Apskatīt Igaunijas brīvības cīņas izejas kodu

{{Militāras sadursmes infokaste
|conflict    = Igaunijas brīvības cīņas
|partof      = 
|image       = Estonian War of Independence, map.JPG
|caption     = Igaunijas brīvības cīņu karte (redzama Sarkanās armijas ieņemtā daļa 1919. gada janvārī)
|date        = [[1918]]. gada [[28. novembris]] — [[1920]]. gada [[2. februāris]]
|place       = [[Latvija]]
|casus       = Sarkanās armijas iebrukums [[1918]]. gada [[28. novembris|28. novembrī]].
|result      = Miera līguma noslēgšana starp Igauniju un Padomju Krieviju [[1920]]. gada 2. februārī
|combatant1  = {{flaga|Igaunija}} [[Igaunija]]s armija <br />{{flaga|Latvija}} [[Ziemeļlatvijas brigāde]] <br />{{flaga|Somija}} [[Somija]]s brīvprātīgie <br />{{flaga|Dānija}} [[Dāņu Baltijas palīdzības korpuss|Dānijas brīvprātīgie]] <br />[[Attēls:Flag of Baltic Germans.svg|25px]] [[Baltiešu pulks]]<br />{{flaga|Lielbritānija}} [[Lielbritānija]]s karaflote
|combatant2  ={{flaga|Vācijas Impērija}} [[Dzelzsdivīzija]]<br />[[Attēls:Flag of Baltic Germans.svg|25px]] [[Baltijas landesvērs]]<br />[[Attēls:Romanov Flag.svg|25px]] [[Rietumkrievijas Brīvprātīgo armija]]
|combatant3  = [[Attēls:Flag RSFSR 1918.svg|25px]] [[Padomju Krievija]]s 7. armija  <br /> [[Attēls:Flag of the Commune of the Working People of Estonia.svg|25px]] [[Igaunijas Darba komūna]]<br> [[Attēls:Flag_of_Latvian_SSR_(1918-1920).svg|25px]] <br />[[Padomju Latvijas armija]] (pēc 1919. gada jūnija [[15. armija (KSFPR)|15. armija]]) 
|commander1  = {{flaga|Igaunija}} [[Johans Laidoners]]<br> {{flaga|Latvija}} [[Jorģis Zemitāns]]<br> {{flaga|Krievija}} [[Nikolajs Judeņičs]]
|commander2  ={{flaga|Vācijas Impērija}} [[Jozefs Bišofs]],<br />{{flaga|Vācijas Impērija}} [[Alfrēds Flečers]],<br />[[Attēls:Romanov Flag.svg|25px]] [[Pāvels Bermonts-Avalovs]]
|commander3  = [[Attēls:Flag_of_Latvian_SSR_(1918-1920).svg|25px]] [[Jukums Vācietis]]<br /> [[Attēls:Flag of the Commune of the Working People of Estonia.svg|25px]] [[Augusts Korks]]<br />  [[Attēls:Flag RSFSR 1918.svg|25px]] [[Vladimirs Gitiss]]
|casualties1= 3588 kritušie, ap 14 000 ievainoto, 2600 invalīdi, 667 krituši gūstā
|casualties2= 400 kritušie, 1100 ievanotie
|casualties3= ap 10 000 krituši gūstā
}}

'''Igaunijas brīvības cīņas''' ({{val|et|Vabadussõda}}) bija karš par neatkarīgu [[Igaunija]]s valsti no [[Sarkanā armija|Sarkanās armija]]s iebrukuma [[1918]]. gada [[28. novembris|28. novembrī]] līdz [[Igaunijas-Krievijas miera līgums|Igaunijas-Krievijas miera līguma]] noslēgšanai [[1920]]. gada [[2. februāris|2. februārī]].

Jaundibināto [[Igaunijas Republika|Igaunijas Republiku]] pakāpeniski atzina [[Latvija]], [[Polija]] un Rietumu sabiedrotie (''de facto''). Igauņu karaspēks brīvības cīņu laikā ar sabiedroto palīdzību sakāva gan [[Padomju Krievija]]s un [[Latvijas Sociālistiskā Padomju Republika|Padomju Latvijas]], gan [[Baltijas landesvērs|Baltijas landesvēra]],  [[Dzelzsdivīzija]]s un [[Rietumkrievijas Brīvprātīgo armija|Rietumkrievijas Brīvprātīgo]] (Bermonta) karaspēkus.

