Apskatīt Grieķu—turku karš izejas kodu

{{Militāras sadursmes infokaste
|conflict=Grieķu—turku karš
|partof=[[Turcijas neatkarības karš]]
|image=[[Attēls:Ermoscharge.JPG|280px|]]
|caption=Grieķu uzbrukums
|date=[[1919]]. gada maijs — [[1922]]. gada oktobris
|place=[[Anatolija]]s rietumi
|casus=[[Osmaņu impērijas sadalīšana]]
|territory=[[Turcija]] atkaro [[Grieķija]]i cedētās [[Osmaņu impērija]]s zemes. Iedzīvotāju apmaiņa starp Grieķiju un Turciju.
|result=[[Turcija]]s uzvara, [[Lozannas miera līgums]]
|combatant1={{flaga|Grieķija|1828}} [[Grieķijas Karaliste]]<hr />{{GBR}}
|combatant2=[[Attēls:Ottoman flag.svg|border|20px]] [[Turku revolucionāri]]<hr />[[Attēls:Flag of the Russian Soviet Federative Socialist Republic (1918-1920).svg|border|20px]] [[Krievijas PFSR]]
|commander1=[[Leonidass Paraskevopouloss]],<br />[[Anastasioss Papoulass]],<br />[[Georgioss Hatzianestiss]]
|commander2=[[Mustafa Kemals Ataturks]],<br />[[Ismets Inēnī]],<br />[[Fevzi Čakmaks]],<br />[[Ali Fuat Cebesojs]]
|strength1=200 000
|strength2=208 000 (bez pilsētu aizsargiem)
|casualties1=23 500 kritušie<br />20 820 gūstekņi
|casualties2=20 540 kritušie<br />10 000 ievainotie
}}
'''Grieķu—turku karš''' ([[1919]]. — [[1922]].), saukts arī par '''[[Mazāzija]]s karu''', bija militāras operācijas, [[Osmaņu impērijas sadalīšana|sadalot]] [[Osmaņu impērija|Osmaņu impēriju]] [[Pirmais pasaules karš|Pirmajā pasaules karā]]. Militārās sadursmes notika starp [[Grieķijas Karaliste|Grieķijas karalisti]] un [[turku revolucionāri]]em, kas vēlāk dibināja mūsdienu [[Turcija|Turcijas Republiku]].

Grieķu militārās operācijas tika uzsāktas pēc tam, kad rietumu sabiedrotie ar [[Lielbritānija]]s premjeru [[Deivids Loids Džordžs|Deividu Loidu Džordžu]] priekšgalā bija Grieķijai apsolījuši daļu [[Osmaņu impērija]]s teritorijas. Kara beigās Grieķija tomēr bija spiesta atkāpties no okupētajām teritorijām un atgriezties tās pirmskara robežās. Papildus [[Lozannas miera līgums|Lozannas miera līgumam]] tika noslēgta vienošanās par iedzīvotāju apmaiņu, pārceļot Grieķijas turkus uz Turciju, kā arī Turcijas grieķus uz Grieķiju.

Zaudējums Grieķijas, [[Armēnija]]s un [[Francijas Trešā republika|Francijas Trešās republikas]] karā pret Turciju lika visām pusēm atcelt [[Sevras līgums|Sevras līgumu]] un sanākt uz jaunām pārrunām, lai noslēgtu [[Lozannas miera līgums|Lozannas līgumu]], ar kuru tika atzīta [[Turcija]] un tās teritorija [[Trāķija]]s austrumos un [[Anatolija|Anatolijā]].

