Samteras forta kauja

Samteras forta kauja
	Daļa no Amerikas pilsoņu kara
	; Samteras forta bombardēšana, Currier & Ives darbs
Datums	1861. gada 12.-13. aprīlis
Vieta	Čārlstona (Diemvidkarolīna), Dienvidkarolīna
Iznākums	Konfederātu uzvara Konfederāti ieņem Samteras fortu; Amerikas pilsoņu kara sākums;
Karotāji
ASV (Savienība)	Amerikas Valstu Konfederācija
Komandieri un līderi
Roberts Andersons (kapitulācija)	P. G. T. Boregārds
Iesaistītās vienības
1. ASV Artilērijas pulka E baterija; 1. ASV Artilērijas pulka H baterija	Konfederācijas pagaidu spēki
Spēks
85	500–6 000 (aptuveni)
Zaudējumi
0	0

Samteras forta kauja bija Dienvidkarolīnas štatā esošā Samteras forta blokāde, bombardēšana un sagrābšana, ko 1861. gada 12.—13. aprīlī veica Amerikas dienvidu štati. Šis notikums kalpoja par formālu ieganstu Amerikas pilsoņu kara sākumam.^[6]

Priekšvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Neilgi pēc Linkolna uzvaras 1860. gada prezidenta vēlēšanās Dienvidkarolīna paziņoja par atdalīšanos no ASV, un līdz 1861. gada februārim seši citi dienvidu štati bija nākuši klajā ar līdzīgiem paziņojumiem. 7. februārī septiņi štati pieņēma Amerikas Savienoto Valstu pagaidu konstitūciju un pasludināja Montgomeri pilsētu Alabamas štatā par savu pagaidu galvaspilsētu. Februārī Vašingtonā sasauca miera konferenci, kurā nesekmīgi mēģināja atrisināt krīzi. Pārējie dienvidu vergturu štati noraidīja priekšlikumu pievienoties Konfederācijai.

Konfederācijas karaspēks ieņēma visus četrus federālos fortus (izņemot Samteru). Prezidents Bjūkenens izteica oficiālu protestu, taču neveica militāras darbības un nesāka nopietnus militāros sagatavošanās darbus. Tomēr Masačūsetsas, Ņujorkas un Pensilvānijas gubernatori uzņēmās iniciatīvu, iegādājoties ieročus un apmācot kaujiniekus.

1861. gada 4. martā Abrahams Linkolns nodeva prezidenta zvērestu. Savā inaugurācijas uzrunā viņš norādīja, ka, lai gan Konstitūcijai ir prioritāte pār iepriekšējiem "Konfederācijas un pastāvīgās savienības pantiem", šie panti nosaka savienības bezgalību, tāpēc atdalīšanos nevar uzskatīt par likumīgu. Viņš solīja neizmantot spēku pret dienvidu štatiem un neatcelt verdzību tajās teritorijās, kur tā pastāvēja, taču brīdināja, ka izmantos spēku, lai aizsargātu federālo īpašumu.

Dienvidu štati uz Vašingtonu nosūtīja delegāciju, kas piedāvāja samaksāt par konfiscēto federālo īpašumu un vienoties par miera līgumu ar ASV. Linkolns atteicās no sarunām ar Konfederācijas vēstniekiem, pamatojoties uz to, ka Konfederācijas valdība nebija leģitīma, un sarunās bija jāatzīst federālās valdības suverenitāte un leģitimitāte. Tomēr valsts sekretārs Viljams Sjūards uzsāka neformālas sarunas, kurām nebija pozitīva iznākuma.

Bombardēšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1861. gada 12. aprīlī pulksten 03:20 Andersonu informēja, ka uguni atklās pēc stundas. 04:30 virs Samteras forta eksplodēja no Džonsona forta raidīts mīnmetēja šāviņš, norādot uz bombardēšanas sākumu. 43 lielgabali atklāja uguni no Džonsona un Moltri fortiem un no peldošām ASV 1. Artilērijas pulka baterijām Čārlstonas ostā un Kamingspointā. Slavenais atdalīšanās atbalstītājs Edmunds Rafins personīgi ieradās Čārlstonā, lai būtu klāt kara sākumā, un viņš veica pirmo pēc signāla izdarīto šāvienu pa fortu. Samteras forta baterijas neatbildēja ar uguni 2,5 stundas.

