Baltkrievi

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Baltkrievi
Беларусы
Skaryna 1517.jpg
Tadeusz Kościuszko.PNG
Yanka Kupala.jpg
Yakub Kolas.jpg
Vasil Bykov.jpg
Andrei Gromyko 1972.jpg
Ruslan Salei, 15 November 2007 crop.jpg
Victoria Azarenka Doha 2012.jpg
Darja Domracheva.jpg
Visi iedzīvotāji
10 miljoni
Reģioni ar visvairāk iedzīvotājiem
Baltkrievija 8 miljoni
ASV 0,78 miljoni
Krievija 0,52 miljoni
Ukraina 0,28 miljoni
Izraēla 0,13 miljoni
Latvija 68 tūkstoši
Kazahstāna 62 tūkstoši
Valodas
baltkrievu valoda, krievu valoda
Reliģijas
pareizticīgie — 80%
katoļi — 15%
Radnieciskas etniskas grupas
krievi, ukraiņi

Baltkrievi ir viena no Austrumeiropas nācijām, Baltkrievijas pamatiedzīvotāji.[1] Pieder pie austrumslāvu tautām, runā baltkrievu un krievu valodā. Dzīvo arī kaimiņvalstīs Krievijā, Ukrainā, Latvijā, Polijā, kā arī ASV, Izraēlā un citur. Latvijā dzīvo dzīvo piektā lielākā baltkrievu kopiena ārpus Baltkrievijas, kas savukārt ir trešā lielākā tauta Latvijā pēc latviešiem un krieviem.

Etnonīms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmoreiz rakstveidā termins «baltkrievs» (Leucorussus) kā tagadējās Baltkrievijas iedzīvotāju pašnosaukums lietots 1586. gadā.[2] Līdz 18. gadsimtam kā pašnosaukums izmantoti arī etnonīms «rusīni» vai politonīms «litvīni».

Etnoģenēze[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Baltkrievu etnoss veidojies teritorijā ap Dņepras augšteci, Daugavas vidusteci un Nemunas augšteci, kas daļēji sakrīt ar tagadējo Baltkrievijas teritoriju. Par baltkrievu etnoģenēzi nav kopēja viedokļa un pastāv trīs galvenās teorijas:

  • Cilšu teorija. Baltkrievu etnoss veidojies 10.—12. gadsimtā, saplūstot austrumslāvu kriviču, radimiču, dregoviču un citām ciltīm.[3][4]
  • Senkrievu teorija. Baltkrievi, tāpat kā ukraiņi un krievi, veidojušies senkrievu etnosa vietā, sabrūkot Kijevas Krievzemei 12.—13. gadsimtā.
  • Baltu teorija. Baltkrievi veidojušies uz baltu substrāta, sajaucoties un savstarpēji asimilējoties ar ieceļojušajām slāvu ciltīm.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Baltkrievu vēsturiskā etniskā teritorija

No 10. gadsimta 2. puses līdz 13. gadsimta vidum lielākie valstiskie veidojumi baltkrievu apdzīvotajās zemēs bija Polockas, Turovas-Pinskas un Grodņas kņaziste. Šajā laikā baltkrievu zemēs ienāk kristietība, izveidojas Polockas un Turovas bīskapijas. Uz baznīcslāvu valodas pamata sāk veidoties rakstība.

13.—14. gadsimtā lietuviešu un baltkrievu zemēs izveidojas Lietuvas Lielkņaziste, kas līdz 1569. gadam ir patstāvīga valsts un kurā baltkrievi konsolidējas kā nācija. Pēc Ļubļinas ūnijas Lietuvas Lielkņaziste līdz 18. gadsimtam iekļaujas Žečpospoļitā, kur baltkrievi nonāk spēcīgā poļu kultūras ietekmē. 18. gadsimta beigās pēc Polijas sadalīšanas baltkrievu zemes nonāk Krievijas Impērijā, kur baltkrievi tiek uzskatīti par vienu no trīsvienīgās krievu tautas zariem.

19. gadsimta sākumā sāka veidoties baltkrievu nacionālā pašapziņa. 1810. gadu beigās Viļņas universitātē studenti Mihails Babrovskis un Ignats Daņilovičs lika pamatus 16.—17. gadsimta baltkrievu rakstu pieminekļu vākšanai. Tika vākta arī baltkrievu folklora, pētīta un sistematizēta etnogrāfija. No poliskās literatūras izdalījās tā saucamā «baltkrievu skola», kas sāka rakstīt baltkrievu valodā, bet Vincents Duņins—Marcinkevičs kļuva par pirmo rakstnieku, kas rakstīja galvenokārt baltkrieviski un ko uzskata par nacionālās dramaturģijas pamatlicēju un jaunās baltkrievu literatūras pirmo klasiķi. 1852. gadā tika uzvesta pirmā baltkrievu opera «Cieminiece» (Сялянка).

Jaunās vēsmas vāji ietekmēja vienkāršos baltkrievus. Grodņas, Vavkaviskas, Sloņimas un Sluckas apriņķa iedzīvotāji joprojām sauca sevi par ļitviniem, Viļņas guberņā, kā arī Minskas, Dzisnas un Barisavas apriņķī par ļitviniem dēvējās katoļi, bet pareizticīgie — par baltkrieviem. Rietumbaltkrievija tika dēvēta par Lietuvu, bet tagadējā Lietuvas teritorija — par Samogitiju vai Žemaitiju. Pašnosaukumu «baltkrievi» vairāk lietoja Vitebskas, Mogiļovas un Smoļenskas apkārtnē.

