Sultāna Ahmeda mošeja

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Skats uz Sultāna Ahmeda mošeju no parka, kas atrodas starp mošeju un Ajasofjas muzeju

Sultāna Ahmeda mošeja (turku: Sultanahmet Camii) ir vēsturiski nozīmīga mošeja Sultanahmetas mikrorajonā (Eminēnī rajons, Stambula, Turcija). Šī mošeja, tāpat kā vairākas citas, tiek saukta par Zilo mošeju, jo tās apdare veidota no flīzēm ar zilu ornamentu apgleznojumiem. Mošeja celta no 1609. līdz 1616. gadam, sultāna Ahmeda I valdīšanas laikā. Tā pat kā citām mošejām, arī šīs mošejas kompleksā ietilpst kapličas, medrese un slimnīca. Sultāna Ahmeda mošeja ir viena no Stambulas galvenajām tūristu apskates vietām.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Agrākais Konstantinopoles (tag. Stambula) hipodroms, kam kreisajā pusē redzama Sltāna Ahmeda mošeja. 18. gs. zīmējums, Žans Baptiste van Mours.
Sena mošejas fotogrāfija, kas izgatavota pirms 1895. gada.

Pēc apkaunojošās Zistvatorokas miera līguma noslēgšanas un neveiksmēm karā pret Persiju, sultāns Ahmeds I nolēma, ka Dieva mierinājumam jāuzceļ iespaidīga mošeja. Mošeja kļuva par pirmo visas impērijas mošeju, kas uzcelta pēdējo četrdesmit gadu laikā. Visām iepriekš celtajām mošejām sultāni naudu ņēma no karā gūtajiem līdzekļiem, bet Ahmedam I līdzekļi bija jāņem no valsts kases. Tas saniknoja visu ulemā (islāma garīdznieku kārta).

Pils celtniecībai tika izraudzīta vieta, kur atradās Bizantijas imperatoru pils, tieši pretī Svētās Gudrības katedrālei (tag. Ajasofjas muzejs) un hipodroms (tag. Sultanahmetas laukums). Liela daļa no mošejas dienvidu daļas tagad atrodas uz Sokollu Mehmeda pašā pils un uz hipodroma tribīņu (U formas tribīnes hipodroma galā) pamatiem.

Mošejas celtniecību sāka 1609. gada augustā, kad pats sultāns ieradās un izdarīja pirmos dūrienus zemē pirms pamatu rakšanas. Sultāns kā atbildīgo par celtniecību iecēla galma arhitektu Sedefharu Mehmedu āgu, kas bija slavenā arhitekta Sinana skolnieks un vecākais palīgs. Celtniecības darbi tika detalizēti un rūpīgi aprakstīti un šie raksti ir apkopoti astoņos sējumos un pašlaik glabājas Topkapi pils bibliotēkā. Mošejas atklāšanas ceremonija notika 1617. gadā (uz galvenajiem vārtiem iegravēts 1616) un sultānam lūgšanām bija izbūvēta īpaša karaliskā loža (osmaņu turku: hünkâr mahfil). Tomēr Ahmeda valdīšanas laikā vēl nebija pilnībā pabeigti visi celtniecības darbi un pēdējos rēķinus vēl parakstīja nākošais sultāns Mustafa I.

Arhitektūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vārti uz mošejas pagalmu.
Mošejas iekšpagalms.

Sultāna Ahmeda mošejas projekts ir divu gadsimtu laikā Osmaņu impērijas un Bizantijas impērijas krātās katedrāļu celtniecības pieredzes kulminācija. Mošeju uzskata par pēdējo lielāko osmaņu arhitektūras klasiskā perioda mošeju. Arhitektam ir izdevies sintezēt sava skolotāja Sinana idejas, kuru mērķis bija izcelt mošejas izmērus un majestātiskumu, bet interjers tomēr palicis bez radošiem risinājumiem.

Ārpuse[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Celtniecībai tika izmantoti lieli daudzumi dažādu materiālu, bet pārsvarā tas bija marmors un akmens, kas tika atņemti vairākiem citiem svarīgiem projektiem. Mošejas izkārtojums nav regulārs, jo arhitektam bija jārēķinās ar vietas pastāvošajiem ierobežojumiem. Mošejas fasāde, kur atrodas galvenā ieeja, ir pavērsta uz hipodromu. Mošejas plāns balstīts uz agrāk Stambulā uzceltās Troņmantnieka mošejas plāna (1543-1548), kas bija pirmais ievērojamākais liela apjoma projekts, ko vadīja arhitekts Sinans. Galvenās lūgšanu zāles jumtu veido kupoli, kas pakāpienu veidā uzlikti viens uz otra un beigās balsta vienu milzīgu centrālo kupolu, kura diametrs ir 23,5 m un tā augstums ir 43 m. Kupolus balsta četras lielas kolonnas, kas līdzinās kolonnām Selima mošejai Edirnē, kuru arī projektējis Sinans. Skatoties no pagalma, mošeja izskatās kā daudzu kupolu saskanīgs krāvums, kura sakārtojums skatītājam liek vērst skatienu uz augšu.

