Renesanse

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Mikelandželo Dāvids - renesances mākslas piemērs

Renesanse (no franču valodas "atdzimšana"; franču: Renaissance) ir laika posms atsevišķu Eiropas valstu kultūras un ideoloģijas attīstībā, ko raksturo spožs zinātnes, mākslas un literatūras uzplaukums (Itālijā no 14. līdz 16. gs., citās valstīs no 15. gs. beigām līdz 16. gs. vidum).

Par Renesansi vēsturnieku vidū ir sastopami dažādi viedokļi. Vieni Renesansi uzskata par pārejas posmu starp Viduslaikiem un Jaunajiem laikiem, vai pat to sākumu, citi to uzskata par visai nosacītu jēdzienu vai parādību kopumu, kas raksturo viduslaiku kultūru. Citi Renesansi saista ar kultūras uzplaukumu un antīkās kultūras atdzimšanu.

Plašākā nozīmē ar Renesansi saprot vērtību sistēmas maiņu ap 14. gs., sākumā Itālijā, pēc tam arī pārējā Eiropā. Šī attieksmes maiņa iezīmēja viduslaiku beigu sākumu, un tiek dēvēta arī par Dižrenesansi. Dižrenesanse ietver daudzas pārmaiņas dažādās sabiedrības dzīves jomās - pašas sabiedrības struktūrā, saimnieciskajā dzīvē, politikā utt.

Periodizācija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mūsdienu zinātne piedāvā šādu laikmetu periodizāciju:

  • protorenesanse (1250. g. — 1330. g.),
  • trečento (1331. g. — 1400. g.),
  • agrārā renesanse (kvatročento, 1401. g. —1500. g.),
  • augstākā renesanse jeb “klasiskais stils”, jeb “zelta laikmets” (činkvečento, 1501. g. — 1525. g.).

Tiek piedāvāta arī šāda periodizācija:

  • agrā renesanse (1420. g. — 1500. g.) ar centru Toskānā,
  • augstākā renesanse (1501. g. — 1530. g.) ar centru Romā,
  • vēlīnā renesanse jeb manierisms (pēc 1530. g.) ar centru Venēcijā.

Pastāv vēl arī citi periodizācijas varianti.

Renesanses laikmeta raksturojums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vārds „renesanse“ nozīmē „atdzimšanu“. Šī kultūras apvērsuma dzimtene ir Itālija, kur tirgotāju un Baznīcas aktivitāšu dēļ bija uzkrātas lielas materiālās vērtības, intelektuālais potenciāls bija augstāks, nekā citur Eiropā, un kur sadrumstalotība daudzās mazās valstiņās un stipro kaimiņzemju ietekme bija pieņēmušas milzīgus apmērus. Tas veicina agrāk nepieredzētu garīgās dzīves uzplaukumu un radošo meklējumu daudzveidību.

Jau viduslaikos itāļu intelektuāļu vidū (Dante u.c.) radās pastiprināta interese par Romas kultūras mantojumu un lepnums par kādreizējo Romas varenību, kas izpaudās literatūrā un mākslā. Paralēli cilvēka miesas un individualitātes kultam Itālijas pilsētās parādījās interese par Romas senatni, kas kļūst aktuāla visā Itālijā. Latīņu valodas pratēji, kādu netrūkst arī vidusšķiru vidū, cītīgi meklēja visās bibliotēkās vēl nezināmus antīkās literatūras pieminekļus. Ja tēlotājas mākslas - tēlniecība, arhitektūra, glezniecība - itin ātri pārstāj kopēt antīkās mākslas formas un, uz tām balstoties, jau rada jaunas, reālā dzīvē sakņotas, tad antīkās literatūras cienītāji bieži vien pāriet ekstrēmā. Šo senatnes fanātiķu jeb humānistu pietāte pret antīkajā tautām ir tik liela, ka viņi pat sāk nicināt savu valodu un par kritikas cienīgiem atzīst tikai tos literatūras darbus, kas sarakstīti latīņu valodā (šādai nostājai jau vēlajos viduslaikos pamatus lika Petrarka un Bokačo). ("Humānists" - cilvēks, kurš nodarbojas ar "humanitārajām studijām" - t.i. gramatiku, retoriku, poēziju, antīko tekstu izpēti utt. Humānisma piekritēji ar laiku sāka ar šo jēdzienu apzīmēt vispār centienus gūt visaptverošas zināšanas par cilvēku un tā vietu pasaulē, gara un tikumisko spēju kopšanu.)

