Osmaņu impērija

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Osmaņu impērija
Osmanlı İmparatorluğu
دولت عالیه عثمانیه
Devlet-i Âliye-yi Osmâniyye
Diženā osmaņu valsts
Selcuk.gif
1299 – 1922 Flag of Turkey.svg
Flag Coat of arms
Karogs Ģerbonis
Devīze
دولت ابد مدت
Devlet-i Ebed-müddet
("Mūžīgā valsts")
Himna
Osmaņu impērijas himna
Location of Osmaņu impērijas
Teritorija (1900. g., sk. pārvaldīto teritoriju sarakstu)
Pārvaldes centrs Soguta (1299.-1326.)
Bursa (1326.-1365.)
Edirne (1365.-1453.)
Konstantinopole (Stambula) (1453.-1922.)
Valoda(s) osmaņu turku
Reliģija islāms, kristietība, jūdaisms
Valdība monarhija, kalifāts
Sultāni
 - 12811326 Osmans I
عثمان بن أرطغرل
 - 14441481 Mehmeds Iekarotājs
محمد ثان
 - 18391861 Abdulmedžids I
عبد المجيد اول
 - 19181922 Mehmeds VI
محمد السادس
Lielvezīri
 - 1320-1331 Alēdins pašā
 - 1920-1922 Ahmeds Tevfiks pašā
Vēsture
 - 1299 1299
 - 1453 Bizantijas impērijas gals un Konstantinopoles krišana
 - 1683 Kauja par Vīni
 - 1912 Balkānu kari
 - 1914 1. Pasaules karš un Lielais džihāds
 - 1922 Osmaņu impērijas sadalīšana[1]
Iedzīvotāju skaits
 - 1566.g. 35 350 000 
 - 1914. g. 20 884 000 
 - 1914. g. 18 520 000 
 - 1680.g. 20 000 000 
Nauda akče, para, kurušs, lira
Mūsdienās sk. Osmaņu impērijas pārvaldīto teritoriju saraksts;
oficiālā mantiniece: Turcija

Osmaņu impērija (osmaņu turku: دولت عليه عثمانيه - Devlet-i Âliye-yi Osmâniyye, Diženā Osmaņu valsts; turku: Osmanlı Devleti, Osmaņu valsts un Osmanlı İmparatorluğu, Osmaņu impērija), citur pazīstama arī kā Turku impērija, bija impērija, kas pastāvēja no 1299. līdz 1922. gadam. Impērija bija daudznacionāla un vairāku reliģiju turku pārvaldīta monarhija, kas tās varas augstumos (16.—17. gs.) aptvēra gandrīz visus Eiropas dienvidaustrumus, Tuvos Austrumus un Ziemeļāfriku, stiepjoties no Gibraltāra šauruma (1553. gadā pat no Ziemeļāfrikas Atlantijas piekrastes aiz Gibraltāra) rietumos līdz Kaspijas jūrai un Persijas jūras līcim austrumos; no Austrijas pierobežas, Slovākijas un Ukrainas iekšējiem rajoniem ziemeļos līdz Sudānai un Jemenai dienvidos. Impērija bija starptautisko attiecību centrā starp austrumu un rietumu pasaulēm vairāk kā sešus gadsimtus (skat. Osmaņu impērijas pārvaldīto teritoriju saraksts).

Impērija sešus gadsimtus bija Austrumu un Rietumu savstarpējo attiecību centrā. Tās varas virsotnēs, Osmaņu impērija aptvēra 29 provinces (vilājetus) un vasaļvalstis: Krima, Moldāvija, Transilvānija un Valāhija. Ar savu galvaspilsētu Konstantinopoli (tagadējā Stambula), Osmaņu impērija kļuva par islāma pēcteci iepriekšējām Vidusjūras reģiona lielvarām — Romas un Bizantijas impērijām. To ņemot vērā, Osmaņi uzskatīja sevi par romiešu un islāma tradīciju turpinātājiem un, līdz ar to, par „universālās impērijas” valdniekiem, kas „apvienoja kultūras”.[2]

Vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Osmanli-nisani.svg Osmaņu impērijas
vēsture
Laikmeti
Bezvaldnieku laiks
Kēprīlī laikmets
Sieviešu sultanāts
Tulpju laikmets
Reformas
1. konstitūcijas laikmets
2. konstitūcijas laikmets
Sadalīšana

Osmaņu impērijas vēsture aptver vairāk kā sešus gadsimtus ilgu laiku posmu, un visi oriģinālie avoti par impērijas attiecībām ar citām varām atrodami Osmaņu arhīvā, kur apkopota 39 nāciju vēsture. Agrāk impērijas vēsturi galvenokārt atspoguļoja ar Osmaņu armijas uzvarām vai zaudējumiem kaujās. Vēlāk pētījumi aptvēra vairākas tēmas, kur ietvertas tādas nozares kā iedzīvotāju skaita izaugsme vai kritums, impērijas ekonomiskās darbības analīze un tās ietekme uz impērijas stagnāciju un vēlāko sabrukumu.

Šajā apskatā ietverta Osmaņu impērijas vēstures analīze no politiskā un militārā skatu punkta; atsevišķos rakstos ietverta sociāli ekonomisko rādītāju analīze, kas iedalīta divos periodos: paplašināšanās periods un modernizācijas periods.

Izcelsme[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Osmaņu impērija tās pamatos cēlusies no Oguzu turku Kai cilts, kas 10. gs. tjurku tautu migrācijas laikā pārcēlās rietumu virzienā no centrālās Āzijas. Šajā periodā Persijā apmetās turki seldžuki. Jau 11. gs. sākumā Anatolijas rietumos sāka iespiesties Seldžuku dinastija. Turku seldžuku virzība uz rietumiem izraisīja konfliktus ar Bizantijas impēriju.

Pirmais turku seldžuku valstiskais veidojums Anatolijā tika nosaukts par Anatolijas Seldžuku Sultanātu, kuru dibināja 1071. gadā pēc vēsturiskās uzvaras pār Bizantijas impēriju Manzikertas kaujā. Zem Anatolijas Seldžuku Sultanāta sizerēnās varas, Osmana I tēvs Ertugruls (turku valodā: Ertuğrul [ertu:rul]) ieguva rietumu nomali pēc seldžuku atbalstīšanas neveiksmīgā sadursmē uz robežas. Seldžuku sistēma deva Bejlika aizsardzību no ārpuses un atļāva viņam ieviest savu pārvaldes sistēmu. Ertugrula atrašanās vieta Seldžuku valsts rietumu nomalē deva viņam lielisku iespēju izveidot militāru spēku sadarbībā ar citām tautām, kas dzīvoja Anatolijā un no kuriem liela daļa bija kristieši.

Osmaņu Bejliks (turku valodā: Osmanoğlu [osmanɔ:lu]) attīstījās tālāk un līdz ar Anatolijas Seldžuku Sultanāta sabrukumu tika saukts par Anatolijas Turku Bejliku. 13. gs. pēc mongoļu iebrukuma Anatolijā sultanāts bija sadalīts vairākās turku valstīs, ko sauca par bejlikiem. Bejliki kļuva par Mongoļu Hanāta vasaļvalstīm. Vārds „Osmaņi” cēlies no Osmana I, kas bija Ertugrula dēls un 1299. gadā kļuva par pirmo beju (turku valodā: bey [bej]) pēc „Osmaņu valsts” neatkarības pasludināšanas.

No 1299. līdz 1922. gadam pastāvējusī Osmaņu impērija, kuru vadījusi viena un tā pati dinastija, uzskatāma par vienu no ilgāk pastāvējušajām impērijām vēsturē.

Uzplaukums (1299—1453)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mehmeds II 1453. g. iekaro Konstantinopoli un pasludina to par Osmaņu impērijas galvaspilsētu

Līdz ar Rūmas seldžuku sultanāta norietu (ap 1300), turku Anatolija sadrumstalojās vairākās neatkarīgās valstīs — gāzī emirātos.

1300. gados novājinātās Bizantijas Anatolijas teritorijas jau bija nonākušas desmit gāzī emirātu pakļautībā un vienu no šiem emirātiem Eskišehiras apkaimē Anatolijas rietumos vadīja Osmans gāzī, Ertūrula dēls. Ertūruls ar aptuveni četrsimt jātniekiem saskaņā ar senu tradīciju devās sirojumā pa Anatoliju un iekļuva kaujā starp diviem karaspēkiem. Viņš nolēma iesaistīties un pievienojās vājākajiem, kas rezultātā uzvarēja. Vēlāk izrādījās, ka puse, kurai Ertūruls pievienojās bija Seldžuku sultāna armija un sultāns Ertūrulam pateicās, piešķirot zemi Eskišehirā.[3] Pēc Ertūrula nāves, viņa dēls Osmans kļuva par beju un pasludināja sevi kā neatkarīgu valdnieku.

Kamēr citi turku bejliki bija aizņemti ar iekšējo nesaskaņu risināšanu, Osmans I paplašināja Osmaņu valsts robežas līdz pašai Bizantijas impērijai. Viņš pārcēla galvaspilsētu uz Bursu (tag. Turcijā) un lika pamatus valsts politiskajai attīstībai. Par viņa drošsirdību viņam piedēvēja titulu „Kara” un viņu apbrīnoja par viņa stingro un dinamisko vadības stilu vēl ilgi pēc viņa nāves. Tas atspoguļojas pat mūsdienu turku teicienā: „Kaut tu būtu tik pat labs kā Osmans!”[4]

Šajā periodā notika arī oficiālās Osmaņu valdības izveidošana, kuras institucionālā iekārta palika nemainīga vairāk nekā četrus gadsimtus. Pretēji vairākām modernajām valstīm Osmaņu birokrātija centās izvairīties no militāras pārvaldes. Valsts pārvalde balstījās uz savdabīgu tiesību sistēmu, kas sastāvēja no milletiem. Tie bija noteiktu reliģisko un etnisko grupu formējumi ar tiesībām paši noteikt savus iekārtas un darbības noteikumus.