Priekšpagalma fasāde veidota pēc tiem pašiem principiem, kādi lietoti Sulejmana mošejai, izņemot tornīšus stūros. Pagalma izmērs ir tāds pats kā mošejas apjumtajai daļai un centrā esošā strūklaka liekas par mazu, salīdzinājumā ar pagalma lielajiem izmēriem.

Mošejas vārtos iekārta smaga dzelzs ķēde un pa šiem vārtiem zirgā jāt varēja tikai sultāns. Ķēde iekārta tādēļ, lai arī sultānam liktu paklanīties un tai bija simboliska nozīme, kas apliecināja visu cilvēku pazemību dievišķā priekšā.

Interjers[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Centrālais kupols un labi redzami iekšējie dekorējumi.

Visas lielo kolonnu lejas daļas ir noklātas ar vairāk kā 20.000 flīzēm, kuras rotā ar rokām veidoti zīmējumi. Flīzes izgatavotas Zinikas flīžu rūpnīcā un to apgleznošanā izmantoti vairāk kā 50 dažādi tulpju stilizēti zīmējumi. Sākumā flīžu cena bija stingri noteikta ar sultāna rīkojumu un, tā kā vēlāk flīžu cenas paaugstinājās, tika iepirktas zemākas kvalitātes flīzes. Sliktāko flīžu krāsas laika gaitā ir mainījušās (sarkanā krāsa kļuvusi brūna, zaļā — zila, baltā — dzeltenīga u.tml.) un to glazējums saplaisājis. Balkona aizmugure apšūta ar flīzēm no Topkapi pils, kad tajā tika veikts remonts pēc 1574. gada lielā ugunsgrēka.

Interjera augšpuse krāsota ar ziliem ornamentiem, bet tās kvalitāte nav īpaši augsta. Dabīgā gaisma ieplūst pa vairāk kā 200 mozaīkas stiklu logiem, kā arī telpu apgaismošanai ierīkoti daudzi svečturi. Uz svečturiem atrastas strausu olas, kas tur novietotas, lai atbaidītu zirnekļus un nepieļautu zirnekļtīklu veidošanos.[1] Starp dekorācijām ir arī vairāki citāti no Korāna, kurus zīmējis to laiku izcilākais kaligrāfijas meistars Sejids Kasims Gubari. Visa grīda mošejā klāta ar tepiķiem, kurus dāvina ticīgie un tie regulāri tiek mainīti, jo ātri nolietojas. Lielie logi mošejā rada plašuma sajūtu. Apmales un līstes veidotas Opus sectile stilā (sens romiešu paņēmiens, kad materiāls tiek sagriezts neregulārās formās un no tām tiek veidota mozaīka). Krāsainie logu stikli ir Venēcijas valdnieku dāvana sultānam, bet vairāki mūsdienās ir nomainīti ar jauniem.

Mošejas zālē galvenais objekts ir mihrāba, kas izgatavota no smalki pulēta un izgriezta marmora, kurā izveidota niša no stalaktīda. Lielie logi pamazina mihrābas cēlumu. Mihrābai labajā pusē atrodas minbars, no kura imams skaita piektdienu lūgšanu tekstu. Mošeja ir uzcelta tā, lai pat gadījumos, kad tā ir pārpildīta ar cilvēkiem, jebkurš labi dzirdētu imama teikto.

Dienvidaustrumu daļā ir novietots sultāna kiosks (loža), kurā ir viena liela platforma, lodžija un divas mazākas atpūtas telpas. Tajā var nokļūt no mošejas augšējās galerijas dienvidaustrumu daļas. Šajās telpās laikā, kad notika jeničeru korpusa sacelšanās apkarošana (1826), atradās lielvezīra štābs. Sultāna loža novietota uz desmit marmora kolonnām un tajā ir ierīkota atsevišķa mihrāba.[2]

Lampas, kas redzamas virs visas telpas, agrāk bijušas no zelta un dārgakmeņiem.[3] Starp šiem stikla traukiem var redzēt arī strausu olas un kristāla bumbas, bet vairums šo vēstures priekšmetu tagad ir novietoti muzejos.

Minareti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sultāna Ahmeda mošeja ar visiem sešiem minaretiem.

Sultāna Ahmeda mošeja ir otra mošeja, kurai uzcelti seši minareti — otra ir Adanā. Kad tika publiskota informācija par būvējamo minaretu skaitu, sultāns izpelnījās kritiku, jo seši minareti bija tikai mošejai Mekā, ap Kābu. Konfliktu sultāns atrisināja, samaksājot par septītā minareta celtniecību Mekā.

Minaretiem, kas ir pie pašas mošejas ir trīs balkoni, bet diviem pie pagalma esošajiem minaretiem — divi.

Kamēr netika ieviesta skaļruņu sistēma, muedzinam bija jākāpj minaretā pa apļveida kāpnēm piecas reizes dienā, lai izpildītu kārtējos aicinājumus uz lūgšanām. Naktīs gan minaretus, gan visu mošeju izgaismo ar dažādiem prožektoriem vairākās krāsās.

Attēlu galerija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. MuslimHeritage.com — Features
  2. Öz, T., "Sultan Ahmet Camii' in Vakiflar Dergisi, I, Ankara, 1938
  3. Naima M., Annals of the Turkish Empire from 1591 to 1659 of the Christian Era; Frazer, London, 1832

Papildu literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Koordinātas: 41°00′19″N, 28°58′36″E