Vjetnamas karš

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Vjetnamas karš
VNWarMontage.png
Datums 1955. gada 1. novembris — 1975. gada 30. aprīlis
Vieta Dienvidvjetnama, Ziemeļvjetnama, Kambodža, Laosa
Iznākums Ziemeļvjetnamas uzvara
Dalībnieki
Pret komunistu spēki:

Flag of South Vietnam.svg Dienvidvjetnama
Karogs: Amerikas Savienotās Valstis ASV
Karogs: Dienvidkoreja Dienvidkoreja
Karogs: Austrālija Austrālija
Karogs: Taizeme Taizeme
Karogs: Jaunzēlande Jaunzēlande
Flag of the Khmer Republic.svg Khmeru Republika
Flag of Laos (1952-1975).svg Laosas Karaliste

Atbalsta:
Karogs: Filipīnas Filipīnas[1]
Karogs: Ķīnas Republika Taivāna[1]
Karogs: Kanāda Kanāda[1]
Flag of Germany.svg Rietumvācija[1]
Karogs: Apvienotā Karaliste Lielbritānija[1]
Karogs: Irāna Irāna[1]
Karogs: Spānija Spānija[1]

Komunistu spēki:

Flag of Vietnam.svg Ziemeļvjetnama
FNL Flag.svg Việt Cộng
Flag of the Khmer Republic.svg Khmeru Republikas komunisti
Flag of Laos (1952-1975).svg Laosas Karalistes komunisti

Atbalsta:
Karogs: Ķīna Ķīna
Karogs: Padomju Savienība PSRS
Karogs: Kuba Kuba[2][3]
Karogs: Ziemeļkoreja Ziemeļkoreja
Karogs: Čehoslovākija Čehoslovākija[4][5]
Flag of Bulgaria (1971-1990).svg Bulgārija[6]
Flag of East Germany.svg Austrumvācija[7]

Komandieri
Flag of South Vietnam.svg Ngô Đình Diệm
Flag of South Vietnam.svg Nguyễn Văn Thiệu
Flag of South Vietnam.svg Nguyễn Cao Kỳ
Flag of South Vietnam.svg Cao Văn Viên
Flag of South Vietnam.svg Ngô Quang Trưởng
Flag of the United States.svg Džons Kenedijs
Flag of the United States.svg Lindons Džonsons
Flag of the United States.svg Ričards Niksons
Flag of the United States.svg Roberts Maknamara
Flag of the United States.svg Viljams Westmorelands
Flag of the United States.svg Krītors Ābrams
Spēki
≈1 830 000 (1968)

Flag of South Vietnam.svg Dienvidvjetnama: 850 000 (1968)
1 500 000 (1974–75)[8]
Karogs: Amerikas Savienotās Valstis ASV: 536 100 (1968)
Karogs: Dienvidkoreja Dienvidkoreja: 50 000[9]
Karogs: Austrālija Austrālija: 7 672
Karogs: Taizeme Taizeme: 11 570
Karogs: Filipīnas Filipīnas: 2,020
Karogs: Jaunzēlande Jaunzēlande: 552

≈461 000

Flag of Vietnam.svg Ziemeļvjetnama: 287 465 (1968. gada janvāris)[10]
Karogs: Ķīna Ķīna: 170 000 (1965–1969)[11][12]
[13]
Karogs: Padomju Savienība PSRS: 3 000
Karogs: Ziemeļkoreja Ziemeļkoreja: 300–600

Vjetnamas karš, kas pazīstams arī kā Otrais Indoķīnas karš[14], bija Aukstā kara perioda karš[15], kas notika Vjetnamā, Laosā un Kambodžā no 1955. gada 1. novembra līdz Saigonas krišanai 1975. gada 30. aprīlī. Šis karš sekoja Pirmajam Indoķīnas karam (1946-1954), un karš notika starp Ziemeļvjetnamu, kuru atbalstīja Padomju Savienība, Ķīna un citi komunistu sabiedrotie, un Dienvidvjetnamas valdību, kuru atbalstīja ASV un citi anti-komunistu spēki[16]. Việt Cộng (pazīstama arī kā Nacionālās atbrīvošanās fronte, vai NAF), bija dienvidvjetnamiešu komunistu organizācija, kuru atbalstīja Ziemeļvjetnama, kas cīnījās partizānu karā pret anti-komunistu spēkiem. Vjetnamas Tautas armija (pazīstama arī kā Ziemeļvjetnamas armija) piedalījās parastajā karā, pie reizes aiznemoties daudz kaujas vienību.