Par pirmo renesanses centru kļūst Florence (par humānisma rašanās godu strīdās Florence un Aviņjona). Tieši te darbojas lielo renesanses laika mecenātu Mediči ģimene. Te darba iespējas atrod pirmie itāļu renesanses gleznotāji un tēlnieki, taču arhitektūras uzplaukums visā Itālijā vērojams jau XIV gs. Ziedu laiks ir XV gs. (t.s. kvatročento), kad Florencē darbojas gleznotājs Mazačio, tēlnieks Donatello, arhitekts Brunellesko, kuri pēta romiešu atstātās mākslas darbu paraugus, jūsmo par to proporcijām un cenšas savos darbos iemiesot antīkās mākslas principus. XV gs. vidū vērojams jauns impulss, kad no bojāejai lemtās Bizantijas uz Itāliju lielā skaitā sāk emigrēt zinātnieki, mākslinieki un literāti. Renesanses māksla savu kulmināciju sasniedz XV un XVI gs. mijā, kad darbojas Leonardo da Vinči, Mikelandželo Buanaroti un Rafaēls Santi.

No Itālijas nākošais impulss izrāva Eiropu no snaudas. Vācijā parādās Kranahs, Dīrers, abi Holbeini, Memlings; Francijā Ronsars un Rablē; Anglijā Šekspīrs u.c.

Tirgoņa amats, uz kuru visā pasaulē vienmēr ir raudzījušies ar nicinājumu, renesanses laikmetā top sabiedrībā daudz cienījamāks. Mainās vērtību sistēma - izcelsmei un personības īpašībām ir mazāka nozīme nekā kapitālam - dzimst modernais cilvēks. Eiropas vēsturē renesanse ir iegājusi ne tikai kā tradīciju laušanas, mākslu un zinātņu uzplaukuma laikmets, bet arī morāles un ētikas pagrimuma, izvirtības, nepieredzēti asiņainu lokālu karu, nodevību un slepkavību laikmets.

Renesanses sākums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Florence - mūsdienu Eiropas "māte" XV gs. beigās

Nav iespējams novilkt precīzu laika robežu, kad notika pāreja no viduslaiku uz renesanses kultūru, jo izpratne par pasaules vērtību sistēmu un tās likumsakarībām veidojas gadu desmitu, gadsimtu gaitā, tādēļ tā nespēj īsā laikā pārorientēties uz pavisam pretēju dzīves izpratni. Zināms, ka sākotnēji (XIV gs. sākumā) renesanse idejas attīstījās Itālijā (Itāļu renesanse), kur attīstījušās stipras, bagātas pilsētas (Florence, Sjēna, Piza u.c.) un kur tolaik Eiropā sāka atdzimt zinātne. Šajā ziņā īpaši izcēlās Florence. Šeit dzimuši un darbojušies Frančesko Petrarka (1304-1374), Džoto di Bondone (1267-1337), Tomaso Mazačo (1401-1428), Filipo Bruneleski (1379-1446), Lorenco Žiberti (1378-1455), Donatello (1386-1466), Nikolo Makjavelli (1469-1527) un virkne citu renesanses literatūras, poēzijas, glezniecības, tēlotājmākslas, mūzikas, filozofijas, arhitektūras, kā arī dažādu zinātnes jomu atdzimšanas pionieri. Pateicoties lielā mērā tieši šai dižgaru plejādei aizsākās pasaules vērtību sistēmas pārvērtēšana. Tādēļ Florenci nereti dēvē arī par mūsdienu Eiropas māti.

Milānā, Florencē, Romā un citās Itālijas pilsētās dzīvoja un strādāja arī Leonardo da Vinči, kurš atzīts par vienu no diženākajiem cilvēces ģēnijiem.

Jauno ideju strāvojumi XV gadsimta beigās izplatījās arī citās Eiropas zemēs. Taču tikai vēlāk šo pārmaiņu laiku nosauca par "renesansi" (no franču vārda renaissance - atdzimšana).