Nākošajā gadsimtā pēc Osmana I nāves Osmaņu vara izplatījās Vidusjūras austrumu piekrastē un Balkānos. Pēc turku uzvaras Kosovas kaujā beidzās serbu varas laiki šajā reģionā un pavēra Osmaņu impērijai vārtus tālākai ienākšanai Eiropā. Osmaņiem bija nepieciešami gandrīz 100 gadi, lai pilnībā sakautu Serbiju, kas krita 1459. gadā. Turkiem ienākot Balkānos, par galveno turpmāko uzbrukumu mērķi kļuva Konstantinopole. Galu galā pilsētu ieņēma Mehmeda II valdīšanas laikā, un viņš bija tikai 12 gadus vecs, kad kļuva par sultānu. Mehmeds II reorganizēja valsts un karaspēka iekārtu un to pierādīja 1453. gada 29. maijā ar Konstantinapoles ieņemšanu. Šis notikums arī bija pēdējais punkts Bizantijas impērijas vēsturē, un pilsēta kļuva par Osmaņu impērijas galvaspilsētu.

Izaugsme (1453—1683)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī: Osmaņu impērijas izaugsme.

Osmaņu impērijas teritoriālās izmaiņas laika gaitā.

Šo Osmaņu impērijas posmu var vēl iedalīt divos galvenajos posmos: teritoriālās, ekonomiskās un kulturālās izaugsmes zelta posmā un politiskās stagnācijas posmā.

Pēc Konstantinapoles ieņemšanas Osmaņu impērija ilgu laiku pavadīja, izplešoties un iekarojot jaunas teritorijas. Impērija uzplauka vairāku spēcīgu un veiksmīgu sultānu vadībā un sasniedza savu attīstības kulmināciju Sulejmana I Lieliskā (Süleyman I). Teritorijas paplašināšanā palīdzēja turku armijas modernizācija un disciplīna. Jūras spēki nodrošināja Osmaņu impērijas nostiprināšanos starptautiskajā tirdzniecībā par nozīmīgu partneri. Impērijas ekonomisko izaugsmi sekmēja turku pārvaldītie tirdzniecības ceļi starp Eiropu un Āziju.

Tomēr Sulejmana I nāve 1566. gadā iezīmēja sākumu teritoriālo zaudējumu posmam. Eiropas valstu attīstība un jaunu tirdzniecības ceļu veidošanās no Eiropas uz Āziju iedragāja Osmaņu impērijas saimniecību. Efektīvo militāro un birokrātisko struktūru arvien biežāk nelietderīgi izmantoja vāju sultānu nemākulīgā valdīšana. Neskatoties uz šīm grūtībām, impērija joprojām strauji izpletās līdz pat 1683. gadam, kad Vīnes kaujā lielā impērija cieta pirmo sakāvi Eiropas kontinentā.

Izplešanās un kulminācija (1453—1566)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vīnes aplenkums 1529. gadā.

Osmaņu armijas ienākšana Konstantinopolē nodrošināja impērijas ietekmi dienvidaustrumu Eiropā un Vidusjūras piekrastes austrumos. Nākamajā gadsimtā impērija paplašināja savu ietekmi arābu zemēs un kļuva par dominējošo varu dienvidaustrumu Eiropā. Sultāns Selims I (15121520) ievērojami pavirzīja impērijas austrumu un dienvidu robežas, Čaldiranas kaujā sakaujot Persijas jauno Safavidu dinastijas šahu Ismailu I.[5] Selims I, sakaujot Mameluku sultanātu, nodibināja Osmaņu pārvaldi Ēģiptē un Sīrijā un nodrošināja flotes kontroli pār Sarkano jūru.[6] Selima I mantinieks, Sulejmans I Lieliskais (15201566), turpināja izplešanos vēl tālāk par Selima iekarojumiem. Pēc Belgradas ieņemšanas 1521. gadā Suleimans I ieņēma Ungārijas Karalisti (turku valodā: Macaristan [madʒaristan]) un nodibināja Osmaņu pārvaldi Ungārijā un citās centrālās Eiropas teritorijās. Pēc uzvaras Mohakas kaujā 1526. gadā viņš 1529. gadā aplenca Vīni, bet nespēja uzsākt uzbrukumu bargās ziemas dēļ, kas lika viņam atkāpties.[7] Sulejmana I valdīšanas laikā Osmaņu impērijas pakļautībā nokļuva Transilvānija, Valahija un Moldāvija. Austrumos Osmaņu impērija iekaroja Bagdādi un Persijai atstāja tikai Mezopotāmiju, kā arī pieeju Persijas jūras līcim.

Barbarossa Khairs ad Din Pašā 1538. gadā Prevezas kaujā sakauj Eiropas apvienotos Romas imperatora Kārļa V jūras spēkus komandiera Andreas Doria vadībā

Selima un Sulejmana vadībā impērija kļuva par dominējošo jūras karaspēku, kas kontrolēja lielāko daļu Vidusjūras. Osmaņu admirāļa Barbarossas Khaira ad Din Pašā (turku valodā: Barbarossa Hayreddin Paşa) vadībā turku jūras spēki guva ievērojamus panākumus. Par tādiem uzskatāmi: Tunisijas un Alžīrijas atņemšana Spānijai; musulmaņu un jūdu evakuācija no Spānijas, lai paglābtu tos no inkvizīcijas un nogādātu Osmaņu impērijā (galvenokārt uz Salonikiem, Kipru un Konstantinopoli) un Nicas atņemšana Svētajai Romas Impērijai 1543. gadā. Šis iekarojums tika izdarīts sadarbībā ar Francijas karaļa Fransuā I spēkiem. Osmaņu impērija ar Franciju vienojās kopējā opozīcijā pret Habsburgiem dienvidu un centrālajā Eiropā un bija stipri sabiedrotie visu šo laiku. Šī savienība bija ne tikai militāra, bet arī ekonomiska, jo sultāni Francijai garantēja tiesības tirdzniecībai visā impērijā bez nodokļu maksāšanas. Šajā laikā Osmaņu impērija tiešām bija ļoti ietekmīgs spēks, un tā spēlēja ievērojamu lomu Eiropas politikā, noslēdzot militāru savienību ar Franciju, Angliju, Holandi pret Habsburgiem, Itāliju un Austroungāriju.

Turpinoties 16. gs., Osmaņu jūras spēku varenību apdraudēja augošās Eiropas valstu flotes, īpaši Portugāle Persijas jūras līcī. Osmaņiem bloķējot jūras ceļus uz austrumiem un dienvidiem, Eiropas varas arvien centīgāk meklēja citus ceļus, kā piekļūt senajiem zīda un garšvielu ceļiem, kas bija pilnīgā Osmaņu impērijas kontrolē. Sauszemē Osmaņu impērija bija aizņemta ar militāriem konfliktiem ar Austroungāriju un Persiju. Šīs kaujas ievērojami patērēja impērijas tirdzniecības un sakaru resursus, tos atņemot flotes attīstībai. Neskatoties uz Osmaņu izcilo stratēģisko plānošanu, resursu ietilpīgā aizsardzība rietumu un austrumu pierobežās padarīja jebkādu kauju uzsākšanu citur gandrīz neiespējamu. Suleimana valdīšanas laikā impērijas iedzīvotāju skaits jau sasniedza 15 miljonus.[8]

Dumpji un atmoda (1566—1683)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vīnes otrais aplenkums 1683. gadā

16. gs. beigās jau ievērojamāka kļuva Eiropas valstu tieksme pārņemt savā kontrolē Osmaņu tirdzniecības ceļus. Vairākas Eiropas valstis nodibināja savus ceļus un tā apgāja Osmaņu impēriju. Dienvidu Eiropā vairāku valstis nodibināja savienību, kuras uzdevums bija vājināt Osmaņu ietekmi jūrā, īpaši Vidusjūrā. Viņu uzvara pār Osmaņu floti 1571. gadā Lepanto kaujā iezīmēja lielās impērijas ietekmes sagrāves sākumu, un vairāki vēsturnieki uzskata, ka šī kauja bija izšķirošā impērijas vēlākajam liktenim.

16. gs. beigās bija beidzies uzvarām pilnais izaugsmes un izplešanās laiks. Habsburgu robežas tomēr līdz pat 19. gs. palika nemainīgas, uz tām notika tikai maznozīmīgas cīņas, kurās tika iekaroti vai atkaroti tikai atsevišķi cietokšņi. Robežu attālums no galvaspilsētas bija tik liels, cik Osmaņu armija varēja aizsoļot vienā sezonā — līdz Vīnei, nepienākot ziemai. Impērijai regulāri savas robežas bija jāaizstāv divās pusēs: pret Austriju un pret Persijas islāma nemiernieku Safavidu valsti.

Apbruņojuma ziņā Osmaņu armija arvien atpalika no Eiropas valstīm, jo, pieaugot impērijas reliģiskajam un intelektuālajam konservatīvismam, bija apgrūtināta jebkādu jaunievedumu realizācija. Mainoties Eiropas armiju taktikai, agrāk bailes iedvesušie sipahi kļuva par bezjēdzīgu armijas daļu. Bruņotajos spēkos arvien problemātiskāka kļuva sadarbība vienību starpā un disciplīna, jo tika atvieglota iesaukšanas sistēma un uz citu attīstības rēķina Jeničeru korpuss kļuva arvien stiprāks.

