Oberons

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Oberons
Voyager 2 picture of Oberon.jpg
Voyager 2 uzņemts Oberona attēls
Atklāšana
Atklājējs/i Viljams Heršels
Atklāšanas datums 1787. gada 11. janvārī[1]
Apzīmējumi
Citi nosaukumi Urāns IV
Orbitālie parametri
Lielā pusass (rādiuss) 583 520 km[2]
Ekscentricitāte (orbītas izstiepums) 0,0014[2]
Apriņķošanas periods 13,463234 d[2]
Slīpums 0,058° (līdz Urāna ekvatoram)[2]
Fiziskie parametri
Vidējais rādiuss 761,4 ± 2.6 km (0,1196 no Zemes rādiusa)[3]
Virsmas laukums 7 285 000 km²
Tilpums 1 849 000 000 km³
Masa 3,014 ± 0,075 × 1021 kg (5,046 × 10−4 no Zemes masas)[4]
Vidējais blīvums 1,63 ± 0,05 g/cm³[4]
Ekvatoriālais brīvās krišanas paātrinājums uz virsmas 0,348 m/s²
Otrais kosmiskais ātrums 0,726 km/s
Albedo 0,31 (ģeometriskais)

Oberons, arī Urāns IV, ir Urāna planētas dabiskais pavadonis. Tas ir Urāna otrs lielākais un arī otrs masīvākais pavadonis, kā arī devītais masīvākais dabiskais pavadonis Saules sistēmā.

Oberonu 1787. gadā atklāja Viljams Heršels, kas to nosauca mītiskā feju karaļa Oberona vārdā, kas bija tēls Viljama Šekspīra lugā "Sapnis vasaras naktī" (A Midsummer Night's Dream). Pavadoņa orbīta atrodas daļēji ārpus Urāna magnetosfēras. Oberons apmēram vienādās sastāvdaļās sastāv no ledus un akmens. Tā virsma ir tumša un nedaudz sarkana. Uz Oberona atrodas vairāki krāteri, kas sasniedz pat 210 km lielu diametru. 1986. gada janvārī Voyager 2 uzņēma vairākas pavadoņa bildes, kopumā ir nofotografēts 40% no virsmas.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Herschel, W. S. (1787). "An Account of the Discovery of Two Satellites Revolving Round the Georgian Planet". Philosophical Transactions of the Royal Society of London 77: 125–129. doi:10.1098/rstl.1787.0016. JSTOR 106717.
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 Planetary Satellite Mean Orbital Parameters. Jet Propulsion Laboratory, California Institute of Technology.
  3. Thomas, P. C. (1988). "Radii, shapes, and topography of the satellites of Uranus from limb coordinates". Icarus 73 (3): 427–441. Bibcode 1988Icar...73..427T. doi:10.1016/0019-1035(88)90054-1.
  4. 4,0 4,1 Jacobson, R. A.; Campbell, J. K.; Taylor, A. H.; Synnott, S. P. (June 1992). "The masses of Uranus and its major satellites from Voyager tracking data and earth-based Uranian satellite data". The Astronomical Journal 103 (6): 2068–2078. Bibcode 1992AJ....103.2068J. doi:10.1086/116211.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]