Apskatīt Kauja par Franciju izejas kodu

{{Militāras sadursmes infokaste
| conflict          = Kauja par Franciju
| partof            = [[Otrā pasaules kara Rietumu fronte]]s
| image             = File:Battle of France Infobox.png
| image_size        = 300px
| caption           = Pulksteņrādītāja virzienā pa kreisi: {{flatlist|
* Pamests aprīkojums Ziemeļfrancijā
* [[Nacistiskā Vācija|Vācija]]s [[Vērmahts|armijas]] gājiens caur [[Parīze]]i
* Britu karavīri pārbauda vācu prettanku lielgabalu
* Iznīcināta franču bruņumašīna
* [[Francijas Trešā republika|Francijas]] karavīri ceļā uz Vācijas gūstekņu nometnēm
* Vācu tanki dodas cauri [[Ardēni]]em
}}
| date              = 1940. gada 10. maijs — 25. jūnijs<br />(6 nedēļas)
| place             = [[Zemās valstis]] un [[Francija]]
| result            = Vācu uzvara<!--Please don't alter this, without reading the *extensive* TALK archives first.-->
| territory         = daļa Francijas teritorijas nonāk [[Trešais reihs|Vācija]]s un [[Itālijas Karaliste (1861—1946)|Itālija]]s kontrolē
| combatant1        = {{flaga|Nazi Germany}} [[Trešais reihs]]<br />{{flaga|Itālija|1861}} [[Itālijas Karaliste (1861—1946)|Itālija]] (no 10. jūnija)
| combatant2        = {{flaga|Francija}} [[Francijas Trešā republika|Francija]]
* {{flaga|GBR}} [[Lielbritānija]]
* {{flaga|Canada|1921}} [[Kanāda]]
* {{flaga|BEL}} [[Beļģija]]
* {{flaga|Netherlands}} [[Nīderlande]]
* [[Attēls:Flag of Poland (1928–1980).svg|22px]] [[Polija]]
* {{flaga|CZE}} [[Čehoslovākija]]
* {{flaga|Luxembourg}} [[Luksemburga]]
| commander1        = {{nowrap|{{flagicon|Nazi Germany}} [[Valters fon Brauhičs]]}}<br />{{nowrap|{{flagicon|Nazi Germany}} [[Gerds fon Rundštets]]}}<br /> {{flagicon|Nazi Germany}} [[Fedors fon Boks]]<br /> {{flagicon|Nazi Germany}} [[Vilhelms fon Lēbs]]<br /> {{flagicon|Nazi Germany}} [[Alberts Keselrings]]<br />{{flagicon|Nazi Germany}} [[Hugo Šperle]]<br />{{flaga|Itālija|1861}} [[Umberto II|Princis Umberto]]
| commander2        = {{nowrap|{{flaga|FRA}} [[Moriss Gamelāns]] (līdz 17. maijam)<br />{{flaga|FRA}} [[Alfons Žoržes]] (līdz 17. maijam)<br />{{flaga|FRA}} [[Maksims Veigāns]] (no 17. maija)<br />{{flaga|FRA}} [[Gastons Billotē]]{{KIA}}<br />{{flaga|FRA}} [[Žoržs Blanšards]]<br />{{flaga|FRA}} [[Andrē Gastons Pretelats]]<br />{{flaga|FRA}} [[Antuāns Benuā Besons]]<br />{{flaga|GBR}} [[Lords Gorts]]<br />{{flaga|BEL}} [[Leopolds III (Beļģija)|Leopolds III]] (karagūsteknis)<br />{{nowrap|{{flaga|NED}} [[Henrijs Vinkelmans]] (karagūsteknis)}}}}
| units1            = {{Collapsible list
|title = Ass valstu armijas
|'''{{flagicon|Nazi Germany}} [[Armiju grupa "B"]]'''
* [[18. armija (Vērmahts)|18. armija]]
* [[6. armija (Vērmahts)|6. armija]]
|'''{{flagicon|Nazi Germany}} [[Armiju grupa "A"]]'''
* [[4. armija (Vērmahts)|4. armija]]
* [[12. armija (Vērmahts)|12. armija]]
* [[16. armija (Vērmahts)|16. armija]]
|'''{{flagicon|Nazi Germany}} [[Armiju grupa "C"]]'''
* [[1. armija (Vērmahts)|1. armija]]
* [[7. armija (Vērmahts)|7. armija]]
----
|Kopš 10. jūnija Alpos:
|'''{{flaga|Itālija|1861}} [[Itālijas armiju grupa "Rietumi"|Armiju grupa "Rietumi"]]'''
* [[1. armija (Itālija)|1. armija]]
* [[4. armija (Itālija)|4. armija]]
}}
| units2            = {{Collapsible list
|title = Sabiedroto armijas
|'''{{flagicon image|Flag of France (1794–1815, 1830–1974, 2020–present).svg}} [[Francijas 1. armiju grupa|1. armiju grupa]]'''
* [[Seventh Army (France)|7. armija]]
* {{flagicon|BEL}} [[Beļģu armija]]
* {{flagicon|UK}} [[Britu Ekspedīcijas spēki (Otrais pasaules karš)|BES]]
* [[1. armija (Francija)|1. armija]]
* [[9. armija (Francija)|9. armija]]
* [[2. armija (Francija)|2. armija]]
|'''{{flagicon image|Flag of France (1794–1815, 1830–1974, 2020–present).svg}} [[2. armiju grupa]]'''
* [[3. armija (Francija)|3. armija]]
* [[4. armija (Francija)|4. armija]]
* [[5. armija (Francija)|5. armija]]
|'''{{flagicon image|Flag of France (1794–1815, 1830–1974, 2020–present).svg}} [[3. armiju grupa]]'''
