Vjetnamas karš

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Vjetnamas karš
VietnamMural.jpg
Datums 1959. gads — 1975. gada 30. aprīlis
Vieta Dienvidaustrumāzija
Iznākums Ziemeļvjetnamas uzvara
Dienvidvjetnamas sakāve un amerikāņu atkāpšanās.
Dalībnieki
Flag of South Vietnam.svg Dienvidvjetnama
Karogs: Amerikas Savienotās Valstis ASV
Karogs: Dienvidkoreja Dienvidkoreja
Karogs: Austrālija Austrālija
Karogs: Filipīnas Filipīnas
Karogs: Jaunzēlande Jaunzēlande
Flag of the Khmer Republic.svg Khmeru Republika
Karogs: Taizeme Taizeme
Flag of the Republic of China.svg Ķīnas Republika
Flag of Vietnam.svg Ziemeļvjetnama
Karogs: Ķīna Ķīna
Karogs: Padomju Savienība PSRS
Karogs: Ziemeļkoreja Ziemeļkoreja

Vjetnamas karš bija viens no lielākajiem militārajiem konfliktiem 20. gadsimta otrajā pusē, atstājis manāmas pēdas kultūrā un ieņēma būtisku vietu jaunajā ASV un Vjetnamas stāstā. Karš iesākās kā pilsoniskais Dienvidvjetnamā; vēlāk tajā iejaucās Ziemeļvjetnama un ASV atbalstot citu valstu rindas. Tādējādi, no vienas puses karš gāja par divu Vjetnamas daļu atkalapvienošanu un vienotas valsts radīšanu ar komunistisko ideoloģiju, bet no citas — par valsts sašķeltības saglabāšanu un Dienvidvjetnamas neatkarību. Notikumu attīstības laikā Vjetnamas karš gāja paralēli ar pilsoņu kariem Laosā un Kambodžā. Visu cīņu darbības Āzijas dienvidaustrumos, kas risinājās no 1950. gadu beigām un līdz 1975. gadam, zināmi kā Otrais Indoķīnas karš.

Karu var sadalīt dažos periodos:

  1. Partizānu karš Dienvidvjetnamā (19551964)
  2. Vērienīga ASV iejaukšanās karā (19651973)
  3. Kara beigu etaps (19731975)

1945. gadā Ho Ši Mina vadītie Vjetnamas komunisti pasludināja neatkarīgu Vjetnamas Demokrātisko Republiku (VjDR). Francija centās atgūt kontroli pār Vjetnamu un visu Indoķīnu. Pēc komunistu nākšanas pie varas Ķīnā VjDR sāka saņemt lielu palīdzību no Ķīnas un sāka gūt virsroku, lai gan frančus arvien vairāk ar ieročiem un kara materiālu piegādēm atbalstīja amerikāņi.

1954. gadā Ženēvā pasaules lielvalstis vienojās par Indoķīnas jautājuma noregulējumu. Vjetnama, Laosa un Kambodža atbrīvojās no Francijas koloniālās varas un ieguva pilnīgu neatkarību. Vienošanās paredzēja pagaidām sadalīt Vjetnamu pa 17. paralēli, jo Ho Ši Mina spēki kontrolēja Vjetnamas ziemeļu, bet amerikāņu un franču atbalstītā Bao Dai valdība — dienvidu daļu. Bija paredzēts, ka 1956. gadā notiks vispārējas vēlēšanas abās Vjetnamas daļās un valsts apvienosies.

Amerikāņi baidījās, ka Vjetnamas nokļūšana komunistu rokās var radīt "domino efektu" Dienvidaustrumu Āzijā, respektīvi, veicināt komunistisku režīmu nākšanu pie varas citās reģiona valstīs. ASV konfliktu traktēja vienkāršoti — tikai kā cīņu pret komunisma ekspansiju. Pietiekami netika ņemts vērā, ka šajā konfliktā liela loma bija arī etniskajām un reliģiskajām atšķirībām, nacionālās atbrīvošanās cīņai un neapmierinātībai ar Dienvidvjetnamas korumpēto valdību.