Lielais spāņu sudraba imports no jaunatklātajām zemēm arvien vairāk devalvēja Osmaņu naudu un izraisīja augošu inflāciju. Tas negatīvi ietekmēja visus Osmaņu impērijas iedzīvotāju slāņus. Periods iezīmējās ar tiesiskā nihilisma izplatību un pretestību valsts varai Anatolijā 16. gs. beigās un 17. gs. sākumā (Dželali sacelšanās), kā arī jeničeru sacelšanās pret vairākām valdībām.

17. gs. Osmaņu impērijai nebija tikai stagnācijas un pagrimuma ēra, bet arī laiks, kad valdība tika pakļauta jaunam spiedienam no iekšpuses un ārpuses. Drosmīgais sultāns Murads IV (16121640) 1635. gadā atkal atguva Erevānu un 1639. gadā — Bagdādi no Safavidiem un ir vienīgais piemērs šajā gadsimtā sultānam, kas būtu ieviesis stingru politisku un militāru varu impērijā. Murads IV bija pēdējais sultāns, kurš gāja kaujā savas armijas priekšgalā. Mūslaiku vēsturnieki uzsver, ka nosacīti mazā sultānu efektivitāte noveda pie varas sadales starp zemākajiem valdības līmeņiem. Sākotnēji vara nokļuva harēma ietekmīgāko personu rokās, tad lielvezīra rokās. Šajā laikā bija radušies vairāki nozīmīgi vadītāji, tai skaitā ātri reaģējošo lielvezīru Mehmedu Kēprulu (turku valodā: Mehmed Köprülü) (16561661) un viņa nedaudz mērenākais dēls Fazils Ahmeds Kēprulu (turku valodā: Fazıl Ahmed Koprülü) (16611676) Viņu vadībā valsts atguva jaunus spēkus. Neskatoties uz vairākiem iekšējiem konfliktiem Osmaņu birokrātijā un starp birokrātiju un armiju, 17. gs. tika piedzīvota impērijas izplešanās līdz tās tālākajām robežām, ieviešot Kēprulu (Köprülü) pārvaldi Krētā, Ukrainas dienvidos un Podolijā.

Lielvezīra Karā Mustafa Pašā vadībā Osmaņu armija tika sakauta kaujā par Vīni 1683. gadā, jo tai pretī bija stājušies Polijas un Svētās Romas impērijas spēki, kā rezultātā varas svara kausi tagad bija nosvērušies par labu Eiropas spēkiem visā reģionā. Saskaņā ar Karlovicas miera līgumu 1699. gadā tika izbeigts Lielais turku karš, un Osmaņu impērija cedēja visu Ungāriju Austrijai un Polijai.

Panīkums (1699—1908)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī lapu: Osmaņu impērijas stagnācija.

Garais Osmaņu impērijas panīkuma periods parasti tiek iedalīts divos posmos: neizdevušās reformas un modernizācija.

Reformas (1699—1827)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Balkānos tika zaudētas arvien vairāk kaujas un arvien vairāk valstis tika atdotas Austrijai. Dažas teritorijas kļuva neatkarīgas: Ēģipte un Alžīrija un nokļuva Lielbritānijas vai Francijas ietekmē. 18. gs. notika centrālās varas atbalstīta vietējās varas autonomijas palielināšana, kas patika vietējiem gubernatoriem un vadoņiem. Vairāki kari ar Krieviju norisinājās 17.—19. gs. Osmaņu zinātne un tehnoloģijas bija lielā mērā „aizkavējušās” viduslaikos, jo Osmaņu zinātnes pamatos tika likts uzsvars uz islāma filozofijas un matemātikas zināšanu apkopošanu, kā arī uz ķīniešu izgudrojumu apguvi: šaujampulveris un magnētiskais kompass. Rakstnieku (kaligrāfu) ģildes iespieddarbus nodēvēja par „Sātana izgudrojumu” un tādēļ impērija šo tehnoloģiju ieviesa tikai 100 gadus pēc J. Gūtenberga, kurš to izdarīja Eiropā jau 1450. gadā.

„Tulpju laikmeta” (turku valodā: Lâle Devri [la:le devri]) laikā Osmaņu impērija piedzīvoja ievērojamas izmaiņas politiskajās attiecībās ar Eiropu. Šajā laikā sultāns Ahmeds III kļuva ievērojams ar mīlestību pret tulpēm un miermīlīgu attieksmi pret visām reģiona valstīm. Impērija pastiprināja Balkānu pilsētu nocietinājumus, lai nodrošinātos pret iespējamiem uzbrukumiem no Eiropas valstu puses. Tika ieviestas izmaiņas nodokļu politikā: tika pazemināti vairāki nodokļi un uzlabots valsts tēls. Tika atļautas pirmās privātās ieguldījumu un uzņēmējdarbības institūcijas.

Sultāns Selims III (17891807) ieviesa pirmo nozīmīgāko modernizāciju bruņotajos spēkos pie robežām ar Eiropu. Šīs reformas kavēja ievērojama pretestība no reliģiskās vadības un Jeničeru korpusa puses. Jeničeru korpuss bija kļuvis grūti pārvaldāms un neefektīvs, kā arī negribēja šķirties no tam piešķirtajām plašajām pilnvarām un tādēļ nevēlējās mainīties. Selims par šīm izmaiņām samaksāja ar troni un savu dzīvību, par ko ar asiņainu izrēķināšanos atmaksāja viņa mantinieks Mahmuds II, kurš 1826. gadā noorganizēja masu slaktiņu Jeničeru korpusa iznīcināšanai. Tālāk impērijā notika izglītības un tehnoloģiju reformas, kuru rezultātā tika nodibinātas augstākās izglītības iestādes, piemēram, Stambulas Tehniskā Universitāte. Neskatoties uz šīm reformām, panīkums tomēr turpinājās.

Modernizācija (1828—1908)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Tanzimats
Mahmuds II uzsāka Turcijas modernizāciju 1839. gadā izdodot Tanzīmāta ediktu, kura rezultātā notika fundamentālas izmaiņas: ģerbšanās eiropiešu stilā, moderna arhitektūra, jauna likumdošanas sistēma, pārvaldes reorganizācija un zemes reforma.

Osmaņu impērijas panīkums iezīmējas ar visu impērijas struktūru reorganizāciju un pārveidi centībā nostiprināt impērijas stāvokli iepretim tās plaukstošajiem sāncenšiem.

Tanzimata periods (osmaņu turku: تنظيمات, Tanzîmât) pastāvēja no 1839. līdz 1876. gadam. Šajā periodā tika ieviestas vairākas ievērojamas izmaiņas: tika ieviesta daudz modernāka bruņoto spēku sistēma, tika pārstrukturēta banku sistēma, un ģildes nomainīja ar rūpnīcām. Finansiālā ziņā impērijai bija grūtības ar ārējo parādu kārtošanu attiecībās ar Eiropas bankām, un tajā pašā laikā tai bija jāaizstāvas pret ārzemju iebrukumiem un okupācijām. Piemēram, Ēģipti 1798. gadā okupēja Francija un Kipru nācās 1878. gadā aizdot Lielbritānijai kā atlīdzību par palīdzību Berlīnes kongresa sarunās pēc Osmaņu impērijas sakāves karā ar Krieviju (18771878). Mainot savu ārpolitiku, impērijai izdevās izvairīties no iesaistīšanās militārās sadursmēs un noslēgt sadarbības līgumus ar Franciju, Nīderlandi, Apvienoto Karalisti un Krieviju. Piemēram, Krimas karā Osmaņu impērija apvienojās ar Lielbritāniju, Franciju un citām valstīm pret Krieviju.

19. gs. vairākās valstīs arvien vairāk pieauga nacionālisms, un no tā nebija pasargāta arī Osmaņu impērija. Kūsājošā nacionālā pašapziņa kopā ar augošo etniskā nacionālisma izpratni kļuva par vienu no ievērojamākajām idejām, kas Osmaņu impērijā bija iekļuvušas no Eiropas. Arvien vairāk pieauga revolucionāro nacionālistu partijas. Sacelšanās Osmaņu impērijas teritorijā bija ar tālejošām sekām 19. gs. un spēcīgi ietekmēja Osmaņu valsts politiku 20. gs. Vairāki Osmaņu turki šaubījās: vai tik šo etnisko konfliktu saknes nav meklējamas ārpus impērijas robežām un tām nav nekāda sakara ar valdību? Kamēr šis laiks tomēr bija samērā veiksmīgs, Osmaņu valsts spēja ietekmēt etniskās pretestības akcijas bija apšaubāmas. Reformas neaizturēja nacionālisma vilni Danubijas pārvaldītajās teritorijās un Serbijā, kas bija impērijas pakļautībā vairāk kā sešas desmitgades. 1875. gadā Serbija, Melnkalne, Bosnija, Bulgārija, Valahija un Moldova pasludināja neatkarību no Osmaņu impērijas un pēc kara ar Krieviju (18771878), Serbijai, Rumānijai un Melnkalnei tika formāli piešķirta neatkarība, bet pārējās Balkānu valstis palika Osmaņu varā.

Pirmā Osmaņu impērijas parlamenta atklāšanas ceremonija 1876. gadā Dolmabahčes (Dolmabahçe) pilī

Impērijas pirmais konstitucionālā parlamenta laikmets (turku valodā: Birinci Meşrûtiyet Devri [birindʒi meʃry:tiyet devri]) bija īsa, bet tās idejas parādīja, ka ir ļoti spēcīgas. Jauna rietumos izglītotu politiķu grupa Jaunie Osmaņi ticēja, ka impērijas augošās iekšējās nesaskaņas var atrisināt konstitucionāla monarhija. 1876. gadā ar militāra apvērsuma palīdzību sultāns Abdulazizs (osmaņu turku: عبد العزيز) tika gāzts no troņa un viņa vietā tronī nāca Murads V (osmaņu turku: مراد الخامس). Muradu V gāza no troņa dažus mēnešus vēlāk un tronī kāpa viņa brālis Abdulhamids II (osmaņu turku: عبد الحميد ثانی). Viņam tika piedāvāts apstiprināt konstitucionālas monarhijas konstitūciju (turku valodā: Kanûn-ı Esâsî [kanu:nî esa:si:] 'pamata likums'), un viņš to parakstīja 1876. gada 23. novembrī. Tomēr šis Jauno Osmaņu sarakstītais pamata likums pastāvēja tikai divus gadus.