* [[8. armija (Francija)|8. armija]]
----
|{{flagicon|NED}} [[Nīderlandes armija]]
----
|Kopš 10. jūnija Alpos:
||{{flagicon image|Flag of France (1794–1815, 1830–1974, 2020–present).svg}} [[Alpu armija (Francija)|Alpu armija]]
}}
| strength1         = '''Vācija''': 141 divīzijas<br />7 378 lielgabali<ref name="Umbreit, B 2015">Umbreit, B. "German Victory in Western Europe". In Maier et al. (2015).</ref><br />2 445 tanki<ref name="Umbreit, B 2015" /><br />5 638 lidmašīnas<ref name="Hooton, E. R. 2007">Hooton, E. R. (2007). Luftwaffe at War; Blitzkrieg in the West. London: Chevron/Ian Allan. ISBN 978-1-85780-272-6.</ref>{{efn|Hooton uses the Bundesarchiv, Militärarchiv in [[Freiburg]]. ''Luftwaffe'' strength included gliders and transports used in the assaults on the Netherlands and Belgium.<ref name="Hooton, E. R. 2007" />}}<br />3 350 000 karavīru<br />'''Itāļi Alpos'''<br />22 divīzijas<br />3 000 lielgabali<br />300 000 karavīru
| strength2         = '''Sabiedrotie''': 135 divīzijas<br />13 974 lielgabali<br />3 383–4 071 Franču tanki<ref name="Umbreit, B 2015" /><br /><2 935 lidmašīnas<ref name="Hooton, E. R. 2007" />{{efn|Hooton used the National Archives in London for RAF records, including "Air 24/679 Operational Record Book: The RAF in France 1939–1940", "Air 22/32 Air Ministry Daily Strength Returns", "Air 24/21 Advanced Air Striking Force Operations Record" and "Air 24/507 Fighter Command Operations Record". For the Armée de l'Air Hooton used "Service Historique de Armée de l'Air (SHAA), Vincennes".<ref name="Hooton, E. R. 2007" />}}<br />3 300 000 karavīru <br />'''Franči Alpos'''<br />5 divīzijas<br />~150 000 karavīru
| casualties1       = '''Vācija''': <br />49 000 nogalinātie{{efn|The final count of the German dead is possibly as high as 49,000 men when including the losses suffered by the ''Kriegsmarine'', because of additional non-combat causes, wounded who died of their injuries and the missing who were confirmed as dead.<ref name="Frieser, Karl-Heinz 1995">Frieser, Karl-Heinz (1995). Blitzkrieg-Legende: Der Westfeldzug 1940, Operationen des Zweiten Weltkrieges [The Blitzkrieg Myth: The Western Campaign in 1940, Operations of the Second World War] (in German). München: R. Oldenbourg. ISBN 3-486-56124-3.</ref>}}<br />111 034 ievainotie<br />18 384 pazudušie<ref name="Frieser, Karl-Heinz 1995" /><br />1 129 lidmašīnu apkalpes zaudētas<br />1 236 lidmašīnas zaudētas<ref name="Frieser, Karl-Heinz 1995" /><br />795–822<ref>Healy, Mark (2007). Prigent, John (ed.). Panzerwaffe: The Campaigns in the West 1940. Vol. I. London: Ian Allan. ISBN 978-0-7110-3239-2.</ref> tanki zaudēti{{efn|[[Steven Zaloga]] wrote, "Of the 2,439 panzers originally committed 822, or about 34 per cent, were total losses after five weeks of fighting.... Detailed figures for the number of mechanical breakdowns are not available and are not relevant as in the French case, since, as the victors, the ''Wehrmacht'' could recover damaged or broken-down tanks and put them back into service".<ref name="Zaloga, Steven J. 2011">Zaloga, Steven J. (2011). Panzer IV vs Char B1 bis: France 1940. Oxford: Osprey. ISBN 978-1-84908-378-2.</ref>}}<br />'''Vācieši: 178 418'''<br /> '''Itāļi: 6 029–6 040'''{{efn|Official Italian report on 18 July 1940: Italian casualties amounted to 631 or 642 men killed, 2,631 wounded and 616 reported missing. A further 2,151 men suffered from frostbite during the campaign.<ref>Sica, Emanuele (2012). "June 1940: The Italian Army and the Battle of the Alps". Canadian Journal of History. Saskatoon, SK: University of Toronto Press. 47 (2): 355–78. doi:10.3138/cjh.47.2.355. ISSN 0008-4107.</ref><ref>Porch, Douglas (2022). Defeat and Division: France at War, 1939–1942. Armies of the Second World War. Cambridge University Press. ISBN 978-1-107-04746-4.</ref><ref>Rochat, Giorgio (1 January 2008). Translator: Anne Pilloud. "La campagne italienne de juin 1940 dans les Alpes occidentales". Revue historique des armées. Vincennes: Service historique de la défense. 250: 77–84. ISSN 0035-3299. Retrieved 9 December 2015.</ref>}}