Konfliktu ar vācbaltiešu landesvēru un Dzelzsdivīziju Igaunijā sauc par '''Landesvēra karu''' (''Landesveeri sõda''), un 23. jūnija uzvaru [[Cēsu kaujas|Cēsu kaujās]] kopš 1934. gada tā svin kā savu Uzvaras dienu. Landesvēra sakāve demonstrēja igauņu kaujasspējas arī [[Antante]]s pārstāvjiem, kas turpmāk daudz noteiktāk atbalstīja Igaunijas neatkarību.<ref>[https://www.academia.edu/4269045/Defending_national_sovereignty_against_two_Russias_Estonia_in_the_Russian_Civil_War_1918_1920?auto=download Defending national sovereignty against two Russias: Estonia in the Russian Civil War, 1918–1920]</ref>

== Priekšvēsture ==
Pēc [[Februāra revolūcija]]s [[Krievijas Pagaidu valdība]] [[1917]]. gada 12. aprīlī [[Vidzemes guberņa]]s ziemeļu apriņķus pievienoja [[Autonomā Igaunijas guberņa|autonomajai Igaunijas guberņai]]. 1917. gada 29. novembrī arī [[Narva]] tika atdalīta no [[Pēterburgas guberņa]]s un pievienota Igaunijas guberņai.
[[Vidzemes landtāgs]] 1917. gada 31. decembrī nolēma prasīt Igaunijas un Vidzemes atdalīšanu no Krievijas un [[Vidzemes bruņniecība]] pilnvaroja [[Heinrihs fon Štriks|Heinrihu fon Štriku]] tās vārdā slēgt līgumus ārvalstīs. 1918. gada 28. janvārī fon Štriks Stokholmā Padomju Krievijas vēstniekam Zviedrijā Vorovskim iesniedza bruņniecības neatkarības deklarācijas, atsaucoties uz Baltijas provinču senajām privilēģijām un pēc [[Lielais Ziemeļu karš|Lielā Ziemeļu kara]] 1721. gadā [[Nīštates miera līgums|Nīštatē parakstīto Krievijas-Zviedrijas miera līgumu]].<ref>E. Andersons. Latvijas vēsture 1914-1920. Stokholma, 1967. - 237 lpp.</ref>

[[Brestļitovskas miera līgums|Brestļitovskas miera sarunās]] Krievija 1918. gada sākumā atteicās no [[Baltijas provinces|Baltijas provincēm]]. Īsi pirms vācu karaspēka ienākšanas Tallinā {{dat|1918|2|24}} tika publicēts [["Manifests visiem Igaunijas iedzīvotājiem"]], ar kuru Igaunijas Zemes padome pasludināja neatgarīgas demokrātiskas Igaunijas Republikas izveidi.<ref>[https://www.vestnesis.lv/ta/id/47031 Manifests visiem Igaunijas iedzīvotājiem] {{Webarchive|url=https://web.archive.org/web/20210121012650/https://www.vestnesis.lv/ta/id/47031 |date={{dat|2021|01|21||bez}} }} [[Latvijas Vēstnesis]], 24.02.1998., Nr. 48/49 (1109/1110)</ref> 
[[1918]]. gada [[12. aprīlis|12. aprīlī]] vācbaltiešu aristokrātu izveidotā [[Vidzemes, Igaunijas, Sāmsalas un Rīgas Apvienotā Zemes padome]] (''Der Vereinigte Landesrat für Livland, Estland, Ösel und Riga'') nolēma izveidot [[Apvienotā Baltijas hercogiste|Apvienoto Baltijas hercogisti]] un lūgt [[Vācijas Impērija]]s ķeizaram ņemt to savā protektorātā. Kā alternatīva bija paredzēta kopējas Baltijas valsts izveide [[personālūnija|personālūnijā]] ar [[Prūsija|Prūsiju]].
[[1918]]. gada [[27. augusts|27. augustā]] [[Berlīne|Berlīnē]] tika parakstīta Vācijas—Krievijas vienošanās par [[Krievija]]s atteikšanos no [[Igaunija]]s un [[Vidzeme]]s provincēm. [[22. septembris|22. septembrī]] Vācijas ķeizars atzina Baltijas hercogistes suverenitāti, bet pati [[Baltijas valsts]] tika proklamēta [[Rīga|Rīgā]] [[1918]]. gada [[5. novembris|5. novembrī]]. 
Neilgi pēc [[Novembra revolūcija]]s un Brestļitovskas miera līguma anulēšanas līdz [[1919]]. gada 14. novembrim vācu okupācijas iestādes nodeva varu Igaunijas pagaidu valdībai, Igaunijas kara ministrs [[Konstantīns Petss]] 16. novembrī izsludināja brīvprātīgo mobilizāciju Igaunijas bruņotajos spēkos.

== Atkāpšanās  ==
[[Attēls:FinnVlntrsTllnnDc1918.jpg|thumb|270px|Somu brīvprātīgo ierašanās Tallinā 1919. gada 2. janvārī]]
28. novembrī Sarkanās armijas 6. strēlnieku divīzija ar aptuveni 7000 kājniekiem, bruņuvilcienu un diviem bruņu auto uzbruka Narvai, ko aizsargāja vācu 6. armijas 405. kājnieku pulks un igauņu brīvprātīgie. Uzbrukumu atbalstīja trīs karakuģi un divas lidmašīnas. Savukārt 2. Novgorodas divīzija ar aptuveni 7000 kājniekiem, diviem bruņuvilcieniem un trīs bruņu auto uzbruka gar [[Rīgas—Pleskavas dzelzceļa līnija|Pleskavas – Veravas dzelzceļu]]. 29. novembrī Sarkanā armija ieņēma Narvas pilsētu, kur tika izveidota [[Igaunijas darba komūna]]s marionešu valdība. Igaunijas iekarošanai tika izveidota padomju 7. armija.
Igaunijas pagaidu valdībai izdevās izveidot vienu Igaunijas divīziju ar apmēram 2000 karavīriem ģenerālmajora  Aleksandra Tenisona (''Tõnisson'') vadībā. 5. decembrī Somija sāka bruņojuma piegādi Igaunijas armijai, par kuras virspavēlnieku nozīmēja [[Johans Laidoners|Johanu Laidoneru]]. Igaunijas valdība noslēdza militāru savienību ar [[Baltiešu pulks|Baltiešu pulku]] (''Baltenregiment'') un 1918. gada 6. decembrī ar "balto" Krievu ziemeļu korpusu.