1956. gadā Dienvidvjetnama atteicās no Ženēvas līgumā paredzētajām vēlēšanām. Komunisti sāka gatavoties partizānu karam. 1959. gadā izveidoja t.s. "Ho Ši Mina takas" — maskētu ceļu un taku tīklu, kurš no Ziemeļvjetnamas veda pa džungļiem caur Kambodžu un pa kuru karavīri un ieroči tika nogādāti Dienvidvjetnamā. Partizānu armija sastāvēja kā no regulārām karaspēka daļām, kuras saņēma papildinājumu no ziemeļiem, tā arī no neregulārām vienībām laukos un pagrīdniekiem pilsētās, tai bija laba sakaru un apgādes sistēma. 1960. gadā komunisti izveidoja Dienvidvjetnamas Nacionālās atbrīvošanas fronti (Vjetkongu) — partizānu kara politisko pārstāvniecību.

Amerikāņi 1961. gadā ievērojami palielināja militāro padomnieku skaitu un ieroču piegādes. Tas deva zināmus militāros panākumus. Tomēr Vjetkongu sakaut neizdevās. 1965. gadā amerikāņi sāka tieši iejaukties karā. 1966. gadā Vjetnamā bija jau 380 tūkstoši amerikāņu karavīru (karā piedalījās arī Dienvidkoreja, Austrālija un Jaunzēlande, taču to ieguldījums bija neliels), notika Ziemeļvjetnamas pilsētu masveida bombardēšana. Tomēr cerības uz ātru uzvaru, uz to, ka uzlidojumi piespiedīs Ho Ši Minu sēsties pie sarunu galda, neattaisnojās.

Vjetnamas karā nebija frontes līnijas un lielu kauju. Vjetkongs no tām izvairījās, jo militārā ekipējuma ziņā tas nespēja sacensties ar amerikāņiem. Tas bija partizānu karš. Lauku rajonos Vjetkongam bija pārsvars, taču tas nespēja ieņemt pilsētas. Tomēr vjetnamieši bija gatavi karot mūžīgi.[nepieciešama atsauce] Ho Ši Mins bija radījis totalitāru režīmu, kurā nebija politiskas opozīcijas, bet iedzīvotājus varēja piespiest paciest jebkādus materiālus un fiziskus zaudējumus.

PSRS sniedza Ziemeļvjetnamai lielu materiālu atbalstu, kā arī nosūtīja uz turieni savus militāros speciālistus.

Lai gan amerikāņu zaudējumi pieauga, tomēr militārajā ziņā panākumi bija niecīgi. 1968. gadā kļuva skaidrs, ka karam gals nav redzams. Aizvien vairāk amerikāņu sāka uzskatīt, ka karaspēks ir jāizved. Sākās plašas kara pretinieku demonstrācijas. Arī politiķu aprindās noskaņojums kļuva aizvien pesimistiskāks.

1972. gadā sākās sarunas par konflikta noregulējumu. Tās bija smagas. Kā ziemeļvjetnamieši, tā arī Dienvidvjetnamas valdība izvirzīja dažādus papildu noteikumus.

1973. gadā Parīzē parakstīja miera līgumu. Saskaņā ar tā noteikumiem ASV izveda savu karaspēku, Ziemeļvjetnama atbrīvoja amerikāņu karagūstekņus. Dienvidvjetnamas Nacionālās atbrīvošanas fronte paturēja tās kontrolē esošo teritoriju, apmēram 3/4 teritorijas palika Dienvidvjetnamas valdības kontrolē.

Kā jau varēja sagaidīt, nekāds mierīgs konflikta risinājums starp komunistisko un nekomunistisko Vjetnamu nebija iespējams. Lai gan Dienvidvjetnamas armija bija labi bruņota un kaujasspējīga, bez amerikāņu aviācijas atbalsta tā nespēja gūt lielus panākumus. Kara apstākļos Dienvidvjetnamā nebija varējusi izveidoties darboties spējīga ekonomika un administrācija, tādēļ valdībai nebija pietiekama atbalsta sabiedrībā. 1975. gadā sākās komunistu uzbrukums. Negaidīti ātri viņi ieņēma galvaspilsētu Saigonu un visu Dienvidvjetnamu. Līdz ar to komunisti pārņēma varu visā Vjetnamas teritorijā. Šīs uzvaras blakusefekts bija komunistisku režīmu nākšana pie varas Laosā un Kambodžā.