Apskatīt Bosnijas banats izejas kodu

{{Bijušās valsts infokaste
|vietējais_nosaukums = Бановина Босна (''Banovina Bosna'')
|nosaukums_latv_val  = Bosnijas banats
|sugasvārds          = Bosnijas
|
|kontinents          = Eiropa
|reģions             = Austrumeiropa
|valsts              = [[Bosnija un Hercegovina]], [[Melnkalne]], [[Horvātija]]
|laikmets            = Vēlie viduslaiki
|statuss             = Autonoma kņaziste
|statusa_teksts      = 
|impērija            = [[Ungārijas karaliste]]
|valdības_veids      = Monarhija
|
|gads_sākums         = 1154
|gads_beigas         = 1377
|
|event_start         = Pirmais Bosnijas bana Boriča pieminējums
|date_start          = 
|event_end           = Bosnijas karalistes izveide
|date_end            = 
|
|event1              = 
|date_event1         = 
|event2              = 
|date_event2         = 
|event3              = 
|date_event3         = 
|event4              = 
|date_event4         = 
|
|p1                  = 
|flag_p1             = 
|image_p1            =  
|p2                  = 
|flag_p2             = 
|p3                  = 
|flag_p3             = 
|p4                  = 
|flag_p4             = 
|p5                  = 
|flag_p5             = 
|s1                  = Bosnijas karaliste
|flag_s1             = Bosnian_Royal_Flag_of_Tvrtko_I_of_Bosnia_(rotated).svg
|image_s1            =   
|s2                  = 
|flag_s2             = 
|s3                  = 
|flag_s3             = 
|s4                  = 
|flag_s4             = 
|s5                  = 
|flag_s5             = 
|
|image_flag          = Banate of Bosnia flag of Stjepan II Kotromanic.svg
|flag_size          = 65px
|flag                = 
|flag_type           = 
|
|image_coat          = Coat of arms of Banate of Bosnia.svg
|coa_size          = 135px
|symbol              = 
|symbol_type         = 
|
|image_map           = Medieval Bosnian State Expansion-en.svg
|image_map_caption   = Bosnijas banata ekspansija
|
|galvaspilsēta       = Jaice, Mile, Visoko, kopš 14. gadsimta Bobovaca
|galvaspilsēta_exile = 
|latd=44 |latm=08 |latNS=N |longd=18 |longm=14 |longEW=E 
|
|national_motto      = 
|national_anthem     = 
|kopīgas_valodas     = [[bosniešu valoda]],<br>[[latīņu valoda]]
|reliģija            = [[Bosnijas baznīca]],<br>[[katolicisms]],<br>[[pareizticība]]
|nauda               = 
|
|<!--- Titles and names of the first and last leaders an their deputies --->
|leader1             = <!--- Name of king or president --->
|leader2             = 
|leader3             = 
|leader4             = 
|year_leader1        = <!--- Years served --->
|year_leader2        = 
|year_leader3        = 
|year_leader4        = 
|title_leader        = <!--- Default: "King" for monarchy, otherwise 
                             "President"--->
|representative1     = <!--- Name of representative of head of state 
                             (eg. colonial governor)--->
|representative2     = 
|representative3     = 
|representative4     = 
|year_representative1 = <!--- Years served --->
|year_representative2 = 
|year_representative3 = 
|year_representative4 = 
|title_representative = <!--- Default: "Governor"--->
|deputy1             = <!--- Name of prime minister --->
|deputy2             = 
|deputy3             = 
|deputy4             = 
|year_deputy1        = <!--- Years served --->
|year_deputy2        = 
|year_deputy3        = 
|year_deputy4        = 
|title_deputy        = <!--- Default: "Prime minister" --->
|
|<!--- Legislature --->
|legislature         = <!--- Name of legislature --->
|house1              = <!--- Name of first chamber --->
|type_house1         = <!--- Default: "Upper house"--->
|house2              = <!--- Name of second chamber --->
|type_house2         = <!--- Default: "Lower house"--->
|
|footnotes           = <!--- Accepts wikilinks --->
}}
'''Bosnijas banats''' ({{val|hbs|Бановина Босна, Banovina Bosna}}) bija viduslaiku valsts, kas atradās galvenokārt mūsdienu [[Bosnija un Hercegovina|Bosnijā un Hercegovinā]]. Lai gan [[Ungārija]]s karaļi Bosniju uzskatīja par [[Ungārijas karaliste|Ungārijas kroņa]] zemju daļu, Bosnijas banats gandrīz visu savu pastāvēšanas laiku bija faktiski neatkarīga valsts.{{Sfn|Fine|1994}}<ref>{{Grāmatas atsauce|title=Paul Mojzes. Religion and the war in Bosnia. Oxford University Press, 2000, p 22; "Medieval Bosnia was founded as an independent state by Ban Kulin (1180-1204)."}}</ref>{{Sfn|Vego|1982}} Banats tika izveidots 12. gadsimta vidū un pastāvēja līdz 1377. gadam ar pārtraukumiem Šubiču dzimtas vadības laikā no 1299. līdz 1324. gadam. 1377. gadā tas kļuva par karalisti. Lielākā daļa no tā vēstures bija pilna ar reliģiski politiskām pretrunām ap vietējo kristiešu [[Bosnijas baznīca|bosniešu baznīcu]], kuru kā [[Ķecerība|ķecerīgu]] nosodīja dominējošās baznīcas, proti, [[Romas Katoļu baznīca|Romas katoļu]] un [[Austrumu Pareizticīgā baznīca|Austrumu pareizticīgo]], ar katoļu baznīcas spiedienu uz bosniešiem caur ungāriem.<ref>{{Grāmatas atsauce|last=Bringa|first=Tone|url=https://archive.org/details/beingmuslimbosni00brin|title=Being Muslim the Bosnian Way|publisher=Princeton University Press|year=1995|pages=[https://archive.org/details/beingmuslimbosni00brin/page/15 15]}}</ref>{{Sfn|Curta|2006}}