7. decembrī no Pleskavas puses ienākušās sarkanarmijas daļas ieņēma Alūksni. Sarkanās armijas sastāvā 8. decembrī izveidoja Latvijas armijas karaspēka grupu (''Армейская группа войск Латвии''). 
Latviešu sarkano strēlnieku pulki, virzoties gar [[Dzelzceļa līnija Gulbene—Valka|Alūksnes-Valkas dzelzceļu]], 18. decembrī ieņēma Valku, kur viņu gūstā krita [[Latvijas pagaidu valdība]]s Izglītības ministrs [[Kārlis Kasparsons]].
Sarkanie latviešu strēlnieki turpināja uzbrukumu gar Valkas-Tērbatas dzelzceļu un 23. decembrī ieņēma Tērbatu.  Tajā pašā dienā Sarkanās armijas 6. strēlnieku divīzija ieņēma [[Tapa]]s dzelzceļa mezglu, kas atrodas 34&nbsp;km attālumā no [[Tallina]]s. 31. decembrī Tallinas ostā ieradās Lielbritānijas karakuģi admirāļa Edvīna Aleksandera-Sinklēra (‘’Edwyn Alexander-Sinclair’’) vadībā, kas sagūstīja divus krievu karakuģus un nodeva tos Igaunijas valdībai.

== Pretuzbrukums ==

[[Attēls:Tallinn24Feb1918.jpg|thumb|270px|Igaunijas neatkarības pasludināšanas pirmās gadadienas parāde 1919. gada 24. februārī Tallinā]] 
Dienvidigaunijas apriņķos izdevās izveidot Igaunijas 2.&nbsp;divīziju pulkveža Viktora Puskara vadībā un divus partizānu bataljonus  (‘’Tartumaa Partisan Battalion’’ un ‘’Kalevi Malev Battalion’’). Tallinā igauņi uzbūvēja trīs bruņuvilcienus. 1918. gada 2.&nbsp;janvārī Tallinas ostā ieradās ap 2000 somu brīvprātīgo ģenerāļa [[Martins Vecers|Martina Vecera]] vadībā, kas izveidoja pulku [[Ziemeļu zēni]] (''Pohjan Pojat''). 7.&nbsp;janvārī Igaunijas bruņotie spēki sāka pretuzbrukumu, 9.&nbsp;janvārī ar divu bruņuvilcienu palīdzību ieņēma [[Tapa]]s dzelzceļa mezglu, bet 12.&nbsp;janvārī [[Rakvere|Rakveri]]. 18. janvārī Igaunijas 1.&nbsp;divīzija kopā ar somu brīvprātīgajiem ieņēma Narvu. Ar bruņuvilcienu palīdzību Igaunijas 2.&nbsp;divīzija kopā ar Tartu partizānu bataljonu 14.&nbsp;janvārī piespieda [[Padomju Latvijas armija]]s 6.&nbsp;strēlnieku pulkam atkāpties no Tartu un gar Tartu-Rīgas dzelzceļu uzbruka Valkas virzienā, kur pie [[Valkas apriņķis|Valkas apriņķa]] robežas notika [[Paju kauja]]. 31. janvārī igauņi kopā ar somu brīvprātīgajiem ieņēma [[Valka]]s pilsētu un iegāja Latvijas teritorijā. 1. februārī igauņu karaspēks gar Pērnavas-Valkas dzelzceļu ieņēma [[Rūjiena|Rūjienu]]. 3.&nbsp;februārī [[Latvijas Pagaidu valdība]] Liepājā iecēla [[Markuss Gailītis|Markusu Gailīti]] par savu civillietu pārstāvi Igaunijā un igauņu atbrīvotajā Ziemeļlatvijā. Drīz tika ieņemta [[Salacgrīva]] un [[Alūksne]]. 
18. februārī Latvijas diplomātiskais pārstāvis Igaunijā [[Jānis Ramans]] un militārais pārstāvis [[Jorģis Zemitāns]] parakstīja vienošanos ar Igaunijas pārstāvjiem par latviešu karaspēka daļu formēšanu Igaunijas teritorijā no tur esošo bēgļu un karavīru vidus, par sniegto palīdzību solot [[Valka]]s pilsētu, kā arī piecus [[Valkas apriņķis|Valkas apriņķa]] un divus [[Valmieras apriņķis|Valmieras apriņķa]] pagastus.<ref>[http://www.la.lv/si-diena-vesture-45 1919. gada 18. februārī. Zemitāns atdod Latvijas pagastus igauņiem] [[Viesturs Sprūde]] la.lv 2019. gada 18. februārī</ref>