== Pirmsākumi ==

=== Ģeopolitiskais konteksts ===
[[Attēls:ParisPeace-Venizelos-Map.png|thumb|200px|Teritorijas uz kurām Parīzes miera konferencē (1919) Grieķijas premjers Venizeloss pieteica Grieķijas pretenzijas.]]
{{Pamatraksts|Osmaņu impērijas sadalīšana}}

Militārā konflikta pamata cēloņi meklējami [[Osmaņu impērija]]s [[Osmaņu impērijas sadalīšana|sadalīšanā]], kas bija rezultāts [[Pirmais pasaules karš|Pirmā pasaules kara]] iznākumam. Sadalīšanas ietvaros [[Antante]]s valstis sankcionēja Grieķijas karaspēka izvietošanu [[Smirna|Smirnā]] (tag. [[Izmira]]). Pēc kara Osmaņu impērija bija sagrauta un uzvarējušās Antantes valstis {{Dat|1920|8|10}} parakstīja [[Sevras līgums|Sevras līgumu]] par impērijas sadalīšanu ietekmes sfērās.

Papildus oficiālajam līgumam tika parakstītas arī vairākas slepenas papildus vienošanās saistībā ar impērijas sadalīšanu. Antantes valstis savā starpā viena otrai bija devušas savstarpēji pretrunīgus solījumus, it īpaši saistībā ar Grieķijas interesēm [[Anatolija|Mazāzijā]].<ref>{{Grāmatas atsauce |chapterurl=http://www.lib.msu.edu/sowards/balkan/lect14.htm |url=http://www.lib.msu.edu/sowards/balkan/ |accessdate=2008-09-03 |title=Twenty-Five Lectures on Modern Balkan History (The Balkans in the Age of Nationalism) |chapter=Greek nationalism, the 'Megale Idea' and Venizelism to 1923 |date=2004-05-07 |author=Steven W. Sowards |archiveurl=https://web.archive.org/web/20071015050852/http://www.lib.msu.edu/sowards/balkan/ |archivedate=2007-10-15 }}</ref>

[[1919]]. gada Parīzes miera konferencē [[Elefterioss Venizeloss]] aizstāvēja plašākas Hellēņu valsts ideju („Megali idejas”), kas paredzēja apvienot grieķu apdzīvotās teritorijas ziemeļu Epīrā, Trāķijā un Mazāzijā. Antante un jo īpaši [[Lielbritānija]]s premjers [[Deivids Loids Džordžs]] Grieķijai apsolīja teritoriju paplašināšanu osmaņu zemēs ar nosacījumu, ka Grieķija piedalītos karā kopā ar sabiedrotajiem. Grieķijai apsolītajās teritorijās ietilpa grieķu apdzīvotā austrumu Trāķija, Imbrosas sala, Tenedosas sala un Smirna ar tās apkārtni.

Šāda vienošanās bija pretrunā ar {{Dat|1917|4|26}} Lielbritānijas, [[Francija]]s un [[Itālija]]s parakstīto līgumu par Itālijas interešu sfērām [[Tuvie Austrumi|Tuvajos Austrumos]], kurā ietilpa arī [[Izmira]].

Vairāki vēsturnieki uzskata, ka tieši Grieķijas īstenotā [[Izmiras okupācija]] izraisīja [[Turku nacionālā kustība|Turku nacionālās kustības]] veidošanos. Piemēram, Arnolds Dž. Tojnbī (Arnold J. Toynbee) uzskata, ka:<ref>[[Arnold J. Toynbee]] and Kenneth P. Kirkwood, ''Turkey'', 1926, London: Ernest Benn, p. 94</ref>
{{Cquote|Karš, kas izcēlies šajā laikā starp Turciju un Grieķiju ir turku dzimtenes Anatolijas aizstāvēšanas karš. Tas ir rezultāts sabiedroto imperiālisma politikai, rīkojoties svešā zemē un, pārāk zemu vērtējot tās resursus un spēkus. To izprovocēja nenodrošinātā Grieķijas okupācijas karaspēka iebrukums...}}

== Galveno notikumu kopsavilkums ==
[[Attēls:Greco-Turkish War Map.png|thumb|280px|Grieķijas un Turcijas spēku ofensīvas.]]

