Pliocēns

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Sugas, kas, rodoties Panamas zemesšaurumam, migrēja no ziemeļiem uz dienvidiem attēlotas zilā krāsā, bet sugas, kas migrēja no dienvidiem uz ziemeļiem - olīvzaļā

Pliocēns ir kainozoja ēras neogēna perioda jaunākā epoha, kas ietver laika periodu no 5,332 līdz 2,588 miljoniem gadu pirms mūsu ēras.[1] Ģeoloģiskajā laika skalā pliocēns atrodas starp miocēna un pleistocēna epohām.

Terminu "pliocēns" ieviesa Čārlzs Laiels.

Klimats[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pasaules okeāna virszemes ūdens temperatūras starpība starp pliocēnu un mūsdienām

Pliocēna epohas vidū vidējā gaisa temperatūra uz Zemes bija aptuveni 2–3 °C augstāka nekā mūsdienās,[2] pasaules okeāna ūdens līmenis - par 25 m augstāks,[3] bet pirms Grenlandes apledojuma atkārtotas rašanās pirms 3 miljoniem gadu apledojums ziemeļu puslodē bija gandrīz izzudis.[4] Par apledojuma rašanos liecina skābekļa izotopu attiecību strauja maiņa un akmeņi, kurus uz Atlantijas un Klusā okeāna gultni pārvietoja ledājs.[5] Tiek uzskatīts, ka vidējo platuma grādu apledošana aizsākās jau pirms pliocēna epohas beigām. Globālā atdzišana pliocēna laikā, iespējams, stimulēja mežu izzušanu un pļavu un savannu izplatību.[6]

Paleoģeogrāfija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kontinenti pliocēna epohas laikā pietuvojās par līdz pat 180 km tuvāk to pašreizējai atrašanās vietai. Tā rezultātā Dienvidamerika sadūrās ar Ziemeļameriku, radot Panamas zemesšaurumu, kas aizsāka dzīvnieku sugu migrāciju starp abiem kontinentiem. Zemesšauruma rašanās izraisīja lielas sekas globālā mērogā, jo siltās ekvatoriālā okeāna ūdens straumes starp Kluso un Atlantijas okeānu tika pārrautas, tādējādi padarot nu jau izolētā Atlantijas okeāna ūdeņus vēsākus.

Āfrikas un Eiropas sadursme radīja Vidusjūru, ierobežojot Tetisas okeāna paliekas. Laikā starp miocēna un pliocēna epohām tā gandrīz izžuva. Šo notikumu sauc arī par Mesīnas krīzi, kas ilga no 5.96 līdz 5.33 miljonus gadu senā pagātnē

Pasaules okeāna ūdens līmeņa krišanās pliocēna beigās atjaunoja zemes tiltu starp Āziju un Aļasku.

Pliocēna laika jūras klintis ir bieži sastopamas mūsdienu Vidusjūras reģionā, Indijā un Ķīnā.

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. See the 2009 version of the ICS geologic time scale
  2. Robinson, M., H.J. Dowsett, and M.A. Chandler, 2008: Pliocene role in assessing future climate impacts. Eos Trans. Amer. Geophys. U., 89, 501–502.[1]
  3. Dwyer, G.S., and M.A. Chandler, 2009: Mid-Pliocene sea level and continental ice volume based on coupled benthic Mg/Ca palaeotemperatures and oxygen isotopes. Phil. Trans. Royal Soc. A, 367, 157–168, doi:10.1098/rsta.2008.0222. [2]
  4. Bartoli, G. et al. Final closure of Panama and the onset of northern hemisphere glaciation. Earth Planet. Sci. Lett. 237, 3344 (2005).
  5. Van Andel (1994), p. 226.
  6. The Pliocene epoch. University of California Museum of Paleontology. Atjaunināts: 2008-03-25.