Lielais Romas ugunsgrēks

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Henrika Siemiradzka glezna Nērona lāpas. Valdīja uzskats, ka Nērons uzbruka kristiešiem tāpēc, ka pēc viņa domām Romu aizdedzināja kristieši.

Lielais Romas ugunsgrēks (latīņu: Magnum Incendium Romae) ir vēsturiski viena no pirmajām uguns katastrofām, kas ir ticami dokumentēta. Kaut arī detaļu ir nedaudz — nav bojā gājušo skaita, nav novērtēti materiālie zaudējumi —- tas ir zināms kā plašs ugunsgrēks, katastrofāla pekle, kas radīja negatīvas sekas pilsētai un tās iedzīvotājiem.[1]

Senajā Romā, kas bija pārblīvēta ar koka celtnēm, ugunsgrēki tās agrīnās pastāvēšanas vēsturē radīja plašus postījumus un bija viena no galvenajām briesmām. Pirmais Romas imperators Augusts Cēzars, kas valdīja no 27. gada pirms mūsu ēras līdz 14. gadam mūsu ērā, aizsardzību pret uguni izvirzīja kā vienu no galvenajām prioritātēm. 21. gadā p.m.ē. viņš izveidoja pirmo Romas ugunsdzēsēju brigādi, kas tika komplektēta no vergiem, kurus komandēja virsnieks, kurš pirms tam bija uzraudzījis kārtību ielās un tirgos. No vergiem veidotā ugunsdzēsēju brigāde neatrisināja problēmu, un pēc slikti nodzēsta ugunsgrēka mūsu ēras 6. gadā. Augusts nodibināja pirmās profesionālās ugunsdzēsēju vienības (latīņu valodā vigiles). Pavisam bija 7 brigādes, katrā 1000 ugunsdzēsēju.


Lielais Romas ugunsgrēks izcēlās 64. gada 18. jūlija mēness apgaismotā naktī un nekontrolēti plosījās vairāk nekā nedēļu, pilnīgi iznīcinot 3 no 14 Romas rajoniem un daļēji sagraujot vēl septiņus. Toreiz valdīja pilnīga pārliecība, ka ugunsgrēku izraisīja imperators Nērons, kas valdīja no mūsu ēras 54. līdz 68. gadam. Tomēr ir zināms, ka ugunsgrēka sākšanās laikā Nērons atradās ārpus Romas.

Satraukts, ka iedzīvotāji ugunsgrēkā apvainos viņu, Nērons mēģināja novelt vainu uz jūdiem. Lai gan imperatora otrā sieva Poppea Sabīne apgalvoja, ka viņi ir nevainīgi, pēc ugunsgrēka jūdi tika plaši vajāti. Sekojošā vardarbībā paši ievērojamākie upuri bija Svētie Pēteris un Pāvils. Kaut arī tanī laikā romieši sāka atšķirt kristiešus no jūdiem, tomēr šie Svētie nebija tik atšķirīgi, lai paglābtos no mocībām. Ugunsgrēka radītais naida un sodīšanas klimats turpinājās līdz 65. gadam. Nērons kļuva nepopulārs, un kad viņš atklāja pret sevi vērsto sazvērestību, uz nāvi tika notiesāts dzejnieks Lukāns un vēl vairāki senatori.

Mūsdienās ir viedokļi, ka Nērons nebija jebkādā veidā atbildīgs par ugunsgrēku. Patiesība, liekas, ir tā, ka, saņēmis ziņu par ugunsgrēku, Nērons steidzās uz Romu un veica nepieciešamos pasākumus, lai ierobežotu degšanu un sniegtu palīdzību bezpajumtniekiem.[2] Vēlāk, pēc Nerona iniciatīvas, pilsēta tika pārbūvēta, veidojot plašas maģistrāles, kuras kalpoja arī kā ugunsdrošības joslas, un, kas lika pamatu mūsdienu Romas izskatam. Tomēr arī vēlāk Romā bija vairāki nopietni ugunsgrēki. Kā nozīmīgāko var minēt ugunsgrēku m. ē. 80. gadā, kad imperatora Titusa laikā nodega Kapitolijs, Panteons un Agripas pirts.


Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Henry Russel Fire Catastrophes
  2. Griffin, Miriam T. (2000). Nero: The End of a Dynasty. Routledge.