Morske Oko (Slovākija)
| Morske Oko | |
|---|---|
_002.jpg) | |
| Atrodas |
 SlovākijaKošices apgabals Sobrances apriņķis, Remetske Hāmre |
| Koordinātas | 48°54′56″N 22°11′54″E / 48.91556°N 22.19833°EKoordinātas: 48°54′56″N 22°11′54″E / 48.91556°N 22.19833°E |
| Platība | 0,138 km2 |
| Lielākais garums | 0,75 km |
| Lielākais platums | 0,312 km |
| Lielākais dziļums | 25,1 m |
| Augstums v.j.l. | 618 m |
| Izteka | Okna |
| Lielbaseins | Donavas |
| Baseina valstis |
Slovākija |
  Morske Oko | |
 Morske Oko Vikikrātuvē | |
Morske Oko (slovāku: Morské oko, tulkojumā "Jūras acs"), agrāk arī Lielais Vihorlatu ezers (slovāku: Veľké Vihorlatské jazero), ir lielākais Vihorlatu kalnu ezers un trešais lielākais dabiskais ezers Slovākijā.
Izcelsme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Morske Oko veidošanās iekrīt vulkāniskās aktivitātes samazināšanās laikā Vihorlatos. Masīvs zemes nogruvums no Motrogonas un Jedlinkas austrumu nogāzes norobežoja Oknas strauta ieleju, un pirms izveidotās barjeras izveidojās dabisks ezers. Morske Oko Slovākijā ir ievērojams tā izcelsmes, atrašanās vietas, fizikāli ķīmiskā un bioloģiskā režīma dēļ.
Atrašanās vieta[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ezers atrodas pie kalna Sninskikameņa (1006,0 m vjl.) Remetske Hāmres un Višna Ribnicas ciemu kadastra teritorijā 618 m augstumā virs jūras līmeņa. Pašreizējā formā ezers pastāv kopš 1980. gadiem, kad tika uzcelta mākslīgā dambja siena. Ezera virsma palielinājās par aptuveni 7 hektāriem pēc ūdens līmeņa paaugstināšanas par 5 m un izveidoja šodienas virsmu 13,8 hektāru platībā. Ezera maksimālais garums ir 750 m un platums 312 m. Ezers sasniedz līdz 25,1 m dziļumu.
Morske Oko atrodas Vihorlatu aizsargājamo ainavu apvidū un ietilpst Vihorlatu meža aizsardzības zonā,[1] saīsināti Vihorlatos, kas 2007. gadā tika iekļauts UNESCO Pasaules dabas mantojuma sarakstā Karpatu dižskābaržu mežu kategorijā. Reģistrācijas iemesls bija saglabājušies dižskābaržu meži ar vairāk nekā 240 gadus veciem kokiem. Vēlāk šī kategorija tika vairākas reizes paplašināta, iekļaujot citas vietas, un šobrīd tai ir nosaukums Karpatu un citu Eiropas reģionu senie un pirmatnējie dižskābaržu meži. Tajā pašā laikā ezers pieder Morske Oko Natura 2000 teritorijai (SKUEV0209).[2]
Netālu no Morske Oko rietumu virzienā, 727 m augstumā virs jūras līmeņa, atrodas vēl viens Vihorlatu kalnu ezers— Mazais Morske Oko.[3]
Apraksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ezerā ietek 6 pastāvīgas un vairākas izžūstošas tērces. Oknas strauts novada lieko ūdeni no ezera. Piekraste ir ļoti nelīdzena. Tās rietumu un ziemeļu daļām ir neliels slīpums un tās klātas ar smalkām smiltīm. Austrumu krasts ir stāvs un akmeņains. Ezera dziļākās vietas klāj bieza dūņu kārta. Pie ietekām uzkrājas lapas, kurām satrūdot, visu gadu ūdenī izdalās metāns.
Lai aizsargātu dabas vērtības un skaistumu, ezers un apkārtējie meži 1984. gadā tika pasludināti par valsts dabas liegumu, šobrīd tas ir nacionālais dabas liegums ar kopējo platību 108,48 ha, kur tiek piemērots augstākais — 5. aizsardzības līmenis. Makšķerēšana, peldēšanās un laivošana ir aizliegta.
Ezers ir mājvieta 8 veidu zivīm. Tomēr dabiskās sugas ir tikai strauta forele (Salmo trutta m. fario), mailīte (Phoxinus phoxinus) un bārdainais akmeņgrauzis (Barbatula barbatula). Agrāk atradās varavīksnes forele (Oncorhynchus mykiss), mūsdienās to izspiedis sapals (Squalius cephalus).
