Z krasti ir izroboti. Seit atrodas četras seklas malas jūras - Barenca, Karas, Laptevu, Austrumsibīrijas un Čukču jūra. Tās atdalītas ar arhipelāgiem - Novaja Zemļa, Severnaja Zemļa, Jaunsibīrijas salas. Beringa jūras šaurums (šaurākajā vietā 85 km plats) šķir Āziju no Ziemeļamerikas kontinenta. Lielāko daļu okeāna visu gadu klāj vairāk nekā 2,5 m biezs ledus. Tikai vasaras beigās gar piekrasti atbrīvojas ceļš kuģošanai. Starp peldošajiem ledus laukiem vietām redzami lāsmeņi - no ledus brīva ūdens virsma, kas diametrā sasniedz pat 150 - 300 km.

Norvēģu pētnieka Fritjofa Nansena vadītā kuģa Fram ekspedīcija 19. gs. beigās apstiprināja pieņēmumu, ka Ziemeļu ledus okeāna baseinā ledus okeāna straumju un vēju ietekmē pārvietojas jeb dreifē. Labi izteikts ir paisums un bēgums (ūdenslīmeņa svārstības sasniedz 4 - 6 m). Ziemeļu ledus okeānā ieplūst daudz saldūdens, ko ienes lielās Sibīrijas upes - Oba, Jeņiseja, Ļena un citas. Tāpēc arī ūdens sāļums šī okeāna jūrās ir krietni vien mazāks nekā pārējās jūrās. Plašais kontinentālais sēklis (kontinenta turpinājums zem ūdens) jeb šelfs ir labvēlīga planktona attīstības vieta, kas savukārt pievilina zivis un citus dzīvniekus (roņus, valzirgus, vaļus, baltos lāčus, polārlapsas, putnus).

Klusā okeāna piekraste[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Āzijas A un DA krasti ir ļoti izroboti. Gar kontinentu stiepjas salu loki - Kuriļu salas, Japānas salas, Filipīnu salas. Šeit atrodas arī viens no pasaulē lielākajiem arhipelāgiem - Lielās Zunda un Mazās Zunda salas (kopā tās sauc par Malajas arhipelāgu). Krastus apskalo malas jūras - Beringa, Ohotskas, Japāņu, Dzeltenā, Austrumķīnas, Dienvidķīnas jūra. Daudz ir pussalu. Lielākās no tām ir Indoķīnas, Malakas, Kamčatkas un Korejas pussalas.

Indijas okeāna piekraste[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Āzijas D daļas krasta līniju veido 2 lielas pussalas - Arābijas un Indostānas pussalas, kuras apskalo Arābijas jūras un Bengālijas līča ūdeņi. Lielākā sala ir Šrilanka. No Āfrikas kontinenta Āziju šķir Suecas kanāls un viena no siltākajām un sāļākajām jūrām pasaulē - Sarkanā jūra. Pasaules saimniecībā liela nozīme ir Persijas līcim, no kura transportē apmēram ceturto daļu pasaules naftas produktu.

Āzija kā pasaules daļa[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Āzijas topogrāfiskā karte

Nereti Āziju dēvē par kontinentu, tomēr Āzijas un Eiropas robeža iet pār lielām un daudzveidīgām sauszemes platībām, tāpēc šāds iedalījums no ģeogrāfijas un ģeoloģijas viedokļa nav pamatots. Āzijas lielais izmērs un lielā ģeogrāfiskā, kultūras, ģeoloģijas un bioloģiskā daudzveidība neļauj to uzskatīt arī par atsevišķu subkontinentu, tāpēc tās apzīmēšanai tiek lietots mazāk konkrētais termins - "pasaules daļa".

Uzskats par Āziju un Eiropu kā par diviem atsevišķiem kontinentiem veidojies antīkajā periodā, pārmantots viduslaikos un pastāv joprojām, jo īpaši Rietumeiropā un ASV.

Āzijas teritoriju apguve un izpēte[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jaunu zemju atklāšana senāk pirmajām kārtām bija saistīta ar tirdzniecības sakaru paplašināšanos.

Tirdzniecības misijā uz Āziju 1271. gadā devās Venēcijas tirgotājs Marko Polo, kurš ceļojuma laikā veica pierakstus. Viņš pabija Mezopotāmijā, Centrālāzijas pilsētās, Mongolijā, Ķīnā (17 gadus), Indijā, Indonēzijā, Mjanmā, Šrilankā, Itālijā viņš atgriezās 1295. gadā.

19. gadsimta sākumā kādā Krievzemes klosterī atrada Tveras tirgotāja Afanasija Ņikitina ceļojumu pierakstus "Ceļojums pāri trim jūrām no 1466. līdz 1472. gadam". Vēsturnieki domā, ka šis ceļojums ir bijis Tveras kņaza pasūtījums atvest Indijas dimantus. Ceļojuma apraksts sniedz interesantas ziņas par tālaika Indijas sadzīvi, tradīcijām, par tās ģeogrāfiju. Tverā, Volgas upes krastā, atrodas piemineklis Afanasijam Ņikitinam.

Līdz 16. gs. vidum Sibīrija bija mazpazīstama zeme, taču visi zināja, ka no turienes tiek vests daudz kažokādu. 1581. gadā kazaku atamans Jermaks ar 1600 vīriem pārgāja pāri Urālu kalniem un nonāca līdz Obas lielākajai pietekai Irtišai.

1648. gadā Fedots Popovs atklāja Kamčatkas pussalu. Sīkākus pētījumus Kamčatkā 17. gs. beigās veica Vladimirs Atlasovs.