<br />'''Kopā: 184 458'''
| casualties2       = 376 734 miruši, pazuduši un ievainoti '''Francūži:'''<br /> ≈90 000 nogalināti<br />200 000 ievainoti<br />12 000 pazuduši<ref name="de La Gorce 1988, p. 496">de La Gorce 1988, p. 496.</ref><ref>Quellien, Jean (2010). "Les pertes humaines". La France pendant la Seconde Guerre mondiale - Atlas historique (in French) (online scan ed.). éd. Fayard, ministère de la Défense. OCLC 812049413.</ref><br />'''Briti:'''<br />11 014 miruši<br />14 074 ievainoti<br />41 338 pazuduši vai gūstā<br /> 1 526 [[Karaliskie Gaisa spēki|RAF]] upuri<ref>Sebag-Montefiore, Hugh (2006). Dunkirk: Fight to the Last Man. New York: Viking. ISBN 978-0-670-91082-3.</ref><br />'''Beļģi:'''<br />6 093 nogalināti<br />15 850 ievainoti<br />500 pazuduši<ref>Dear, Ian; Foot, M. (2005). The Oxford Companion to World War II. London: Oxford University Press. ISBN 978-0-19-280666-6.</ref><ref>Ellis, Major L. F. (2004) [1st. pub. HMSO 1954]. Butler, J. R. M. (ed.). The War in France and Flanders 1939–1940. History of the Second World War United Kingdom Military Series. Naval & Military Press. ISBN 978-1-84574-056-6.</ref><br />'''Holandieši:'''<br />2 332 nogalināti<br />7 000 ievainoti<br />'''Poļi:'''<br />5 500 nogalināti vai ievainoti<ref name="Jacobson, 2015, nopp">Jacobson, 2015, nopp</ref><br />'''Luksemburga:'''<br />7 ievainoti<br />1 756 000 sagūstīti<br />2 233 lidmašīnas zaudētas<ref name="Hooton, E. R. 2007" /><br />1 749 Franču tanki zaudēti{{efn|Steven Zaloga notes that "According to a postwar French Army study, French tank losses in 1940 amounted to 1,749 tanks lost out of 4,071 engaged, of which 1,669 were lost to gunfire, 45 to mines and 35 to aircraft. This amounts to about 43 per cent. French losses were substantially amplified by the large numbers of tanks that were abandoned or scuttled by their crews".<ref name="Zaloga, Steven J. 2011" />}}<br />689 Britu tanki zaudēti{{efn|Jonathan Fennell notes "Losses 'included 180,000 rifles, 10,700 Bren guns, 509 two-pounder anti-tank guns, 509 cruiser tanks and 180 infantry tanks'."<ref>Fennell, Jonathan (2019). Fighting the People's War. The British and Commonwealth Armies and the Second World War. Cambridge: Cambridge University Press. ISBN 978-1-107-03095-4.</ref>}}
<br />'''Kopā: 2 260 000'''
| campaignbox       = 
}}
[[Attēls:Bundesarchiv Bild 183-M1112-500, Waffenstillstand von Compiègne, Hitler, Göring.jpg|thumb|Nacistiskās Vācijas vadoņi pie [[Kompjeņas pamiers|Kompjeņas pamiera]] sarunu vagona 1940. gada 21. jūnijā. No kreisās: [[Joahims fon Ribentrops|Ribentrops]], [[Vilhelms Keitels|Keitels]], [[Hermanis Gērings|Gērings]], [[Rūdolfs Hess|Hess]], [[Hitlers]], [[Erihs Rēders|Rēders]], [[Valters fon Brauhičs|Brauhičs]].]]
[[Attēls:Ww2 map10.jpg|thumb|Franču un vācu kara plāni]]
'''Kauja par Franciju''' ([[Franču valoda|franču]]: ''bataille de France''), arī '''Francijas krišana''' ([[Angļu valoda|angļu]]: ''Fall of France'') bija [[Trešais reihs|Trešā Reiha]] karaspēka iebrukums [[Nīderlande|Nīderlandē]], [[Luksemburga|Luksemburgā]], [[Beļģija|Beļģijā]] un [[Francija|Francijā]] no 1940. gada 10. maija līdz 22. jūnijam [[Otrais pasaules karš|Otrā pasaules kara]] laikā, kas noveda pie Nīderlandes un Luksemburgas okupācijas, Beļģijas un Francijas kapitulācijas. Militārās sagrāves rezultātā sabruka [[Francijas Trešā republika]] un izveidojās [[Višī Francija]]. Kauja par Franciju sekoja tā sauktajam [[Dīvainais karš|Dīvainā kara]] periodam, kas bija sācies 1939. gada septembrī. Vairākas nedēļas ilgajās kaujās franču armija zaudēja 124 000 kritušo un 200 000 ievainoto. Vācu armija zaudēja 45 200 kritušo un 111 000 ievainoto. Šī bija vērienīga uzvara un pierādījums Trešā Reiha militārajā spējām, jo Pirmajā pasaules karā vāciešiem nebija izdevies uzvarēt Franciju ilgā un nogurdinošā karā, kurš ilga četrus gadus.

