Semiotika

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Semiotika ir zinātne par zīmēm un zīmju sistēmām, to vispārīgajām īpašībām un funkcionēšanas likumībām. Semiotika pēta arī nozīmes rašanos un informācijas nodošanu. Viens no nozīmīgākajiem semiotikas pamatjēdzieniem ir zīme; zīme semiotikā tiek definēta kā jebkas, kas kādam kaut kādā mērā aizstāj kaut ko citu.

Semiotiķis Čārlzs Viljams Moriss savā 1938. gada darbā "Zīmju teorijas pamati" (Foundations of the Theory of Signs) semiotiku definēja kā sintakses, semantikas un pragmatikas apvienojumu. Sintakse pētī attiecības starp zīmi un zīmi, semantika — starp zīmi un objektu (pētī nozīmi), pragmātika — starp subjektu un zīmi.

Mūsdienu semiotikas pamattradīciju aizsācēji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ferdinands de Sosīrs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ferdinandu de Sosīru uzskata par modernās lingvistikas tēvu. Viņš ieteica zīmi uztvert kā priekšstata un akustiskā atveida apvienojumu. Saskaņā ar Sosīru zīme ir pilnībā arbitrāra, t.i., starp zīmi un tās nozīmi nav saistības. Šis uzskats iezīmē būtisku atšķirību starp Sosīru un Platonu un sholastiķiem, kuri uzskatīja, ka starp zīmi un to, ko tā apzīmē, jābūt kādai saistībai. Sosīrs apgalvoja, ka nevienam vārdam nepiemīt nozīme jau automātiski, tātad vārds ir tikai akustiskais atveids, kaut kā reprezentācija, kas prātā jāsaista ar priekšstatu, lai veidotos zīme. Sosīrs uzskatīja, ka zīmju izpēte ir nopietna zinātne, jo, pētot zīmes, iespējams uzzināt, kā cilvēki fiziskos stimulus sintezē vārdos un citos abstraktos konceptos.

Sosīra viedoklis, ka zīme ir arbitrāra, būtiski ietekmēja vēlākos filozofus, īpaši tādus postmodernisma teorētiķus kā Žaku Deridā, Rolānu Bartu un Žanu Bodrijāru.

Čārlzs Senderss Pīrss[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Čārlzs Senderss Pīrss aizsāka filozofisko doktrīnu, ko pazīst kā pragmātismu (pats Pīrss to dēvēja par semeiotiku). Pīrss semiozi definēja kā "darbību vai ietekmi, kas ir vai ir saistīta ar sadarbību starp trim priekšmetiem, kā zīmi, tās objektu un tās interpetanti". Viņš norādīja, ka šī attiecība nav reducējama uz saistību tikai starp diviem priekšmetiem. Pīrss interpretanti uzskatīja par "tīro prātu", kas saista vārdu ar objektu.

Pīrss izstrādāja zīmju klasifikācijas sistēmu, sadalot zīmes trijās grupās:

  • ikoniskās zīmes (zīmes, kas balstās uz fizisku līdzību, piemēram, fotogrāfijas un kartes),
  • indeksikālās zīmes (zīmes, kas balstās uz asociācijām, piemēram, ceļazīmes vai piktogrammas),
  • konvencionālās zīmes (zīmes, kuru pamatā ir konvencionalitāte, savstarpēja vienošanās).

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]