Simts vientulības gadu

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
"Simts vientulības gadu"
"Simts vientulības gadu"
Autors(-i) Gabriels Garsija Markess
Oriģinālais
nosaukums
Cien años de soledad
Vāka autors Māris Jonovs
Valsts Valsts karogs: Kolumbija Kolumbija
Valoda spāņu
Žanrs(-i) maģiskais reālisms
Izdota 1967. gadā
Izdota latviski apgādā "Atēna"
tulkotājs Voldemārs Meļinovskis
OCLC 17522865, 11965007

"Simts vientulības gadu" (spāņu: Cien años de soledad) ir Kolumbijas rakstnieka Nobela prēmijas literatūrā laureāta Gabriela Garsijas Markesa romāns.[1] Pirmo reizi izdots 1967. gadā spāņu valodā. Vēlāk romāns tulkots 37 valodās, pārdoti vairāk nekā 30 miljoni eksemplāru.[2]

Romāns ieņem nozīmīgu vietu Latīņamerikas literatūrā, kā arī guvis starptautisku atzinību.[3] 1999. gadā franču laikraksts Le Monde ierindoja romānu 33. vietā 100 labāko 20. gadsimta grāmatu sarakstā (balsošanā piedalījās 17 000 lasītāju).[4]

Saturs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Romāns sarakstīts maģiskā reālisma žanrā. Romāns ir ģimenes sāga. Tajā parādīta Buendiju ģimene septiņu paaudžu garumā. Ģimenes galva Hosē Arkādio Buendija kopā ar saviem sekotājiem dodas uz vientuļu vietu tālu no civilizācijas un nodibina pilsētu Makondo (ko simboliski var uztvert kā Kolumbiju). Kaut arī Makondo ir tālu prom, tomēr pasaules notikumi atstāj savu ietekmi uz dzīvi Makondo un pilsētas iemītniekiem.

Buendiju ģimenes septiņas paaudzes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Buendiju ģimenes koks (zaļā krāsā - ģimenē dzimušie, oranžā krāsā - citi piederīgie)
  • 1. paaudze

Ģimenes patriarhs ir Hosē Arkādio Buendija. Viņa sieva Ursula ir viņa māsīca. Viņi pametuši savu iepriekšējo dzīves vietu Rioaču Kolumbijā, jo Buendija divkaujā nogalinājis kādu kaimiņu. Viņiem līdzi devušies arī daudzi viņu paziņas un atbalstītāji. Pēc tam, kad savos klejojumos Buendija sapnī redz noslēpumainu pilsētu ar mājām, kuru sienas ir no spoguļstikla, viņš nolemj apstāties un dibināt ciematu, ko nosauc par Makondo. Pamazām ciemats izaug par pilsētu.

  • 2. paaudze

Buendijam un Ursulai ir trīs bērni - dēli Hosē Arkādio un Aureljāno, un meita Amaranta. Vēlāk ģimenē tiek uzņemta radinieku meita Rebeka, kuras vecāki miruši.

  • 3. paaudze

Abiem Buendiju dēliem ir attiecības ar vienu un to pašu sievieti - Pilāru Ternēru, kas dzemdē katram no viņiem pa dēlam (Arkādio un Aureljāno Hosē), kuri tiek pieņemti audzināšanā Buendiju ģimenē. Vēlāk Hosē Arkādio sāk dzīvot kopā ar Rebeku, un viņi atstāj ģimenes māju (Hosē Arkādio mirst, nošauts neskaidros apstākļos). Aureljāno apprec ļoti jaunu meiteni Remēdiosu, pilsētas priekšnieka Moskotes meitu, bet drīz viņa nomirst no grūtniecības sarežģījumiem. Aureljāno iesaistās nemiernieku kustībā, piedalās 32 pilsoņu kara kampaņās, kļūst par pulkvedi un apkārtnē slavenu cilvēku. Viņam ir 17 dēli no 17 dažādām sievietēm, kuriem visiem dots viņa vārds Aureljāno (visi vēlāk tiek nogalināti; tādējādi valdība atriebjas pulkvedim).