Pēc Janvāra sacelšanās (1863—1864) daudzi baltkrievu atmodas vadītāji tika represēti un izsūtīti uz Sibīriju, baltkrievu zemēs tika ieviests policejisks režīms. Krievu valoda ieguva dominējošo lomu visās dzīves sfērās, tika aizliegts drukāt baltkrievu grāmatas latīņu alfabētā. 1868. gadā Pēterburgas baltkrievu studentu un inteliģentu vidē izveidojās apgaismotāju organizācija «Kriviču raksts» (Крывіцкі вязок). Pēc tās likvidēšanas 1870. gadā baltkrievu nacionālā kustība saistāma ar narodņiku grupu «Homan» (Гоман), kas kļuva par pirmo patstāvīgo baltkrievu inteliģences politisko organizāciju.

19. gadsimta otrajā pusē baltkrievu etniskajā pašapziņā notika ievērojamas izmaiņas. 1897. gada Krievijas tautas skaitīšanā 74% Baltkrievijas iedzīvotāju par savu dzimto valodu uzrādīja baltkrievu valodu. Par baltkrieviem sevu uzskatīja arī 43% muižniecības, 40% ierēdņu, 10% juristu, 20% ārstu, 60% skolotāju. Zemniecības vidū etnonīms baltkrievi izspieda visas vietējās variācijas. 1902. gadā tika izveidota pirmā baltkrievu politiskā partija — Baltkrievu sociālistiskā kustība (Беларуская Сацыялістычная Грамада). Sāk intensīvi veidoties profesionālo kultūras darbinieku slānis, nodibinās baltkrievu izdevniecības, tiek izdotas vairākas avīzes un almanahi baltkrievu valodā.

Pēc boļševiku apvērsuma 1917. gadā 5. decembrī sanāca 1. Visbaltkrievijas kongress, kurā tika spriests par baltkrievu valstiskumu, bet beigās kā kompromiss tika izveidota Visbaltkrievijas zemnieku, zaldātu un strādnieku padome, kas gan tā paša gada 18. decembrī tika likvidēta. 1818. gada 25. martā vairāku nacionālo kustību pārstāvji Vācijas okupētajā teritorijā paziņoja par Baltkrievijas Tautas Republikas izveidi. Pēc vācu karaspēka aiziešanas un Sarkanās armijas ienākšanas republika 10. decembrī tika likvidēta, un tās valdība emigrēja uz Viļņu.

1919. gada 1. janvārī Smoļenskā tika pasludināta Baltkrievijas PSR Krievijas PFSR sastāvā izveidošana. Tā paša gada 8. janvārī Baltkrievijas PSR valdība pārcēlās uz vāciešu atstāto Minsku. 31. janvārī Baltkrievijas PSR izstājās no Krievijas PFSR, bet daļa tās teritorijas (Smoļenska un apkārtējie apriņķi) palika Krievijas sastāvā. 27. februārī Baltkrievijas PSR tika apvienota ar tikko izveidoto Lietuvas padomju republiku un izveidota Lietuvas—Baltkrievijas PSR, kas gan pastāvēja tikai līdz tā paša gada 19. jūlijam. Pēc Polijas armijas iebrukuma un 1921. gada Rīgas miera līguma nosacījumiem Rietumbaltkrievija nokļuva Polijas sastāvā, bet 1920. gada 31. jūlijā atkārtoti tika nodibināta Baltkrievijas PSR, kas 1922. gadā iestājās PSRS sastāvā. Jaunizveidotajā valstī bija 4,2 miljoni iedzīvotāju, no kuriem 70,4% bija baltkrievi. Oficiālās valodas bija baltkrievu, poļu, krievu un jidišs. 1926. gadā BPSR pievienoja Gomeļas un Rečicas apriņķi no baltkrievu austrumu zemēm.

Pēc Molotova—Ribentropa pakta noslēgšanas un Sarkanās armijas iebrukuma Polijā 1939. gada 14. novembrī Rietumbaltkrievijas zemes tika pievienotas Baltkrievijas PSR. Daļa no šīs teritorijas kopā ar Viļņas pilsētu tika nodotas Lietuvai. Pēc 2. pasaules kara daļa Rietumbaltkrievijas ar Bjalistoku tika atdota Polijai. 1990. gada 27. jūlijā tika pieņemta deklarācija par BPSR valstisko suverenitāti, bet 1991. gada 19. septembrī pārdēvēta par Baltkrievijas Republiku, kas 8. decembrī izstājās no PSRS.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Ģeogrāfijas vārdnīca Pasaules zemes un tautas, Galvenā enciklopēdiju redakcija, Izdevniecība «Zvaigzne», Rīga, 1978, 90. lpp
  2. Латышонак А. Навуковыя крыніцы самаакрэслення Саламона Рысінскага як беларуса // Рэфармацыя і грамадства : XVI стагоддзе : Матэрыялы Міжнароднай навуковай канферэнцыі. — Мінск : Беларускі кнігазбор, 2005. — С. 126—131.
  3. Носевич В. В. Белорусы: становление этноса и «национальная идея»
  4. Белорусы // Кругосвет

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]