Sākotnējie Renesanses aizmetņi bija saistīti pārsvarā ar klasisko autoru, it īpaši Cicerona un Homēra, darbu izpēti un apcerēšanu. Agrīnajos viduslaikos tie bija gandrīz pavisam aizmirsti. Līdz ar to uzmanības centrā bija nonākusi arī sengrieķu valoda, bet padziļināta tās studēšana drīz vien noveda arī pie grieķu un senebreju pirmatnējiem reliģiskajiem rakstiem. Padziļināta to izpēte savukārt veicināja kritiskas attieksmes veidošanos par tā laika baznīcas pastāvošajām ideoloģiskajām dogmām un pie arvien aktīvākiem mēģinājumiem līdzsvarot reliģisko un racionālo pasaules uzskatus.

Kā viens no spilgtākajiem Renesanses domātājiem šajā jomā minams holandietis Roterdamas Erasms (1466-1536) - izcils humānists un aktīvs tā laika baznīcas kritiķis, neskatoties uz to, ka viņš pats bija teologs. Savukārt itāļu filozofs Džovani Piko, arī Piko della Mirandola (1463-1494), pateicoties viņa sarakstītajam traktātam Par cilvēka cieņu (Oration on the Dignity of Man), kā arī ap 900 citiem rakstiem un tēzēm, tiek uzskatīts par Renesanses vēstnesi, bet minēto viņa traktātu nereti dēvē arī par Renesanses manifestu.

Renesanses izplatīšanās[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Svētā Erceņģeļa Miķeļa jezuītu baznīca Minhenē (Vācija) Renesanses stilā

Ne tikai Itālija, arī citās Eiropas zemēs atdzima gan interese par klasisko kultūru, zinātnes sasniegumiem un atziņām par cilvēka sūtību un pasaules būtību, gan arī dziņa pārveidot sevi un savu apkārtni, padarīt to skaistāku un racionālāku. Tā, Francijā, daudzi itāļu dzīvesveida elementi, mode un sadzīves normas sasniedza augstāko izsmalcinātību. Jaunu tradīciju iedīgļi no Itālijas, kā, piemēram balets, nonākuši Francijā, šeit uzplauka un attīstījās, kļūstot nākamo gadsimtu laikā par neatņemamu cilvēces kultūras sastāvdaļu. Arī daudzās Vācijas pilsētās ik uz soļa sastopamas jau agrīnās Renesanses pazīmes. Tās vērojamas arī Čehijā, Polijā, Ungārijā un citās Centrāleiropas zemēs, kā arī Baltijā.

Sākot ar XII gs. kultūras dzīvē, mākslā un arhitektūrā uzplauka arvien jauni stili un formas, palielinājās to daudzveidība. Ja sākumā tie lielā mērā bija klasiskās un pat pagānu kultūras elementu atdarinājumi, tad ap XVI gs. Eiropas kultūra jau bija pilnīgi jauns, unikāls fenomens. Tā bija kļuvusi patstāvīga un neatkarīga ne tikai no klasiskās kultūras ietekmes, saglabājot tai pašā laikā organisku saiti ar to, bet arī no reliģiskās tematikas un baznīcas vajadzību apkalpojošās lomas. Tā, tika sacerētas mīlestības romances, parādījās arī cita dažādu žanru laicīga rakstura sacerējumi dažādās Eiropas valodās, arhitektūrā pilnveidotā gotiskajā stilā tika būvētas amatnieku un tirgotāju ģilžu ēkas, it īpaši Ziemeļeiropā.

Kultūras uzplaukumu veicināja arī tehniska rakstura inovācijas. Piemēram, drukas mašīnas izgudrošana radīja īstu apvērsumu gan literatūrā, gan zināšanu apguvē un to var salīdzināt ar pašas rakstības izgudrošanu. Rakstītos sacerējumus kopš šī brīža varēja izplatīt praktiski neierobežotā skaitā, veicinot strauju zināšanu difūziju plašā Eiropas sabiedrībā.

Līdz ar to kultūra šajā vēstures posmā jau bija lielā mērā pāraugusi Renesansi, tās šaurākajā, klasiskās kultūras atdzimšanas izpratnē un uzsākusi patstāvīgu attīstības ceļu, vienlaicīgi kļūstot arī par jaunas sabiedrības veidošanās vienu no izšķirošajiem faktoriem.

