M (filma)

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
M
Oriģinālnosaukums M - Eine Stadt sucht einen Mörder
Žanrs Trilleris
Režisors Frics Langs
Producents Zeimours Nebencals
Scenārija autors

Frics Langs
Tea fon Harbou
Pauls Falkensbergs

Ādolfs Jensens
Galvenajās lomās Pēters Lore
Oto Vernike
Gustafs Grīndgens
Elena Vidmana
Inge Landguta
Teodors Loss
Frīdrihs Gnass
Mūzika Edvards Grīgs
Operators Frics Arno Vāgners
Montāža Pauls Falkenbergs
Izplatītājs Vereinigte Star-Film GmbH
Paramount Pictures (ASV)
Izdošana Vācijā:
1931. gada 11. maijs
ASV:
1933. gada 3. maijs
Ilgums

117 minūtes

99 minūtes (ASV)
Valsts Vācija
Valoda Vācu
IMDb profils
Mākslas portāls / Kino vikiprojekts

M ir 1931 gadā uzņemta vācu filma. Tās režisors un arī viens no scenārija autoriem ir Frics Langs. Filma stāsta par sabiedrības reakciju uz vairākām Berlīnē notikušām bērnu slepkavībām.

Sižets[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Berlīnē noslepkavoti vairāki bērni, taču policijas izmeklēšana līdz šim nav nesusi nekādus panākumus. Filma iesākas iepazīstinot ar pēdējo upuri, meitenīti vārdā Elsiju, un viņas māti. Slepkava uzsāk sarunu ar meiteni un nopērk viņai balonu no kāda akla vīra. Tiek parādīta māte, kas gatavo pusdienas un gaida meitu pārnākam mājās no skolas, bet tā arī nesagaida. Kārtējā slepkavība ir lielākā aktualitāte pilsētā. Policija strādā pastiprināti, visi spēki tiek veltīti kāda pavediena atrašanai. Tiek veikti nepārtraukti reidi, uzraugot policijai jau zināmos noziedzniekus. Regulārie reidi liek sarosīties noziedznieku apvienībai, kas nolemj atrast slepkavu saviem spēkiem. Tiek iesaistīta ubagu apvienība, kurai jānovēro visi pilsētas bērni. Tikmēr policijas izmeklētāji nolemj pārbaudīt uzskaitē esošos psihiatriskos slimniekus, kas atbilst slepkavas psiholoģiskajam profilam, un atrod iespējamu aizdomās turamo. Taču slepkava Hanss Bekerts tai pašā laikā jau meklē nākamo upuri. Viņš svilpo Edvarda Grīga skaņdara "Kalnu karaļa alā" melodiju, kuru atpazīst aklais, no kura viņš pirka balonu savam iepriekšējam upurim - Elsijai Bekmanei. Aklais uz to norāda vienam no ubagiem, kas seko slepkavam un meitenei, ko viņš noskatījis par upuri. Ubags uz rokas uzrakstījis burtu M (no vācu Mörder - slepkava), iezīmē viņa mēteli un informē par to citus ubagus. Kad meitene norāda slepkavam, ka viņa mētelis ir nosmērēts ar krītu, viņš metas bēgt. Kad viņš paslēpjas kādā biroju ēkā, ubagi informē noziedzniekus. Pēc darba laika beigām viņi ierodas un pārmeklē ēkas telpas no pagraba līdz augšstāvam, līdz beidzot viņiem izdodas sagūstīt slepkavu. Viņi dodas uz pamestu destilācijas rūpnīcu, kur sarīko slepkavam tiesu. Tiesas laikā notiek debate starp sanākušā pūļa izvirzīto "tiesu", "advokātu" un pašu slepkavu. Bekerts mēģina izskaidrot savu rīcību un lūdz sevi nodot policijai. Tiesas noslēgumā sanākušais pūlis saniknots metas virsū slepkavam, lai viņu nogalinātu, taču ierodas policija, kas arestē slepkavu, lai viņš stātos īstas tiesas priekšā. Filma beidzas ar tiesas sēdi, taču sprieduma vietā tiek parādītas raudošās upuru mātes un filmas sākumā nogalinātās Elsijas māte uzrunā skatītājus ar vārdiem „Nekas mums vairs nespēs atdot nogalinātos bērnus. Kādam ir jāsargā bērni... mums visiem”.