Galvenā kara militārā vēsture sākas ar [[Mudrosas pamiers|Mudrosas pamieru]]. Visu kara periodu var iedalīt trijās daļās:
* pirmā fāze (1919. gada maijs — 1920. gada oktobris), kad Grieķijas karaspēks iebrūk [[Anatolija|Anatolijā]] un ieņem pozīcijas [[Egejas jūra]]s krastā;
* otrā fāze (1920. gada oktobris — 1921. gada augusts), kad notiek Grieķijas karaspēka ofensīva;
* trešā fāze (1921. gada augusts — 1922. gada augusts), kad kara stratēģiskā vadība pāriet [[Turcijas bruņotie spēki|Turcijas karaspēka]] pusē.

=== Izmiras okupācija (1919. gada maijs) ===
{{Pamatraksts|Izmiras okupācija}}
Ar Grieķijas, Francijas un Lielbritānijas flotes atbalstu, {{Dat|1919|5|15}} Grieķijas karaspēka divdesmit tūkstoši karavīru tika izsēdināti [[Izmira|Izmirā]] (bij. Smirna) un pārņēma to savā kontrolē. Kā juridisks attaisnojums okupācijai, sabiedrotie atsaucās uz [[Mudrosas pamiers|Mudrosas pamiera]] līguma 7. pantu, kurā noteikts, ka sabiedrotajiem ir tiesības okupēt stratēģiskus objektus gadījumā, kad radusies situācija apdraud sabiedroto drošību.[[Attēls:Izmir15Mayis1919.jpg|thumb|280px|Grieķijas karavīri ieņem savas pozīcijas [[Izmira]]s grieķu izcelsmes iedzīvotāju ovāciju pavadībā (1919. gada 15. maijs).]]

Gan Izmirā, gan citur dzīvojošie kristieši (galvenokārt grieķi un armēņi, kas pēc Turcijas oficiālajiem datiem bija reliģiskā minoritāte,<ref>Yurt Ansiklopedisi, 1982, p.4273, 4274</ref> bet pēc Grieķijas datiem bija vairākums<ref>However, official state census statistics of the time clearly illustrate that the population was majorly muslim and Turkish. Hellenic Army General Staff, 1957, Ο Ελληνικός Στρατός εις την Σμύρνην, p.56</ref> sveica Grieķijas karaspēku kā atbrīvotājus. Toties vairākums [[musulmaņi|musulmaņu]] karaspēku uzskatīja par iebrucējiem. Raugoties uz karaspēka ienākšanu kopumā, jāsecina, ka sabiedrība uz to reaģēja pasīvi un tai pretojās tikai nelieli turku brīvprātīgo grupējumi pilsētas ārējos rajonos. [[Osmaņu impērijas karaspēks|Osmaņu impērijas karaspēka]] vienības Grieķijas karaspēkam padevās bez pretestības vai atkāpās uz lauku rajoniem. Osmaņu kareivjiem bija pavēlēts nepretoties un tikai viens nacionāli noskaņots turks Hasans Tahsins pūlī sašāva grieķu karognesēju.<ref name="two-one-seven">{{Grāmatas atsauce |author=Mango, Andrew |authorlink=Andrew Mango |title=Atatürk |url=https://archive.org/details/ataturk0000mang_b0t1 |year=2000 |publisher=Overlook Press |pages=[https://archive.org/details/ataturk0000mang_b0t1/page/217 217]}}</ref> Grieķijas kareivji uzreiz atklāja uguni pret turku barakām un valsts iestāžu ēku. Konflikta pirmajā dienā tika nogalināti 300—400 turku un 100 grieķi.<ref name="two-one-seven"/>

Uzreiz pēc Grieķijas karaspēka ienākšanas Izmirā, sākās masu slepkavības. Grieķijas armija nogalināja lielu daļu turku inteliģences, žurnālistus un atvaļinātos virsniekus un par nožēlu šī tendence no Izmiras tika pārņemta arī citās Anatolijas austrumu pilsētās, kur bija ienācis Grieķijas karaspēks.