== Vēsture ==
=== Vēsturiskais fons ===

1136. gadā Ungārijas karalis [[Bēla II]] pirmo reizi iebruka Augšbosnijā un izveidoja titulu "Bosnijas bans", kas sākotnēji bija tikai goda tituls viņa pieaugušajam dēlam [[Lāslo II]]. 12. gadsimtā Bosnijas banata valdītāji rīkojās arvien autonomāk no Ungārijas un/vai [[Austrumromas impērija|Bizantijas]]. Abas vietējās lielvaras vienmēr maz kontrolēja kalnainos un visumā nomaļos reģionus, kas bija Bosnijas banata pamatdaļa.{{Sfn|Fine|1994|pp=44, 148|p=14}}

=== Agrā vēsture un bans Kulins ===
Bans Boričs bija pirmais zināmais Bosnijas valdnieks,<ref>{{Grāmatas atsauce|url=https://books.google.com/books?id=fm5pAAAAMAAJ&q=Ban+Bori%C4%87+%E2%80%94+prvi+poznati+samostalni+bosanski+vladar|title=Srednjovjekovna Bosna: politički položaj bosanskih vladara do Tvrtkove krunidbe, 1377. g|last=Klaić|first=Nada|date=1989|publisher=Grafički zavod Hrvatske|isbn=9788639901042}}</ref><ref>{{Grāmatas atsauce|url=https://books.google.com/books?id=q3VpAAAAMAAJ&q=ban+bori%C4%87|title=Historija države i prava Bosne i Hercegovine|last=Imamović|first=Mustafa|date=1999|publisher=M. Imamović|isbn=978-9958-9844-0-2}}</ref> pirmoreiz pieminēts 1154. gadā kā Ungārijas vasalis,{{Sfn|Fine|1994}}{{Sfn|Vego|1982}} kurš piedalījies Braničevas aplenkumā kopā ar citiem Ungārijas karaļa spēkiem.<ref>[https://www.bib.irb.hr/40904#page=55 Mladen ANČIĆ, 1997, Putanja klatna. Ugarsko-hrvatsko kraljestvo i Bosna u XIV. stoljeću. Zavod za povijesne znanosti Hrvatske akademije znanosti i umjetnosti u Zadru.]</ref><ref>[http://darhiv.ffzg.unizg.hr/id/eprint/6319/#page=18 Goldstein, Ivo. (1997), Bizantska vlast u Dalmaciji od 1165. do 1180. godine]</ref> 1167. gadā viņš bija iesaistīts ungāru uzbrukumos bizantiešiem, dodot karaspēku ungāru armijai.{{Sfn|Fine|1994}} Karš beidzās ar ungāru armijas atkāpšanos pēc Sirmiumas kaujas netālu no [[Belgrada]]s tai pašā gadā.{{Sfn|Fine|1994}} Boriča iesaistīšanās karā liecina, ka [[Bosnija]] bija pakļauta toreizējai Ungārijas karalistei.<ref>{{Grāmatas atsauce|last=Brkovic, Milko [https://www.ceeol.com/search/chapter-detail?id=308407 ''Bosansko-humski kršćani u križištu papinske i ugarske politike prema Bosni i Humu'']|title=Fenomen "Krstjani" u srednjovjekovnoj Bosni i Humu|date=2005|publisher=Hrvatski institut za povijest|location=Zagreb|isbn=978-9985-9642-5-5|pages=129–178|url=https://www.ceeol.com/search/book-detail?id=308376|quote=U ratu što ga je protiv cara Emanuela vodio kralj Gejza II., sudjelovao je i ban Borić (1154.-1163.), prvi poznati bosanski ban. Borićevo sudjelovanje u ratu na strani ugarsko-hrvatskog vladara svjedoči da je Bosna u to doba za-konito pripadala Ugarsko-Hrvatskom Kraljevstvu. Bizantski je pisac Cinam opisao taj rat i izričito naveo da je bosanski ban bio saveznik ugarsko-hrvat-skog vladara.}}</ref> Ungāri līga mieru uz Bizantijas noteikumiem un atzina impērijas kontroli pār [[Bosnija|Bosniju]], [[Dalmācija|Dalmātiju]], [[Horvātija|Horvātiju]] uz dienvidiem no [[Krka (upe)|Krkas upes]], kā arī Fruška Goru.<ref>{{Harvnb|Treadgold|1997}}.</ref> Bosnija no 1167. līdz 1180. gadam bija Bizantijas daļa, taču, tā kā Bosnija bija attāla zeme, valdīšana pār to, iespējams, bija nomināla.{{Sfn|Fine|1994}}