== Francijas kara plāns ==
Pirmais pasaules karš iezīmēja Francijas stratēģisko situāciju Eiropas karā — tai vajadzēja otro fronti Austrumos, ko nodrošinātu Krievija vai PSRS; Britu kara un tirdzniecības flotei bija jānodrošina jūras tirdzniecības ceļu drošība un jāveic piegādes no ASV, kas palīdz ar ieročiem un finanšu kredītiem karam; bet Beļģijai bija jāpiekrīt būt par galveno karadarbības zonu. Visas šīs vajadzības Francija nespēja laicīgi nodrošināt, un tās daļēji īstenojās tikai pēdējos mēnešos un nedēļās pirms kauju sākuma.<ref>[https://books.google.lv/books?id=OuYFegV87W8C&pg=PA132&dq=interwar+france&hl=en&sa=X&ved=0ahUKEwiH8smVsMrUAhXGO5oKHcRbAXc4FBDoAQgwMAM#v=onepage&q=interwar%20france&f=false Crisis and Renewal in France, 1918-1962]</ref>

Francijas armijas virspavēlnieka [[Moriss Gamelēns|Morisa Gamelēna]] kara plāns paredzēja strauju franču un sabiedroto britu karaspēka vienību ieiešanu Beļģijā un Nīderlandē, kur kopā ar vietējo karaspēku notiktu galvenās kaujas pret vāciešiem, tādējādi pasargājot Franciju no kara posta. Sabiedrotajiem bija vismaz 60 divīziju, no kurām 18 bija motorizētās, ar salīdzinoši spēcīgiem tankiem. Francijas—Vācijas robežu tikmēr bloķētu [[Mažino līnija]]. Kalnaino Ardēnu reģionu, ko uzskatīja par nepiemērotu vācu tankiem, atstāja vāji aizsargātu, visus stratēģiskos spēkus paredzot karam Beļģijas un Nīderlandes teritorijās. Kad vācu armija 1940. gada 10. maijā iebruka Nīderlandē un Beļģijā, Gamelēns uzskatīja, ka kara darbība noritēs atbilstoši viņa plānam.