Pirmajā neatkarības gadadienā Igaunijas bruņotajos spēkos bija 19 tūkstoši karavīru, 70 lielgabali un 230 ložmetēji.
Februāra otrajā pusē padomju 7. armija uzbruka Narvai, bet nespēja to ieņemt. Savukārt Pleskavā izveidotā t.s. Igaunijas Sarkanā armija sāka pretuzbrukumu Ziemeļlatvijā un Dienvidigaunijā, līdz 15. martam ieņemot Alūksni, Vastselīnas un Rēpinas pagastus. Igaunijas 2. divīzija pārņēma iniciatīvu un 29. martā ieņēma Pečorus. 
27. martā jaunizveidotā Igaunijas 3. divīzija ģenerālmajora [[Ernsts Peders|Ernesta Pedera]] (''Põdder'') vadībā uzbruka Ziemeļvidzemē. 17. aprīlī Sarkanā armija sāka lielu pretuzbrukumu, kura mērķis bija ieņemt Valku un [[Veru|Veravu]]. 25. aprīlī viņi ieņēma Rūjienu. 1. maijā igauņi sāka pretuzbrukumu, 1. maijā atgūstot Rūjienu, bet 3. maijā — [[Mazsalaca|Mazsalacu]], pēc tam, līdz maija beigām fronte nostabilizējas [[Jaunate]]s—[[Staicele]]s līnijā.

== Iebrukums Krievijā un Latvijā ==
[[Attēls:Igaunija un igauņu minoritātes izplatība. Parīzes miera konferencē iesniegtā karte 1919. aprīlis.jpg|thumb|270px|[[Parīzes miera konference|Parīzes miera konferencē]] 1919. aprīlī iesniegtā karte, kas attēlo Igaunijas robežas (ietverot igauņu armijas ieņemto Valmieras un Valkas apriņķu ziemeļdaļu) un igauņu minoritātes izplatību]]
[[Attēls:Bulak-Balahovičs un Laidoners Pleskavā 1919.jpg|thumb|270px|[[Pleskava]]s komendants [[Staņislavs Bulaks-Balahovičs]] un ģenerālis Laidoners 1919. gada 31. maijā]]
Igauņu virspavēlnieks Johans Laidoners aizstāvēja ideju par to, ka Igaunijas robežas var nosargāt, atbalstot krievu, latviešu, ingru armijas, kas veidotu buferzonu pret boļševikiem. Laidoners šo stratēģiju sauca par aktīvo aizsardzības karu (''aktiivne kaitsesõda''). 1919. gada 13. maijā ap 3500 kareivjus lielais Krievu Ziemeļu korpuss ģenerālmajora Aleksandra Rodzjanko vadībā no Narvas sāka uzbrukumu Petrogradas virzienā. Laidoneram tas bija izdevīgi, jo tie piesaistīja Sarkanās armijas uzmanību, un ļāva igauņiem pievērsties savai dienvidu robežai, kur tie ātri atbrīvoja Vidzemi no boļševikiem.

Pēc tam, kad 22. maijā vācieši ieņēma Rīgu, sabruka Padomju Latvijas armija. 24. maijā igauņi kopā ar krievu Ziemeļu korpusu ieņēma [[Izborska|Izborsku]], bet 26. maijā — kopā ar vācbaltiešu [[Baltiešu pulks|Baltiešu pulku]] [[Gdova|Gdovu]] un [[Pleskava|Pleskavu]]. 
Latvieši un igauņi pārgāja uzbrukumā Vidzemē un 25. maijā ieņēma [[Ainaži|Ainažus]], 26. maijā — [[Salacgrīva|Salacgrīvu]] un [[Strenči|Strenčus]], bet 27. maijā — [[Limbaži|Limbažus]]. Kopā ar igauņu un latviešu daļām [[Dāņu Baltijas palīdzības korpuss|dāņu brīvprātīgie]] 28. maijā  piedalījās [[Veclaicene]]s, 29. maijā [[Alūksne]]s, 31. maijā [[Vecgulbene]]s, 2. jūnijā [[Jaungulbene]]s, 3. jūnijā [[Dzelzava]]s un [[Cesvaine]]s, bet 4. jūnijā [[Madona]]s ieņemšanā un turpināja uzbrukumu līdz pat Krustpilij.