=== Grieķu ofensīva vasarā (1920) ===
1920. gada vasarā Grieķu armija īstenoja vairākas veiksmīgas uzbrukuma operācijas Lielās Menderesas ({{val|tr|Büyük Menderes}}, {{val|gr|Meander}}) upes ielejas virzienā, kā arī Karšijakā ({{val|tr|Karşıyaka}}, {{val|gr|Peramos}}) un Alašehirā ({{val|tr|Alaşehir}}, {{val|gr|Philadelphia}}). Galvenais šīs ofensīvas mērķis bija radīt aizsardzības zonu ap Izmiru un tās ietvaros grieķu spēki bija izpletušies pa visu rierumu un ziemeļrietumu Anatoliju.

=== Sevras līgums (1920. gada augusts) ===
{{Pamatraksts|Sevras līgums}}
Pateicībā par Grieķijas armijas ieguldījumu sabiedroto pusē, tie piekrita nodot Grieķijas pārvaldībā austrumu Trāķiju un Izmiras ilu. Ar šo līgumu [[Anatolija|Anatolijā]] tika izbeigts [[Pirmais pasaules karš]] un noteikts [[Osmaņu impērija]]s liktenis. Saskaņā ar to, impērija vairs nepastāvēja kā [[Eiropa]]s lielvara.

{{Dat|1920|8|10}} Osmaņu impērijas valdība parakstīja Sevras līgumu, cedējot Trāķiju Grieķijai līdz pat Čataldžas robežām. Turklāt impērija atteicās par labu Grieķijai no tiesībām uz Imbrosu un Tenedosu, paturot tikai nelielu [[Stambula]]s daļu, Marmora jūras salas un šauru zemes joslu Eiropas kontinentā. Stambulas šaurumus nodeva starptautiskas komisijas pārvaldībā un tos tagad varēja lietot jebkura valsts.

Tika paredzēts arī nodot Grieķijas iestādēm suverēnās varas izpildu funkciju Izmirā un tās apkārtējās teritorijās, atstājot Osmaņu impērijai tiesības turēt pilsētas ārējā fortā [[Osmaņu impērijas karogi|karogu]]. Nododot Grieķijai izpildu varas tiesības, formāli suverēnā vara joprojām piederēja [[Osmaņu dinastija|sultānam]]. Saskaņā ar līgumu Izmirā bija jāizveido savs parlaments un, ja piecu gadu laikā pilsēta izlemtu pievienoties Grieķijas karalistei, Tautu savienībai būtu jāsarīko tās iedzīvotāju plebiscīts, lai apstiprinātu šādu pilsētas lēmumu.

Osmaņu impērija<ref>{{Grāmatas atsauce |last=Sunga |first=Lyal S. |title=Individual Responsibility in International Law for Serious Human Rights Violations |date=1992-01-01 |publisher=Martinus Nijhoff Publishers |isbn=0-7923-1453-0}}</ref><ref>{{Grāmatas atsauce |last=Bernhardsson |first=Magnus |title=Reclaiming a Plundered Past: archaeology and nation building in modern Iraq |url=https://archive.org/details/reclaimingplunde0000bern |date=2005-12-20 |publisher=University of Texas Press |isbn=0-292-70947-1}}</ref> un Grieķija<ref>{{DOClink|1=http://www2.mfa.gr/NR/rdonlyres/3E053BC1-EB11-404A-BA3E-A4B861C647EC/0/1923_lausanne_treaty.doc}}</ref> šo līgumu tā arī neratificēja.

