Zīdītāji

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Zīdītāji
Mammalia (Linnaeus, 1758)
Staltbriedis (Cervus elaphus)
Staltbriedis (Cervus elaphus)
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Virsklase Četrkājaiņi (Tetrapoda)
Klase Zīdītāji (Mammalia)
Iedalījums

Zīdītāji (Mammalia) ir mugurkaulnieku augstākā klase. Pie zīdītājiem pieskaitāmi arī cilvēki. Zīdītājus pēta zooloģijas apakšnozare - terioloģija.

Zīdītāju raksturojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zīdītāji ir mugurkaulnieku attīstītākā klase. Organisma augstākā attīstība izpaužas visu orgānu sistēmu lielākā diferenciācijā un galvas smadzeņu visaugstākajā attīstībā. Tajās sevišķi attīstīts augstākās nervu darbības centrs - pusložu garoza, ko veido pelēkā smadzeņu viela. Sakarā ar to zīdītāju uzvedībai ir ļoti dažādas izpausmes. To veicina ļoti saliktie maņu orgāni, sevišķi dzirdes un ožas orgāni. Dzirdes orgānā ir iekšējā auss, vidusauss, kurā ir jau trīs dzirdes kauliņi — kāpslītis, laktiņa, āmuriņš, labi attīstīta ārējā auss jeb ārējā auss eja, kuru apņem bungkauls. Ožas orgāns ir liela apjoma, tajā daudz ožas gliemežnīcu, un tas līdz ar dzirdes orgānu zīdītājiem ir vadošais orgāns barības iegūšanā, slēpjoties no vajātājiem un uzmeklējot sev līdzīgus.

Zīdītāju progresīvo attīstību raksturo arī zobu diferenciācija priekšzobos, ilkņos un dzerokļos un apakšžokļa tiešā artikulācija ar galvaskausa kapsulu, tādēļ zīdītāji barību pārstrādāt sāk jau mutes dobumā, kuru no deguna-rīkles dobuma atdala sekundārās aukslējas.

Ļoti liela nozīme bija siltasinībai, t.i., pastāvīgai, augstai ķermeņa temperatūrai, kura rodas tādēļ, ka arteriālās un venozās asinis nesajaucas, ka paaugstināta ir gāzu maiņa un izveidojusies termoregulācija. Nesajauktu asiņu asinsriti nosaka četrkameru sirds un tas, ka zīdītājiem saglabājas tikai viens (kreisais) aortas loks. Intensīva gāzu maiņa iespējama tādēļ, ka plaušām ir alveolāra struktūra un izveidojusies muskuļaina šķērssiena — diafragma, kas pilnīgi sadala ķermeņa dobumu krūšu un vēdera dobumā un piedalās ieelpas un izelpas aktā. Termoregulācija sasniegta, izveidojoties zīdītājiem tik raksturīgai matu segai, kā arī attīstoties ādas dziedzeriem. Tā kā zīdītājiem gremošanas, elpošanas un asinsrites sistēmas augsti attīstītas, vielmaiņa un visas dzīvības norises ir ļoti intensīvas, kas līdz ar pastāvīgo ķermeņa temperatūru padara zīdītājus, tāpat kā putnus, daudz mazāk atkarīgus no vides klimatiskajiem apstākļiem, nekā ir abiniekus un rāpuļus.

Zīdītāju straujo progresīvo attīstību nosaka arī tas, ka tie mazuļus dzemdē (tas tā nav tikai dažām zemākajām formām) un dīglis mātes organismā saņem barību caur īpašu orgānu - placentu, bet piedzimušie mazuļi barojas ar pienu, ko izdala speciāli piena dziedzeri. Tas viss stipri paaugstina mazuļu izdzīvošanu.

Zīdītāju skeletu raksturo apakšžokļa vienkāršā uzbūve (tas sastāv tikai no zobu kaula), divi pakauša locītavas pauguri, sinapsīdu tipa vaigu loks, noteikts skaits (septiņi) kakla skriemeļu, skriemeļu skaita nelielas svārstības citos mugurkaula nodalījumos, apkšstilba-pēdas un apakšdelma-plaukstas pamata locītava.