== Vācijas kara plāns ==
[[Attēls:Evolution of Plan Yellow.PNG|thumb|Vācijas uzbrukuma plāna izstrādes attīstība]]
Lai arī pēc [[Polijas kampaņa]]s Hitlers cerēja panākt vienošanos ar Franciju un Lielbritāniju, viņš pavēlēja sākt plānot uzbrukumu Francijai. Vācu armijas vadība sākotnēji bija skeptiska par drīzu uzbrukumu. Liela daļa vācu tanku bija jāatjauno pēc Polijas okupācijas, un bija nepieciešams laiks jaunu ''Panzer III'' un ''Panzer IV'' ražošanai. No Polijas kampaņā izmantotajām 564 [[Luftwaffe]] lidmašīnām 30% bija iznīcinātas vai bojātas. 1939. gada 10. oktobrī Hitlers informēja armijas vadību par savu viedokli, ka Vācija spēs sakaut Franciju un ieņemt Beļģiju par spīti trūkumiem armijas nodrošinājumā ar ieročiem un munīciju.<ref>[https://books.google.lv/books?id=ArNzWonLNj8C&printsec=frontcover&dq=france+in+1940&hl=en&sa=X&ved=0ahUKEwjkvKrQ8c7UAhWIHpoKHWgSDiE4FBDoAQg-MAU#v=onepage&q=france%20in%201940&f=false Strange Victory: Hitler's Conquest of France]</ref>
 
Sākotnējais vācu uzbrukuma plāns paredzēja limitētu iebrukumu Beļģijā un Nīderlandē, lai nodrošinātu [[Rūras apgabals|Rūras industriālā apgabala]] drošību, un dotu vācu aviācijai piekrastes bāzes uzlidojumiem Lielbritānijai. Taču Dīvainā kara mēnešos to pārstrādāja par iebrukumu Francijā cauri [[Ardēni]]em Sedānas virzienā. Viens no iemesliem plāna izmaiņai bija arī tas, ka 1940. gada 10. janvārī vācu lidmašīna ar kara plāniem cieta avārijas nosēšanos Beļģijā.