Lomas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Pēters Lore - Hanss Bekerts
  • Oto Vernik - Inspektors Karls Lomans
  • Gustafs Grindgens - Der Schränker
  • Elena Vidmana - Bekmanes kundze
  • Inge Landguta - Elsija Bekmane
  • Teodors Loss - Inspektors Grēbers
  • Frīdrihs Gnass - Francs
  • Frics Odemars - Krāpnieks
  • Pauls Kemps - Kabatzaglis ar sešiem rokaspulksteņiem
  • Teo Lingens - Bauernfänger
  • Rudolfs Blimners - Bekerta aizstāvis
  • Georgs Johns - Aklais balonu tirgotājs
  • Francs Šteins - Ministrs
  • Ernsts Štāls-Nahbaurs - Policijas priekšnieks
  • Gerhards Bīnerts - Kriminālsekretārs
  • Karls Platens - Naktssargs Damovics
  • Roza Valeti - Elizabete Vinklere, Becerta namsaimniece
  • Herta fon Valtere - Prostitūta

Formālā sistēma[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Filma cenšas parādīt slepkavas vispārējo varu pār pilsētu - iedzīvotāju nerimstošās bažas par saviem bērniem, agresiju, kvēlo vēlmi sodīt slepkavu un haosu, kad iedzīvotāji ar aizdomām uzlūko katru vīrieti, kurš vienkārši sarunājas ar bērnu un pasludina to par meklēto noziedznieku. Filmas virzība tuvojas slepkavas notveršanai, padarot ainas emocionālākas, asākas, ļaujot skatītājam sajust spriedzi. Tiek aplūkotas Beketa noziegumu sekas pilsētnieku skatījumā. Galvenais tēls, slepkava, filmas attīstībā no nezināmas, bīstamas būtnes pāraug nenozīmīgā, psihisku problēmu nomocītā, par sevi nepārliecinātā un nedaudz nožēlojamā personā, no noslēpumainas ēnas filmas sākumā, līdz stūrī iedzītam, pašpārmetumu šaustītam cilvēkam dusmīga pūļa ielenkumā filmas beigās. Filmas beigās autors ļauj pašam skatītājam spriest tiesu slepkavam. Darbs rosina uz pārdomām vai mēs pietiekami sargājam savus bērnus. Filmā mijas divas sižeta līnijas- policijas kriminālizmeklēšanas process un noziedznieku vienošanās uzmeklēt slepkavu. Tiek atainota viņiem pašiem neapzināta sadarbošanās. Tikai pašās filmas beigās policija un noziedznieki sastopas vienuviet un sižetiskās līnijas krustojas. Filma ir viegli uztverama, notikumi attīstās pēc loģiskas sakarības. Laika līnija ir secīga, netiek izmantotas retrospekcijas. Skatītājam ir viegli sekot līdzi sižeta attīstībai. Vienīgi epizodē, kur inspektors iepazinās ar noziedznieku ielaušanās biroju ēkā sekām, tika atkārtoti parādītas ainas ar postījumiem ēkā.[1]