Kara hronoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1945. gadā Ho Ši Mina vadītie Vjetnamas komunisti pasludināja neatkarīgu Vjetnamas Demokrātisko Republiku (VjDR). Francija centās atgūt kontroli pār Vjetnamu un visu Indoķīnu. Pēc komunistu nākšanas pie varas Ķīnā VjDR sāka saņemt lielu palīdzību no Ķīnas un sāka gūt virsroku, lai gan frančus arvien vairāk ar ieročiem un kara materiālu piegādēm atbalstīja amerikāņi.

1954. gadā Ženēvā pasaules lielvalstis vienojās par Indoķīnas jautājuma noregulējumu. Vjetnama, Laosa un Kambodža atbrīvojās no Francijas koloniālās varas un ieguva pilnīgu neatkarību. Vienošanās paredzēja pagaidām sadalīt Vjetnamu pa 17. paralēli, jo Ho Ši Mina spēki kontrolēja Vjetnamas ziemeļu, bet amerikāņu un franču atbalstītā Bao Dai valdība — dienvidu daļu. Bija paredzēts, ka 1956. gadā notiks vispārējas vēlēšanas abās Vjetnamas daļās un valsts apvienosies.

Partizānu karš Dienvidvjetnamā (19551964)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Amerikāņi baidījās, ka Vjetnamas nokļūšana komunistu rokās var radīt "domino efektu" Dienvidaustrumu Āzijā, respektīvi, veicināt komunistisku režīmu nākšanu pie varas citās reģiona valstīs. ASV konfliktu traktēja vienkāršoti — tikai kā cīņu pret komunisma ekspansiju. Pietiekami netika ņemts vērā, ka šajā konfliktā liela loma bija arī etniskajām un reliģiskajām atšķirībām, nacionālās atbrīvošanās cīņai un neapmierinātībai ar Dienvidvjetnamas korumpēto valdību.

1956. gadā Dienvidvjetnama atteicās no Ženēvas līgumā paredzētajām vēlēšanām. Komunisti sāka gatavoties partizānu karam. 1959. gadā izveidoja t.s. "Ho Ši Mina takas" — maskētu ceļu un taku tīklu, kurš no Ziemeļvjetnamas veda pa džungļiem caur Kambodžu un pa kuru karavīri un ieroči tika nogādāti Dienvidvjetnamā. Partizānu armija sastāvēja kā no regulārām karaspēka daļām, kuras saņēma papildinājumu no ziemeļiem, tā arī no neregulārām vienībām laukos un pagrīdniekiem pilsētās, tai bija laba sakaru un apgādes sistēma. 1960. gadā komunisti izveidoja Dienvidvjetnamas Nacionālās atbrīvošanas fronti (Vjetkongu) — partizānu kara politisko pārstāvniecību.

Vērienīga ASV iejaukšanās karā (19651973)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Amerikāņi 1961. gadā ievērojami palielināja militāro padomnieku skaitu un ieroču piegādes. Tas deva zināmus militāros panākumus. Tomēr Vjetkongu sakaut neizdevās. 1965. gadā amerikāņi sāka tieši iejaukties karā. 1966. gadā Vjetnamā bija jau 380 tūkstoši amerikāņu karavīru (karā piedalījās arī Dienvidkoreja, Austrālija un Jaunzēlande, taču to ieguldījums bija neliels), notika Ziemeļvjetnamas pilsētu masveida bombardēšana. Tomēr cerības uz ātru uzvaru, uz to, ka uzlidojumi piespiedīs Ho Ši Minu sēsties pie sarunu galda, neattaisnojās.

Vjetnamas karā nebija frontes līnijas un lielu kauju. Vjetkongs no tām izvairījās, jo militārā ekipējuma ziņā tas nespēja sacensties ar amerikāņiem. Tas bija partizānu karš. Lauku rajonos Vjetkongam bija pārsvars, taču tas nespēja ieņemt pilsētas. Tomēr vjetnamieši bija gatavi karot mūžīgi.[nepieciešama atsauce] Ho Ši Mins bija radījis totalitāru režīmu, kurā nebija politiskas opozīcijas, bet iedzīvotājus varēja piespiest paciest jebkādus materiālus un fiziskus zaudējumus.