Pretstatā putniem, kas atdalījušies no tipiskiem augsti organizētiem rāpuļiem, zīdītāji cēlušies no rāpuļiem, kam saglabājies vēl daudz kopīgu pazīmju ar abiniekiem. No šīm pazīmēm zīdītāji mantojuši apakšstilba-pēdas un apakšdelma-plaukstas pamata locītavu, pāra pakauša locītavas paugurus (daļēji), ar dziedzeriem bagātu ādu. Abinieku kopējais arteriālais stumbrs zīdītāju priekštečiem sadalījies citādi nekā rāpuļiem.

Putnu un zīdītāju līdzība — asinsrites raksturs (arteriālās un venozās asinis nesajaucas) un pastāvīgā ķermeņa temperatūra abām šīm klasēm izveidojusies patstāvīgi. Par to liecina kaut vai tas, ka zīdītājiem atšķirībā no putniem saglabājies kreisais aortas loks. Sakarā ar uzbūves augsto organizāciju un samērā attīstīto psihi zīdītāji kainozoja ēras sākumā varēja izspiest līdz tam laikam valdošos rāpuļus un ieņemt visas iespējamās dzīves vietas, tādēļ zīdītāji ir ne tikai sauszemes, kokos dzīvojošas un lidojošas formas, bet arī zemes racēji un sekundāri ūdens dzīvnieki.

Zīdītāju sistemātika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zīdītāju klasē (Mammalia) ietilpst ap 4000 recentu sugu, un tās iedala divās apakšklasēs:

Somaiņu infraklase (Marsupialia) ir samērā neliela grupa, kuras pārstāvjiem tāpat kā visiem pārējiem aizvēsturiskajiem somaiņiem ir atsevišķa anālā atvere, un tie mazuļus dzemdē. Tomēr mazuļi piedzimst nepilnīgi attīstīti, un attīstīties tie turpina mātes somā, tādēļ šī infraklase nosaukta par somaiņiem. Somaiņi līdz mūsdienām saglabājušies Austrālijā, Jaungvinejā, minētā reģiona tuvākajās salās un Amerikā.

Placentāļu infraklase (Eutheria) apvieno visus pārējos zīdītājus. Tiem raksturīgs tas, ka embrijiem ir speciāls orgāns — placenta, kas tos saista ar mātes organismu, un mazuļi piedzimst vairāk vai mazāk attīstīti. Placentāļu galvas smadzenes ir daudz augstāk attīstītas. Tie ir izplatīti pa visu zemeslodi un tiek iedalīti ļoti daudzās kārtās. Vēl nesenā pagātnē ciršļveidīgo kārta (Soricomorpha) ežveidīgo kārta (Erinaceomorpha) tika apvienotas kopīgā kukaiņēdāju kārtā (Eulipotyphla).[2]

Zīdītāju klase (Mammalia)

(†) - Izmirušu organismu grupa.

Dzīvesvietas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zīdītāji dzīvo gan mežos un krūmājos, gan atklātās ainavās - stepēs un tuksnešos. Daudzi rokas zemē, citi peld jūrās un okeānos, vēl citi lielu aktīvās dzīves daļu pavada gaisā. Pie tipiskiem meža iemītniekiem pieder vāveres, Sibīrijas burunduks, caunas, sabulis, vairākums lāču, alnis un meža cūka. Vieni, piemēram, vāveres, dzīves lielāko daļu pavada kokos, vēl citi, piemēram, alnis, lāči un meža cūka, dzīvo uz zemes, t.i., meža apakšējā stāvā. Atklāto ainavu - tuksnešu un stepju iemītnieki ir tādi zālēdāji kā Āzijas kulāns un Tatārijas saiga, dažādi susliki, kāmji un lēcējpeles. No plēsējiem stepēs sastopams pelēkais vilks un rudā lapsa. Tikai nedaudzu sugu pārstāvji rokas un dzīvo zemē. Gandrīz visu dzīvi tur pavada kurmji un arkļi. Tie zemē rok alas, veido midzeņus un audzē mazuļus. Pie tipiskiem ūdensdzīvniekiem, kas nekad neaiziet uz sauszemes, pieder vaļi. Lielāko dzīves daļu ūdenī pavada roņi un valzirgs. Daudzas zīdītāju sugas, piemēram, Dienvidamerikas nutrija, bebri un Ziemeļamerikas ondatra, dzīvo gan ūdenī, gan uz sauszemes.

