Nils Hiļevičs
| ||||||||||||
| ||||||||||||
.svg){kind=small}
Nils Hiļevičs (baltkrievu: Ніл Сымонавіч Гілевіч, krievu: Ни́л Семёнович Гиле́вич; dzimis 1931. gada 30. septembrī, miris 2016. gada 29. martā) bija baltkrievu dzejnieks, Baltkrievijas Valsts universitātes profesors, vairāk nekā 80 dzejas, publikāciju un tulkojumu grāmatu autors. Viens no Franciska Skarinas baltkrievu valodas biedrības dibinātājiem.[1]
Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Nils Hiļevičs dzimis Minskas apgabala Slabadas ciemā.[2] 1951. gadā absolvēja koledžu Minskā. Strādāja par skolotāju vienā no Minskas skolām. 1956. gadā absolvēja Baltkrievijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultāti. No 1960. līdz 1986. gadam strādāja universitātē un vēlāk kļuva par tās profesoru. 1958. gadā sāka strādāt laikrakstā Звязда ("Zvaigzne"). 1978. gadā iestājās Komunistiskajā partijā. 1980. gadā kļuva par Baltkrievijas PSR Rakstnieku savienības izpildsekretāru, nostrādāja šajā amatā 9 gadus. 1989. gadā kļuva par Franciska Skarinas baltkrievu valodas biedrības priekšsēdētāju.[3] Strādāja arī laikrakstā Наша слова ("Mūsu vārds"). 1991. gadā viņam piešķīra Baltkrievijas tautas rakstnieka goda nosaukumu. Ieguva arī citas balvas literatūrā.
Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Hiļeviča literārā debija notika 1946. gadā, bet savu pirmo dzejoļu krājumu Песьня ў дарогу ("Dziesma ceļā") viņš izdeva tikai pēc 11 gadiem. Pēc tam tika izdoti krājumi Прадвесьне ідзе па зямлі ("Pavasara sajūta pāri Zemei", 1959), Неспакой ("Nemiers", 1961), Бальшак ("Lielceļš" 1965), Перазовы ("Pārbaudes" 1967), А дзе ж тая крынічанька? ("Un kur ir tas mazais pavasaris?", 1972), Актавы ("Oktāvas" 1976), У добрай згодзе (1979) un Повязь ("Apsējs", 1987). Hiļevičs publicēja arī tādas satīristiskās grāmatas kā:
- Званковы валет ("Kāravu kalps", 1961)
- Да новых венікаў ("Uz jaunajiem vainagiem", 1963)
- Ці грэх, ці 2 ("Grēks vai divi", 1970), Як я вучыўся жыць "(Kā es mācījos dzīvot", 1974)
- Русалка на Нарачы ("Nāra no Naračas", 1974).
Nils Hiļevičs tulkoja baltkrievu valodā bulgāru, slovēņu, poļu, lietuviešu, ukraiņu un krievu prozu un dzeju. Sarakstīja arī vairākas bērnu grāmatas, piemēram:
- Сіні домік, сіні дом ("Zilais namiņš, zilais nams", 1961)
- Зялёны востраў ("Zaļā sala", 1963)
- Добры чалавек ("Labs cilvēks", 1981).
Bija arī vairāku lugu autors, kuras tika publicētas 1980. gada grāmatā Начлег на бусьлянцы. 1998. gadā tika publicēts viņa romāns Перажыўшы вайну ("Pārdzīvojot karu")[4] Bija arī literatūras kritikas, tulkojumu un folklora pētījumu grāmatu Наша родная песня ("Mūsu dzimtā dziesma", 1968) un Вусная народная творчасць і сучасная лірычная паэзія ўсходніх і паўднёвых славян ("Austrumslāvu un dienvidslāvu tautu mutvārdu folklora un dzeja", 1978) autors.
2009. gadā tika publicēta 600 lappušu grāmata, kurā iekļauti Hiļeviča nozīmīgākie darbi.
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ «Ніл Гілевіч: «Мы сёньня працуем у вельмі ненармальных умовах»». Hartija 97. 2011. gada 30. septembrī. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 21. aprīlī. Skatīts: 2020. gada 16. oktobrī.
- ↑ «Poet Nil Hilevič». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 24. decembrī. Skatīts: 2020. gada 18. oktobrī.
- ↑ «Гілевіч Ніл». slounik.org: беларускія слоўнікі і энцыкляпэдыі. Skatīts: 2020. gada 17. oktobrī.
- ↑ «Archived copy». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014-12-24. Skatīts: 2012-04-25.
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Nils Hiļevičs.
|