== Landesvēra karš ==
{{main|Cēsu kaujas}}
[[Attēls:Brunuvilciens Cesisjpg.jpg|thumb|270px|Igaunijas armijas un Ziemeļlatvijas brigādes un virsnieki Cēsīs, visticamāk 1919. gada 5. jūnijā]] 
[[Attēls:Eesti volinikud läbirääkimistel Landesweriga Rodenpoisis., AM F 26871.jpg|thumb|270px|Igaunijas armijas 3. divīzijas virsnieki (no kreisās) [[Kārlis Parts]], [[Ernsts Peders]] un [[Nikolajs Rēks]] Ropažu stacijā 1919. gada 1. jūlijā pirms Strazdumuižas sarunām]]
29. maijā Flečers, kurš bija kļuvis par Rīgas komandantu, izdeva pavēli, kurā paredzēja, ka vācu un latviešu landesvēra vienībām jāsasniedz Lubāna-Peipusa ezera līnija, bet Dzelzsdivīzijai Lubāna-Jēkabpils līnija. Flečers paredzēja, ka uzbrukumam 7. jūnijā jāsasniedz Lubānas-Litenes-Alūksnes līnija, bet 8. jūnijā Lubānas-Balvu-Liepnas līnija.<ref>{{Tīmekļa atsauce |url=http://gramatas.lndb.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html?lang=fr#panel:pp{{!}}issue:/g_001_0306055013{{!}}article:DIVL197{{!}}page:140{{!}}issueType:B |title=Latvijas armijas sākums un cīņas Latvijā līdz 1919. gada jūlijam. 1932 |access-date={{dat|2018|02|11||bez}} |archive-date={{dat|2019|04|21||bez}} |archive-url=https://web.archive.org/web/20190421111401/http://gramatas.lndb.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html?lang=fr#panel:pp{{!}}issue:/g_001_0306055013{{!}}article:DIVL197{{!}}page:140{{!}}issueType:B }}</ref>
31. maija rītā [[2. Cēsu kājnieku pulks|2. Cēsu kājnieku pulka]] partizānu vienība ieņēma Cēsis, bet 1. jūnijā pilsētā ienāca arī pārējās Cēsu pulka daļas un 2. jūnijā — arī [[1. Valmieras pulks|1. Valmieras pulka]] daļas un [[Ziemeļlatvijas brigāde]]s štābs ar pulkvežleitnantu Ozolu. Pilsētas aizstāvībai sāka veidot [[Cēsu pulka skolnieku rota|Skolnieku rotu]]. 3. jūnijā 2. Cēsu pulks bija gatavs pamest pilsētu, lai dotos Latgales virzienā, bet to apturēja konflikts ar landesvēru.
Naktī uz 4. jūniju latviešu un igauņu komandieri pieņēma paziņojumu vācu vienību komandieriem Rīgā (Flečeram), Ieriķos (fon Jēnam) un Kārļumuižā (Manteifelim), kurā pieprasīja starp abiem karaspēkiem noteikt šādu robežu — no Gaujas grīvas jūrā pa upes līniju līdz Siguldai, tālāk līdz [[Nītaure]]i, Vecgulbenei un Jaungulbenei.

6. jūnija rītā landesvērs artilērijas atbalstā uzbruka Cēsīm no [[Līvi (Drabešu pagasts)|Līvu]] apkārtnes. Cēsu aizstāvji kaujā zaudēja 13 kritušos, 40 pazudušos, ap 100 ievainotos un atkāpās uz [[Rauna (upe)|Raunas]] pozīcijām. 8. jūnijā igauņu bruņuvilcieni veica neveiksmīgu mēģinājumu atgūt Cēsis.
10. jūnijā Cēsīs ieradās Antantes valstu, Francijas, ASV un Lielbritānijas militārie pārstāvji, kas panāca pamiera noslēgšanu, un sāka sarunas ar Ziemeļlatvijas un Igaunijas pārstāvjiem no vienas puses un Baltijas landesvēra pārstāvjiem no otras. 14. jūnijā fon der Golcs igauņu virspavēlniekam Laidoneram nosūtīja telegrammu, kurā paziņoja, ka uzskata Zemitāna karaspēku par boļševiku atbalstītājiem, un tādēļ vērsīsies pret to militāri.<ref>{{Tīmekļa atsauce |url=http://gramatas.lndb.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html?lang=fr#panel:pp{{!}}issue:/g_001_0308025971{{!}}article:DIVL2553{{!}}page:211{{!}}issueType:B |title=Dokumenti stāsta. 1988 |access-date={{dat|2018|02|11||bez}} |archive-date={{dat|2019|04|21||bez}} |archive-url=https://web.archive.org/web/20190421111401/http://gramatas.lndb.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html?lang=fr#panel:pp{{!}}issue:/g_001_0308025971{{!}}article:DIVL2553{{!}}page:211{{!}}issueType:B }}</ref> 18. jūnijā Niedras valdība savā pakļautībā pārņēma Dzelzdivīziju, lai gaidāmo kauju varētu uzskatīt par latviešu—igauņu konfliktu, kurā Vācija nav iesaistījusies.

Pirms kaujas Baltijas landesvērā un Dzelzsdivīzijā bija līdz 7500 kājnieku, 560 jātnieku, 150 smago un 280 vieglo ložmetēju un 52 lielgabali.<ref name="Latvijas brīvības cīņas 1918.—1920">{{Tīmekļa atsauce |url=http://gramatas.lndb.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html?lang=fr#panel:pp{{!}}issue:/g_001_0307041677{{!}}page:69{{!}}issueType:B |title=Latvijas brīvības cīņas 1918.—1920 |access-date={{dat|2018|02|11||bez}} |archive-date={{dat|2019|04|21||bez}} |archive-url=https://web.archive.org/web/20190421111401/http://gramatas.lndb.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html?lang=fr#panel:pp{{!}}issue:/g_001_0307041677{{!}}page:69{{!}}issueType:B }}</ref> Igauņu un latviešu spēkos kopā bija ap 6000 kareivju, 125 jātnieki, 79 ložmetēji, 103 rokas ložmetēji, 22 lielgabali, 2 bruņuvilcieni un 1 bruņu auto.<ref name="Latvijas brīvības cīņas 1918.—1920"/>