Vācu uzbrukums sastāvēja no divām galvenajām operācijām. Saskaņā ar pirmo, "Dzelteno plānu" (''[[Fall Gelb]]''), galvenajiem vācu spēkiem, ko veidoja tanku divīzijas, vajadzēja pārsteidzoši izlauzties cauri vāji aizsargātajiem [[Ardēni]]em un sasniegt [[Lamanšs|Lamanša šaurumu]], lai nogrieztu un aplenktu [[Sabiedrotie (Otrais pasaules karš)|sabiedroto]] armiju galvenās vienības, kas steidzās palīgā neitrālajām Nīderlandei un Beļģijai, kurās iebruka vācu mazākie spēki.

== Tanki ==
Sākotnēji Vācijai uzbrukumam atvēlēja 2500 tankus, no kuriem 600 bija jaunākie ''Panzer III'' un ''Panzer IV'', kamēr pārējie bija jau novecojošie un viegli bruņotie ''Panzer I'' un ''Panzer II'' modeļi. Vācijas bruņojumā bija arī okupētajā Čehoslovākijā sagrābtie tanki. Tankus papildināja arī pašgājējartilērija.<ref>[https://books.google.lv/books?id=Rwtlj5vcxKEC&printsec=frontcover&dq=battle+of+france&hl=en&sa=X&ved=0ahUKEwikg9CD1s_UAhVmQJoKHTF9B0oQ6AEIIjAA#v=onepage&q=battle%20of%20france&f=false The Battle of France: Six Weeks That Changed the World]</ref>

Kopējos vācu tanku spēkus veidoja: ''Panzer I'' — 643, ''Panzer II'' — 880, ''Panzer III'' — 349, ''Panzer IV'' — 281 vienības. Čehu 35(t) — 128, čehu 38(t) — 207 vienības. Tanku vienību komandieri izmantoja 187 viegli bruņotas tanketes. Papildus, vāciešiem bija 177 vairāku modeļu pašgājējartilērijas vienības. Kampaņas gaitā vācu spēki papildus saņēma vēl 244 visu modeļu tankus.

<gallery>
Bundesarchiv Bild 101I-382-0248-33A, Im Westen, Panzer II und Panzer I.jpg|''Panzer II'' un ''Panzer I'' tanki
Bundesarchiv Bild 101I-318-0083-30, Polen, Panzer III mit Panzersoldaten.jpg|Vācu ''Panzer III''
Bundesarchiv Bild 101I-055-1599-31, Frankreichfeldzug, Panzer IV.jpg|''Panzer IV''
Bundesarchiv Bild 101I-769-0236-23, Frankreich, Panzer 35t und Panzer IV.jpg|Priekšplānā čehu ražotais 35(t) kam seko ''Panzer IV''
LTP tank preserved at Real Felipe, Callao, Peru.JPG|38(t)
Bundesarchiv Bild 101I-265-0006-16, Russland, Befehlspanzer 1 auf Landstraße.jpg|Tanku vienības komandieris savā tanketē
Bundesarchiv Bild 101I-163-0328-15, Griechenland, Panzer I B mit I.G. 33.jpg|Pašgājējartilērija ''Sturmpanzer I''
</gallery>

Francija kampaņā iesaistīja ap 3100 tanku, no kuriem modernākie SOMUA S35 un B1 bija tehniski pārāki par vācu tankiem. SOMUA S35 bija vidējais tanks un tehniskajos parametros labāks par ''Panzer III''. B1 un tā modifikācija B1bis bija smagie tanki, ar divreiz biezākām bruņām nekā vācu Panzer IV, taču ja vācu tanka ātrums bija 40 km/st, tad franču tankam tas bija tikai 25 km/st. Abu šo franču tanku lielākais trūkums bija to svars, kas nozīmēja, ka tiem biežāk jāpapildina degviela. Atšķirībā no vācu tankiem, kuros lielgabalus apkalpoja 2 vai 3 tankisti, franču tankos to darīja viens tankists, tādējādi tanka šaušanas biežums bija krietni lēnāks. B1 spēcīgais 75 mm lielgabals atradās nevis tornī, bet korpusā, tādējādi, visam tankam bija jāpagriežas pirms šaušanas.<ref>[https://books.google.lv/books?id=3IeGuqVcUGIC&pg=PA101&dq=paul+reynaud+1940&hl=en&sa=X&ved=0ahUKEwi486KPxNPUAhVEQpoKHU8LBvQQ6AEIIjAA#v=onepage&q=paul%20reynaud%201940&f=false The Fall of France: The Nazi Invasion of 1940]</ref>