Neskatoties uz impērijas iesauku „Eiropas slimnieks”, impērijas patiesā atpalicība no Eiropas nebija ekonomiska, bet kulturāla. Impērijas galvenās problēmas bija tās nespēja tikt galā ar ārēji augošo imperiālismu un iekšēji progresējošo nacionālismu.

Gals (1908—1922)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī rakstu: Osmaņu impērijas gals.

Demonstrācija Sultanahmetā, Stambulā 1908. gadā

Osmaņu impērijas sabrukuma pēdējais posms sākās ar otrās konstitūcijas laikmetu (osmaņu turku valodā: ايکنجى مشروطيت دورى). Šo laikmetu vadīja Savienības un progresa komiteja (turku valodā: İttihâd ve Terakkî Cemiyeti [ittiha:d ve terakki: dʒemijeti]) un kustība, kuru vēlāk nosauca par Jaunajiem Turkiem (turku valodā: Jön Türkler [ʒœn ty:rkler]). 1908. gada 3. jūlijā sākās Jauno Turku revolūcija un tā ātri izplatījās visā impērijā. Rezultātā no troņa tika gāzts sultāns Abdulhamids II. Viņu izsūtīja uz Salonikiem (tag. Grieķijā), bet tronī kāpa viņa brālis Mehmeds V Rešads (Mehmed V Reşad).

Uzreiz pēc tam, kad 1911. gadā Itālija okupēja Lībiju, sākās Balkānu karš (19121913), un tas bija īsts pirmais pārbaudījums Savienības un progresa komitejai. Jaunās Balkānu valstis, kas izveidojās 19. gs. beigās, tiecās iegūt savas teritorijas Osmaņu Albānijā, Maķedonijā un Trāķijā, pamatojoties uz etniskā nacionālisma principiem. Ar Krieviju kā vidutāju starp Serbiju un Bulgāriju 1912. gada martā tika noslēgts miera līgums, un starp Grieķiju un Bulgāriju — maijā. Melnkalne noslēdza līgumus ar Serbiju un Bulgāriju 1912. gada oktobrī. Serbijas un Bulgārijas līgums īpaši izcēla Maķedonijas sadalīšanu, jo tas bija pamatiemesls kara sākumam. Nesaskaņas Balkānos turkiem deva iespēju atgūt dažas teritorijas Trāķijā. Politiskā nestabilitāte Balkānos noveda līdz 1913. gada apvērsumam un sekojošajai „trīs pašā” valdīšanai.

Mustafa Kemals Ataturks (Mustafa Kemal Atatürk) Galipoli kaujā (Gelibolu) tranšejās 1915. gadā.

Osmaņu impērija Pirmajā pasaules karā iesaistījās Tuvo austrumu kaujāsVācijas sabiedrotā. Osmaņu impērija spēja izcīnīt vairākas ievērojamas uzvaras kara sākumā, īpaši Galipoli kaujā un Kutas aplenkumā. Tomēr bija arī vairāki trūkumi, piemēram, graujošā sakāve Kaukāza karagājienā pret Krieviju. 1917. gada revolūcija Krievijā Osmaņu impērijai deva iespēju atgūt zaudētās teritorijas Azerbaidžānā, bet impērija bija spiesta šīs teritorijas cedēt kara beigās. Īpaši ievērojama bija armēņu pretošanās kustība Vanas vilājetā. Armēņu pretošanās aktīvisti 1915. gada maijā izveidoja neatkarīgu pagaidu valdību, dodot iespēju Osmaņu valdībai apvainot armēņus sadarbībā ar krievu spēkiem austrumu Anatolijā, kas uzbrūk viņu pašu valstij. Armēņu milicija un brīvprātīgo vienības iesaistījās armēņu nacionālās atbrīvošanas kustībā. 1917. gada beigās tika izveidota Armēņu Revolucionārā Federācija, kas izveidoja Armēnijas Demokrātisko Republiku. Sekojošo Osmaņu spēku sagrāvi izraisīja britu spēku uzbrukumi vairākiem svarīgiem stratēģiskiem mērķiem un arābu sacelšanās 1916.—1918. gadā.

Pirmā pasaules kara laikā Osmaņu valdība pieredzēja lielas grūtības arī valsts iekšienē. Austrumu Anatolijā atradās izolētie armēņu dumpinieki, kā rezultātā tika izdots 24. aprīļa apkārtraksts un notika Tehdžira likuma deportācijas no 1915. gada 1. jūnija līdz 1916. gada 8. februārim. Šajā periodā gāja bojā aptuveni 0,5 miljoni etnisko armēņu, ko daudzi vēsturnieki un zinātnieki dēvē par armēņu genocīdu. Daudzi zinātnieki un amatpersonas to uzskata par pirmo 20. gs. genocīdu, un tas ir otrs vairāk pētītais genocīds pēc holokausta. Turcijas oficiālās iestādes uzskata, ka nav pamatoti šajā gadījumā to saukt par genocīdu. Turcijas valdība uzskata, ka Tehdžira likums nebija galvenais armēņu bojāejas cēlonis Pirmajā pasaules karā. Turpretim, piemēram, Francijā par armēņu genocīda publisku neatzīšanu paredzēta juridiska atbildība.

Pirmā pasaules kara rezultātā notika Osmaņu impērijas sadalīšana. Sākotnējais pamiera līgums paredzēja, ka impērijai tās Tuvo austrumu valdījumi jānodod Lielbritānijas un Francijas pārziņā, jācedē Itālijai Vidusjūras piekraste, jācedē Grieķijai Egejas jūra, jācedē sabiedrotajiem turku jūras ceļi un Marmora jūra kā starprautiskie ūdeņi un jāatzīst Armēnijas Republika ievērojamā teritorijā austrumu Anatolijā (teritorijās dzīvoja pārsvarā kurdi un turki). Šī līguma noteikumus grozīja vēlāk 1923. gada Lozannas miera līgumā. Lielbritānija paturēja visu, ko tā 1916. gadā slepenajā Sikes-Piko vienošanās bija nolīgusi ar Franciju, sadalot Tuvos austrumus. Citas valstis (Antante) tika ierautas Turku Neatkarības karā.

Sadalīšana[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Osmaņu impēriju sadalīja uzreiz pēc Pirmā pasaules kara. Impērija bija spiesta piekrist pilnīgai tās teritoriju sadalei un sadalīšanu sāka ar Mudrosas pamieru (1918. gada 30. oktobris), kuram sekoja Konstantinopoles okupācija. Tajā pat laikā tika sarīkots arī Turku kara tribunāls (1919-1920), izraidīšana uz Maltu un tika noslēgts Sevras līgums. Lielbritānijas un Francijas starpā tika sadalītas Osmaņu zemes Tuvajos Austrumos; Itālijai tika piešķirta impērijas Vidusjūras piekraste; GrieķijaiEgejas jūras piekraste; Marmora jūra un Bosfora jūras šaurums — cedēts sabiedrotajiem kā starptautiska zona; tika atzīta Armēnijas Republikas teritorija: Vilsona Armēnija (daudz lielāka nekā mūsdienās, iekļaujot lielas teritorijas Anatolijas austrumos, kurās dzīvo pārsvarā turki un kurdi). Lielbritānija bija praktiski ieguvusi visu, pēc kā tā tīkoja jau kopš slepenā Sikes-Piko līguma noslēgšanas ar Franciju (1916), kurā abas valstis jau kara sākumā bija sadalījušas savā starpā visus Tuvos Austrumus. Pārējās Antantes sabiedrotās valstis bija ieguvušas teritorijas, kurās drīz pēc kara sākās Turcijas neatkarības karš. Konstantinopoles okupācija un Izmiras okupācija lika Turku nacionālajai kustībai mobilizēties un sākās Turcijas neatkarības karš.

Pēdējā Osmaņu impērijas sultāna Mehmeda Vahdeddina aizbraukšana (1922)

1920. gada 23. aprīlī Mustafa Kemala vadībā Turku nacionālā kustība Ankarā nodibināja Lielo nacionālo asambleju (turku valodā: Büyük Millet Meclisi [byjyk millet medʒlisi]), kas neatzina Osmaņu valdību un valstī iebrukušos spēkus. Turku revolucionāri izveidoja „tautas armiju” un padzina iebrukušos Grieķijas, Itālijas un Francijas karaspēkus. Viņi pārņēma savā kontrolē Armēnijas Republikai ar Sevras līgumu piešķirtās teritorijas un piedraudēja jūras šaurumus kontrolējošajiem britu spēkiem. Turku revolucionāri atbrīvoja Konstantinopoli, un jūras šaurumus un 1922. gada 1. novembrī likvidēja Osmaņu sultanātu. 1922. gada 17. novembrī no valsts tika izvadīts pēdējais Osmaņu sultāns Mehmeds VI (1918-1922) un ar Lozannas līgumu (1923. gada 24. jūlijs) oficiāli tika proklamēta Turcijas Republika, kas ir arī Osmaņu impērijas tiesiskā mantiniece.

Impērijas teritoriju vietā tika izveidotas 40 jaunas valstis (ja skaita arī strīdīgo Ziemeļkipras Turku Republiku).