Flečers 18. jūnijā paziņoja, ka no 19. jūnija uzskata pamieru par beigušos. Inčukalnā izvietotās Dzelzsdivīzijas daļa kapteiņa Blankenburga vadībā sāka uzbrukumu Limbažu virzienā. Cita daļa majora Kleista vadībā devās [[Straupe]]s virzienā. Blankenburga spēkus pie [[Lāde (ciems)|Lādes muižas]] atsita 9. igauņu kājnieku pulks, kamēr Kleista spēki ieņēma [[Straupe|Straupi]]. 21. jūnijā 3:30 landesvēra artilērija sāka 2. Cēsu pulka pozīciju apšaudi pie Raunas upes. Posmā starp Cēsu pulka un 3. igauņu pulka pozīcijām landesvēram izdevās pārraut fronti, sasniedzot [[Skangaļu muiža|Skangaļu muižu]].

22. jūnijā sākās igauņu—latviešu spēku pretuzbrukums, kas 23. jūnija rītā vainagojās ar Cēsu ieņemšanu. Tikmēr 9. igauņu kājnieku pulks 22. jūnijā ieņēma [[Vidriži|Vidrižus]], [[Lēdurga|Lēdurgu]] un [[Bīriņu muiža|Bīriņu muižu]], apdraudot vienīgo tiltu pāri Gaujai. [[Juglas kaujas|Juglas kauju]] gaitā vācu spēki sāka atkāpšanos uz Rīgu kur izveidoja aizsardzības līniju pie [[Juglas ezers|Juglas ezera]]. 1. jūlijā sākās pamiera sarunas, kas beidzās 3. jūlijā ar [[Strazdumuižas pamiers|Strazdumuižas pamiera]] noslēgšanu.

== Latvijas un Igaunijas sadarbības līgums ==
21. jūlijā tika noslēgts Latvijas un Igaunijas sadarbības līgums par vācu karaspēka daļu teritoriālu ierobežošanu, kopēju cīņu pret Sarkano armiju, savstarpēju aizdevumu kārtošanu un robežu noteikšanu. Līgumā bija paredzēts, ka Latvijas valdība darīs visu iespējamo, lai vācu karaspēks pildītu Antantes misijas norādījumus un atkāptos uz Daugavas kreiso krastu. Latvijas valdība deva solījumu nepieļaut jebkādu Igaunijai naidīgu karaspēka daļu formēšanu Latvijas teritorijā un apņēmās no 27. jūlija uzņemties atbildību par fronti pret lieliniekiem dienvidos no [[Lubāns|Lubāna]], bet tuvākajā laikā arī ziemeļos no Lubāna līdz Alūksnes ezeram. Līgumā bija noteikts, ka Latvijas valdība atlīdzinās izdevumus, kas otrai pusei bija radušies, apbruņojot un apmācot latviešu karaspēka vienības. Šo maksājumu veidu un termiņu noteikšanai bija paredzēts, ka tiks izveidota kopēja komisija. Līdzīgu komisiju — pa 5 locekļiem no katras puses — bija domāts organizēt [[Latvijas—Igaunijas robeža|galīgas valsts robežas]] noteikšanai starp abām līgumslēdzējām pusēm.<ref>[https://www.vestnesis.lv/ta/id/61079 Kad mūsu nākotne izšķīrās frontē un pie sarunu galda] {{Webarchive|url=https://web.archive.org/web/20190616054652/https://www.vestnesis.lv/ta/id/61079 |date={{dat|2019|06|16||bez}} }} Rihards Treijs, "[[Latvijas Vēstnesis]]"  Nr. 54 (2629), 2002. gada 10. aprīlī</ref>

== Ziemeļu korpusa neveiksme Krievijā ==

[[Baltā kustība|Baltās kustības]] virspavēlnieks [[Kolčaks]] 1919. gada 5. jūnijā par [[Krievijas pilsoņu karš|Krievijas pilsoņu kara]] Ziemeļrietumu frontes komandieri iecēla ģenerāli [[Judeničs|Judeniču]]. 1919. gada 7. jūnijā [[Latvijas SPR]] armija ar virspavēlnieka [[Jukums Vācietis|Jukuma Vācieša]] direktīvu tika likvidēta un to pārveidoja par Padomju Krievijas Rietumu frontes 15. armiju ar štābu Daugavpilī. Sarkanā armija jūnija sākumā apturēja krievu Ziemeļu korpusa un divu Igaunijas divīziju uzbrukumu pie [[Luga]]s, Ropšas un Gatčinas. 1. jūlijā Ziemeļu korpusu pārdēvēja par Krievijas Ziemeļrietumu armiju. 
1. augustā Sarkanā armija sāka pretuzbrukumu un 5. augustā ieņēma Jamburgu, 28. augustā Pleskavu.
1919. gada 11. augustā ar [[Antante]]s valstu militārās misijas Baltijas valstīs vadītāja ģenerālmajora [[Frenks Māršs|Mārša]] palīdzību izveidoja Krievijas Ziemeļrietumu valdību (''Се́веро-За́падное прави́тельство''), kas pēc Pleskavas zaudēšanas uzturējās Tallinā. Tā oficiāli atzina Igaunijas (11. augustā), Latvijas (3. septembrī) un Somijas (23. septembrī) neatkarību.