Vairošanās un attīstība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vairošanās orgāni[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tāpat kā citi mugurkaulnieki, arī zīdītāji ir šķirtdzimumu dzīvnieki. Mātītes dzimumdziedzeros (olnīcās) attīstās olšūnas, bet tēviņa dzimumdziedzeros (sēkliniekos) - spermatozoīdi. Vairākumam zīdītāju olšūnas ir mikroskopiski sīkas (apmēram 0,2 mm diametrā). Piemēram, truša olšūna ir trīs tūkstošus reižu mazāka par vardes olšūnu. Apaugļošanās zīdītājiem, tāpat kā rāpuļiem un putniem, ir iekšēja un notiek mātītes olvados.

Pēcnācēju attīstība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vairākumam zīdītāju apaugļotās olšūnas pa olvadiem nonāk īpašā orgānā - dzemdē. Virzoties pa olvadiem, apaugļotā olšūna attīstās par daudzšūnainu dīgli (embriju). Dzemdē dīgļa apvalks blīvi piekļaujas pie dzemdes sienas un it kā ieaug dzemdes sienā, veidojot bērna vietu jeb placentu (tāpēc tos zīdītājus, kuriem placenta attīstās, sauc par placentāļiem). Placentā dīgļa daudzie asinsvadi asakaras ar mātes organisma asinsvadiem un caur to sienām dīgļa asinīs nonāk barības vielas un skābeklis. Tādā pašā veidā dīgļa asinis atbrīvojas no nevajadzīgajām vielām. Ar to dzīvdzemdētāji zīdītāji atšķiras no dzīvdzemdētājām zivīm un rāpuļiem, kuriem dīgļa attīstība notiek uz olšūnā uzkrāto barības vielu rēķina. Dzemdē ir embrija attīstībai nepieciešamā temperatūra, te tas ir pasargāts no nelabvēlīgiem ārvides apstākļiem. Agrās attīstības stadijās zīdītāju embrijiem ir žaunu aizmetņi. Pēc šīs pazīmes un vēl daudzām citām pazīmēm tie ir līdzīgi abinieku un rāpuļu dīgļiem. Dīgļa attīstības ilgums (grūsnība) dažādiem zīdītājiem atšķiras. Piemēram ,trušiem tas ilgst vienu mēnesi, aļņiem un govīm - apmēram 9 mēnešus. Zīdītājiem, kuri neveido midzeņus vai citas slēptuves, mazuļi piedzimst redzīgi, apmatoti un uzreiz spēj pārvietoties. Aļņiem, saigām un zaķiem mazuļi pēc nākšanas pasaulē , tikko apžuvuši, jau pieceļas kājās. Tas tāpēc, ka atklātās vietās saglabjājas galvenokārt tie zīdītāji, kuriem dzimst visattīstītākie mazuļi. Bezpalīdzīgus mazuļus atklātās vietās viegli pamana plēsoņas, un tie iet bojā. Zīdītāji, kas veido alas vai migas (truši, vāveres un peles), dzemdē bezpalīdzīgus, kailus un aklus mazuļus. Piemēram, vāverēniem tikai 30. dienā pēc piedzimšanas atveras acis, bet no migas tie iznāk 40. diennaktī pēc nākšanas pasaulē.

Rūpes par pēcnācējiem[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zīdītājiem ir labi attīstīts mazuļu aprūpes instinkts. Mātītes baro mazuļus ar pienu, silda tos ar sava ķermeņa siltumu, aizsargā no ienaidniekiem, māca atrast barību. Par pēcnācējiem sevišķi izteikti rūpējas tie zīdītāji, kuriem dzimst nevarīgi mazuļi. Daudziem zīdītājiem par mazuļiem rūpējas ne tikai mātīte, bet arī tēviņš.

Zīdītāju izcelšanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Recento zīdītāju un rāpuļu līdzīgās pazīmes, īpaši to agrajās attīstības stadijās, norāda uz abu šo dzīvnieku grupu tuvo radniecību un ļauj secināt, ka zīdītāji cēlušies no senajiem rāpuļiem. Šo pieņēmumu apstiprina atrastie izmirušo zīdītājzobu rāpuļu skeleti, kuri ir līdzīgāki zīdītājiem nekā mūsdienu rāpuļiem. Bez tam arī patlaban eksistē zīdītāji, kuri pēc uzbūves ir ļoti tuvi rāpuļiem. Tie ir dējējzīdītāji jeb pirmzīdītāji. Zinātnieki pierādījuši, ka zīdītāji, tāpat kā putni, ir cēlušies no rāpuļiem. Galvenās zīdītāju pazīmes - dzīvdzemdēšana un mazuļu barošana ar pienu - šīs klases mūsdienu pārstāvjiem nav vienādi labi attīstītas. Pēc šīm pazīmēm zīdītāju klasi iedala divās apakšklasēs - dējējzīdītājos jeb pirmzīdītājos un dējējdzemdētājos. Savukārt dzemdētājzīdītājus iedala bezplacentāļos un placentāļos.