  • 4. paaudze

Arkādio apprecas ar Santu Sofiju de la Pjedalu. Viņiem piedzimst meita Remēdiosa Daiļā un dvīņi Hosē Arkādio Otrais un Aureljāno Otrais. Dvīņi piedzimst jau pēc tam, kad Arkādio tiek sodīts ar nāvi par piedalīšanos Makondo aizstāvēšanā, karojot liberāļu partijas pusē. Remēdiosa Daiļā izaug par brīnumaini skaistu meiteni, kuras dēļ daudzi gatavi mirt. Viņa ir pārāk skaista apkārtējai pasaulei, un kādu dienu viņa vienkārši pacēļas debesīs un izgaist. Dvīņu raksturi ir dažādi, bet viņi abi nomirst vienā dienā un vienā stundā. Apglabājot, viņus sajauc un apglabā nepareizos kapos.

  • 5. paaudze

Viens no dvīņiem, Aureljāno Otrais bija precējies ar Fernandu del Karpio, meiteni no attālas pilsētas, no izputējušas aristokrātu ģimenes. Viņiem piedzima divas meitas, Renāte un Amaranta Ursula, un dēls Hosē Arkādio. Renāte, iemīlas Maurisio Babilonijā, bet māte neatļauj viņiem būt kopā. Maurisio tiek gandrīz nogalināts, kļūst par invalīdu. Renāte tiek ievietota klosterī, bet viņai piedzimušais bērns Aureljāno Babilonija (II) tiek atsūtīts grozā pie Buendiju ģimenes.

  • 6. paaudze

Renātes dēls Aureljāno (II) izaug Buendiju ģimenē, nezinot savu izcelšanos. Viņa mātes māsa Amaranta Ursula aizbrauc uz Eiropu mācīties un tur apprecas. Pēc vairākiem gadiem viņa kopā ar vīru Gastonu atgriežas Makondo. Pēc kāda laika Gastons aizbrauc prom.

  • 7. paaudze

Aureljāno (II) un Amaranta Ursula iemīlas viens otrā. Viņiem piedzimst dēls Aureljāno (III), bet Amaranta Ursula dzemdībās mirst. Jaundzimušajam ir sivēna aste vecāku tuvās radniecības dēļ. Aureljāno (II) ir tik satriekts par Amarantas Ursulas nāvi, ka aizmirst par jaundzimušo un klīst apkārt. Atgriežoties atpakaļ mājās, viņš atrod, ka jaundzimušo apēdušas skudras.

Romāna noslēgums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdz ar to bija piepildījusies pergamentos ierakstītā ģimenes vēsture. To daudzus gadus šifrētā rakstā bija rakstījis čigāns Melkiadess. Viņš agrākos laikos, kad vēl Makonda bija nesen dibināta, regulāri reizi gadā ieradās pilsētā kopā ar savu čigānu kopienu, un katru reizi atveda kādu neredzētu jaunumu, kādu izgudrojumu. Viņš draudzējās ar ģimenes patriarhu Hosē Arkādio Buendiju, kurš interesējās par jaunajiem izgudrojumiem, aizrāvās ar alķīmiju un astronomiju. Pēc daudziem gadiem Melkiadess sāka dzīvot Buendijas mājā un rakstīt ģimenes vēsturi. Bet Melkiadess nomira un šifrētie raksti nebija ģimenei saprotami. Aureljāno Babilonija pavadīja daudz laika, lai tos atšifrētu. Un pašās beigās, kad jau viņa jaundzimušais dēls bija gājis bojā, rakstu zīmes kļuva viņam saprotamas. Atklājās visa ģimenes simts gadus ilgā vēsture un Makondo beigu pareģojums.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]