Acīmredzamas un paliekošas pēdas Renesanse atstājusi arī Krievijā. Taču tās vērojamas galvenokārt tikai tās kādreizējā galvaspilsētā Pēterburgā. Pārējā šīs impērijas daļā Renesanses vēsmas maz ietekmēja valdošo ortodoksālo (pareizticīgo) ideoloģiju, domāšanu un dzīvesveidu. Praktiski nekādu ietekmi Renesanse neatstāja arī uz Osmaņu impēriju. Pastāv pat viedoklis, ka Renesanse netieši veicinājusi vēl dziļākas plaisas veidošanos starp latīnisko Eiropu un pārējo tā laika pasauli.

Renesanses nozīme[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mūsdienās renesansi nereti mēdz interpretēt kā sākotnējo posmu ilgākā vēsturisku pārmaiņu procesā, kas ietver arī Reformāciju, Zinātnisko revolūciju un Apgaismību. Tas gan nenozīmē, ka šie posmi sekoja viens otram noteiktā kārtībā. Tie drīzāk caurvija viens otru, daudzi uz vienu vai otru no šiem posmiem attiecināmie notikumi risinājās vienlaicīgi, vai pat bija to vai citu notikumu dažādi aspekti. Piemēram, lai būtu iespējama Seno laiku klasiskās kultūras atdzimšana, nemaz nerunājot par jaunām vēsmām, idejām un ideāliem, vispirms nācās pārvarēt viduslaiku baznīcas totalitārismu, tās uzspiesto ideoloģisko kontroli pār visām sabiedrības dzīves jomām. Citiem vārdiem, Reformācijas tendencēm, bija jāsasniedz zināms briedums, jāpanāk atzīšana pietiekami plašā, ietekmīgā Eiropas sabiedrības daļā, kā rezultātā kļuva iespējama un neizbēgama baznīcas reforma. Tās ietekmes sfēra būtiski sašaurinājās un reliģiskie uzskati arvien vairāk kļuva par katra sabiedrības locekļa personīgo izvēli. Līdz ar to notika sabiedrības apziņas atbrīvošanās no daudzām reliģijas uzspiestām dogmām, tai pat laikā pamatā saglabājot baznīcas pirms gadsimtiem iedibinātās ētikas vērtības. Atgūtā sabiedrības apziņas, tās domāšanas patstāvība, nereti tiek uzsvērta kā viens no galvenajiem Renesanses ieguvumiem un tās dziļākā būtība. Grandiozie Renesanses kultūras sasniegumi ir šīs patstāvības izpausme dažādās formās un veidos.

Dziļas pārmaiņas skāra arī Eiropas baznīcas iekšējo organizāciju. Pārmaiņas šajā jomā izpaudās kā Reformācijas kustība un Protestantisma attīstība, kas skāra galvenokārt Rietumeiropas centrālo un ziemeļu daļu. Tā sekas bija vēl lielāka baznīcas ietekmes mazināšanās ievērojamā Eiropas daļā.

Pārmaiņas sabiedrības apziņā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Daudzās dažādās izmaiņas Renesanses kultūrā un progress zināšanu jomā vidējo viduslaiku sabiedrībā radīja nojausmu, ka cilvēce attīstās un šai attīstībai ir virziens — progress. Tas bija pretstats reliģisko dogmu cilvēka dzīves interpretācijai, kā lidošanu bezgalīgā laikā, kur gadalaiki un gadi ierastas rutīnas veidā nomainīja viens otru. Dzīve piedāvāja arvien jaunas liecības, ka lietas notiek ne tikai tāpēc, ka Kāds kaut kur to tā ir noteicis un tam atliek tikai pasīvi piemēroties, bet lielā mērā arī pateicoties pašu cilvēku iniciatīvai, radošai domāšanai un darbībai. Šīs izmaiņas cilvēku apkārtējās pasaules uztverē bija izšķirošās mūsdienu sabiedrības veidošanā, kuras pamatā ir pārliecība, ka ja ne visus (pastāv taču arī daba ar saviem likumiem), tad daudzus dzīves apstākļus cilvēks nosaka pats ar savu rīcību.