Pēc imperatora [[Manuils I Komnēns|Manuila I Komnēna]] nāves 1180. gadā Bosniju pārvaldīja bizantiešu ieceltais bans Kulins, kuram izdevās atbrīvoties no Bizantijas ietekmes, noslēdzot aliansi ar Ungārijas karali [[Bēla III Ārpāds|Bēlu III]], kopā ar [[Serbija]]s valdnieku Stefanu Nemaņu un viņa brāli Humas Miroslavu viņš veiksmīgi karoja pret bizantiešiem 1183. gadā. Kulins nodrošināja mieru, kļūdams par nominālu vasali Ungārijas karalim,{{Sfn|Vego|1982|pp=44, 148|p=105}} lai gan nav datu, ka ungāri būtu kontrolējuši Bosnijas centrālo daļu.{{Sfn|Fine|1994|pp=|p=14}}

Tā laika pāvesta emisāri sazinājās tieši ar Kulinu un dēvēja viņu par "Bosnijas valdnieku".{{Sfn|Vego|1982}} Kulinu laikabiedri un viņa pēctecis Matejs Ninoslavs bieži dēvēja par "''Veliki ban bosanski''" (Lielo bosniešu banu).{{Sfn|Vego|1982}}

1189. gadā bans Kulins bosniešu [[Kirilica|kirilicā]] — bosančicā izdeva pirmo zināmo rakstisko Bosnijas dokumentu, kas tagad pazīstams kā ''Bana Kulina harta'', diplomātisku dokumentu par tirdzniecības attiecībām ar [[Dubrovnika|Raguzas pilsētu (Dubrovniku)]].{{Sfn|Suarez, S.J.|Woudhuysen|2013}} Kulina valdīšana iezīmēja arī sākumu strīdam, kurā iesaistījās vietējā [[Bosnijas baznīca]] ([[Bogomilisms|bogomilisma]] atzars) — kristiešu sekta, kuru gan [[Romas Katoļu baznīca|Romas katoļu,]] gan [[Austrumu Pareizticīgā baznīca|austrumu pareizticīgo baznīca]] uzskatīja par ķecerīgu. Viņa vadības laikā pastāvēja tā sauktais "Bosnijas miera un labklājības laikmets".<ref>{{Grāmatas atsauce|title=Bosnia: A Short History|url=https://archive.org/details/bosniashorthisto0000malc_i7r9|last=Malcolm|first=Noel|date=1 October 1996|publisher=New York University Press|isbn=978-0814755617|location=London|page=[https://archive.org/details/bosniashorthisto0000malc_i7r9/page/n385 364]}}</ref>

=== Ķecerība un Bilinopoļes atteikšanās ===
[[Attēls:Ploča_Kulina_bana.jpg|alt=|thumb|200x200px| Bana Kulina plāksne no 1193, atrasta Biskupičos]]
[[Attēls:Povelja_Kulina_bana.jpg|alt=|thumb|330x330px| Bana Kulina harta, tirdzniecības nolīgums starp Bosniju un Raguzas Republiku]]
1203. gadā Serbijas lielkņazs Vukans Nemaņičs apsūdzēja Kulinu ķecerībā un iesniedza oficiālu apelāciju pāvestam. Bilinopoļē Kulins parakstīja atteikšanos no ķecerības, paziņojot, ka viņš vienmēr ir bijis uzticams katolis, un tā pasargāja Bosnijas banatu no ārēja iebrukuma. Kulinam izdevās arī saglabāt Bosnijas diecēzi Raguzas arhidiecēzes vadībā, tādējādi ierobežojot Ungārijas ietekmi. Daļa autoru uzskata, ka ķecerība bijusi nejaušu kļūdu līmenī nezināšanas, nevis apzināti ķecerīgas doktrīnas dēļ.{{Sfn|Fine|1994|p=47}} Kulins arī atkārtoti apliecināja uzticību Ungārijai, taču, neskatoties uz to, Ungārijas vara palika tikai nomināla.{{Sfn|Fine|1994|p=47}} Bans Kulins nomira 1204. gadā, par viņa amata mantinieku kļuva viņa dēls Stjepans Kuliničs, kurš arī publiski turējās pie katolicisma.

Ungārijas karalis [[Andrāšs II]] 1225. gadā nodeva daļu tiesību uz Bosniju pāvestam, kurš līdz tam cerēja, ka karalis kā Bosnijas augstākais valdnieks pats iznīdēs tur ķecerību, bet rezultātā tas tika uzdots arhibīskapam Ugrinam Čākam.<ref>[https://www.bib.irb.hr/40904#page=60 Mladen ANČIĆ, 1997, Putanja klatna. Ugarsko-hrvatsko kraljestvo i Bosna u XIV. stoljeću. Zavod za povijesne znanosti Hrvatske akademije znanosti i umjetnosti u Zadru.]</ref> Stjepans Kuliničs tika atcelts 1232. gadā ar varu Bosnijas baznīcas spiediena rezultātā, un pretkatoliskā partija kļuva par galveno.