Daudzi no franču tankiem, īpaši vieglie tanki, bija vāji bruņoti un novecojuši modeļi. Franču tanku spēkus veidoja: AMR33 — 91, AMR35 — 188, FT-17/FT-18 — 462, H35/H38 — 328, H39 — 474, R35/R39 — 945, FCM36 — 90, SOMUA S35 — 264, D2 — 45, B1 — 206 vienības. Kampaņas laikā franču armija saņēma vēl papildus 683 visu modeļu tankus.

<gallery>
AMR-33-Saumur.00043xt0.jpg|AMR33
AMR35 parade.jpg|AMR35
FT 17.jpg|FT-17
Panzer Frankreich 1940 (RaBoe).jpg|H35
H-39-Saumur.0004cd95.jpg|H39
R35-Saumur.00047t4x.jpg|R35
1935 Forges et Chantiers de la Méditerranée FCM 36, Tanks in the Musée des Blindés, France, pic-3.JPG|FCM36
Char 1935 S Somua 1.jpg|SOMUA S35
Char D2.jpg|D2
B1 bis Stonne.JPG|B1
Bundesarchiv Bild 101I-127-0362-14, Belgien, belgischer Panzer T13.jpg|Vācieši aplūko pamestu beļģu T-13 tanku
</gallery>

Pirms karadarbības sākuma, Lielbritānijas spēkiem Francijā bija 308, galvenokārt vieglie tanki kājnieku atbalstam, kurus veidoja ''Vickers Mk VI'' — 208, ''Matilda I'' — 77, ''Matilda II'' — 23 vienības. 16. un 17. maijā Francijā ieradās Lielbritānijas 1. tanku divīzija ar 284 tankiem, no kuriem 134 bija ''Vickers VI'', bet pārējos veidoja ''Cruiser Mk I'', tādējādi britu tanku kopskaits tuvojās 600.

<gallery>
IWM-ARMY-TRAINING-6-6-light-tank-MkVIA-c1937.jpg|''Vickers Mk VI
Matilda (3666200692).jpg|''Matilda I''
Matilda tank.JPG|''Matilda II''
Bundesarchiv Bild 146-1971-042-10, Calais, beschädigter englischer Panzer.jpg|''Cruiser Mk I''
Cruiser MkIIA CS 1 Bovington.jpg|''Cruiser Mk II''
Cruiser Mark III A13 Bovington.JPG|''Cruiser Mk III''
The British Army in France 1940 F4605.jpg|Francijā sašauts ''Cruiser Mk IV''
</gallery>

== Kaujas Nīderlandē un Beļģijā ==
[[Attēls:Duitse parachutisten landen in Nederland op 10 mei 1940b.jpg|thumb|Vācu izpletņlēcēji Nīderlandē, 10. maijs]]
[[Attēls:Bundesarchiv Bild 146-2005-0003, Rotterdam, Zerstörungen.jpg|thumb|Roterdamas centrs pēc bombardēšanas un ugunsgrēka]]
1940. gada 10. maija rītā vācieši iebruka Nīderlandē ar vienu tanku divīziju un izsēdināja izpletņlēcēju vienības [[Roterdama|Roterdamā]]. Citām desantnieku vienībām bija jāieņem trīs galvenos lidlaukus ap [[Hāga|Hāgu]] un trīs tiltus pār [[Māsa (upe)|Māsas]] upi. Kopumā vācieši Nīderlandē un Beļģijā izsēdināja 16 000 desantnieku, kuru mērķis bija sagrābt tiltus un kanālu slūžas, lai novērstu to iznīcināšanu un teritoriju appludināšanu.