Impērijas sabrukumā lielā mērā vainojama tās ekonomikas sistēma un tās milzīgā teritorija, kas aptvēra atšķirīgu kultūru reģionus. Impērijā nebija pietiekami attīstīta sakaru sistēma, lai tā varētu sasniegt visas savas zemes un vairākas sabrukuma pazīmes ir līdzīgas iemesliem, kādēļ notika Romas impērijas sairšana. Iekšējo nesaskaņu pamatā bija atšķirības dažādu tautību starpā un valdības nespēja atrisināt esošās nesaskaņas. Osmaņu impērija pārāk vēlu ieviesa parlamentu un jaunā sistēma nepaspēja likvidēt sabiedrības atšķirīgo grupu starpā esošās plaisas.

Ekonomiskā vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Impērijas ekonomisko uzbūvi noteica tās ģeopolitiskais novietojums. Osmaņu impērija atradās starp Austrumiem un Rietumiem, bloķējot sauszemes ceļus uz austrumiem un spiežot spāņu un portugāļu jūrniekiem kuģot jaunu ceļu meklējumos uz Austrumiem. Impērija kontrolēja garšvielu ceļu. Kad 1492. gadā pirmo reizi uz Ameriku devās Kristofers Kolumbs, Osmaņu impērija bija sasniegusi savus zelta laiku augstumus. Tā bija iespaidīga ekonomiska vara trijos kontinentos. Mūsdienu pētījumi Osmaņu vēsturē parāda, ka attiecības starp Osmaņu impēriju un centrālo Eiropu mainījās, tiklīdz tika atklāti jauni tirdzniecības ceļi. Nav grūti saskatīt sakarību starp to, ka Eiropas valstis bija atradušas jaunus ceļus, kas apiet Tuvos austrumus un to, ka Osmaņu impērija pati pamazām sāka ieslīgt stagnācijā.

Valsts iekārta[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Osmanli-nisani.svg Osmaņu impērijas
valsts iekārta
Osmaņu nams (sultāns)
Lielvezīrs (1320-1922)
Divāns (1586-1908)
Impērijas valdība (1908 - 1920)
Skatīt arī: Administratīvais iedalījums - Millets - Lielā porta

Diplomātiskajās aprindās impēriju bieži sauca „Lielie Vārti”, jeb „Lielā Porta” — tas ir tiešs tulkojums no turku valodas: Bâb-ı Âlî. Tie bija vārti, pa kuriem ārvalstu vēstnieki varēja ieiet valdības kvartālā pie Topkapi (Topkapı) pils.

Osmaņu impērijas Divāns sapulcē

Atšķirībā no citām valstīm, Osmaņu impērijā ar prieku uzņēma un veiksmīgi integrēja citu ticību un tautību iedzīvotājus (grieķus un citus kristiešus, musulmaņus un jūdaistus), pilnveidojot tās administratīvo sistēmu. Strauji augošā impērija sekmīgi izmantoja visu padoto spējas, lai impērija varētu veiksmīgi darboties: grieķi, armēņi, serbi, bosnieši, ungāri u.c. Pat oficiālā sarakste ar citām valstīm tika organizēta brīvā stilā: ar rietumu valstīm komunikācijas notika grieķu valodā ar grieķu darbinieku starpniecību. Tāpat kā Bizantijas impērijā agrāk, Osmaņu impērijā praktizēja īpašu sistēmu, kur valsts kontrolēja birokrātus. Īpašumtiesībās tika ieturētas senās turku klejotāju tradīcijas un normas. Dažas pirmsislāma tradīcijas tika pārveidotas pēc islāmiskās Irānas tiesību modeļa ieviešanas Osmaņu impērijā. Osmaņu tiesību sistēmā tiesas vadīja reliģiskie tiesneši (turku valodā: kadı [kadî]), kurus iecēla sultāns, un tiem bija tieša vara pār visiem noteiktā ticīgo vienībā esošajiem cilvēkiem. Osmaņu impērijas iekārta bija apvienojums starp seno turku, bizantiešu un islāma pasaules tradīcijām.

Osmaņi paši bija pārsvarā administrētāji, nevis ražotāji. Valsts neīstenoja aktīvu ekonomiskās ekspluatācijas programmu (kā darīja lielākā daļa citu Eiropā esošo koloniālo impēriju). Osmaņu ekonomisko attīstību raksturo pārticība un valsts noteiktas cenas, nodrošinot iespējami lielāku stabilitāti sabiedrībā. Valsts nekad neīstenoja aktīvu uzņēmējdarbības politiku, atstājot komerciju nemusulmaņu rokās. Saskaņā ar Osmaņu uzskatiem, valsts primārais uzdevums bija aizstāvēt un paplašināt musulmaņu zemes, nodrošinot drošību un saticību valsts iekšienē. Šāds uzskats sakņojas islāma sunnītu pamatprincipos.

Osmaņu dinastija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Osmaņu dinastija

Osmaņu sultāns (vēlāk saukts par padišahu; turku valodā: pâdişâh [pa:diʃa:h], karaļu valdnieks) ir impērijas vienīgais valdnieks un sevī iemieso valsts augstāko varu, lai arī ne īpaši bieži to izmanto.

Neskatoties uz varu, kas ir sultāna rokās, vēsturē redzam, ka faktiski augstāko varu realizē lielvezīrs un vairākos gadījumos var redzēt, ka vietējie pašpārvalžu vadītāji rīkojas pilnīgi neatkarīgi un pat pretēji valdnieka norādījumiem. Vienpadsmit gadījumos valdnieku gāza no troņa, jo valdība uzskatīja, ka viņš varētu apdraudēt valsti. Jaunu sultānu parasti izvēlējās no iepriekšējā sultāna dēlu vidus. Pirms sultāns kāpa tronī, viņam bija jāiztur īpaši smaga un apjomīga apmācības programma. Divos gadījumos vēsturē ir bijuši mēģinājumi gāzt Osmaņu dinastiju pavisam, bet abas reizes tas nav izdevies, jo lielā mērā visi valdības ierēdņi vēlējās uzturēt valstī stabilitāti.

Impērijas harēms[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Harēms

Harēms bija ietekmīgākā institūcija Osmaņu galmā. To vadīja pie varas esošā sultāne māte (turku valodā: Valide Sultan), saukta arī par galveno dāmu (turku valodā: Baş Kadın [baʃ kadîn]). Viņai bija neierobežota vara pār visu harēmu, līdz ar to pār visiem, kas dzīvoja valdnieka galmā. Gadījumos, kad sultāne māte iesaistījās valsts politikā, tā guva virsroku un varēja būt ļoti ievērojams pretspēks sultānam. Laikā no 16. līdz 17. gs. harēma sievietes faktiski pilnībā kontrolēja valsti un tādēļ šo periodu vēsturē sauc par „Sieviešu sultanātu” (turku valodā: Kadınlar Saltanatı [kadînlar saltanatî]).

Harēmam pašam bija sava iekšēja struktūra un iekārtas principi. Uzreiz pēc sultāna mātes hierarhiju turpināja sultāna pirmdzimtā dēla māte (turku valodā: Haseki Sultan), kurai bija vislielākā iespēja kļūt par nākamo sultāni māti. Tad sekoja sultāna četras oficiālās sievas (turku valodā: Haseki Kadın [haseki kadîn]) un zem viņām — astoņas mīļākās konkubīnes (turku valodā: ikbâl vai hâs odalıks), un tad sekoja citas konkubīnes, kuras sultāns bija iecienījis un piešķīris tām nosaukumu gözde [gœzde]. Tālāk hierarhijā sekoja citu amatpersonu konkubīnes. Skolnieces (turku valodā: acemî [adʒemi:]) un jauniņās (turku valodā: câriye [dʒa:rije] vai şâhgird [ʃa:hgird]) bija jaunas meitenes, kas gaidīja, lai viņas kāds apprec, vai vienkārši nebija vēl pabeigušas harēma skolu.

Pils skolas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pils skolās tika apmācīti no iekarotajām kristiešu zemēm iegūti jauni kristiešu vergi vīrieši (devşirme [devʃirme]). Šādas skolas darbojās vecajā pilī Edirnē, Galatas pilī un Ibrahima Pašā skolā Stambulā. Puiši skolu beidza septiņu gadu laikā un varēja kļūt par sultāna vai citu augstmaņu kalpiem, kā arī varēja iet kalpot kavalērijas sešās divīzijās vai iestāties Jeničeru korpusā. Talantīgākie devşirme devās tālāk uz Topkapi (Topkapı) pili, kur viņus apmācīja augstākiem amatiem Osmaņu galmā vai armijā.

Divāns (Padome)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai arī sultāns bija augstākās varas monarhs, viņam bija vairāki padomnieki un ministri. Visietekmīgākie no tiem bija Divāna vezīri, kurus vadīja lielvezīrs. Osmaņu impērijas Augstākais divāns (osmaņu turku valodā: Dîvân-ı Hümâyûn) bija padome, kurā sapulcējās visi vezīri un apsprieda impērijas politiku. Lielvezīra pienākums bija par sapulcē pieņemtajiem lēmumiem informēt sultānu. Sultāns ļoti bieži ņēma vērā vezīra ieteikumus, bet viņam nebija jāpakļaujas Divāna spriedumiem. 14. gs. Divāns sastāvēja no četriem vezīriem, bet 17. gs. to skaits jau pieauga līdz 11, no kuriem četri kalpoja kā kupola vezīri (nākošie svarīgākie vezīri pēc lielvezīra).