Kuliniču nomainīja ar muižnieku, kuru sauca Matejs Ninoslavs (1232—1250). Tas sabojāja attiecības ar Serbiju, jo iepriekšējais valdnieks bija saistīts ar Nemaņiču dinastiju. Ap šo laiku Ninoslava radinieks, vēlākais Prijezda I, atgriezās katoļticībā pēc neilga laika Bosnijas baznīcā. Pats Ninoslavs galu galā kļuva par Bosnijas baznīcas sargu. 1234. gadā Andrāšs II atdeva tiesības uz Bosnijas banatu hercogam Kolomanam. Arī Kuliniću dinastijas Bosnijas troņa likumīgais pēctecis grāfs Usoras Sibislavs, bijušā bana Stjepana dēls, sāka uzbrukt Ninoslava pozīcijām, mēģinot iegūt banatu sev. [[Gregors IX|Pāvests Gregors IX]] 1235. gadā, viņaprāt, ķecerīgo Bosnijas bīskapu nomainīja ar toreizējo [[Dominikāņu ordenis|dominikāņu ordeņa]] lielmestru un vēlāk par svēto pasludināto Johannesu no Vildeshauzenas un apstiprināja hercogu Kolomanu par jauno likumīgo Bosnijas banu. Lai šo kandidātu uzspiestu Bosnijai, sākās karš.

=== Bosnijas krustakarš ===
[[Attēls:Zadar_Treaty_1358.png|alt=|thumb|200x200px| Bosnijas banats 1358. gadā]]
Bosnijas krustakarš ieceltā bīskapa Johannesa un Kolomana vadībā ilga piecus gadus.<ref name="Fine1">{{Atsauce|last=Van Antwerp Fine|first=John|title=The Late Medieval Balkans: A Critical Survey from the Late Twelfth Century to the Ottoman Conquest|pages=277|year=1994|publisher=University of Michigan Press|isbn=0472082604|author-link=}}</ref> Karš rezultātā tikai deva vēl lielāku atbalstu Ninoslavam, jo vienīgi Sibislavs krustakarā nostājās pāvesta pusē. Ninoslavs 1240. gada 22. maijā izdeva ediktu par Raguzas Republiku, norādot, ka ņems to savā aizsardzībā Serbijas karaļa Stefana Vladislava uzbrukuma gadījumā. Savukārt Raguzas atbalsts bija būtisks Mateja Ninoslava darbībai ciešo ekonomisko saišu dēļ. Vienīgā nozīmīgā ietekme uz vēsturi, ko panāca Bosnijas krustakarš, bija vietējo iedzīvotāju pret Ungāriju vērstā noskaņojuma pieaugums, kas vēlāk atviegloja Bosnijas [[Osmaņu impērijas kari Eiropā|Osmaņu iekarošanu]] 1463. gadā<ref name="Fine1" /> un saglabājās arī pēc tam.<ref name="Fine2">{{Atsauce|last=Van Antwerp Fine|first=John|title=The Bosnian Church: Its Place in State and Society from the Thirteenth to the Fifteenth Century|pages=126, 132|year=2007|publisher=Saqi|isbn=978-0863565038|author-link=}}</ref>

Tāpat vēl vairāk sabojājās Bosnijas un Serbijas attiecības, jo Serbija nesūtīja Ninoslavam nekādu atbalstu pretēji tradicionālajai aliansei. Kolomans nodeva Bosnijas banata pārvaldi Ninoslava brālēnam Prijezdam, kuram to izdevās noturēt tikai divus vai trīs gadus. [[1241. gads|1241]]. gadā Ungārijā [[Mongoļu iebrukums Eiropā|iebruka mongoļi un tatāri]], un Kolomanam nācās atgriezties no Bosnijas. Matejs Ninoslavs nekavējoties atguva varu, savukārt Prijezda aizbēga trimdā uz Ungāriju. [[Monarhs|Karalis]] [[Bēla IV Ārpāds|Bēla IV]] atkāpās zem tatāru spiediena, kas ļāva Ninoslavam atjaunot kontroli pār lielāko daļu Bosnijas. [[Horvātija|Horvāti]] veiksmīgi cīnījās pret tatāriem, izdzenot viņus atpakaļ caur Bosniju, kas zemei sagādāja daudz postījumu. 1244. gada martā tika atjaunots Raguzas edikts. Ninoslavs iesaistījās pilsoņu karā, kas izcēlās Horvātijā starp [[Trogira|Trogiru]] un [[Splita|Splitu]], nostājoties Splitas pusē. Ungārijas karalis [[Bēla IV Ārpāds|Bēla IV]] bija ar to neapmierināts un nosūtīja karaspēku uz Bosniju, bet pēc tam puses noslēdza mieru. 1248. gadā Ninoslavs ar viltību izglāba savas zemes no kārtējā pāvesta krustakara, kuru pieprasīja Ungārijas arhibīskaps.

Atlikušajā valdīšanas laikā bans Ninoslavs nodarbojās ar iekšlietām Bosnijā. Viņa nāve pēc 1249. gada, iespējams, 1250. gadā, izraisīja konfliktus par troni; gan Bosnijas baznīca, gan ungāru puse vēlējās kādu no savas ietekmes sfēras. Galu galā karalis Bēla IV iekaroja un pakļāva Bosniju, un viņam izdevās par Bosnijas banu atkal iecelt Ninoslava katolisko brālēnu Prijezdu. Bans Prijezda nežēlīgi vajāja Bosnijas baznīcu.

