Sibīrijas haskijs

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Sibīrijas haskijs ir suņu šķirne, kuras dzimtene Sibīrijas ziemeļaustrumi, bet tālāk attistijusies tā ir Aļaskā.[1] Skausta augstums šim sunim var sasniegt 53-60 cm, kucei 51-56 cm. Sibīrijas haskijam ir vidēji garš apmatojums ar pavilnu un šīs šķirnes standarts pieļauj visas krāsas un jebkuru krāsu kombināciju. Viņiem drīkst būt arī daļēji zilas acis.[1]

Sibīrijas haskijs

Sibīrijas haskija raksturs un apmācīšana[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sibīrijas haskijs ir patstāvīgs , neatkarīgs, gudrs, enerģisks un ļoti dzīvespriecīgs suns. Viņam patīk klejot un šis mājdzīvnieks ļoti mīl savu saimnieku un viņa ģimeni. Tā kā Sibīrijas haskijs pret visiem ir draudzīgs, viņš nav pārāk labs sargsuns. Suņa saimniekiem ir nepieciešama liela pacietība un spēja izprast šī ziemeļu suņa dabu. Sibīrijas haskijs pakļaujas vienīgi tādai pavēlei, kurā saskata jēgu.[1]

Suņa īpašības[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sibīrijas haskijs jūtas ļoti labi, ja var dzīvot ārā kopā ar vienu vai vairākiem citiem suņiem un labi saprotas arī ar citiem mājdzīvniekiem. No lietus un aukstuma viņu aizsargā biezais kažoks. Visvairāk šīs šķirnes sunim kaitē karstums, tādēļ vasarā viņu nedrīkst fiziski nodarbināt.[1] Suns ir ļoti piemērots ziemai un sniegotiem laikapstākļiem, jo Sibīrijas haskija acis ietver tumša āda. Tā iemesla dēļ acīs nokļūst mazāk sniega atstarotās gaismas. Tumšais acu ieēnojums ir tas, kas padara izteiksmīgāku šī suņa skatienu.[2]

Fiziskā slodze[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sibīrijas haskijam ir vajadzīga ievērojama fiziskā slodze. Šajā sakarā saimniekiem ir jābūt neatlaidīgiem. Ja jums ir nepieciešams labs kamaniņu vilcējs, jūs neatradīsiet labāku suni par šo.[1] Iedzimtais bara instinkts spilgti izpaužas suņu kolektīva darbā. Bara dominējošais suns kļūst par barvedi, un pārējie suņi paklausīgi izpilda viņu pavēles. Nedrīkst aizmirst, ka šim pajūgam ir divi barveži- suns un cilvēks. Bara instinktus vērot var tieši grupās, kurās šie suņi ir dzīvojuši kopā ilgstošu laiku.[2] Sava ātruma dēļ šie suņi ir slaveni visā pasaulē. Ja jūs nevarat vai nevēlaties jūgt savu haskiju kamanās vismaz divreiz nedēļā, jums noteikti jāatrod viņam kāda cita nodarbošanās. Kā piemēru var minēt viņa skriešanu līdzi saimniekam izbraucienā ar velosipēdu. Vientuļš, pietiekami nenodarbināts, šis suns sāk gaudot un nevēlami uzvesties. Tomēr jāatceras, ka tā ir nevis viņa paša, bet gan viņa saimnieka vaina, kurš ir izvēlējies sev galīgi nepiemērotu suni. Ņemiet vērā, ka Sibīrijas haskijam piemīt tendence skriet projām, tāpēc vienmēr vediet viņu pavadā un labi iežogojiet savu dārzu, lai tas nenotiktu.[1]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 Suņi: enciklopēdija, Verholfa-Verhallena, E., 134.lpp., ISBN: 978-9984-04-420-0
  2. 2,0 2,1 Tavs suns. Suņa saimnieka rokasgrāmata, Fogls, B., 42.lpp., ISBN: 984044203