Kambodžas pilsoņu karš

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Kambodžas pilsoņu karš ir pilsoņu karš Kambodžā laikā no 1970. līdz 1975. gadam, kad tā rezultātā pie varas nāca Sarkano khmeru režīms.

Priekšvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1970. gada martā, kad ar ASV atbalstu tika gāzta prinča Norodoma Sianuka, kurš tajā brīdī atradās vizītē ārzemēs, valdība un pie varas nāca ģenerāļa Lona Nola vadītā hunta. Iemesls bija Kambodžas neitralitāte Vjetnamas karā. Neoficiāli ASV aviācijai gan tika atļauts bombardēt vjekonga atbalsta bāzes Kambodžas pierobežā un Kambodžas izlūkdienests informēja par to atrašanās vietām. No otras puses, netika nekādi kavēts vjetkongiešiem un ziemeļvjetnamiešiem izmantot ostas pilsētu Kampongsao, lai pa jūras ceļu apgādātu šīs bāzes. Pēc apvērsuma Lona Nola režīms de facto uzsāka karadarbību pret Hanoju, iesaistot Kambodžu karā ar vjetkongu un Ziemeļvjetnamu.

1970. gadā sarkanie khmeri bija tikai daži tūkstoši noskrandušu, neapmācītu un vāji bruņotu dumpinieku, kas neradīja nekādus nopietnus draudus, taču Kambodžas iesaistīšanās karā ASV pusē, deva tiem Hanojas aizgādību, bruņojumu, padomniekus un instruktorus (vismaz divus nākošos gadus, pēc kuriem attiecības starp Pnompeņu un Hanoju strauji pasliktinājās). Sarkano khmeru vienības strauji pieņēmās spēkā un prasmē, izplatot partizānu karu aizvien plašākā teritorijā.

Karadarbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pateicoties militārās diktatūras nežēlībai, kopš 1970. gada pavasara strauji palielinājās sarkano khmeru dalībnieku un atbalstītāju skaits. Maijā karadarbībā iesaistījās arī ASV spēki.

Partizānu kara taktika un civiliedzīvotāju atbalsts dumpiniekiem, neļāva armijai pietiekami efektīvi apkarot sarkanos khmerus, liekot atkāpties un atkāpties. Saņēmuši palīdzību no ārienes, sarkanie khmeri iekaroja aizvien lielākas platības, līdz Pnompeņas režīma kontrolē palika vairs galvaspilsēta, vairākas pilsētas provincē un daži transporta koridori. Ar ārpasauli to savienoja tikai Pnompeņas lidosta un Mekongas upe.

Lai saglabātu kaut šos apgādes kanālus, ASV aviācija ik dienu bombardēja mērķus sarkano khmeru sagrābtajos apgabalos. Uzlidojumos pamatā izmantoja milzīgos astoņmotoru B-52, ar vieno triecienu noslaukot no zemes virsmas milzīgus laukumus. Katrā uzlidojumā piedalījās trīs šie milzu bumbvedēji, kas katrs spēja vest 25—30 t, t.i. kopā 75—90 t kaujas kravas (napalma vai ar adatām pildītās kasešu aviobumbas). Bombardējot raudzījās, lai aviobumbas kristu it kā tīkla kvadrātu krustpunktos, palielinot postījumu apmērus. Viena šāda “kvadrāta” lielums (vidēji 1 km platumā un 2 km garumā) variējās atkarībā no zemes reljefa un pretinieku spēku koncentrācijas blīvuma. Tā kā sarkanie khmeri piekopa partizānu kara taktiku, to spēku koncentrācija pozīcijās bija niecīga un bombardēšana maz iespaidoja militāro operāciju iznākumu. Daudz biežāk tika vienā mirklī iznīcināti ciemati ar visiem iedzīvotājiem, kuriem nebija nekāda sakara ar šo karu. Rezultātā uz Pnompeņu un provinču pilsētām sāka plūst bēgļu straumes. Ja kara sākumā galvaspilsētā dzīvoja aptuveni 600 000 iedzīvotāju, tad 1975. gadā bēgļu skaits bija sasniedzis jau 2 miljonus.

Šajos piecos gados sarkanie khmeri regulāri raidīja uz Pnompeņu šos apdullinoši kaucošos šāviņus, kurus nu nekādi nevar dēvēt par tēmējamu ieroci. Tie bija primitīvi ķīniešu ražojumi ar vēdekļveida stabilizatoriem, kuri paceļoties gaisā ceļā uz mērķi radīja šausminoši kaucošu skaņu; kad kauciens virs mūsu galvām piepeši apklusa, bija skaidrs, ka šāviņš savā trajektorijā pagriezies un krīt zemē. Sarkanie khmeri tos šāva no pilsētas apkaimē uzstādītām paštaisītām koka platformām, īpaši netēmējot uz kādiem militāriem objektiem — galvenais, ka tie vispār trāpīja bēgļu pārpildītajā pilsētā.

1975. gada 17. aprīlī Pnompeņā ienāca pilsoņu karā uzvarējušie sarkanie khmeri. Pēc divām nedēļām visus citu valstu pilsoņus izraidīja no valsts, aizvedot kravas automašīnās līdz Taizemes robežai. Pēc tam Kambodžas robežas tika slēgtas, bet Kambodžā sāka valdīt t.s. sarkano khmeru režīms.