Tomēr 1253. gadā pret Bosniju tika uzsākta vēl viena Ungārijas ekspedīcija, taču nebija pierādījumu, ka tā būtu sasniegusi Bosnijas banatu. Ar savu vasaļu starpniecību Ungārija tolaik faktiski kontrolēja tikai Usoras un Soli ziemeļu reģionus. Bosnijas banats turpināja pastāvēt kā faktiski neatkarīga vienība arī pēc Ninoslava.{{Sfn|Fine|1994}}

=== Kotromaniču dinastija ===
Prijezda I, Kotromaniču dinastijas dibinātāja, valstība bija ievērojami mazāka nekā Ninoslava vadītā, jo Usoras un Soli reģionus bija atdalījis Ungārijas kronis. 1284. gadā šī teritorija tika piešķirta Ungārijas karaļa [[Lāslo IV Kumāns|Lāslo IV]] svainim, gāztajam Serbijas karalim Dragutinam. Tajā pašā gadā Prijezda noorganizēja sava dēla Stjepana I laulību ar Dragutina meitu Elizabeti. Laulībai bija lielas sekas turpmākajos gadsimtos, kad Stjepana un Elizabetes Kotromaniču pēcnācēji pretendēja uz Serbijas troni.{{Sfn|Ćirković|1964|p=75}} Prijezda vecuma dēļ bija spiests atstāt troni 1287. gadā un drīz mira savā īpašumā Zemļenikā.

Ungāri 13. gadsimtā atkārtoti apliecināja savu varu pār ziemeļu teritorijām, ieskaitot Soli, Usoru, Vrbasu, Sanu. Teritorija, kuru kontrolēja lojālais Ungārijas vasalis bans Prijezda, domājams, atradās mūsdienu Bosnijas ziemeļu daļā starp [[Drina]]s un [[Bosna]]s upēm. Bosnijas banats uz dienvidiem no turienes palika neatkarīgs, taču nav zināmi tā valdnieki, bana Ninoslava pēcteči.{{Sfn|Fine|1994|p=275}}

Titulu mantoja Prijezda II, kurš valdīja neatkarīgi 1287.—1290. gadā, bet vēlāk kopā ar brāli Stjepanu I Kotromaniču.

=== Restaurācija un paplašināšana ===
[[Attēls:Relikviář_sv._Simeona_detail.png|alt=|thumb|205x205px| Tvrtko kopā ar māti, brāli un māsīcu Elizabeti pie tēvoča Stjepana nāves gultas, kā tas attēlots uz t.s. svētā Simeona lādes 1370. gadu beigās]]
13. gadsimta beigās un apmēram 14. gadsimta pirmajā ceturksnī līdz Bliskas kaujai Bosnijas banats atradās Horvātijas banu Šubiču dzimtas pakļautībā. Pēc sakāves Bliskas kaujā Mladenu II sagūstīja [[Kārols I Anžū|Kārols I]], kurš viņu aizveda uz Ungāriju, un tas izraisīja Kotromaniču dinastijas atjaunošanu.<ref>[https://www.bib.irb.hr/40904#page=103 Mladen ANČIĆ, 1997, Putanja klatna. Ugarsko-hrvatsko kraljestvo i Bosna u XIV. stoljeću. Zavod za povijesne znanosti Hrvatske akademije znanosti i umjetnosti Zadru.]</ref>{{Sfn|Fine|1994}}

Stjepans II bija Bosnijas bans no 1314. gada, bet faktiski no 1322. līdz 1353. gadam, kopā ar savu brāli Vladislavu Kotromaniču 1326.—1353. gadā.{{Sfn|Fine|1994}}

1326. gadā bans Stjepans II militārā aliansē ar Raguzas Republiku uzbruka Serbijai un iekaroja Zahumļes (Humas) kņazisti,{{Sfn|Fine|1994}} tā iegūstot vairāk [[Adrijas jūra]]s piekrastes, sākot no [[Neretva]]s ietekas līdz Konavlei, un šajās teritorijās bija daudz pareizticīgo Ohridas arhibīskapijas pakļautībā un jaukti pareizticīgo un katoļu iedzīvotāji piekrastes rajonos un Stonas apkārtnē.{{Sfn|Fine|1994}} Viņš arī iespiedās Horvātijas Završjē. Pēc Serbijas karaļa Stepana Uroša II Milutina nāves 1321. gadā viņam parādījās iespēja atgūt Usoras un Soli zemes, kuras viņš pilnībā pakļāva 1324. gadā.{{Sfn|Fine|1994}}

1329. gadā bans Stjepans II Kotromaničs veica vēl vienu iebrukumu [[Serbija|Serbijā]], uzbrūkot Vitomiram no [[Trebiņe]]s un Konavles, taču galveno viņa spēku daļu uzveica jaunais karalis Dušans, kurš komandēja karaļa Stefana Dečanska spēkus Pribojā. Kotromaniča zirgs kaujā tika nogalināts, un arī viņš būtu zaudējis dzīvību, ja vasalis Vuks nebūtu atdevis viņam savu zirgu, pēc tam pats ejot bojā. Tomēr banam izdevās pievienot savām zemēm Nevesiņi un Zagorji.

Savas valdīšanas laikā Stjepans valdīja pār zemēm no [[Sava]]s līdz [[Adrijas jūra]]i un no [[Cetiņe]]s līdz [[Drina]]i. Viņš dubultoja savas valsts izmērus un panāca pilnīgu neatkarību no apkārtējām valstīm.{{Sfn|Fine|1994}} Bans Stjepans II noskaņoja karojošos [[Venēcijas Republika|Venēciju]] un Ungārijas karaļus viens pret otru, pamazām valdot arvien neatkarīgāk un drīz vien sāka sadarboties ar dažiem Horvātijas un Ungārijas muižniekiem pret viņa Ungārijas sizerēnu un sievastēvu.