PSRS sniedza Ziemeļvjetnamai lielu materiālu atbalstu, kā arī nosūtīja uz turieni savus militāros speciālistus.

Lai gan amerikāņu zaudējumi pieauga, tomēr militārajā ziņā panākumi bija niecīgi. 1968. gadā kļuva skaidrs, ka karam gals nav redzams. Aizvien vairāk amerikāņu sāka uzskatīt, ka karaspēks ir jāizved. Sākās plašas kara pretinieku demonstrācijas. Arī politiķu aprindās noskaņojums kļuva aizvien pesimistiskāks.

1972. gadā sākās sarunas par konflikta noregulējumu. Tās bija smagas. Kā ziemeļvjetnamieši, tā arī Dienvidvjetnamas valdība izvirzīja dažādus papildu noteikumus.

Kara beigu etaps (19731975)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1973. gadā Parīzē parakstīja miera līgumu. Saskaņā ar tā noteikumiem ASV izveda savu karaspēku, Ziemeļvjetnama atbrīvoja amerikāņu karagūstekņus. Dienvidvjetnamas Nacionālās atbrīvošanas fronte paturēja tās kontrolē esošo teritoriju, apmēram 3/4 teritorijas palika Dienvidvjetnamas valdības kontrolē.

Kā jau varēja sagaidīt, nekāds mierīgs konflikta risinājums starp komunistisko un nekomunistisko Vjetnamu nebija iespējams. Lai gan Dienvidvjetnamas armija bija labi bruņota un kaujasspējīga, bez amerikāņu aviācijas atbalsta tā nespēja gūt lielus panākumus. Kara apstākļos Dienvidvjetnamā nebija varējusi izveidoties darboties spējīga ekonomika un administrācija, tādēļ valdībai nebija pietiekama atbalsta sabiedrībā. 1975. gadā sākās komunistu uzbrukums. Negaidīti ātri viņi ieņēma galvaspilsētu Saigonu un visu Dienvidvjetnamu. Līdz ar to komunisti pārņēma varu visā Vjetnamas teritorijā. Šīs uzvaras blakusefekts bija komunistisku režīmu nākšana pie varas Laosā un Kambodžā.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 1,6 ALLIES OF THE REPUBLIC OF VIETNAM. Atjaunināts: 24 September 2011.
  2. The Cuban Military Under Castro, 1989. Page 76
  3. Cuba in the World, 1979. Page 66
  4. Cesky a slovensky svet. Svet.czsk.net. Atjaunināts: 24 February 2014.
  5. Bilaterální vztahy České republiky a Vietnamské socialistické republiky | Mezinárodní vztahy | e-Polis – Internetový politologický časopis. E-polis.cz. Atjaunināts: 24 February 2014.
  6. Foreign Affairs in the 1960s and 1970s. Library of Congress (1992). "Throughout the 1960s and 1970s, Bulgaria gave official military support to many national liberation causes, most notably in the Democratic Republic of Vietnam, (North Vietnam)…"
  7. https://muse.jhu.edu/login?auth=0&type=summary&url=/journals/german_studies_review/v036/36.3.horten.pdf
  8. Le Gro, p. 28.
  9. Vietnam Marines 1965–73. Osprey Publishing. 8 March 1965. Atjaunināts: 29 April 2011.
  10. Vietnam War After Action Reports, BACM Research, 2009, page 430
  11. "China admits 320,000 troops fought in Vietnam". Toledo Blade. Reuters. 16 May 1989. Atjaunināts: 24 December 2013.
  12. Roy, Denny (1998). China's Foreign Relations. Rowman & Littlefield. 27. lpp. ISBN 978-0847690138.
  13. China and Vietnam: The Politics of Asymmetry. Cambridge University Press 2006. Brantly Womack. P. 176
  14. Factasy. The Vietnam War or Second Indochina War. PRLog. Atjaunināts: 29 June 2013.
  15. Lind, Michael (1999). Vietnam, The Necessary War: A Reinterpretation of America's Most Disastrous Military Conflict. New York Times. Atjaunināts: 17 January 2014.
  16. Vietnam War. Encyclopædia Britannica. Atjaunināts: 5 March 2008. "Meanwhile, the United States, its military demoralized and its civilian electorate deeply divided, began a process of coming to terms with defeat in its longest and most controversial war"