=== Grieķu ekspansija (1920. gada oktobris) ===
[[1920]]. gada oktobrī Grieķijas armija turpināja virzīties dziļāk [[Anatolija]]s austrumos, ko atbalstīja arī Loids Džordžs, lai piespiestu [[Osmaņu impērija]]s un [[Turku revolucionāri|Turku revolucionāru]] vadību parakstīt [[Sevras līgums|Sevras līgumu]]. Karaspēka virzība tika uzsākta, kamēr Grieķijā pie varas bija Elefteriosa Venizelosa liberālā koalīcija, bet vēlāk to nomainīja Dimitrioss Gounariss. Galvenais operācijas mērķis bija piespiest Turku revolucionārus ar [[Mustafa Kemals Ataturks|Mustafa Kemalu]] priekšgalā sākt izlīguma sarunas. Grieķu armija virzījās tālāk, pateicoties tās skaitliskajam pārsvaram un modernajam bruņojumam, un cerēja, ka notiks tūlītēja sadursme, kurā tie sagraus maznodrošināto turku karaspēku. Grieķijas armijai netika izrādīta liela pretestība un turku spēki paspēja ātri atkāpties un izvairīties no ielenkuma. [[Lielbritānija]]s Pirmais Admiralitātes lords [[Vinstons Čērčils]] šajā sakarā teica: „Grieķu formējumi bez apdraudējuma virzījās pa lauku ceļiem cauri vairākām neglītām ielejām un sastaptie turki sekoja spēcīgas un saprātīgas vadības pavēlēm, nozūdot Anatolijas nomalēs.”<ref>{{harv|Kinross|1960|p=233}}</ref>

=== Grieķijas valdības maiņa (1920. gada novembris) ===
[[1920]]. gada [[novembris|novembrī]] Grieķijas karali [[Aleksandrs I (Grieķija)|Aleksandru I]] sakoda karaliskajā dārzā turētais pērtiķis un karalis mira [[sepse]]s dēļ. Šis negadījums ieguvis iesauku „pērtiķa kodiens, kas mainīja grieķu vēsturi.”<ref>{{Tīmekļa atsauce |url=http://www.ahistoryofgreece.com/venizelos.htm |title=Venizelos and the Asia Minor Catastrophe |accessdate=2008-09-03}}</ref> Venizelosa mērķis bija izbeigt monarhiju un proklamēt Grieķijā republiku, bet viņš arī saprata, ka šādu pavērsienu nepieļautu Eiropas lielvaras.

Tā kā karalis Aleksandrs I mira un viņam nebija pēcnācēju, {{Dat|1920|11|1}} tika sarīkotas vispārējās vēlēšanas, kas izvērtās par politisku knfliktu starp Venizelosu un karali Konstantīnu. Venizelosam naidīgi noskaņotie kā argumentus izmantoja viņa apvainojumus nespējā pildīt iekšējās pārvaldes funkcijas un autoritātismu, jo viņa valdība bez pārvēlēšanas bija pie varas kopš [[1915]]. gada. Turklāt šis politiskais bloks vēlējās izbeigt valsts dalību konfliktos [[Anatolija|Anatolijā]], bet nenorādīja nekādus praktiskus piemērus, kā tas darāms. Toties Veneziloss popularizēja uzskatu, ka karš turpināms, lai gan jau ilgu laiku karā nebija gūts nekāds progress. Lielākā daļa Grieķijas iedzīvotāju jau bija noguruši no kara un no Venizelosa režīma, tādēļ vēlējās pārmaiņas. Venizelosa spārns parlamentā ieguva tikai 118 no 369 deputātu vietām. Zaudējums vēlēšanās bija liels trieciens un vairākiem Venizelosa atbalstītājiem nācās pamest valsti.

Jaunizveidotā Dimitriosa Gounarisa valdība ierosināja noturēt plebiscīdu par karaļa Konstantīna atgriešanos tronī. Ievērojot to, ka karalis bija neitrāls [[Pirmais pasaules karš|Pirmā pasaules kara]] laikā, sabiedrotie uzstādīja ultimātu Grieķijas valdībai, ka karaļa atgriešanās pie varas būs iemesls rietumvalstīm pārtraukt jebkāda atbalsta sniegšanu Grieķijai. Mēnesi vēlāk notika plebiscīts, kurā karali uzaicināja atgriezties tronī. Neilgi pēc karaļa atgriešanās, viņš nomainīja augstos amatos esošos Pirmā pasaules kara virsniekus ar nepieredzējušiem monarhijas atbalstītājiem. Turpmāk par karaspēka komandieri šajā karā tika iecelts Anastasioss Papoulass. Režīma maiņas ietekmē no vairākiem amatiem atkāpās arī citi Venizelosa režīma atbalstītāji. Grieķijas karaspēks, kas atradās [[Izmira|Izmirā]] un virzijās uz [[Ankara|Ankaru]] Anatolijā, tika iztīrīts no Venizelosa atbalstītājiem.