07:00 kapteinis Abners Dabldejs raidīja pirmo šāvienu no Samteras forta baterijas Kamingspointā. Taču fortā bija tikai 60 lielgabali. Forts bija aizsargāts no apšaudēm, kas tiktu veiktas no kuģiem, bet nebija aizsargāts no konfederātu piekrastes baterijām. Apšaude turpinājās 34 stundas: līdz vakaram, visu nakti un rītu.

Tikmēr otrā valsts pusē 12. aprīļa vakarā federālā armija Džona Vordena vadībā ieņēma Pikensa fortu Floridā.

Kapitulācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kad konfederātu artilērija sagrāva forta centrālo karoga mastu. Jaunais masts vēl nebija uzcelts, kad ieradās konfederācijas pamiera delegācija (pulkvedis Vigfals) un jautāja, vai karoga pazušana nozīmē, ka tas ticis nolaists padodoties. Andersons 1861. gada 13. aprīlī pulkstens 14:00 piekrita pamiera nosacījumiem.

Līdz vakaram saskaņoja padošanās nosacījumus, un 1861. gada 14. aprīlī pulksten 14:30 garnizons nodeva fortu. Apšaudes laikā nebija gājis bojā neviens karavīrs, ievainoti tikai 5 savienības un 4 dienvidnieku karavīri. Vienīgais nosacījums kapitulācijā bija — Andersons paziņoja par salūtu ar 100 zalvēm par godu ASV karogam. Šī salūta laikā sprāgstvielu kaudze eksplodēja, nogalinot vienu karavīru (Daniel Howe) un smagi ievainojot artilēristu grupu, no kuriem viens, Edvards Golvejs, tika ievainots nāvējoši. Tie bija pirmie mirušie pilsoņu karā. Šī iemesla dēļ salūtu pārtrauca tā vidū, un ievainotos nosūtīja uz Čārlstonas slimnīcu. Pārējo garnizonu evakuēja ar tvaikoni "Baltic".

Andersons forta karogu paņēma līdzi uz ziemeļiem.

Interesanti fakti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pusgadsimtu vēlāk, labojot Abrahama Linkolna pulksteni, atklājās, ka pulksteņmeistars Džonatans Dilans 1861. gada 13. aprīlī pulkstenī bija iegravējis: "Nemiernieki uzbruka Samteras fortam" un "Paldies Dievam, ka mums ir valdība". 55 gadus pēc notikuma pulksteņmeistars laikrakstam The New York Times pastāstīja, ka labojot Linkolna pulksteni, dzirdējis pilsoņu kara "pirmos šāvienus". Dilans atzina, ka noņēmis pulksteņa ciparnīcu un iegravējis tajā vēstījumu par vēsturisko dienu. "Linkolns pat nezināja, ka viņa pulkstenī ir šī ziņa," savu versiju apstiprināja Amerikas Nacionālā vēstures muzeja direktors Brents Glass.^[7]
Forta bombardēšanas laikā tā garnizonā dienēja leitnants Džefersons Kolambus Deiviss, vēlākais ģenerālmajors un federālās armijas korpusa komandieris.
Samteras forts krita 1861. gada 13. aprīlī, Linkolna slepkavība notika gandrīz šī notikuma gadadienā — 1865. gada 14. aprīlī.
Uzzinājis par Samteras forta krišanu, Volts Vitmens uzrakstīja dzejoli Beat! Beat! Drums! ("Sitiet, sitiet bungas!")
Silivanas sala Samteras forta apkaimē ir Edgara Alana Po stāsta “Zelta vabole” norises vieta, un pats Edgars Alans Po 1820. gados kalpoja Moltrijas fortā.