Riski[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Bīstamību ezeram rada meža ceļu izbūve, kā arī veco kokaudžu kailcirtes. Paaugstinātas nogāžu erozijas un ceļu izciršanas rezultātā, kā arī ūdens noteces koncentrēšanās dēļ ceļu caurtekās, palielinās augsnes pārvietošanās no kalniem ezerā. Papildus augsnei ezerā tiek ienests organiskais materiāls (lapas, zari, miza, trūdvielas utt.), kas pēc nosēšanās ezerā sadalās, noārdot ūdenī izšķīdušo skābekli. Visi šie apstākļi ietekmē ūdens fizikāli ķīmiskās un bioloģiskās īpašības. Ūdens kļūst barojošāks, palielinās aļģu daudzums un samazinās caurspīdīgums.
Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vēsturiskie nosaukumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ezera vecākais oficiālais nosaukums saglabāts rokrakstā no 1784. gada kā Blato (vācu: Blatto teich) un tajā ietekošās straumes sauca par Mazo strautu un Lielo strautu. Ar nosaukumu Morske Oko ezers pirmo reizi ir minēts Fransisko Plānškera 1792. gada kartē kā Oculus Marinus (Jūras acs) un vēlākās kartēs (konkrēti 1826. gadā). Tā kā parasti ar šo populāro vārdu apzīmēja ledāju izcelsmes ezerus un šis tāds nebija, zinātnieki mēģināja tam dot citus nosaukumus — piem. Beskidu ezers (1876), Sninas ezers vai Remetas ezers (1907). Visbeidzot, 1933. gadā tika pieņemts oficiālais nosaukums Lielais Vihorlatu ezers, kas reizēm tiek lietots arī mūsdienās.[4] Parasti pašlaik lieto vēsturisko Morske Oko.[5]
Pārgājienu taku marķējums ungāru periodā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pirmos tūrisma objektus Slovākijā ārpus Augstajiem Tatriem 1880. gadā Vihorlatu kalnos uzcēla Ungārijas Karpatu asociācijas Beskidu nodaļa, kas bija dibināta Užhorodā ar grāfa Stāraji atbalstu. Tās bija divas tūristu patversmes netālu no Morske Oko un Sninskikameņa pakalnē. 1881. gadā no Morske Oko līdz Sninskikameņam tika iezīmēta pārgājienu taka, kas pastāv vēl šodien. 1883. gadā Austrumkarpatu sekcija pie Vihorlata kalna uzcēla tūristu patversmi, un 1885. gadā uz to tika iezīmēta pārgājienu taka no Jovsas un no turienes uz Sninskikameņu un Morske Oko.[6]
Tūrisms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Morske Oko ir biežs tūristu galamērķis, pārgājienu takas ved uz šejieni no Remetskes un Zemplīnskes Hāmrām. Netālu no Morske Oko atrodas populārais kalns Sninskikameņs, to var sasniegt stundas un 35 minūšu gājienā. Netālu atrodas Mazais Morske Oko ezers, uz kuru ved tūristu taka. Kāpiens aizņem apmēram 30 minūtes.
Attēli[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
-
-
-
-
1924. gadā celta Gledisas Vanderbiltas-Sēčeņi vasarnīca -
Skats no Sninskikameņa pavasarī
_006.jpg)
.jpg)
_026.jpg)
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ «unesco-slovakia. PDF karte». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 8. maijā. Skatīts: 2023. gada 30. maijā.
- ↑ sopsr.sk. Morské oko
- ↑ uristická mapa 126 Vihorlatské vrchy — Zemplínska šírava 1 : 50 000. 6. vyd. Kynceľová : VKÚ Harmanec, s. r. o., 2019. ISBN 978-80-8144-220-9.
- ↑ Ivanova, Maria (2022-12-19). "Review of: Mira Markova. Local Cultures and Traditions. Cultural Transformation of Ritual Systems in the 21st Century. Sofia: St. Kliment Ohridski University Press, 2022, 193 pр. ISBN 978-954-07-5518-2, ISBN 978-954-07-5519-9 (PDF)". Epohi 30 (2): 348–351. doi:10.54664/bszg6339. ISSN 1310-2141.
- ↑ Názvy vodných nádrží. Bratislava: Úrad geodézie, kartografie a katastra Slovenskej republiky, rev. 2017-10-11.
- ↑ GULDAN, Arnošt. Pohľad do dejín značenia turistických chodníkov na území Slovenska. Harmanec: rodina Arnošta Guldana, s prispením Klubu slovenských turistov, VKÚ, akciová spoločnosť, Harmanec, 2013 ISBN 978-80-969498-8-5.
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Morske Oko.