Dējējzīdītāji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pie šīs grupas pieder viena kārta - kloākaiņi, kuras pārstāvji saglabājušies Austrālijā un tās tuvumā esošajās salās. Tiem ir daudz primitīvu, ar rāpuļiem kopīgu pazīmju : skeletā saglabājušies kraukļakauli, izvadorgānu un vairošanās orgānu izvadkanāli beidzas kloākā, ķermeņa temperatūra nav pastāvīga un svārstās robežās no 24 līdz 34 °C. Kloākaiņi nevis dzemdē mazuļus, bet dēj olas. No mūsdienās dzīvojošiem zīdītājiem pie kloākaiņiem pieder Austrālijas pīļknābis un divas ehidnu ģintis. Austrālijas pīļknābis ir vidēji liels dzīvnieks, kura garums (kopā ar asti) ir aptuveni 60 cm. Dzīvo daļēji ūdenī, daļēji uz sauszemes upju krastos. Ķermeni klāj biezs, brūns apmatojums. Galva beidzas ar platu, plakanu knābi, ar kuru pīļknābis ūdenī ķer bezmugurkaulniekus. Pīļknābis ūdenī orientējas galvenokārt ar tausti. Taustes orgāns ir knābis, kura ādā sazarojas ļoti daudzi nervu gali. Peldot pīļknābja ausu atveres un acis klāj mati. Starp kāju pirkstiem ir peldplēves. Lielu laika daļu pīļknābis pavada alā, kuru rok krastā ārpus ūdens tā, lai ieeja alā būtu zem krasta nokares. Pavasarī mātīte veido speciālu alu ar midzeņa kameru. Te tā izdēj parasti divas ragvielas čaumalu klātas olas, kuras perē aptuveni desmit diennaktis. Mazuļi nāk pasaulē akli un kaili. Mātītei zīdekļu nav. Mazie pīļknābīši laiza mātes pavēderes vilnā izplūstošo pienu.

Ehidnas dzīvo uz sauszemes, ēd galvenokārt skudras un citus kukaiņus. Ehidnu ķermeni klāj adatas un cieti mati. Atšķirībā no pīļknābja ehidnas dēj vienu olu, kuru ievieto nelielā ādas krokā, kas atrodas uz vēdera (somā). No olas iznākušais mazulis somā uzturas tik ilgi, līdz uz tā ķermeņa parādās adatas.

Dzemdētājzīdītāji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bezplacentāļi dzemdē vāji attīstītus mazuļus, kurus pēc tam iznēsā somā. Placenta tiem neizveidojas vai arī izveidojas ļoti vāji. Pie somaiņu kārtas pieder vilksomainis, lāčsomainis, dažādi ķenguri un citi somaiņi, kas izplatīti galvenokārt Austrālijā un tai tuvajās salās. Pazīstamākais no tiem ir sarkanais ķengurs. Ķenguri ir zāļainu un krūmiem apaugušu klajumu iemītnieki. To ķermeni sedz biezs apmatojums. Ķenguri pārvietojas ar lieliem lēcieniem, atsperoties ar spēcīgajām pakaļkājām. Miera stāvoklī ķenguri sēž, atbalstījušies uz spēcīgās astes, vai neveikli pārvietojas pa ganībām uz visām četrām kājām. Ķenguri ir zālēdāji. Tiem ir labi attīstīta dzirde un redze. Līdz divus metrus augstā sarkanā ķengura mātīte dzemdē mazuli valrieksta lielumā. Jaundzimušais ielien somā, ar muti satver piebriedušo zīdekli un paliek karājoties pie tā. Savelkot īpašus muskuļus, māte šļakstina tam mutē pienu.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Van Rheede, T.; Bastiaans, T.; Boone, D.; Hedges, S.; De Jong, W.; Madsen, O. (2006). "The platypus is in its place: nuclear genes and indels confirm the sister group relation of monotremes and Therians". Molecular biology and evolution 23 (3): 587–597. doi:10.1093/molbev/msj064
  2. INSECTIVORA (Eulipotyphla)