1346. gadā [[Zadara]] atgriezās Venēcijas sastāvā, un Ungārijas karalis, redzēdams, ka ir zaudējis karu, 1348. gadā noslēdza mieru. Horvātijas bans Mladens II Šubičs visu šo laiku apsūdzēja Stjepana II politiku nodevībā, un abu banu attiecības arvien pasliktinājās. Ap 1342. gadu tika izveidots Bosnijas franciskāņu vikariāts.{{Sfn|Fine|1994}} Stjepana II Kotromaniča valdīšanas laikā Bosnijas banatā brīvi darbojās visas trīs baznīcas (Bosnijas baznīca, pareizticīgo, katoļu).

=== Tvrtko I valdīšana ===
[[Attēls:TvrtkoPoveljaMoštre.jpg|alt=|left|thumb|200x200px| Ķaraļa Tvrtko I Kotromaniča harta, kas rakstīta Moštrē]]
Stjepans II mira 1353. gadā, un par pēcteci kļuva viņa brāļadēls Tvrtko. Tomēr Tvrtko tajā laikā bija tikai aptuveni piecpadsmit gadus vecs,{{Sfn|Fine|1994}} tāpēc viņa tēvs Vladislavs valdīja kā [[reģents]].{{Sfn|Ćirković|1964}} Drīz pēc valdīšanas sākuma Tvrtko kopā ar tēvu apceļoja visu valstību, lai pieņemtu [[Vasalis|vasaļu]] uzticības apliecinājumus.{{Sfn|Ćošković|2009}} Tvrtko māte Jelena Šubiča nomainīja Vladislavu kā reģente pēc viņa nāves 1354. gadā. Viņa nekavējoties devās uz Ungāriju, lai saņemtu piekrišanu Tvrtko statusam no [[Lajošs I Lielais|karaļa Lajoša I]], viņa sizerēna. Pēc viņas atgriešanās, Jelena sasauca muižnieku sanāksmi (''stanaku'') Milē pilsētiņā, kurā māte un dēls apstiprināja īpašumus un privilēģijas muižniekiem "visā Bosnijā, Doņikraji (''Bosnijas rietumos''), Zagorjē un Humas zemē".{{Sfn|Ćirković|1964}}

Jaunais bans ievērojami palielināja savu varu.{{Sfn|Fine|1994|p=369}} Kaut arī viņš pastāvīgi uzsvēra pakļaušanos karalim, Tvrtko Doņikraji muižnieku lojalitāti Lājošam sāka uzskatīt par nodevību pret sevi.{{Sfn|Ćirković|1964|p=125}} 1363. gadā starp abiem valdītājiem izcēlās konflikts{{Sfn|Fine|1994|p=369}}{{Sfn|Ćirković|1964|p=128}} un aprīlī Ungārijas karalis sāka gatavot armiju.{{Sfn|Ćirković|1964|p=128}} Lājoša vadīta armija uzbruka Doņikraji,{{Sfn|Ćirković|1964|p=129}} kur muižniecības lojalitāte dalījās starp Tvrtko un Lājošu.{{Sfn|Fine|1994|p=369}} Mēnesi vēlāk Ungārijas palatīna Nikolasa Konta un Estergomas arhibīskapa Nikolasa Apāti vadīta armija uzbruka Usorai.{{Sfn|Ćirković|1964|p=129}}{{Sfn|Fine|1994|p=369}} Vlatko Vukoslavičs dezertēja pie Lājoša un atdeva viņam svarīgu cietoksni Kļuču, bet Vukacs Hrvatiničs spēja aizstāvēt [[Sokograda]]s cietoksni, piespiežot ungārus atkāpties.{{Sfn|Fine|1994|p=369}} Usorā [[Srebrenikas cietoksnis]] izturēja karaliskās armijas uzbrukumu,{{Sfn|Fine|1994|p=369}} kura atkāpās, pazaudējot pat karaļa zīmogu.{{Sfn|Ćirković|1964|p=129}} Veiksmīgā Srebrenikas aizsardzība iezīmēja Tvrtko pirmo uzvaru pār Ungārijas karali.{{Sfn|Fine|1994|p=369}} Taču vietējo magnātu vienotība zuda, tiklīdz ungāri tika sakauti, tā vājinot Tvrtko un apvienotās Bosnijas pozīcijas.
[[Attēls:Bosna_1373.jpg|alt=|thumb|249x249px| Bosnijas banats 1373. gadā]]
Anarhija saasinājās, un nākamā gada februārī magnāti sacēlās pret Tvrtko un gāza to no troņa.{{Sfn|Fine|1994}}{{Sfn|Ćirković|1964}} Viņu nomainīja jaunākais brālis Vuks,{{Sfn|Ćirković|1964}}{{Sfn|Fine|1994}} Tvrtko un Jelena patvērās Ungārijas karaļa galmā, kur viņus uzņēma bijušais Tvrtko ienaidnieks un joprojām sizerēns karalis Lājošs.{{Sfn|Fine|1994}} Tvrtko martā atgriezās Bosnijā un līdz mēneša beigām atjaunoja kontroli pār daļu valsts, ieskaitot Doņikraji, Humu un Usoru.{{Sfn|Fine|1994}}{{Sfn|Ćirković|1964}}

