Zobi

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Zobi, kurus var redzēt smaidot

Zobi ir cieti veidojumi mutes dobumā vairākumam mugurkaulnieku. Tie veic barības satveršanas, nokošanas un sasmalcināšanas funkciju. Daži mugurkaulnieki, galvenokārt plēsēji, tos izmanto arī medīšanai un aizsardzībai. Cilvēkam zobi vajadzīgi arī artikulēto skaņu veidošanā. Zobi nav veidoti no kaula, tie ir dažādu blīvu un ļoti cietu audu veidojums. Zobu saknes ir no ārpuses nosegtas ar smaganām, kuras veic aizsargfunkciju pret ārējās vides ietekmi.

Katrai zīdītāju sugai ir atšķirīgi zobi, tāpēc paleontologi izmanto zobus, lai noteiktu pēc fosilijām konkrētās sugas izcelsmi. Tas ir pats vienkāršākais veids, kā pēc fosilijām noteikt sugas identitāti.[nepieciešama atsauce] Dzīvniekus iedala zālēdājos un gaļēdājos, un tāpēc arī katram no šiem dzīvniekiem ir sava zobu forma. Zālēdājiem tie vairāk ir noapaļotas formas, lai vieglāk būtu barību sakošļāt, bet gaļēdājiem tie parasti ir ļoti smaili, lai vieglāk varētu nogalināt un sagremot savu medījumu.

Cilvēkiem pirmie zobiņi sāk parādīties apmēram no sešu mēnešu vecuma, kas jaundzimušajam parasti ir sāpīgs periods, lai gan pa retam ir arī tādi gadījumi, ka piedzims bērns ar vienu vai vairākiem zobiņiem. Šādus zobiņus mēdz saukt par jaundzimušo zobiņiem.

Anatomija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zoba shematiska uzbūve

Zobu anatomija ir pētījumu joma anatomijā, kurā tiek pētīti cilvēku zobu struktūru. Zobu attīstība, izskats un to klasifikācija ietilps zobu anatomijā. Šajā nozarē pēta visas šīs iepriekš minētās problēmas. Zobu veidošanās sākas jau pirms dzimšanas, un to morfoloģiski sāk uzskaitīt jau kopš šī laika. Zobu anatomija ir arī taksonomijas zinātne, kas ir saistīta ar zobu nosaukumiem un to uzbūvi. Šī informācija praktiski kalpo nolūkam, kad notiek zobu ārstēšana. Parasti ir 20 primārie zobi jeb nepastāvīgie zobi, un 32 pastāvīgie zobi.

Emalja[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: zobu emalja

Zobu emalja ir visvairāk mineralizētākā ķermeņa daļa. Tā pārklāj zobu no ārpuses, pasargājot to no bojāšanās un nodilšanas, neļaujot tajos iekļūt mikrobiem. Normālas emaljas krāsa variē no gaiši dzeltenas, līdz pelēcīgi baltai.

Dentīns[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: dentīns

Dentīns atrodas starp pulpu un emalju. Dentīns satur neorganiskās vielas 69-70%, organiskās vielas 22% un ūdeni 10%. Izšķir kronīša dentīnu, kas sāk attīstīties vēlīnā stadijā, un saknes dentīnu, kas attīstās vēlāk, proliferējot (vairojoties) Hertviga maksts epitēlijam.

Zobu caurumi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zobu caurumi veidojas kariesa baktēriju iespaidā. Šo baktēriju skābes saēd zobu emalju. Pat mazus caurumiņus zobārsts ir spiests dziļi izurbt, jo patlaban pieejamie plombēšanas materiāli nepietiekami pieķeras emaljai. Tādēļ visā pasaulē zinātnieki intensīvi strādā pie tādu materiālu izstrādes, kuri pieķeras emaljai. Tas ļautu atteikties zobārstam un pacientam no zobu urbšanas. Vistuvāk mērķim ir nokļuvuši japāņu zinātnieki, kuri ir izgatavojuši hidroksiapatītu — materiālu, kurš veiksmīgi savienojas ar emalju, tādēļ zobārstam tikai jāizskalo baktērijas no bojātā zoba un jāaizpilda caurums ar šo materiālu.[1]

Zobu aprūpe[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mutes higiēna ir ļoti svarīga, lai uzturētu zobus skaistus un veselus. Regulāri, kā arī pareizi, ir jāveic zobu tīrīšana, visbiežāk, ar zobu birstīti. Zobu mazgāšana novērš nepatīkamu elpu, kariesu, stomatītu un citas mutes dobuma slimības.

Zobu bojājumu gadījumos ir jāvēršas pie zobārsta vai mutes higiēnista.

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Commons:Category
Vikikrātuvē ir pieejami multimediju faili par šo tēmu. Skatīt: zobi
  1. "Zobi drīzumā vairs nebūs jāurbj". Ilustrētā Zinātne 2005. gada decembra numurs: 19. lpp..