Stilistiskā sistēma[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Filmā kadri ir gan statiski, gan kustinot kameru. Bieži vien tiek kustināta kamera, lai novērotu telpu, vairāk pietuvotos kādam no personāžiem, piesaistītu uzmanību. Dialogi pārsvarā ir statiski. Daudz izmantoti tālie pārskata plāni, reizēm tiem mijiedarbojoties ar kustīgu kameru, lai skatītājam palīdzētu apzināt telpu, kurā notiek darbība, kā novērotājam. Filmā ir gan vidējie plāni, gan tālplāni, gan plāni pāri plecam, bet pārsvarā tiek izmantoti plāni līdz viduklim un tālplāni, iekļaujot arī telpu. Ar montāžas palīdzību filmas skatītājs ieņem novērotāja lomu - pilnīgi neitrālu pozīciju, neiesaistītu filmas darbībā. Netiek izmantoti nekādi specefekti. Montāža palīdz skatītājam precīzi sekot līdzi slepkavas gaitām, vērojot viņu no dažādiem pilsētas stūriem, māju jumtiem. Montāža ir viegli uztverama un praktiski neliek par sevi manīt. Filmēšanas laukumu apgaismojums ir klasisks, gan priekšplāns, gan fons ir izgaismots vienādi, tādējādi nav sajūta, ka tiktu likts uzsvars uz kādu no personāžiem. Filma ir melnbalta, netiek izmantotas nekādas krāsas noskaņu radīšanai. Tiek izmantoti dažādi kadru kopumi, lai pievērstu uzmanību un uzsvērtu uz notiekošo. Pēc veiktās slepkavības filmā tiek rādīti kadri, kuros redzamas tukšas pilsētas ielas, pamestība, aizpūsts balons, neskartas pusdienas, lai pastiprinātu iespaidu par tikko notikušo zaudējumu. Ļoti interesanti tiek iepazīstināts ar slepkavu- filmā tiek parādīts tikai siluets viņa ēnas. Situācijās, kad iedzīvotāji, panikas ķerti, cenšas saskatīt teju katrā vīrietī, kurš sarunājās ar bērniem, slepkavu, šis vīrs tika filmēts no augsta rakursa, bet vainotāji no zema, tādējādi pastiprinot kontrastu starp labo un ļauno. Gan policijas sapulces, gan noziedznieku sanāksmes ir filmētas no augsta rakursa. Montāža ir dinamiska. Policijas un noziedznieku neapzinātā sadarbošanās tiek atainota pamīšus rādot kadrus no noziedznieku sanāksmes un policijas sapulces, kurās gan vieni, gan otri cenšas vienoties kādiem līdzekļiem jānotver slepkava - šāda epizode liek uzsvaru uz situāciju, kad gan labais, gan ļaunais apvienojas, lai kopīgi apturētu ļaundari, parāda visas sabiedrības nostāju. Tiek filmēti arī tēlu spoguļattēli - divas reizes Bekets, vienu reizi Beketa noraudzītais upuris - tas piešķir mistēriju. Filmas sākumā izmantots subjektīvais skata punkts, kad māte, gaidot pārnākam savu meitu no skolas, lūkojas kāpņu telpā. Dekorāciju netrūkst, ļaujot iejusties telpā, kurā norisinās darbība. Šī ir viena no pirmajām Vācijas filmām, kura šķērso mēmā kino robežas un ievieš jaunu dimensiju- skaņu. Tomēr šī filma ir starp mēmo kino un skaņu filmu, jo teju visas filmas garumā valda pilnīgs klusums, ko pārtrauc tikai dialogi vai epizodes, kad skaņa ir nepieciešama sižeta attīstībā. Filmā neatsverama bija Beketa svilpošana brīžos, kad viņš vēlējās izdarīt noziegumu. Tā atainota viņa iekšējā cīņa ar sevi un nespēju kontrolēt pār savu vēlmu nogalināt - svilpošana ir vienīgais, kas Beketam palīdz šajos brīžos sevi kontrolēt, tādējādi šis Grīga skaņdarbs "Kalnu karaļa alā" pauž arī iekšēju saucienu pēc palīdzības.[1]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Film Studies The Basics by Amy Villarejo

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Filma (vācu valodā ar subtitriem angļu valodā)