Lauta

Lauta ir strinkšķināms stīgu instruments ar ovālu, izliektu koka korpusu, kas atgādina gareniski pārgrieztu bumbieri, kā arī īsu un platu kakliņu, kas bieži, bet ne vienmēr ir krasi atliekts atpakaļ. Stīgas ir izvietotas pamatnes dēlim paralēlajā plaknē un tās šķērso lautas korpusa priekšējās dekas (skaņgaldiņa) izgriezumu, kas palīdz instrumentam rezonēt. Lautas skanējums ir līdzīgs arfas, klavesīna, mandolīnas un it īpaši ģitāras skaņām.

Mūziķi, kas spēlē lautu, sauc par lautistu/-i.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lauta kā mūzikas instruments ir pazīstams jau vismaz 3100 gadus pirms mūsu ēras, toties franču muzikoarheologs Ričards Dumbrils (Dumbrill) norāda, ka tajā laikā instrumentu noteikti nesauca par lautu. Instrumentam bijuši dažādi nosaukumi, saistībā ar radniecīgiem instrumentiem daudzās Tuvo Austrumu zemēs. Lauta ir radniecīga ar bumbierveidīgo Tuvo Austrumu strinkšķināmo instrumentu ūdu.

Sākot ar viduslaikiem līdz pat vēlīnā baroka laikmetam lautu izmantoja daudzveidīgas instrumentālās mūzikas atskaņošanai, un lauta zināmā mērā pildīja mūsdienu klavieru funkcijas — to varēja izmantot gan kā soloinstrumentu, gan pavadījuma atskaņošanai, piemēram, dziedātājiem.

No 16. līdz 18. gadsimtam lauta ir bijusi plaši izplatīta Eiropā. Renesanses laikā lauta tika uzskatīta par vissvarīgāko instrumentu, atskaņojot laicīgo mūziku. Lautistus labprāt gleznoja mākslinieki. Renesanses laikā lauta vairākkārt mainījusi skaņojumus un stīgu skaitu, atšķiroties tās izmēram. Visievērojamākie skaņojumi laika gaitā bija tīrās kvartas, lielās tercas, sol, baroka jeb reminora, septiņu stīgu fa. Visā lautas dzīves laikā ne reizi nav ieviesti centralizēti skaņojuma vai izmēra standarti, tādēļ bieži rokrakstos ir norādīts, kādā skaņojumā instrumentam jābūt, kā arī, kāda lauta jāizmanto — soprāna, alta vai tenora.

Baroka laikmetā lautu nomainīja klavesīns un to izmantoja tikai senākas mūzikas atskaņošanai. Klasicisma un romantisma periodā lautu faktiski neizmantoja.

Ap 1900. gadu lauta atdzima tautas mūzikas ansambļos un orķestros Centrāleiropā. Kopš 20. gadsimta vidus mūziķu aprindās radusies liela interese par seno mūziku (renesanse, viduslaiki u.c.), tādēļ, uzplaukstot senās mūzikas ansambļiem, atdzima arī lautistu kustība. Vairāki 20. gadsimta komponisti sacerējuši mūsdienu mūziku lautai solo un ansambļos.