Renesanses jaunās vēsmas nebūt nenozīmēja tūlītēju baznīcas lomas mazināšanos sabiedrībā. Reliģija, ticība, vairums ikdienas dzīves tradīciju un paradumu saglabājās tādā pat veidā kā gadsimtus pirms, tā arī pēc Renesanses laikmeta, līdz pat mūsdienām. Līdztekus progresam tās nodrošināja sabiedrības stabilitāti, pēctecību un ilgtspēju. Tāpat kā virknē dabaszinātņu, to varētu apzīmēt kā dinamisko stabilitāti.

Pārmaiņas sabiedrības struktūrā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Renesanse iezīmēja arī būtiskas pārmaiņas tālākā Eiropas sabiedrības attīstībā. Uz cilvēka individualitāti orientētās humānisma idejas un baznīcas lomas mazināšanās radīja vēlāko politisko apziņu par nāciju, kā vienotu, zināmā veidā organizētu indivīdu kopumu, jeb nacionālu, suverēnu valsti, kā pretstatu viduslaiku kristīgajai Eiropas kopienai. Šīs pārmaiņas nozīmēja jaunās mūsdienu sabiedrības veidošanās sākumu.

Feodālās šķiru sabiedrības vietā, tā arvien vairāk sāka transformēties pēc funkcionālā principa. Tā, vēl feodālisma laikā sākotnējie bruņinieki, saņemot no sava suverēna apsaimniekošanā zemi par militāru kalpošanu tiem, bija pakāpeniski kļuvuši par zemes īpašniekiem, feodāļiem. Taču laika gaitā militārā jomā arvien lielāku lomu sāka spēlēt regulārās armijas, bet bruņniecības militārā nozīme līdz ar to sašaurinājās. Taču tā pilnībā saglabāja, pat palielināja savu ekonomisko un politisko lomu, izveidojot pēru sistēmu Apvienotajā Karalistē vai grandu statusu Spānijā. Piemēram, Anglijā pēru sistēma nostabilizējās piecu galveno pēra titulu sastāvā - hercogs, marķīzs, grāfs, vikonts un barons. Līdzīgas gradācijas formējās arī citās valstīs.

Pilsētas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pakāpeniski pārstrukturējās arī pilsētu sabiedrība. Savu varu nostiprināja pilsētu aristokrātija, lai gan dalīja to ar garīdzniecības augstākajiem slāņiem, birģeri, jeb brīvie pilsētu iedzīvotāji, formējās buržuāzija.

Pilsētu izaugsmi veicināja straujais iedzīvotāju skaita pieaugums Eiropā Renesanses laikā Tā, XVI gs. laikā pilsētu skaits ar 100 tūkstoši un vairāk iedzīvotājiem pieauga no 5 līdz apmēram 14. Tam gan bija arī savas ēnas puses. Proti, palielinātais iedzīvotāju skaits radīja zemes deficītu laukos, līdz ar to arī relatīvu pārtikas trūkumu. Tā rezultātā Eiropā izraisījās cenu revolūcija - straujš cenu pieaugums daudzām patēriņa un citām precēm.

Taču no otras puses, daudzas Eiropas pilsētas baudīja lēta darbaspēka pārpilnību, kas veicināja pilsētu labiekārtošanu un ievērojamu Renesanses celtņu būvniecību.

Skatīt arī[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Literatūra[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Avotiņa. Konsultants kultūras vēsturē; Renesanse. - Zvaigzne ABC, Rīga, 1999.
  • Rubenis A. Renesanses un reformācijas laikmeta kultūra Eiropā. - Zvaigzne ABC, Rīga, 2000.
  • H. Gombrich. Mākslas vēsture. - Zvaigzne ABC, Rīga, 1997.
  • M. Lapiņa, D. Blūma, L. Zitāne. Jauno laiku kultūras vēsture vidusskolām. - Rīga, 1999.
  • T. Kačalova. Mazā mākslas enciklopēdija; Renesanse; Virzieni un stili. - Rīga, 1995.
  • Skaidrīte Cielava - Vispārīgā Mākslas vēsture. 3. daļa. Zvaigzne ABC

Ārējās saites par šo tēmu[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]