== Rietumkrievijas Brīvprātīgo armijas uzbrukums ==
{{main|Bermontiāde}}
[[Attēls:EstArmyHighCommnd1920.jpg|thumb|270px|Igaunijas armijas augstākie virsnieki 1920. gadā. Sēž no kreisās: ģenerālmajors [[Andress Larka]], ģenerālmajors [[Jāns Sots]], virspavēlnieks  ģenerālleitnants [[Johans Laidoners]], admirālis [[Johans Pitka]], pulkvedis Rūdolfs Reimans. Stāv no kreisās: ģenerālmajors [[Ernests Peders]], doktors Artūrs Losmans, ģenerālmajors [[Aleksandrs Tenisons]], pulkvedis [[Kārlis Parts]], pulkvedis [[Viktors Puškars]], pulkvedis [[Jāns Rinks]]]] 
21. septembrī [[Rīdigers fon der Golcs]] noslēdza slepenu vienošanos ar Bermontu, kuras rezultātā fon der Golca komandētais vācu karaspēks kļuva par [[Rietumkrievijas Brīvprātīgo armija]]s kodolu, juridiski pakļaujoties Bermontam, kā krievu ģenerāļa [[Nikolajs Judeničs|Nikolaja Judeniča]] vadītās armijas pārstāvim. Judeniča spēki atradās pie [[Narva]]s, Ziemeļigaunijā un Bermonts minimāli pakļāvās Judeniča pavēlēm. Bermonta pakļautībā pārgāja Dzelzsdivīzija un citas vācu vienības.

23. septembrī Bermonts paziņoja, ka latvieši un igauņi pēc miera noslēgšanas ar boļševikiem uzbruks viņa spēkiem, tāpēc pavēlēja savai armijai ieņemt aizsardzību [[Olaine]]s—[[Iecavas upe]]s—[[Valgunde]]s—[[Līvbērze]]s līnijā. 1. oktobrī viņš Jelgavā sasauca apspriedi, kurā piedalījās arī Niedra ar dažiem ministriem. Tajā pieņem vairākus lēmumus:
*Ieņemt Rīgu, gāzt Pagaidu valdību un atjaunot krievu pārvaldi. 
*Gāzt Igaunijas valdību un atjaunot krievu pārvaldi. 
*Iecelt Niedru par Vidzemes un Kurzemes ģenerālgubernatoru. 
*Latvijai un Igaunijai piešķirt daļēju autonomiju Krievijas valsts sastāvā. 
*Latvijai un Igaunijai nebūs tiesību uz savu karaspēku. 
*Baltijas muižniecība saglabās visas savas privilēģijas.

[[8. oktobris|8. oktobrī]] bermontiešu karaspēks sāka uzbrukumu Rīgai. Bermonta armijas kopskaits bija tuvu 51 000 kareivju, no kuriem 40 000 bija vācieši. Viņiem bija 100 lielgabali, 600 ložmetēji, 50 mīnmetēji un 120 lidmašīnas. 9. oktobrī Rīgā ieradās divi igauņu bruņuvilcieni Daugavas tiltu aizsardzībai. Jau 9. oktobrī uz Tallinu devās Latvijas Pagaidu valdības delegācija ar mērķi iegūt Igaunijas militāro palīdzību. Igauņi izvirzīja virkni pretprasību — armijai jābūt padotai igauņu komandierim, Latvijai jāsedz visus armijas izdevumus un jau pirms kauju sākuma jāsamaksā 10 miljonus rubļu avansā. Pēc kara beigām Latvijai būtu jāatjauno igauņu artilērijas lielgabali, katru gadu jāizmaksā pensijas kaujās kritušo ģimenēm. Igauņi arī pieprasīja sev izdevīgu robežas līniju Ziemeļlatvijā ([[Valkas pagasts|Valkas]], [[Lugažu pagasts|Lugažu]], [[Pedeles pagasts|Pedeles]], [[Ērģemes pagasts|Ērģemes]], [[Veclaicenes pagasts|Veclaicenes]], [[Omuļu pagasts|Omuļu]], [[Kārķu pagasts|Kārķu]], [[Turnavas pagasts|Turnavas]] pagastus un daļu no [[Naukšēnu pagasts|Naukšēnu]] un [[Ipiķu pagasts|Ipiķu]] pagasta), vienlaikus atstājot [[Roņu sala|Roņu salu]] Latvijai. 
[[Tautas padome]] oktobra beigās izšķirošo lēmumu par Igaunijas prasībām uzdeva veikt jaunieceltajam armijas virspavēlniekam Jānim Balodim, kurš atbildēja, ka šādu vienošanos nevar noslēgt un sarunas ar igauņiem izbeidza. Latvijas armija lielo pretuzbrukumu sāka 3. novembrī, 11. novembra rītā tika atbrīvots [[Torņakalns]], vakarā bermontieši bija atspiesti līdz [[Olaine]]i un [[Ķekava]]i.

