Vilksomaiņi
| Vilksomaiņi †Thylacinus (Temminck, 1824) | |
|---|---|
 Tasmanijas vilks (Thylacinus cynocephalus) | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Zīdītāji (Mammalia) |
| Infraklase | Somaiņi (Marsupialia) |
| Virskārta | Austrālijas somaiņi (Australidelphia) |
| Kārta | Plēsīgie somaiņi (Dasyuromorphia) |
| Dzimta | Vilksomaiņu dzimta (Thylacinidae) |
| Ģints | Vilksomaiņi (Thylacinus) |
 Vilksomaiņi Vikikrātuvē | |
Vilksomaiņi, vilksomaiņu ģints (Thylacinus) ir viena no izmirušās vilksomaiņu dzimtas (Thylacinidae) ģintīm, kas apvieno 5 izmirušas Austrālijas somaiņu sugas. Vienīgā suga, kas izdzīvoja līdz modernajiem laikiem, ir Tasmanijas vilks (Thylacinus cynocephalus), kurš izmira 1936. gadā.[1] Vilksomaiņu sugas bija izplatītas Austrālijas centrālajā un ziemeļdaļā, kā arī Jaungvinejā un Tasmanijas salā.[1][2]
Sistemātikas izmaiņas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vilksomaiņu sistemātikā vēsturiski ir bijušas klasificētas vairāk sugas nekā mūsdienu sistemātikā, jo 19. gasimta pētnieki vairākus fosiliju fragmentus piedēvēja atšķirīgām sugām. Tomēr padziļinātos pētījumos tika secināts, ka vairāku īpatņu fosilijas ir jaunu, vēl nepieaugušu Tasmanijas vilku kauli. Līdz ar to Thylacinus major, Thylacinus breviceps, Thylacinus spelaeus un Thylacinus rostralis ir uzskatāmi par Thylacinus cynocephalus sinonīmiem.[3]
Kopīgās īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vilksomaiņi bija nelieli vai vidēji lieli plēsīgie somaiņi, vizuāli atgādinot suņus.[2] Mazākie bija apmēram caunsomaiņu lielumā, bet vilksomainis Thylacinus potens bija nedaudz masīvāks nekā Tasmanijas vilks, toties vislielākais no visiem vilksomaiņiem ir bijis Thylacinus megiriani.[1] Kopumā vilksomaiņu sugām raksturīgi gari purni ar trīs priekšdzerokļiem katrā žoklī. Dzerokļi līdzīgi mūsdienu plēsēju dzerokļiem, piemēroti gaļas ēšanai. Ārēji visas vilksomaiņu sugas izskatījās ļoti līdzīgas, tās pamatā atšķirās ar zobu formulu, kas liecina par atšķirīgajiem ēšanas ieradumiem.[2] Galvaskausa forma dažādu laikmetu sugām cauri gadsimtiem mainījusies ļoti minimāli. Vilksomaiņu mazuļi kā visiem somaiņiem bija ļoti sīciņi, un pēc piedzimšanas to attīstība turpinājās mātes somā.[2]
Iespējams, ka lielākā daļa vilksomaiņu bija aktīvi krēslas un nakts stundās. Ņemot vēro šo plēsīgo dzīvnieku augumu, tie bija lielākie un spēcīgākie Austrālijas plēsēji kopš miocēna. Lai arī tie nebija ļoti ātri skrējēji, tiem piemita neatlaidība un izturība.[2]
Sistemātika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- † Vilksomaiņu ģints (Thylacinus)[1][3]
- † Tasmanijas vilks (Thylacinus cynocephalus) (pliocēna sākums — holocēns)
- † Thylacinus macknessi (oligocēna beigas — miocēna sākums)
- † Thylacinus megiriani (miocēna beigas)
- † Thylacinus potens (miocēna sākums)
- † Thylacinus yorkellus (miocēna beigas — pliocēna sākums)[4]