Jaunu zemju apgūšanu aktīvi atbalstīja cars Pēteris Lielais, kura valdīšanas laikā 17. gs. beigās un 18. gs. sākumā tika pētīts, vai Krievija robežojas ar Ameriku. Visvairāk šo apgabalu izpētē paveica Krievijas flotē dienējošais dāņu jūrnieks Vituss Berings. 1728. gadā viņš ar kuģi devās gar Sibīrijas Z piekrasti uz A un atklāja 90 km platu jūras šaurumu starp Āziju un Ameriku. To vēlēk nosauca viņa vārdā. Otrā ceļojuma laikā (1741. g.) Berings pētīja Aļaskas piekrasti, un tieši tāpēc Aļaska kļuva par Krievijas īpašumu.Pats pētnieks un vēl 28 cilvēki šīs ekspedīcijas laikā saslima ar skorbutu un nomira. Vitusu Beringu apglabāja Beringa jūras Komandoru arhipelāga Beringa salā. Amerika 1867. gadā Aļasku nopirka no Krievijas par 7 200 000 dolāriem.

1898. gadā Krievijas Ģeogrāfijas biedrība atzina krieva Semjona Dežņova nopelnus valsts ZA daļas izpētē un Eirāzijas kontinenta tālāko A punktu - "Lielo akmens ragu" - nosauca par Dežņova ragu. Jūras šaurumu starp Āziju un Ameriku S. Dežņovs izbrauca jau 1648. gadā, tātad 80 gadus pirms V.Beringa.

Eiropiešiem nepazīstama un sveša bija Arābijas pussala. Viens no šķēršļiem bija musulmaņu noslēgtība. Vienīgā iespēja iepazīt šīs zemes bija uzdoties par musulmani, pārģērbjoties, ievērojot viņu paražas un runājot arābiski. Pirmo reizi oficiāli Arābiju pētīja 1762. gadā seši dāņu zinātnieki. Pieci no viņiem saslima un nomira. 19. gadsimta sākumā šveicietis Johans Burkharts, kurš bija iemācījies arābu valodu, pētīja Arābijas pussalas Z daļu. Viņš iemantoja tādu cieņu, ka tika pasludināts par musulmani un viņam atļāva apmeklēt Meku. Pēdējais neizpētītais apvidus līdz pat 20. gs. 30. gadiem bija pussalas D tuksneši, kurus pirmie šķērsoja angļu pētnieki.

Āzijas DA daļu 16. gadsimta sākumā "pārraudzīja" portugāļi (Sumatras, Javas un Moluku salas), bet Filipīnas un Kalimantānas salu - spāņi. Tie gan vēsturē vairāk aprakstīti kā pirātu un misionāru ceļojumi ar mērķi iegūt bagātības un pievērst vietējās ciltis savai ticībai. Traģiski beidzās pirmā Zemes apceļotāja portugāļa Fernana Magelāna centieni kristīt iezemiešus Filipīnu salās. 1521. gadā kādā sadursmē ar vietējiem viņš tika nogalināts.

Centrālāzija bija pazīstama galvenokārt no tirgotāju aprakstiem. Par zinātniskajiem pētījumiem Tjanšana kalnos (19. gs. vidū) krievu ģeogrāfs Pjotrs Semjonovs ieguva tiesības saukties par Tjanšanski. Laikā no 1890. gada līdz Otrajam pasaules karam Centrālāziju pētīja zviedrs Svens Hedīns, kurš vienā no saviem ceļojumiem nogāja 19 000 km un uzzīmēja 552 kartes.

Viens no izcilākajiem kartogrāfiem bija anglis Džordžs Everests, kurš 19. gadsimta vidū veica Himalaju kalnu topogrāfisko uzmērīšanu. 1865. gadā augstākajai pasaules virsotnei angļi piešķīra Everesta vārdu. Pēc Indijas neatkarības atgūšanas Indijas parlaments nolēma augstākajai virsotnei "atdot" tās vietējo nosaukumu - Džomolungma, kas tulkojumā nozīmē "tik augsts kalns, ka tam pāri nespēj pārlidot neviens putns". Nepālā šo kalnu sauca par Sagarmathu. Diskusijas par nosaukumu turpinās.

19. gadsimta sākumā Urālos, Altajā, Kaspijas jūras piekrastē un vienā no Ķīnas provincēm Džungārijā pēc Krievijas cara Nikolaja I piedāvājuma ekspedīcijas vadīja vācu ģeogrāfs Aleksandrs Humbolts.

Nikolajs Prževaļskis bija viens no 19. gadsimta otrās puses izcilākajiem Centrālāzijas pētniekiem. Zinātnieks ir veicis četrus ceļojumus uz Tjanšanu, pāri Mongolijai un Ķīnai, taču nesasniedza savu mērķi - Tibetas galvaspilsētu Lasu. Viņš nomira 1888. gadā un ir apglabāts Isikula ezera krastā. Pētnieka vārdā tika nosaukta viņa atklātā savvaļas zirgu suga.

Ziemeļu jūru pētniecība turpinājās visu 20. gadsimtu. Zviedrs Nils Nordenšelds 19. gadsimta beigās pirmais izbrauca ZA jūrasceļu. Ziemeļu Ledus okeāna dabas apstākļus pētīja arī norvēģi Ruals Amundsens un Fritjofs Nansens.

Āzijas valstis[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Commons:Category
Vikikrātuvē ir pieejami multimediju faili par šo tēmu. Skatīt: Āzija
  1. National Geographic Family Reference Atlas of the World. Washington, D.C.: National Geographic Society (U.S.). 2006. 264. lpp.