Nantes edikts
Nantes edikts (franču: édit de Nantes) ir 1598. gada 30. aprīlī Bretaņas pilsētā Nantē izsludināts likums, ar kuru Francijas karalis Anrī IV piešķīra virkni reliģisko brīvību franču kalvinistiem — hugenotiem. Edikta tekstā karalis paziņoja ka vēlas nodibināt "labu mieru" un dot "it kā reformētās" baznīcas sekotājiem iespēju atgriezties pie "katoliskās, apustuliskās un romiešu" baznīcas.[1] Nantes edikts uz gandrīz 30 gadiem izbeidza reliģisko pilsoņu karu, kas Francijā bija plosījies kopš 1562. gada.[2] Ediktu parasti piemin kā reliģiskās brīvības piešķiršanas piemēru, taču tā galvenais mērķis bija izbeigt karu un nodrošināt abu pušu mierīgu līdzāspastāvēšanu. Tas arī nostiprināja karaļa varu, kam svarīgākā bija valsts stabilitāte nevis reliģiskie strīdi.
Edikta izdošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Anrī IV, nelielās Pireneju Navarras karalistes valdnieks, 1589. gadā mantoja Francijas karaļa kroni pēc tam, kad bija nogalināts fanātiskais katolis Anrī III. Anrī IV bija hugenots, nāca no Valuā dinastijas jaunākā atzara un bija pirmais Burbonu pārstāvis Francijas tronī. Viņam nācās karot pret citiem troņa pretendentiem un 1593. gadā viņš pārgāja katolicismā, lai nostiprinātu savu varu. Tas izraisīja hugenotu neapmierinātību, kas novērsās no sava nesenā vadoņa. Hugenotiem, kas veidoja ap 10% iedzīvotāju, kara laikā bija izdevies sagrābt teritorijas valsts centrā un dienvidos, kurās tie izveidoja savu pārvaldi, kā arī nostiprināties vairākos cietokšņos.
Noteiktās tiesības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Edikta teksts lielā mērā kopēja 1577. un 1580. gada miera līgumu tekstus. Ediktu veido četri dokumenti. Pirmajā ir 92 punkti, kas definē hugenotu tiesības. Otrajā dokumentā ir 56 slepenie punkti, kas apkopo dažādas papildus privilēģijas un izņēmumus no 92 punktiem, ko piešķīra atsevišķām pilsētām un hugenotu aristokrātiem. Atbilstoši Francijas likumu sistēmai, šos divus līgumus vajadzēja reģistrēt 13 provinču tiesām (Parlement, galvenais no kuriem bija Parīzē) tā padarot tos par likumīgiem. Pēdējos divus dokumentus veidoja karaļa pavēles, kuru termiņš beidzās līdz ar viņa nāvi. Zinot, ka katoļu provinču tiesas tos nekad neapstiprinās, šajās divās pavēlēs karalis iekļāva visstrīdīgākās hugenotu privilēģijas, apņemoties subsidēt viņu baznīcas, armiju un augstmaņus. Tādējādi jau no paša sākuma Nantes edikta pastāvēšanas ilgums bija neskaidrs.
Hugenotiem piešķīra tiesības privāti noturēt dievkalpojumus visā valstī un publiski ap 200 pilsētās un aristokrātu īpašumos. Šī atļauja neattiecās uz galvaspilsētu Parīzi. Tikmēr katoļi varēja brīvi rīkot dievkalpojumus visā valsts teritorijā. Edikts atjaunoja katoļu baznīcas darbību pilsoņu kara plosītajos rajonos un padarīja tālāku hugenotisma izplešanos neiespējamu. Katoļiem atdeva visas viņiem agrāk piederējušās ēkas. Hugenotiem bija jāmaksā nodevas katoļu baznīcai. Hugenotiem piešķīra mantojuma tiesības, tiesības nodarboties ar tirdzniecību, ieņemt valsts amatus, apmeklēt skolas un universitātes. Abu pušu pārstāvji saņēma amnestiju par karu laikā pirms 1585. gada veiktajiem noziegumiem. Reliģisko konfliktu izskatīšanai izveidoja hugenotu un katoļu komisiju. Hugenotu mācītājiem valsts turpmāk maksāja algu un hugenotu armijai uz astoņiem gadiem (vēlāk termiņu pagarināja) atļāva kontrolēt ap 200 nocietinātām pilsētām un cietokšņiem, valstij uzņemoties apmaksāt armijas uzturēšanas izmaksas.
Edikta atcelšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pēc Anrī IV nogalināšanas 1610. gadā hugenotu privilēģijas pagarināja, taču konflikti drīz atsākās. Pēc hugenotu sakāves 1629. gadā kardināls Rišeljē šīs privilēģijas atcēla, izbeidzot hugenotu politisko un militāro autonomiju, taču saglabājot ticības brīvību.[3]
Ediktu kritizēja pāvests Klements VIII, un katoļu reģionos edikta piešķirtās tiesības centās ierobežot. Pēc 1665. gada karalis Luijs XIV pieņēma vairākus likumus, kas aizvien vairāk ierobežoja hugenotu tiesības. Ediktu viņš pilnībā atcēla 1685. gada 18. oktobrī, uzskatot, ka hugenotu lielākā daļa ir atgriezušies katoļticībā. Hugenoti zaudēja visas reliģiskās un civilās brīvības. Dažu gadu laikā vairāk nekā 400 000 hugenotu bēga no Francijas, dodoties uz Holandi, Angliju, Prūsiju un britu Ziemeļamerikas kolonijām.[2]
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Nantes edikts.- The Edict of Nantes (1598) Arhivēts 2018. gada 24. septembrī, Wayback Machine vietnē. /historyguide.org
- The French Protestant Reformation: Edict of Nantes (1598) Arhivēts 2012. gada 14. decembrī, Wayback Machine vietnē. histclo.com