Impērijas valdība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bâb-ı Âlî, Lielā Porta

Neskatoties uz daudzajām reformām, ko piedzīvoja impērijas iekārta, laika gaitā nemainīgas palika vairākas struktūras. Pirmā lieta, kas nekad netika mainīta, bija sultāna augstākā vara. Neskatoties uz gadījumiem, kad Divāns pieņēma ļoti svarīgus jautājumus, augstākā vara un galīgais vārds vienmēr piederēja sultānam.

Laikā, kad Osmaņu valsts bija tikai bejliks, Divāns sastāvēja no cilts vecākajiem. Vēlāk tā struktūru mainīja, iekļaujot arī militāro vadoni un reliģisko vadītāju. Tad visus locekļus nosauca par vezīriem. Sākot ar 1320. gadu tika iecelts lielvezīrs (saukts arī par sadrazam), lai pildītu dažas sultāna funkcijas. Valdības apzīmējums „Lielā Porta” radās no vārtiem, kas ved uz lielvezīra mītni, un tā ir vieta, kur sultāns oficiāli pieņem ārvalstu vēstniekus. Visā vēsturē lielvezīra tiesības bijušas gandrīz līdzīgas un citreiz pat lielākas nekā sultānam.

Pēc Jauno Turku revolūcijas 1908. gadā Osmaņu impērija kļuva par konstitucionālu monarhiju bez izpildvaras un tika izveidots parlaments ar pārstāvjiem no katras provinces.

Savas varas augstumos Osmaņu impērijā bija 29 provinces un trīs pakļautās teritorijas (Moldāvija, Transilvānija un Valahija).

Valsts simboli[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī rakstus: Tugra, Osmaņu impērijas karogi, Osmaņu impērijas ģerbonis

Osmaņu imperatora tugra (monogramma)

Tugras (turku valodā: Tuğra [tu:ra]) bija Osmaņu sultānu kaligrāfiski veidotas monogrammas (paraksti). Tās iegravēja sultāna zīmogā, un tās ietvēra sultāna vārdus un viņa tēva vārdu. Sauklis „vienmēr uzvarošais” arī tika iekļauts tugrā. Pirmā tugra tika izgatavota Orhanam Gazi.

Sabiedrība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Osmanli-nisani.svg
Osmaņu impērijas
sabiedrība
Millets
Ebreji - Armēņi - Grieķi
Nacionālisma uzplaukums - Osmaniskums
Sadzīve - Galms
Skatīt arī
VerdzībaDevširme

Viens no lielākajiem Osmaņu impērijas sasniegumiem bija tās iedzīvotāju vienotība, kas valdīja starp tik dažādajiem impērijas iedzīvotājiem. Viens no iemesliem varētu būt impērijas iespaidīgā militārā vara un iebiedēšanas politika jauniekarotajās teritorijās. Vēsturnieki arvien vairāk piekrīt viedoklim, ka šādu vienotību un saticību bija iespējams panākt ar valstī stingri ievērotajiem islāma likumiem, kas nosaka, ka musulmaņi, kristieši un jūdi (tie sastādīja lielāko impērijas iedzīvotāju skaitu) — visi tika uzskatīti par vienlīdzīgiem, kā tas teikts Korānā par Grāmatas cilvēkiem (arābu valodā: Ahl al-Kitâb). Sākoties Mehmeda II valdīšanas laikam, impērijā dzīvojošajiem grieķiem tika piešķirtas plašākas pilnvaras un daudziem ebrejiem ļāva apmesties uz dzīvi Osmaņu impērijā.

Milleti[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī rakstu: Millets

Osmaņu impērijas pārvaldītās reliģiskās kopienas bija tiesīgas veidot milletus, kas ir kaut kas līdzīgs atklātai sabiedriskai organizācijai ar saviem iekārtas un darbības noteikumiem. Millets ievēroja tikai savas reliģijas likumus (kanonus), tradīcijas un valodu un hierarhiju. Milleta augstākā persona (patriarhs u. tml.) bija tieši padots sultānam, kurš no milleta prasīja uzticību Osmaņu dinastijai. Pēc Konstantinopoles ieņemšanas sultāns Mehmeds II savu armiju izmantoja pilsētas infrastruktūras atjaunošanai un neiejaucās pastāvošajā sabiedrības iekārtā.

Osmaņu dinastijas augstā iecietība pret citām tautībām bija viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ impērijā arī turpmākajos gados integrācija nesagādāja problēmas. Situācija krasi mainījās līdz ar nacionālisma kustības izaugsmi. Impērijas sadalīšanas laikā tieši valsts dažādība kulturālā un etniskā ziņā bija tās vājā puse un te vairs nelīdzēja ne pirmais ne otrais Osmaņu parlaments.

Pilsonības pamati[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Osmaņu valsts pārvalde atļāva lielākajām reliģiskajām kopienām dibināt savas biedrības, kuras sauca par milletiem (turku valodā: millet), kurā katrai kopienai bija tiesības pieņemt sultāna aizsardzībā savus reliģiskos likumus, tradīcijas un valodu. Milletus vadīja reliģiskie vadītāji, kas bija arī vadītāji citos laicīgos jautājumos, un viņi bija galvenās amatpersonas, kas īstenoja Osmaņu varu. Pēc Konstantinopoles ieņemšanas Mehmeds II savu armiju izmantoja pilsētas fiziskai atjaunošanai. Tika atjaunotas visas vecās ēkas, ielas, akvedukti, un tika izbūvēti jauni tilti, tika modernizētas sanitārtehniskās būves un konstrukcijas, kā arī ieviesta apjomīga pilsētas apgādes sistēma, kas nodrošināja pilsētu ar nepieciešamo.

Osmaņu impērijā pastāvošā augstā iecietība pret etniskajām minoritātēm bija viena no stiprajām šīs valsts īpašībām, kas ļāva diezgan viegli pievienot jaunas teritorijas līdz laikam, kad impērijā sāka iegūt popularitāti etniskais nacionālisms. Šāda daudzveidības politika noveda līdz nemieriem, un ne pirmais, ne otrais parlaments nespēja atrisināt radušos problēmu.

Osmaņu dinastija, tāpat kā viņu padotie un pavalstnieki, pamatā bija turku tautības. Dinastija ātri zaudēja savu turcisko identitāti vairāku laulību rezultātā ar citu tautību pārstāvjiem. Tā sauktā „Turku impērija” faktiski sastāvēja no daudzu dažādu tautību cilvēkiem. Osmaņu impērija veiksmīgi pastāvēja tādēļ, ka tajā tika apvienots dažādo tautību spēks un ietekme, kas ātri nomainīja sākotnējās klejotāju tautas tradīcijas.

Verdzība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Osmaņi bija cēlušies no klejotāju ciltīm, kurās ļoti minimāli tika praktizēta verdzība. Arī islāma pamatprincipi nepieļāva verdzību kā tādu, jo Korānā skaidri noteikts, ka „visi cilvēki ir vienlīdzīgi”. Osmaņi nepieļāva verdzību savā impērijā. Tomēr Osmaņu impērijas valsts vara balstījās uz milletiem, un katrs millets savā iekšienē varēja pieņemt savus likumus, kā rezultātā atsevišķās Osmaņu impērijas daļās pastāvēja verdzība. Tirdzniecība ar vergiem Osmaņu impērijā bija aizliegta ar vienu no šariata likumiem. Piemēram, saskaņā ar šariatu, jebkurš vergs, kas pieņēma islāmu par savu ticību, bija uzreiz jāatbrīvo. Tādēļ jebkurā gadījumā, kad kāds mēģināja nosaukt kādu Osmaņu vadītāju par vergturi, tas tika uztverts ar lielu aizvainojumu, un Osmaņi uz šādu apvainojumu reaģēja ārkārtēji asi.

Parasti verdzība robežojās tikai ar cilvēku kalpošanu noteiktā namā, tai skaitā sieviešu turēšanu harēmā (odaleska, turku valodā: odalık). Daudzi šādi turētie kalpi bija kara gūstekņi vai robežpārbēdzēji. Vidusjūras reģionā viņus izmantoja flotē kā airētājus uz kuģiem. Sākoties Tanzimata periodam, Osmaņu impērija sāka pamazām izskaust verdzību pavisam. Tomēr pilnībā verdzību neatcēla līdz pat republikas proklamēšanai.

Devširme sistēma (turku valodā: Devşirme) netika uzskatīta par verdzības paveidu, jo saskaņā ar Osmaņu valsts iekārtu, sultānam tāpat piederēja pilnīga vara pār visiem valsts iedzīvotājiem. Sultāna vergs, jeb kul (padotais), Osmaņu sabiedrībā tika augsti cienīts un šāds cilvēks parasti piederēja armijas elitei ar ļoti labu atalgojumu. Tādēļ viņu uzskatīt par vergu (rietumnieku izpratnē) ir nepareizi.

Kaukāzā bija plaši izplatīta verdzība lauku apvidos, kas bija ienesta no Anatolijas un Rumelijas pēc 1864. gada čerkesu migrācijas. Tādēļ šajā sakarā starp ienācējiem un Osmaņu valsts varu bija neskaitāmas nesaskaņas.

Kultūra[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī rakstu: Osmaņu impērijas kultūra

Osmanli-nisani.svg
Osmaņu impērijas
kultūra
Arhitektūra - Valoda - Mūzika - Virtuve
Dzeja - Proza - Miniatūra - Tērpi
Cīņa eļļā
Stambulas parks

Osmaņu impērijas paspārnē dzīvojušas daudzas un dažādas tautas ar atšķirīgu kultūru un tradīcijām. Tādēļ ļoti grūti definēt, kas ir osmaņu kultūra. Atsevišķos mākslas un kultūras virzienos pastāvēja īpaša osmaņu kultūra: grieķu osmaņu kultūra, armēņu osmaņu kultūra u.c. Vairākas kultūras Osmaņu impērijā piedzīvoja savus ziedu laikus un guva īpašu atzinību un cieņu osmaņu valsts vadītāju vidū, jo arī viņi katrs pārstāvēja savu tautību un kultūru.

