Strukturālisms bija virziens sociālajās un humanitārajās zinātnēs, kas izveidojās 20. gadsimta pirmajā pusē Eiropā un dominēja 50. un 60. gados, īpaši spilgti attīstoties Francijā. Strukturālisms galvenokārt izpaudās lingvistikā, antropoloģijā un literatūrzinātnē. Strukturālisma pamatā ir pieņēmums, ka novērojamie objekti (fenomeni) pastāv nevis izolēti, bet gan saistībā ar citiem objektiem - struktūrām, kas kā nozīmes ģenerētājas kultūrā un sabiedrībā tad arī uzskatāmas par pētniecības pamatobjektiem.