Visu nākamo gadu Tvrtko atspieda Vuku uz dienvidiem, galu galā piespiežot viņu bēgt uz Raguzu. Sanko, Vuka pēdējais atbalstītājs, padevās Tvrtko vasaras beigās, un viņam tika atļauts saglabāt savus īpašumus.{{Sfn|Fine|1994|p=369}}{{Sfn|Ćirković|1964|p=132}} Raguzas amatpersonas centās panākt mieru starp naidīgajiem brāļiem,{{Sfn|Ćirković|1964|p=132}} un 1368. gadā Vuks lūdza [[Urbāns V|pāvestu Urbānu V]] iejaukties viņa pusē kopā ar karali Lājošu I.{{Sfn|Fine|1994|p=369}}{{Sfn|Ćirković|1964|p=132}} Šie centieni bija veltīgi; bet līdz 1374. gadam Tvrtko bija samierinājies ar Vuku ar ļoti dāsniem noteikumiem.{{Sfn|Ćirković|1964|p=132}}

Tvrtko laikā blakus esošajā Serbijā karaļa Stefana IV nāve 1355. gadā drīz noveda pie kādreiz varenās [[Serbijas cariste]]s sabrukuma. Tā sadalījās autonomās kņazistēs, kuras katra par sevi nespētu pretoties Bosnijai. Tas pavēra ceļu Tvrtko valstības paplašināšanai uz austrumiem, taču iekšējās problēmas neļāva viņam veiksmīgi izmantot šo iespēju.

Uz 14. gadsimta vidu Bosnijas banats sasniedza sava uzplaukuma griestus Tvrtko Kotromaniča vadībā, kurš formāli nāca pie varas 1353. gadā un kronēja pats sevi 1377. gada 26. oktobrī, tā banata vietā izveidojot Bosnijas karalisti.{{Sfn|Ćirković|2004}}

== Ekonomika ==
Bosnijas ekonomikas pamatu veidoja metālu rūdu un metālizstrādājumu (galvenokārt [[Sudrabs|sudraba]], [[Varš|vara]] un [[Svins|svina]]) eksports, jo šīs preces kopā ar citām, piemēram, [[Bišu vasks|vasku]], [[Zelts|zeltu]], [[Medus|medu]] un jēlādām, [[Dināru kalniene|caur Dināru Alpiem]] uz jūras krastu tika vestas pa kādreizējo [[Senā Roma|romiešu]] tirdzniecības ceļu ''Via Narenta'', kur tos galvenokārt nopirka Ragūzas un Venēcijas republikas.{{Sfn|Ćirković|1964}} Piekļuve ceļam ''Via Narenta'' bija izšķiroša Bosnijas ekonomikai, kas kļuva iespējama tikai pēc tam, kad banam Stjepanam II izdevās pārņemt kontroli pār šo ceļu Humas iekarošanas laikā. Galvenie tirdzniecības centri bija Fojnica un Podvisoki.

== Reliģija ==
[[Attēls:06_Giovanni_di_Sassonia.jpg|alt=|thumb|315x315px|Johanness no Vildeshauzenes, Bosnijas bīskaps]]
[[Roma|No Romas]] un [[Konstantinopole]]s nākamās kristīgās misijas 9. gadsimtā sāka virzīties uz Balkāniem, kristianizējot dienvidu slāvus un nosakot robežas starp [[Svētais Krēsls|Romas]] [[Konstantinopoles patriarhāts|un Konstantinopoles]] baznīcu jurisdikcijām. Tad [[Lielā Shizma|Austrumu un Rietumu šķelšanās]] noveda pie [[Romas Katoļu baznīca|Romas katoļticības]] ieviešanas Horvātijā un lielākajā [[Dalmācija|Dalmācijas daļā]], savukārt Serbijā [[Austrumu Pareizticīgā baznīca|valdīja austrumu pareizticība]].{{Sfn|Fine|1991|p=8}} Atrodoties pa vidu, kalnainā Bosnija nomināli atradās Romas pakļautībā, bet slikto ceļu un kontaktu dēļ katoļticība nekad netika pilnībā nostiprināta.{{Sfn|Fine|1994|p=17}} Tādējādi viduslaiku Bosnija palika "zeme starp ticībām", nevis abu baznīcu tikšanās vieta,{{Sfn|Fine|1994|p=17}} noveda pie unikālas reliģijas vēstures un "neatkarīgas un nedaudz [[Ķecerība|ķecerīgas]] baznīcas" rašanās.{{Sfn|Fine|1991|p=8}}