== Otrais karagājiens uz Petrogradu ==
[[Attēls:Skeem nr 24.jpg|thumb|270px|Igaunijas armijas (zilās bultas) un Krievu Ziemeļrietumu armijas (violetās bultas) otrais uzbrukums Petrogradai (1919. gada rudenī)]]
1919. gada 28. septembrī Krievu Ziemeļrietumu armija ar Igaunijas 2. divīzijas atbalstu sāka otro uzbrukumu Pleskavai, kuru neizdevās ieņemt.
10. oktobrī sākās galvenais uzbrukums Petrogradas virzienā, 11. oktobrī tika ieņemta Jamburga. Tā kā sarkanie bija uzspridzinājusi dzelzceļa tiltu pāri Lugas upei, tad balto bruņuvilcieni un tanki līdz 20. oktobrim iestrēga Jamburgā, gaidot pārceltuves uzcelšanu.
Padomju 7. armija panikā atkāpās, 13. oktobrī tika ieņemta [[Lugas pilsēta]], 16. oktobrī [[Krasnoje Selo]], 17. oktobrī [[Gatčina]].

18. oktobrī Krievu Ziemeļrietumu armija sāka uzbrukumu Petrogradai, tomēr Padomju Krievijas kara komisārs [[Trockis]] spēja panākt lūzumu notikumu gaitā. Viņš izdeva pavēli nošaut katru desmito karavīru tajās vienībās, kas atkāpās no savām aizsardzības pozīcijām. Izšķirošajās kaujās Pulkovas augstienē gāja bojā ap 10 tūkstošiem sarkanarmiešu.<ref>Революция и гражданская война в России: 1917—1923 гг. Энциклопедия в 4 томах. Москва: Терра, 2008. — Т. 3. — С. 316. — 560 с.</ref>  Igauņu 1. divīzija nespēja ieņemt Krasnaja Gorkas cietoksni pie Somu jūras līča. 
24. oktobrī sākās padomju [[15. armija (KSFPR)|15. armijas]] uzbrukums [[Vladimirs Gitiss|Vladimira Gitisa]] vadībā no Pleskavas un 2. novembrī tā ieņēma Lugu un 3. novembrī Gatčinu, 8. novembrī Gdovu un 14. novembrī Jamburgu. Viens no galvenajiem balto neveiksmes cēloņiem bija [[Bermonta afēra|Bermonta uzbrukums Rīgai]], kas ļāva padomju 15. armiju no [[Latgale]]s pārvietot ziemeļu virzienā.

Igaunijas 1. divīzija smagās kaujās līdz 31. decembrim spēja noturēt frontes līniju gar Narvas upi.

== Miera sarunas == 
[[Attēls:Joffe signing the Treaty of Tartu.jpg|thumb|270px|[[Ādolfs Joffe]] Padomju Krievijas vārdā paraksta Tartu miera līgumu ar Igauniju]] 
1919. gada 31. augustā Padomju Krievijas valdība atsūtīja oficiālu piedāvājumu sākt miera sarunas. 14.—15. septembrī [[Tallina|Tallinā]] notika [[Igaunija]]s, [[Latvija]]s, [[Lietuva]]s un [[Somija]]s valstu valdības vadītāju un ārlietu ministru konference, lai izstrādātu vienotu nostāju miera sarunām ar [[Krievijas PFSR|Padomju Krieviju]]. 17. septembrī Pleskavā bez rezultātiem notika pirmā starpvaldību tikšanās. No 29. septembra līdz 1. oktobrim [[Tartu]] notika otrā Baltijas valstu konference, kurā to valdību pārstāvji nolēma neuzsākt separātas miera sarunas un neslēgt separātus miera līgumus ar Krieviju.

Pēc lielinieku panākumiem novembrī Igaunijas valdība nolēma tomēr sākt miera sarunas ar Padomju Krieviju, 2. decembrī [[Vladimirs Ļeņins|Ļeņins]] pilnvaroja [[Joffe|Joffi]] vadīt sarunas. 
Miera sarunas sākās 5. decembrī Tartu. Sarunās piedalījās arī Latvijas novērotāju delegācija, kas 8. decembrī saņēma Padomju Krievijas piedāvāto pamiera projektu. Latvijas valdība izvirzīja noteikumus, ka sarunas iespējams uzsākt tikai tad, ja Krievijas valdība būs gatava atstāt [[Latgale|Latgali]] un likvidēt [[Pēteris Stučka|Stučkas]] valdību. 24. decembrī Rīgā tika saņemta telegramma, ka Krievijas puse Latvijas prasības ir pieņēmusi.
31. decembrī tika parakstīts pamiers, bet par Igaunijas brīvības cīņu noslēgumu uzskata [[Igaunijas-Krievijas miera līgums|Igaunijas-Krievijas miera līguma]] noslēgšanu 1920. gada 2. februārī.

== Skatīt arī ==
* [[Latvijas brīvības cīņas]]
* [[Lietuvas brīvības cīņas]]
* [[Somijas pilsoņu karš]]

== Atsauces ==
{{atsauces}}

[[Kategorija:Igaunijas vēsture]]