Murads IV
| Murads IV | |
|---|---|
 | |
| 17. Osmaņu sultāns | |
| 1623. gada 10. septembris — 1640. gada 8. februāris | |
| Priekštecis | Mustafa I |
| Pēctecis | Ibrahims |
| Dzimis | 1612. gada 27. jūlijā, Topkapi pilī, Stambulā, Osmaņu Impērijā |
| Miris | 1640. gada 8. februārī |
| Apglabāts | Sultāna Ahmeda mošejā, Stambulā |
| Dzīvesbiedre | Sultāne Aiše |
| Dinastija | Osmaņu dinastija |
| Tēvs | Ahmeds I |
| Māte | Sultāne Kosema |
| Reliģija | Sunnītu islāms |
Murads IV (dzimis 1612. gada 26. jūlijā, miris 1640. gada 8. februārī) bija Osmaņu impērijas sultāns no 1623. līdz 1640. gadam. Izcēlies ar īpaši lielu brutalitāti. Murads IV dzimis Konstantinopolē, Sultāna Ahmeda I (1603—1617) un Sultānes Mahpeikeres Kosemas dēls. Tika celts tronī 11 gadu vecumā, pārņemot valsti pēc Mustafas I. Valdīšanas laikā ieviesa stingru valsts pārvaldi.[1][2]
Biogrāfija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Valdīšanas agrākie gadi (1623-1632)
Muradu ilgu laiku kontrolēja viņa radinieki, un viņa valdīšanas sākumā Impēriju valdīja viņa māte Kosema. Sākumā Impērija iekrita anarhijā; Safavīdu Impērija iekaroja Irāku, Anatolijas ziemeļos izcēlās nemieri un 1631. gadā janičāri iebruka pilī un nogalināja Lielvezīru, kā arī daudzus citus. Murads baidījās piedzīvot sava brāļa Osmana II likteni un nolēma nosptiprināt savu autoritāti.
16 gadu vecumā viņš ar nāvi sodīja savas māsas Sultānes Fatmas vīru Kara Mustafu Pašā par "noziegumu pret Dieva likumiem".
Absolūta vara (1632-1640)
Murads mēģināja apspiest korupciju, kas bija izaugusi iepriekšējo Sultānu valdīšanā un kas netika apstādināta Kosemas laikā kā regentam.
Viņš arī aizliedza Stambulā lietot kafiju, tabaku un alkoholu. Pārkāpēji tika sodīti ar nāvi. Murads bieži patrulēja ielas un tavernas, pārģērbies par parastu iedzīvotāju, un pats pieskatīja savu likumu ievērošanu, pārtraucot savu maskēšanos un turpat uz vietas nogalinot pārkāpējus. Ar viņa izdarībām varētu mēroties tikai Selima Bargā uzvedība. Murads reizēm sēdētu pie upes blakus savai Pilij un nošautu tos laiviniekus vai garāmgājējus, kas pienāca tai par tuvu.
Viņš atjaunoja juridiskos regulējumus ar ļoti bargiem sodiem, arī ar nāvessodu. Vienreiz Sultāns nožņaudza Lielvezīru, jo tas esot piekāvis viņa pamāti.
Osmaņu-Sefevīdu karš (1623-1639)
Murads IV ir ievērojams Osmaņu-Sefevīdu kara dēļ, kas norisinājās pret Persiju (mūsdienu Irānu). Tajā Osmaņu karaspēks iekaroja Azerbaidžānu, okupēja Tabrizu, Hamadanu un Bagdādi 1638. gadā. Robežas, kuras tika noteiktas pēc kara, ir aptuveni mūsdienu Turcijas, Irānas un Irākas robežas.
Aplencot Bagdādi 1638. gadā, pilsēta noturējās 44 dienas, bet beidzot tika spiesta padoties.
Pēdējos kara gados Murads IV pats komandēja Osmaņu armiju.
Ģimene
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Konsorti
Nav daudz informācijas par Murada IV favorītēm, jo viņam nebija dēlu, kas viņu pārdzīvotu un sēstos tronī. Tomēr reģistrā ir ierakstīta viena Haseki-Sultāne Aiše. Ir iespējams, ka viņam bija tikai viena favorīte vai arī vairākas favorītes, bet viena Haseki. 1628. gada ieraksts atklāj, ka Muradam bija vēl viena favorīte Sanavbera Hatuna. Ja Aiše sākumā bija viņa vienīgā konkubīne, iespējams, mantinieku trūkuma dēļ, Murads ieviesa citas favorītes.
Dēli
- Princis Ahmeds (1628-1639)
- Princis Numans (1628-1629)
- Princis Orhans (1629-1629)
- Princis Hasans (1631-1632)
- Princis Suleimans (1632-1635)
- Princis Mehmeds (1633-1640)
- Princis Osmans (1634-1634)
- Princis Aledins (1635-1637)
- Princis Selims (1637-1640)
- Princia Abdula Hamids (1638-1638)
Meitas
- Sultāne Ismihana Kaja (1633-1659, apglabāta Mustafa I mouzolejā, Sv.Sofijā, Stambulā) - 1644. gadā precējusies ar Abazu Meleku Ahmedu Pašā, vezīrs 1638. un 1650.-1651.
- Sultāne Safije (apglabāta Ahmeda I mouzolejā, Zilajā Mošējā, Stambulā) - 1659. gadā precējusies ar Abazu Huseinu Pašā, vezīru 1674-1675, Abaza Sivajuša Pašā dēls.
- Sultāne Rukije (mirusi 1696. gadā, apglabāta Ahmeda I mouzolejā) - 1663. gadā precējusies ar Šejtanu Divrikli Ibrahimu Pašā, bet 1693. gadā ar Džurcū Mehmedu Pašā.
Nāve
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Murads IV nomira no cirozes 1640. gadā, Stambulā, kad bija 27 gadus vecs.
Baumas klāsta, ka uz nāves gultas viņš esot pavēlējis sava garīgi nelīdzsvarotā brāļa Ibrahima (valdīšana 1640-1648) nāvi, kas nozīmētu Osmaņu ģimenes līnijas beigas, bet pavēle netika izpildīta.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu] | Šis biogrāfiskais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
 | Šis raksts ir ļoti īss un nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
|