=== Ineni (İnönü) kaujas (1920. gada decembris — 1921. gada marts) ===

[[1920]]. gada [[marts|martā]] Grieķijas karaspēks bija devies uzbrukumā divās frontēs uz [[Eskišehira|Eskišehiru]] ({{val|tr|Eskişehir}}): no ziemeļrietumiem un no [[Izmira]]s, kā arī apvienoja spēkus visās okupētajās zonās. [[1921]]. gada sākumā Grieķijas karaspēkam izdevās nedaudz pavirzīties uz priekšu, bet tie sastapās ar ievērojamu [[Turku revolucionāri|Turku revolucionāru]] pretspēku viņu izveidotajās tranšejās. Turki tagad jau bija daudz labāk sagatavoti un bruņoti kā pastāvīgi bruņotie spēki.

Pirmo reizi Grieķijas armiju apturēja pirmajā [[Ismets Inēnī|Ineni]] kaujā (11.01.1921.). Neskatoties uz to, ka tā bija salīdzinoši maza sadursme, jo tajā karoja tikai viena Grieķijas divīzija, šim notikumam bija ievērojama politiskā nozīme un tas bija signāls tam, ka nedrīkst nenovērtēt Turku revolucionāru potenciālo spēku. Sabiedrotie uz to reaģēja, izsakot priekšlikumu Londonas konferencē grozīt [[Sevras līgums|Sevras līgumu]] un šajās pārrunās piedalījās gan [[Osmaņu impērija]]s pārstāvji, gan Turku revolucionāri.

Atsevišķas vienošanās bija jau panāktas ar [[Itālija|Itāliju]], [[Francija|Franciju]] un [[Lielbritānija|Lielbritāniju]], bet tām nepiekrita Grieķija, jo tā joprojām uzskatīja, ka tai ir pietiekami lielas stratēģiskās priekšrocības, lai uzstātos no spēka pozīcijām. 27. martā Grieķijas karaspēks veica jaunu uzbrukumu (otrā Ineni kauja), kurā Turku revolucionāri cieta zaudējumus un atkāpās. Lielbritānija atbalstīja Grieķijas teritoriālās ambīcijas, bet nevēlējās sniegt jebkādu militāru atbalstu, lai neizprovocētu Franciju. Turki, savukārt, bija saņēmuši ievērojamu palīdzību no jaunizveidotās [[Padomju Savienība|PSRS]].<ref name=Kapur>Kapur, H. ''Soviet Russia and Asia, 1917-1927'' {{pn}}</ref>

=== Turku revolucionāri gūst atbalstu ===
Šajā laikā visās pārējās frontēs bija panākts [[Turcija]]i labvēlīgs atrisinājums, kas deva iespēju daudz vairāk resursus novirzīt cīņai pret Grieķijas armiju. [[Francija]] un [[Itālija]] jau bija paspējušas ar [[Turku revolucionāri]]em noslēgt līgumus. Turki no Itālijas un Francijas iepirka papildus bruņojumu, tādējādi nostājoties savienībā pret [[Lielbritānija|Lielbritāniju]], kas atbalstīja Grieķijas armiju.<ref name=Antalya>[http://www.antalya-ws.com/english/location/antalya/whistory.asp History] {{Webarchive|url=https://web.archive.org/web/20061018183339/http://www.antalya-ws.com/english/location/antalya/whistory.asp |date={{dat|2006|10|18||bez}} }}, Antalya City Website</ref>

Starp Turku revocionāriem un jauno [[Padomju Savienība|PSRS]] izveidojās draudzīgas attiecības, kuras tika apstiprinātas ar Maskavas līgumu (1921). Stabilās attiecības ar PSRS deva iespēju atbrīvot vēl lielāku karaspēka daļu kaujām pret Grieķijas armiju. [[Mustafa Kemals Ataturks|Mustafa Kemala]] valdībai PSRS piešķīra arī papildus munīciju un finansējumu.<ref name="autogenerated1">Kapur, H ''Soviet Russia and Asia, 1917-1927''</ref>

=== Afjinkarahisaras un Eskišehiras kauja (1921. gada jūlijs) ===
[[Attēls:Greek Flags 1921.jpg|left|thumb|280px|Karalis Konstantīns pie Kitahjas apbalvo uzvarējušo vienību karogus pie Kitahjas (1921).]]