Viens no osmaņu kultūras atzariem nāk no Oguzas turkiem, kas bija centrālās Āzijas tjurku klejotāju tauta. Līdz ar Oguzu ienākšanu Anatolijā caur Persiju vairāku gadsimtu laikā viņi ļoti ietekmējās no persiešu kultūras. Pēc tam, kad 1453. gadā Mehmeds II iekaroja Konstantinopoli, vairākas tradīcijas no bizantiešu un eiropiešu kultūras tika ieviestas arī osmaņu kultūrā. Impērijai vēlāk paplašinoties, arvien jaunākas vēsmas ienāca valsts kultūrā no jaunajām zemēm, bagātinot jau tā raibo kultūru.

Osmaņu multikulturālisms skaidri atspoguļojas valsts politikā. Iemesls impērijas ilgajai pastāvēšanai bija tās iekšienē valdošais iecietības augstais līmenis, kas sakņojās osmaņu klejotāju tautas kultūrā un bija nesalīdzināms ar iecietību jebkurā citā viduslaiku valstī gan rietumos, gan austrumos.


Arhitektūra[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Beja hamama (turku pirts) plāns Tesalonikos, 1444. gadā.

Osmaņu arhitektūru ietekmēja seldžuku dinastijas, persiešu, bizantiešu, grieķu un islāma arhitektūra. Tomēr arhitektūra, apvienojot šos dažādos stilus, izveidojās par atsevišķu osmaņu arhitektūras stilu. Periods no 1300. līdz 1453. gadam pieskaitāms Osmaņu impērijas izaugsmes periodam, kad osmaņu mākslā tika meklēti jauni attīstības virzieni un idejas. 1453.—1600. gadu periodu dēvē par klasisko periodu, kad impērija strauji paplašinājās, un šajā laikā osmaņu māksla bija labi attīstījusies. Impērijas stagnācijas laikā osmaņu stils atpalika no iepriekš sasniegtajām mākslas augstienēm. Tulpju periodā kultūru ietekmēja eiropiešu ornamentālisms: baroks, rokoko, ampīrs u.c.

Turku mākslas vieta islāma mākslā vienmēr tiek vērtēta atšķirīgi. Reģionos, kur kultūra bija jau veidojusies no pirms islāma tradīcijām, īpaši populāra kļuva Sīrijas antīko kristiešu kultūra un Irānas sasanīdu māksla. Apvienojot arābu, persiešu un turku elementus, radās jauns islāma kultūras virziens. Lielākā daļa islāma valstu bija turku dibinātas, un gandrīz tūkstoti gadus jau kopš 9. gs. turku kultūra bija centrālajā vietā visā islāma pasaulē.

Turku mākslas attīstību ietekmēja vairākas dažādas valstis. Veselu gadsimtu ļoti ievērojams paraugs arhitektiem bija samanīdu Ismaila kapenes Bukharā, kas bija revolucionāra dizaina piemineklis. Tas bija dažādu stilu apvienojums: sasanīdu uguns tempļu, karahaniešu un seldžuku kapeņu un budistu stupu elementi tika iekļauti vienotā darbā. Gazneviešu piļu plānojums tika aizgūts no sasanīdiem, kā arī to noformējumu ievērojami ietekmējusi abasīdu piļu arhitektūra. Tomēr, neskatoties uz šo lielo dažādo stilu ietekmi, visi turku mākslas pieminekļi ir skaidri atšķirīgi savā īpatnējā stilā no jebkura stila, kas šo mākslu ietekmēja.

Osmaņu arhitektūras pamatprincipi pamatā bija nešķirami no mošeju būvniecības. Mošejas impērijā bija neatņemama sabiedriskās dzīves sastāvdaļa, tā bija centrālā ēka pilsētas plānošanas un sabiedrisko pakalpojumu ierīkošanas jomās. Nākošās svarīgākās celtnes pēc mošejām bija valsts zupas virtuves, teoloģijas skolas, slimnīcas, turku pirtis un kapličas.

Osmaņu arhitektūras klasiskā perioda paraugus ārpus Stambulas un Edirnes var redzēt arī Ēģiptē, Eritrejā, Tunisijā, Alžīrijā, Balkānos un Ungārijā: te tika celtas jaunas mošejas, tilti, strūklakas un skolas.

Valoda[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Etniskās grupas impērijā savās valodās turpināja runāt draugu, kaimiņu un ģimenes lokā. Ciematos, kuros dzīvoja divas vai vairākas etniskās grupas, iedzīvotāji parasti zināja viens otra valodu. Lielākās kosmopolītiskās pilsētās iedzīvotāji, ja viņi bija izglītoti, runāja osmaņu vai persiešu valodā, kā arī, ja viņi bija musulmaņi — arābu valodā. Pēdējos divos impērijas pastāvēšanas gadsimtos arvien lielāku popularitāti ieguva franču un angļu valoda. Sabiedrības elite skolās mācījās franču valodu un lietoja tikai no Eiropas vestās preces, lai apliecinātu savu piederību progresīvajam slānim. Pamazām izplatījās turku valoda, bet valsts bija ieinteresēta izplatīt tikai divas valodas: persiešu valodu valsts vajadzībām un arābu valodu reliģiskajām vajadzībām. Šajā laikā radās arvien vairāk populāru persiešu dzejnieku.

Osmaņu turku valoda bija turku valodas paveids, kurā bija liela persiešu un arābu valodas ietekme. Osmaņu impērijā īpaši svarīgas bija trīs valodas: turku valoda, persiešu valoda un arābu valoda. Šīs valodas nelietoja paralēli, kā ierasts citās daudzvalodu valstīs. Lielākā daļa impērijas birokrātu runāja turku valodas paveidā, kurā bija ļoti liels daudzums dažādu aizguvumu un piejaukumu no arābu un persiešu valodu gramatikas un vārdu krājuma. Gramatika vispārēji pamatā palika no turku valodas, bet, kad tajā tika iejaukti neskaitāmi arābu un persiešu vārdi, teikums palika neskaidrs jebkuram impērijas iedzīvotājam, kurš nav mācījies arābu, persiešu vai abas šīs valodas. Sarunvalodas un oficiālās valodas veidi ar laiku kļuva tik atšķirīgi, ka vienkāršam pilsonim, bija jāmaksā īpašam ierēdnim — „lūgumu rakstītājam” (turku valodā: arzıhâlci [arzîha:ldʒi]), lai varētu sazināties ar valsts institūcijām.

Mūzika[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tā kā mūzika bija īpaši svarīga sastāvdaļa osmaņu elites izglītības sistēmā, pat vairāki sultāni paši bija profesionāli mūziķi un komponisti, piemēram, Selims III, kura mūziku spēlē vēl mūsdienās. Tā kā bija liela atšķirība starp galvaspilsētu un pārējo valsts teritoriju, radās divi pavisam atšķirīgi mūzikas virzieni: osmaņu klasiskā mūzika un tautas mūzika.

Osmaņu klasiskā mūzika bija bizantiešu, arābu un persiešu mūzikas apvienojums. Šie skaņdarbi tika komponēti īpašās ritma vienībās: usul, kas ir kaut kas līdzīgs rietumu mūzikas metram, un melodiskās vienībās: makam, kas ļoti līdzinās rietumu tonalitātei. Tika lietoti dažādi Anatolijas un centrālās Āzijas instrumenti (saz, baģlama, kemence, ud, tanbur, kanun, ney un vēlāk arī vijoles un klavieres).

Provincēs savukārt radās dažādu veidu tautas mūzika. Populārākie tautas mūzikas stili: Balkānu un Trāķijas turkuss, Egejas turkuss, centrālās Anatolijas turkuss, austrumu Anatolijas turkuss un Kaukāza turkuss. Stambulā neradās tautas mūzika, jo te bija dzirdama tikai osmaņu klasiskā mūzika.

Virtuve[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Runājot par osmaņu virtuvi, parasti atsaucas uz galvaspilsētas Stambulas ēdieniem, kā arī uz atsevišķu reģionālo galvaspilsētu ēdieniem, kur dažādu tautu tradīciju sajaukumā radās īpaši ēdieni, kas garšoja visiem. Galvenā vieta, kur tika radīti jauni ēdienu paraugi, bija sultāna pils virtuve, kuras pavāri no dažādām valsts malām bija sabraukuši, lai radītu jaunus un nepārspējamus ēdienus. Sultāna virtuves receptes ātri nokļuva pie plašākas sabiedrības dažādos īpašos gadījumos, piemēram, Ramazāna pasākumos.

Apģērbs[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt: Osmaņu impērijas tērpi

Dzīvesveids[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Galatas tilts Stambulā (1878)

Osmaņu galma dzīve lielā mērā balstījās uz Persijas šahu tradīcijām, bet to ļoti ietekmēja arī grieķu un eiropiešu kultūras.

Galms (Topkapı)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kultūra, kas radās galmā un ap to, kļuva zināma ar apzīmējumu „osmaņu stils” jeb „osmaņu veids”. Ja kāds gribētu panākumus karjerā, viņam noteikti būtu jāiemācās šis stils. Tajā neatņemama sastāvdaļa bija persiešu, arābu un osmaņu turku valodu zināšanas, kā arī zināšanas par uzvedību dažādos apstākļos: galmā, sultāna klātbūtnē un dažādos valsts vai reliģiskos pasākumos. Osmaņu stils nošķīra augstākās aprindas no zemākajām. Lauciniekus un ciematu iedzīvotājus sauca par turkiem, bet augstmaņus — par osmaņiem.