Kamēr Bosnija vēlajos viduslaikos vismaz nomināli palika katoļticīga, Bosnijas bīskaps bija vietējais garīdznieks, kuru izvēlējās bosnieši un pēc tam nosūtīja Raguzas arhibīskapam vienīgi ordinēšanai. Kaut arī [[Romas pāvests|pāvestība]] jau uzstāja uz [[Latīņu valoda|latīņu valodas lietošanu]] kā [[Liturģiskā valoda|liturģisko valodu]], Bosnijas katoļi saglabāja baznīcas slāvu valodu.{{Sfn|Fine|1994|p=18}} Franciskāņu ordenis ieradās Bosnijā 13. gadsimta otrajā pusē, un tā mērķis bija izskaust [[Bosnijas baznīca]]s mācību.<ref name="svjetlorijeci">{{Tīmekļa atsauce|url=http://www.svjetlorijeci.ba/stranica/7/bosna-srebrena|title=Bosna Srebrena u prošlosti i sadašnjosti &#124; FMC Svjetlo riječi|website=Svjetlorijeci.ba|access-date=2016-08-17|archive-date=2014-02-24|archive-url=https://web.archive.org/web/20140224200107/http://www.svjetlorijeci.ba/stranica/7/bosna-srebrena}} {{Webarchive|url=https://web.archive.org/web/20140224200107/http://www.svjetlorijeci.ba/stranica/7/bosna-srebrena |date=2014-02-24 }}</ref> Stefanam II Kotromaničam bija nozīmīga loma franciskāņu vikariāta izveidē. Līdz 1385. gadam viņiem Bosnijā jau bija četri klosteri Olovo, Milē, Kraļeva Sutjeskā un Lašvā.{{Sfn|Fine|1994|p=281, 282}}

== Valdnieku saraksts ==

* [[Lāslo II]] (1137—1159)
* [[Bans Boričs]] (1154—1164)
* [[Bans Kulins]] (1180—1204)
* [[Stjepans Kuliničs]] (1204—1232)
* [[Matejs Ninoslavs]] (1232—1250)
* [[Prijezda I]] (1250—1287)
* Prijezda II (1287—1290)
* [[Stjepans I Kotromaničs]] (1287—1314); kopā ar Prijezdu II 1287—1290; kā vasaļbans 1290—1314
* Mladens I Šubičs no Bribiras (1299—1304)
* Mladens II Šubičs no Bribiras (1304—1322)
* [[Stjepans II Kotromaničs]] (1314—1353), kā vasaļbans 1314—1322; patstāvīgi 1322—1353
* [[Tvrtko I Kotromaničs]] (1353—1366)
* Vuks Kotromaničs (1366—1367)
* Tvrtko I Kotromaničs (1367—1377)

== Atsauces ==
{{atsauces|2}}

== Avoti ==
{{Refbegin|2}}
* {{grāmatas atsauce|last=Bataković|first=Dušan T.|author-link=|title=The Serbs of Bosnia & Herzegovina: History and Politics|date=1996|location=Paris|publisher=Dialogue|isbn=9782911527104|url=https://books.google.com/books?id=wB-5AAAAIAAJ}}
* {{grāmatas atsauce|last=Ćirković|first=Sima|author-link=|year=2004|title=The Serbs|location=Malden|publisher=Blackwell Publishing|isbn=9781405142915|url=https://books.google.com/books?id=2Wc-DWRzoeIC}}
* {{grāmatas atsauce|last=Curta|first=Florin|author-link=|title=Southeastern Europe in the Middle Ages, 500–1250|year=2006|location=Cambridge|publisher=Cambridge University Press|url=https://archive.org/details/southeasterneuro0000curt|url-access=}}
* {{grāmatas atsauce|last=Fine|first=John Van Antwerp Jr.|author-link=|title=The Early Medieval Balkans: A Critical Survey from the Sixth to the Late Twelfth Century|date=1991|orig-year=1983|location=Ann Arbor, Michigan|publisher=University of Michigan Press|isbn=0472081497|url=https://books.google.com/books?id=Y0NBxG9Id58C}}
* {{grāmatas atsauce|last=Fine|first=John Van Antwerp Jr.|author-link=|title=The Late Medieval Balkans: A Critical Survey from the Late Twelfth Century to the Ottoman Conquest|year=1994|orig-year=1987|location=Ann Arbor, Michigan|publisher=University of Michigan Press|isbn=0472082604|url=https://books.google.com/books?id=LvVbRrH1QBgC}}
* {{grāmatas atsauce|last=Klaić|first=Nada|author-link=|title=Srednjovjekovna Bosna: Politički položaj bosanskih vladara do Tvrtkove krunidbe (1377. g.)|year=1989|location=Zagreb|publisher=Grafički zavod Hrvatske|isbn=9788639901042|url=https://books.google.com/books?id=fm5pAAAAMAAJ}}
* {{grāmatas atsauce|last=Malcolm|first=Noel|author-link=|title=Bosnia: A Short History|year=1994|location=New York|publisher=NYU Press|isbn=9780814755204|url=https://books.google.com/books?id=ZH9pAAAAMAAJ}}
* {{grāmatas atsauce|last=Orbini|first=Mauro|author-link=|year=1601|title=Il Regno de gli Slavi hoggi corrottamente detti Schiavoni|location=Pesaro|publisher=Apresso Girolamo Concordia|url=https://books.google.com/books?id=Fx3OntcdUkQC}}
* {{grāmatas atsauce|last=Орбин|first=Мавро|author-link=|year=1968|title=Краљевство Словена|location=Београд|publisher=Српска књижевна задруга|url=https://books.google.com/books?id=MduZAAAAIAAJ}}
* {{grāmatas atsauce|url=https://books.google.com/books?id=7sFpAAAAMAAJ|title=Postanak srednjovjekovne bosanske države|last=Vego|first=Marko|publisher=Svjetlost|year=1982|location=Sarajevo}}
{{refend}}

[[Kategorija:Bosnijas vēsture]]