Kareivis

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Kareivis — līdz 20 gadsimta vidum par kareivi uzskatīja militārpersonu, kas dien valsts regulārajā armijā. Kareivju grupas veido karaspēka vienības. 20. gadsimta otrajā pusē, izplūstot pašam kara jēdzienam, karavīru sāka apzīmēt ar jēdzienu kaujinieks, bet sarunvalodā saglabājies apzīmējums "karavīrs". Gandrīz visos pasaules valstu bruņotajos spēkos kareivis ir zemākā dienesta pakāpe.

Statuss un tiesības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kareivjus pieņemts dēvēt par kaujiniekiem, un tiem ir tiesības tieši piedalīties karadarbībā. Praksē tas nozīmē, ka tiem ir tiesības karadarbības laikā uzbrukt pretinieka bruņotajiem spēkiem, nogalināt vai ievainot pretējās karojošās puses militārpersonas, iznīcināt īpašumu, t.i. veikt tādas darbības, kuras, ja tiktu īstenotas miera laikā, vai būtu vērstas pret ne pret kaujiniekiem, tiktu atzītas par noziedzīgām. Tāpēc ar gūstā saņemtiem kaujiniekiem nedrīkst apieties kā ar noziedzniekiem, bet gan kā ar karagūstekņiem, atbilstoši 3. Ženēvas Konvencijas prasībām.

To, vai konkrētās personas ir bruņoto spēku dienestā, atsevišķi nosaka katras valsts iekšējā likumdošana. (Tas ir svarīgi, piemēram, apspriežot jautājumu — vai var uzskatīt par kaujiniekiem, kā šo terminu saprot starptautiskajās tiesībās, rezervistus, kādi ir daudzās valstīs.) Ja persona ir iekļauta valsts bruņoto spēku struktūrā tad nav svarīgi, vai valsts viņu uzskata par aktīvā dienesta vai rezerves karavīru, vai valsts bruņotos spēku personālsastāvu komplektē no obligātā karadienestā iesauktajiem, vai no brīvprātīgajiem. Nav arī nozīmes, kā valstī šos militāros spēkus dēvē, vienalga, vai par īpašajām vienībām — kommandos, prezidenta gvardi vai kā savādāk. Militārie vai paramilitārie formējumi ir legālas militarizētas vienības, kuras neietilpst regulārās armijas sastāvā, tātad tajos dienējošos uzskata par kareivjiem, kaut arī tie nedien valsts regulārajā armijā. Apzīmējums “militarizēts” nav juridisks termins, un to var vienādi attiecināt gan uz tautas zemessardzes vienībām, gan brīvprātīgi grupām, gan policijas vienībām, kuras piedalās bruņotā konfliktā. Starptautiskajās tiesībās militarizētus formējumus atzīst par kaujas vienībām. Tas nozīmē, ka šādai vienībai ir komandieris, kurš atbild par padoto rīcību, kaujiniekiem ir atšķirības zīmes, tie atklāti nēsā ieroci, ievēro kara likumus un paražas.

Mūsdienu karavīri.

Starptautiskās cilvēktiesības paredz vienādu attieksmi pret visiem kaujiniekiem, izņemot divus gadījumus.

  • Pirmais saistīts ar atšķirību starp ierindas kaujinieku un virsniekiem un seržantiem, kas izpaužas valsts attieksmē pret tās varā nonākušajiem karagūstekņiem (piemēram, aizliegumā iesaistīt virsniekus piespiedu darbos).
  • Otrais ir saistīts ar komandieru statusu, jo Ženēvas Konvenciju 1. Papildprotokols tiem uzliek virkni papildu pienākumus: iepazīstināt padotos ar to pienākumiem, ko nosaka starptautiskās tiesības, kā arī nepieļaut nekādus šo normu pārkāpumus. Tādējādi komandējošajam sastāvam ir īpaša atbildība — t.s. komandieru atbildība, — par viņu padoto rīcību pat tad, ja viņi nav devuši tiešu pavēli veikt šādu pārkāpumu.

Sagūstītajiem kaujiniekiem ir tiesības, ka pret viņiem izturas kā pret karagūstekņiem, pat ja ir aizdomas, ka tie veikuši kara noziegumus. Dažu militāro konfliktu laikā ir bijuši gadījumi, kad valstu līderi paziņojuši, ka lidmašīnas sagrābušie diversanti ir “kara noziedznieki” un tāpēc pret tiem neizturēsies kā pret karagūstekņiem. Tas ir starptautisko cilvēktiesību pārkāpums.

Saskaņā ar Ženēvas Konvenciju 1. Papildprotokolu, valstīm aizliegts rekrutēt savos bruņotajos spēkos par kareivjiem bērnus, jaunākus par 15 gadiem.

Neuzskata par kareivjiem[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Par kareivjiem neuzskata algotņus: personas, kuras nav kādas konfliktējošās puses pilsoņi, un kuras piedalās karadarbībā par materiālu atlīdzību. 1977. gadā Ženēvas Konvenciju 1. Papildprotokola 47. pants liedza algotņiem kaujinieka un karagūstekņa statusu, tādā veidā nododot viņus to valstu, kurās viņi karo, krimināltiesas jurisdikcijas rokās.

ANO Statūtos postulēts, ka katram indivīdam vai grupai ir neatņemamas tiesības uz pašaizsardzību. Tomēr par kareivjiem netiek uzskatītas personas, kas, piedaloties karadarbībā, nevalkā vienotus formas tērpus — tās dēvē par partizāniem, ja tie cīnās pret pretējās puses militārpersonām, vai teroristiem, ja to darbība vērsta arī pret civilpersonām (jurisprudencē vienotu definīciju nav jo, piemēram, pretinieka vai okupācijas varas civilpersonas var būt tā civilās varas struktūru pārstāvji un politikas īstenotājas).