No [[1921]]. gada [[27. jūnijs|27. jūnija]] līdz [[20. jūlijs|20. jūlijam]] pastiprinātā Grieķijas armija deviņu divīziju sastāvā sāka milzīgu uzbrukuma operāciju pret [[Turku revolucionāri]]em, kurus vadīja [[Ismets Inēnī|Ismets Ineni]]. Uzbrukums notika frontē Afjonkarahisara (tag. Afjona)—Kitahja—[[Eskišehira]]. Grieķijas plāns bija sadalīt [[Anatolija|Anatoliju]] divās daļās, jo šīs pilsētas atradās uz svarīgākās dzelzceļa līnijas, kas savienoja iekšzemi ar piejūras reģionu. Spēcīgā turku aizsardzība tika pārrauta un Grieķija iekaroja visus šos stratēģiski svarīgos punktus. Tai vietā, lai galīgi sagrautu turku spēkus un tos novājinātu, Grieķijas karaspēks apstājās. Līdz ar to, neskatoties uz sakāvi, turki spēja izvairīties no ielenkuma un veica stratēģisku atkāpšanās manevru Sakarjas upes virzienā, kur izveidoja savas pēdējās aizsardzības līnijas.

Lēmums apturēt uzbrukumu bija svarīgākais punkts Grieķu karaspēka misijai. Kitahjā uz tikšanos ieradās valsts un karaspēka vadība, tai skaitā karalis Konstantīns I, premjers Dimitrioss Gounariss un ģenerālis Papoulass, lai apspriestu karadarbības tālākos virzienus. Sajūsmā par pēdējām uzvarām, grieķi pilnībā nespēja aptvert īsteno stratēģisko stāvokli, kas nāca par labu turkiem. Vadība sadalījās divās daļās — vieni bija par nežēlīgu trieciena uzbrukumu turku spēkiem Ankaras virzienā, bet otri vēlējās palikt pie iekarotajām teritorijām. Militārie vadītāji bija diezgan piesardzīgi un pieprasīja papildus spēkus, tomēr nespēja pretoties politiķu spiedienam. Esošo okupēto teritoriju paturēšanas ideju aizstāvēja tikai neliela daļa no vadības, tai skaitā Ioanniss Metaksass. Karalim šajā laikā faktiski nepiederēja nekāda vara un viņš diskusijā neielaidās. Pēc mēnesi ilgas diskusijas, kad turki bija jau paspējuši pārkārtot savus aizsardzības spēkus, sākās pirmo Grieķijas vienību pārcelšanās pār Sakarjas upi.

== Piezīmes un atsauces ==
{{Atsauces|2}}

== Ārējās saites ==
{{Portāls2|Turcija}}
* [http://www.icrc.org/Web/Eng/siteeng0.nsf/htmlall/5GKE3D?OpenDocument&View=defaultBody&style=custo_print Sarkanā krusta ziņojums par karu] {{Webarchive|url=https://web.archive.org/web/20071013111802/http://icrc.org/Web/Eng/siteeng0.nsf/htmlall/5GKE3D?OpenDocument&View=defaultBody&style=custo_print |date={{dat|2007|10|13||bez}} }}

{{autoritatīvā vadība}}

[[Kategorija:Turcijas neatkarības karš]]
[[Kategorija:Kari ar Turciju]]
[[Kategorija:Kari ar Grieķiju]]
[[Kategorija:Turcijas vēsture]]
[[Kategorija:Grieķijas vēsture]]
[[Kategorija:Eiropas vēsture]]
[[Kategorija:20. gadsimta kari]]