Skatīt arī rakstu: harēms.

Provinču galvaspilsētas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Papildus osmaņu galmam, attīstījās arī lielas pilsētas, kurās osmaņu vara sekmēja daudzveidību tāpat kā daudzās mūsdienu lielpilsētās: Sarajeva, Skopje, Tesaloniki, Dimaška, Bagdāde, Beirūta, Jeruzāleme, Meka bija pilsētas, kurās aktīvi tika īstenota daudzveidības un iecietības politika, kuru īstenoja vietējās pašpārvaldes, ņemot par paraugu osmaņu galmu.

Reliģija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Uzreiz pēc Konstantinopoles krišanas 1453. gadā Mehmeds II nelikvidēja Grieķu pareizticīgo ekumēnisko patriarhātu, bet par tās galvu iecēla Genādiju II Sholāriju, apstiprinot viņu par Romas milleta etnarhu. Saskaņā ar milletu sistēmu, citas ticības piekritēji bija impērijas padotie, bet viņiem nebija jāpakļaujas islāma likumiem. Pareizticīgo millets turpināja darboties saskaņā ar Justiniāna kodeksu, kas visus iepriekšējos 900 gadus bija spēkā Bizantijas impērijā. Turklāt, tā kā viņi bija lielākā nemusulmaņu grupa visā impērijā, pareizticīgo milletam bija vairākas īpašas priekšrocības politikā un komercijā.

Tādus pašus milletus izveidoja arī pārējām grupām: osmaņu jūdiem, kas visi bija pakļauti galvenajam rabīnam (Haham Başı); armēņu pareizticīgajiem, kas bija pakļauti galvenajam bīskapam, kā arī citām reliģiskajām grupām.

Islāma pieņemšana[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirms islāma pieņemšanas tjurki praktizēja vairākus šamanisma veidus. Pēc abasīdu uzvaras Talasas kaujā (751), vairākas tjurku ciltis, tai skaitā seldžuku pēcteči Oguzu turki, pakāpeniski pārgāja islāmā un ienesa šo ticību jau kopš 11. gs. Anatolijā.

Valsts un reliģija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Principā Osmaņu impērija saskaņā ar šariata likumiem bija iecietīga pret kristiešiem un jūdiem, bet ne pret politeistiem (daudzdievjiem). Pievēršana islāmam ar varu ir pretrunā ar šariata likumiem un netika praktizēta. Lai arī to laiku Osmaņu politika bija ļoti tālu līdz mūsdienu iecietības standartiem, salīdzinot ar Eiropu tā bija diezgan iecietīga valsts, jo Eiropā tajā laikā notika neskaitāmi asiņaini slaktiņi starp protestantiem un katoļiem, kā arī nepārtraukti tika vajāti un nogalināti neticīgie, un jūdi bija spiesti bēguļot, jo viņus ik pa laikam masveidā nogalināja.

Valsts attiecības ar Grieķu pareizticīgo baznīcu bija ļoti mierīgas un saticīgas un jebkāda valsts vardarbība pret grieķiem notika ārkārtēji retos un īpašos gadījumos. Valsts baznīcas iekārtu nemainīja un nekontrolēja līdz pat Grieķu neatkarības karam (18211831). Osmaņu impērija jūdiem kalpoja kā glābiņš no vajāšanas un mocībām Eiropā. Piemēram, 1492. gadā, kad notika jūdu izraidīšana no Spānijas, sultāns Bajezids II viņus uzņēma Osmaņu zemēs.

Tiesību sistēma[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tiesību iekārta Osmaņu impērijā balstījās uz vietējā līmeņa tiesību iekārtas. Tādu tiesību iekārtu, kas nebija pretrunā ar valsts kopējo tiesību iekārtu, nemainīja un neaizvietoja. Otožona iekārta sastāvēja no trīs tiesu iekārta:

  • musulmaņu tiesa, kuru vadīja kadi (turku valodā: kadı [kadî]), jeb islāma tiesneši;
  • nemusulmaņu tiesa, kuru vadīja iecelti jūdu vai kristiešu sabiedrības vadītāji;
  • tirdzniecības tiesa, kas noteica tirdzniecību un bija izveidojusies no vairākiem agrākiem Osmaņu impērijas kapitulāciju līgumiem ar citām valstīm.

Visu šo tiesu sistēmu darbību noteica ar administratīviem kanoniem (turku valodā: kanun).

Minētās tiesu sistēmas nebija pilnībā nošķirtas, jo musulmaņu tiesa varēja lemt par saistībām dažādu ticību subjektu starpā, un vairākos gadījumos jūdi un kristieši vērsās musulmaņu tiesā, lai gūtu tiesiski spēcīgāku spriedumu. Sievietes vienmēr izvēlējās pieteikt prasību musulmaņu tiesā, jo tā bija pret viņām daudz taisnīgāka un vienmēr taisnīgi apmierināja viņu prasības.

Visā valstī bija spēkā divas tiesību sistēmas:

  • šariata likumu sistēma;
  • turku kanonu (kanun) sistēma, kas balstījās uz pirmsislāma laiku „Jasas” (Yasa) un „Tores” (Tore).

Osmaņu vara necentās ietekmēt nemusulmaņu tiesību sistēmas, neskatoties uz to, ka tas bija iespējams ar vietējo pārvaldnieku starpniecību. Islāma šariata likumi ir kodekss, kurā apkopoti: Korāns, hadīts (pravieša Muhameda teiktais), ižmā (Ummas, jeb musulmaņu sabiedrības locekļu vienprātīgi pieņemtie lēmumi), kijass (no iepriekšējiem precedentiem atvasināti analoģiski secinājumi) un vietējās parašas. Savukārt, turku kanoni ir sultāna izdoti, ar reliģiju nesaistīti (sekulāri) likumi jautājumos, kas tieši nav saistīti ar šariata likumiem. Abas tiesību sistēmas mācīja impērijas tiesību skolās Stambulā un Bursā.

1877. gadā Medželles kodeksā tika radīts vienots civilkodekss (bez ģimenes tiesību daļas). Vēlāk tika veidoti arī komerckodekss, kriminālkodekss un civilprocesa kodekss.

Karaspēks[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Osmanli-nisani.svg
Osmaņu impērijas
karaspēks
Sipahi - Akindži - Timarioti - Janičāri
- Nizam-ı Cedid
Flote - Gaisa spēki
Konflikti: Eiropā - ar krieviem - Tuvie Austrumi - aplenkumi un iebrukumi
Skatīt arī: Reformas - Jūrniecības līgumi - Kapteiņi pašā - Mehteru orķestris

Skatīt arī: Sipahi, Akindži, Timarioti, Jeničeri, Nizam-ı Cedid

Osmaņu karaspēks bija sarežģīta rekrutēšanas un lēņu sistēma. Osmaņu karaspēka pamatā bija sen izveidotā vieglā kavalērija un viņiem piešķīra lēņus, ko sauca par timariem (turku valodā: Tımar [tîmar]). Kavalērija kaujā izmantoja lokus un īsus zobenus, pielietojot nomadu taktiku, kas bija līdzīga Mongoļu impērijas taktikai. Kādu laiku Osmaņu impērijas karaspēks bija viens no attīstītākajiem karaspēkiem pasaulē, un tas pirmais tika aprīkots ar musketēm. 19. gadsimtā uzsāktā Osmaņu impērijas modernizācija vispirms tika sākta ar karaspēka reformām. Tā bija pirmā armija, kurā kā ekspertus uzaicināja Eiropas speciālistus. Impērijā tika ieviesta jauna kara tehnoloģija un ieroči, kurus vairumā gadījumu piegādāja Vācija un Lielbritānija.

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Sevras līgums (1920. gada 10. augustā) paredzēja Osmaņu impērijas turpmāko eksistenci ļoti ierobežotā formā. Osmaņu sultanāta likvidēšana 1922. gada 1. novembrī vēl pilnībā neizbeidza Osmaņu valsts pastāvēšanu, bet tikai atņēma suverēno varu Osmaņu dinastijai. Oficiāli osmaņu valsts tika likvidēta ar Lozannas līgumu (1923. gada 24. jūlijā). Ar to tika atzīta jaunizveidotā Ankaras valdība, nevis vecā Konstantinopoles osmaņu valdība, izveidojot jaunu valsti kā mantinieci impērijai. Pēc tam, kad sultāns bija pametis valsti, Konstantinopoles osmaņu valdība faktiski bija palikusi bez vadītāja. 1923. gada 29. oktobrī Turcijas Lielā nacionālā asambleja par Osmaņu impērijas oficiālo mantinieci pasludināja Turcijas Republiku apmēram mēnesi pēc valsts starptautiskās atzīšanas.
  2. H. İnalcık: „The rise of the Ottoman Empire” P.M. Holta, A.K. S. Lambstona, un B. Lūisa grāmatā „The Cambridge History of Islam”, (Cambridge University) 295.-200. lpp.
  3. Kinross, 23
  4. Turku: Sultāns Osmans I, Turcijas Kultūras ministrijas interneta vietne
  5. Savory, R. M. (1960). "The Principal Offices of the Ṣafawid State during the Reign of Ismā'īl I (907-30/1501-24)". Bulletin of the School of Oriental and African Studies, University of London 23 (1): 91—105.
  6. Hess, Andrew C. (janvārī 1973). "The Ottoman Conquest of Egypt (1517) and the Beginning of the Sixteenth-Century World War". International Journal of Middle East Studies 4 (1): 55—76.
  7. Imber, 50.
  8. L. Kinross, The Ottoman Centuries: The Rise and Fall of the Turkish Empire, 206


Commons:Category
Vikikrātuvē ir pieejami multimediju faili par šo tēmu. Skatīt: Osmaņu impērija