Rūpnieciskā lopkopība

Rūpnieciskā cūku audzētava

Rūpnieciskā jeb intensīvā lopkopība ir lopkopības veids, kurā dzīvnieku audzēšanai izmanto rūpnieciskās ražošanas metodes. Tās pretstats ir ekstensīvā lopkopība.

Pēc rūpnieciskās revolūcijas arī lopkopībā tika ieviesti dažādi jauninājumi un jaunas metodes. Industrializētajās dzīvnieku audzētavās tika sākta sistemātiska darbības optimizēšana, lai, ieguldot pēc iespējas mazākus līdzekļus, būtu iespējams gūt iespējami lielāku peļņu. Audzētavu darbību maksimāli mehanizēja, dzīvniekus audzējot ar tādu barību un tādos apstākļos, kas dod lielākos ienākumus ražotājam.

Ciešās saspiestības dēļ šajās dzīvnieku audzētavās mēdz izmantot antibiotikas un pesticīdus, lai mazinātu infekciju izplatīšanās risku. Tomēr dažādās pasaules vietās ir atšķirīgas metodes, ko izmanto rūpnieciskajā lopkopībā.

Rūpnieciskās lopkopības aspekti

Kaut arī lopkopības industrializācija notiek jau vismaz pusgadsimtu, joprojām notiek diskusijas par šādas ražošanas ieguvumiem un trūkumiem. Šajā sakarā tiek runāts par pārtikas ražošanas efektivitāti, dzīvnieku labturību, to, cik būtiski ir nodrošināt strauji pieaugošo cilvēku skaitu ar pārtiku, kā arī šādas lopkopības ietekmi uz vidi un veselību:

• Zemas cenas — pateicoties intensīvajai lauksaimniecībai pārtikas produktu cenas samazinās, jo tiek maksimāli samazinātas ražošanas izmaksas.
• Efektivitāte — dzīvnieki ir vieglāk uzraugāmi, nekā tie, kas laisti ganībās un saslimušos var izārstēt ātrāk. Turklāt aizvien efektīvāka gaļas, piena un olu ražošana samazina nepieciešamo dzīvnieku skaitu, līdz ar to samazinot lauksaimniecības ietekmi uz vidi.
• Ienākumi — lielās investīcijas lauksaimniecībā rada ienākumu un tirgus palielināšanos lauku teritorijām, jo plašajā tirgū apgrozās lielāks kapitāls.
• Pārtikas drošums — samazinot ražotņu skaitu un dažādību tiek atvieglota to uzraudzība — pārskatāmība un pārtikas kvalitātes kontrole. Pārtikas ražošana ar kopīgu starpnieku palīdzību veicina standartizāciju, kas ļauj uzturēt pārtikas drošums.
• Dzīvnieku veselība — lielākām audzētavām ir vairāk līdzekļu un iespēju uzturēt dzīvnieku veselību. Tajās ir vairāk profesionālu darbinieku atšķirībā no nelielām audzētavām, kurās nereti strādā gadījuma strādnieki. Intensīvā lauksaimniecība kopumā piedāvā vairāk iespēju antibiotiku izmantošanai, lai ierobežotu un ārstētu slimības.
• Slimības — tiek uzskatīts, ka rūpnieciskās lopkopības apstākļos pastāv lielāka iespēja izplatīties bīstamām slimībām. Dzīvniekiem, kuru audzēšanā izmanto antibiotikas, var izstrādāties noturība pret tām, kā rezultātā var vairoties īpaši izturīgas patogēnās baktērijas. Dzīvnieku vakcinēšana var rosināt jaunu arī cilvēkiem bīstamu vīrusu rašanos, piemēram, H5N1.
• Piesārņojums — ražošanas laikā rodas liels daudzums augstas koncentrācijas atkritumu. Ezeri, upes un pazemes ūdeņi ir pakļauti riskam gadījumos, kad šos atkritumus pienācīgi nepārstrādā. Rodas arī atmosfēru piesārņojošas gāzes. Salīdzinot ar lauku teritorijām, lielais dzīvnieku daudzums rūpnieciskajās audzētavās rada nevēlama daudzuma smakas. Mazāk intensīvos apstākļos dabisko procesu rezultātā iespējamais piesārņojums tiek novērsts. Tomēr pastāv arī uzskats, ka mazās audzētavas, atšķirībā no lielajām, nespēj tik labi noturēt piesārņojuma līmeni normas robežās.^{[nepieciešama atsauce]}
• Ētika — nežēlība pret dzīvniekiem: pārapdzīvotība, sazāļošana un ķirurģiskas iejaukšanās. Daļā audzētavu tikko izšķīlušamies cāļiem nokniebj knābju galus, bet sivēniem astes un acu zobus, lai samazinātu iespēju, ka tie savainos viens otru. Vistu un cūku turēšana uz cietas grīdas rada kaulu deformācijas, atrofiju un locītavu sāpes. Dzīvnieki cieš no garlaicības un nervozitātes un veic atkārtotas pašiznīcininošas darbības. Izturēšanās pret dzīvniekiem ir dzīvnieku labturības likumu uzmanības centrā, kaut arī nav vienprātības par to, kādi dzīvnieku turēšanas apstākļi būtu uzskatāmi par pieņemamiem. Atsevišķas dzīvniekiem kaitīgas rīcības formas, piemēram, knābju galu nokniebšana, tiek uzskatītas par pieņemamām, jo, ja tas netiktu darīts, dzīvnieki varētu ciest vēl vairāk. Tiek minēts arī, ka industrializētajās audzētavās dzīvnieki nodzīvo daudzkārt īsāku mūžu nekā, ja tie dzīvotu dabiskos apstākļos, jo, piemēram, govju turēšana kļūst neienesīga kopš brīža, kad tai sāk mazināties izslaukuma daudzums.
• Bioloģiskās daudzveidības apdraudējums — tā rezultātā, ka intensīvajā lauksaimniecībā — gan zemkopībā, gan lopkopībā tiek audzētas konkrētas pielāgotas šķirnes (monokultūras), lai iegūtu lielākus ienākumus, tiek palielināta uzņēmība pret dažādām slimībām. Vietēji pielāgoto šķirņu izzušana samazina lauksaimniecības sistēmas "elastīgumu". Pieradināt dzīvnieku genofonda noplicināšanās ierobežo to pielāgošanās spēju jaunu problēmu gadījumos. Šī problēma pastāv visa veida lopkopībā.

Rūpnieciskās lopkopības ietekmē lauksaimniecība ir zaudējusi agrāko nozīmi un dzīvnieku interešu aizstāvji kritizē to, ka mūsdienu audzētavās pret dzīvniekiem izturas kā pret preci. Rietumvalstīs, rūpnieciskajai lopkopībai izstumjot tradicionālo, izplatījās "ētiskā" un "ekoloģiskā" veģetārisma uzskati. Šo un citu apsvērumu rezultātā daļa cilvēku uzskata, ka rūpnieciskās lopkopības piekoptā izturēšanās pret dzīvniekiem liek tiem atteikties no gaļas un citiem dzīvnieku izcelsmes produktiem.^{[nepieciešama atsauce]}

Skatīt arī

• Dzīvnieku labturība