10. maijā [[Evalds fon Kleists|fon Kleista]] vadītās vācu tanku vienības šķērsoja [[Luksemburga|Luksemburgu]] un 1500 tanki devās Ardēnu virzienā. Ar planieriem izsēdinātas nelielas desanta vienības Nīderlandes un Beļģijas pierobežā ieņēma divus tiltus pār [[Alberta kanāls|Alberta kanālu]] un ar minimāliem zaudējumiem panāca stratēģiski svarīgā un modernā Eben Emaelas cietokšņa kapitulāciju, tādējādi atbrīvojot tanku vienībām ceļu uz Beļģijas vidieni.

Atbilstoši plānam, 10. maijā britu un franču armijas galvenās vienības iegāja neitrālajā Beļģijā, lai to aizstāvētu, un franču armijas mehanizētās vienības 11. maijā sasniedza [[Breda]]s pilsētu Nīderlandē. Šeit tiem nebija sagatavotu ierakumu vai aizsardzības līniju. Starp franču un vācu tanku divīzijām Beļģijā 12. un 13. maijā notika kauja, kurā franči zaudēja 105 tankus, bet vācieši — 160. Armijas vienībām vācu tanki bija grūtāk iznīcināmi, jo plaši izmantotie 25 mm prettanku ieroči tiem nebija bīstami, bet 47 mm prettanku ieroču bija maz.

Sastopoties ar Nīderlandes armijas spēcīgu pretestību, 14. maijā vācu [[Luftwaffe]] veica masīvu [[Roterdama]]s bombardēšanu, gandrīz iznīcinot pilsētas centru. 15. maijā holandieši parakstīja kapitulāciju.

== Kaujas Francijā ==
<gallery>
10May-16May1940-Fall Gelb.svg|Vācu veiktais frontes pārrāvums līdz 16. maijam
16May-21May1940-Fall Gelb.svg|Vācu ieņemtās teritorijas no 16. līdz 21. maijam
21May-4June1940-Fall Gelb.jpg|Ielenktās sabiedroto armijas iznīcināšana līdz 4. jūnijam
4June-12June Battle of France.PNG|Kaujas darbības starp 4. un 12. jūniju
1940FaguoLiuYue.png|Vācu uzbrukumi starp 13. un 25. jūniju
Battle of Menton (1940).svg|Itālijas uzbrukums
Bundesarchiv Bild 146-1972-045-08, Westfeldzug, Rommel bei Besprechung mit Offizieren.jpg|[[Ervins Rommels|Rommels]] lauka apspriedē ar komandieriem
Bundesarchiv Bild 146-1978-062-24, Floing, Pontonbrücke über die Maas.jpg|Māsas šķērsošana
Bundesarchiv Bild 146-1991-042-32A, Westfeldzug, Pontonfähre.jpg|Māsas šķērsošana
Bundesarchiv Bild 101I-383-0337-21A, Frankreich, Calais, zerstörte Autos am Bahnhof(-).jpg|Kalē dzelzceļa stacija
Bundesarchiv, Bild 101I-126-0339-19A, Veules-les-Roses, Kolonne alliierter Kriegsgefangener.jpg|Britu karagūstekņi Dankerkā
</gallery>
12. maijā [[Heincs Guderians|Guderiana]] komandētais 19 tanku korpuss sasniedza Māsas upi, un 13. maijā sāka celties tai pāri. 14. maijā daudzskaitlīga vācu tanku armija izlauzās cauri frontei, starp franču 9. un 2. armiju pie [[Sedāna]]s un devās Lamanša virzienā, sākot franču un britu armiju galveno spēku ielenkšanu. Cenšoties apturēt vāciešus, britu kara aviācija cieta lielus zaudējumus. 14. maijā Māsu bija forsējušas jau septiņas vācu tanku divīzijas, kurām pretī stāvēja vājas franču rezerves divīzijas, kam trūka pretgaisa un prettanku ieroči.
 
15. maija rītā Francijas premjers [[Pols Reno]] telefoniski informēja Lielbritānijas premjeru [[Vinstons Čērčils|Čērčilu]], ka Francijas fronte ir pārrauta un kauja zaudēta. Čērčils, nespēdams noticēt situācijas bezcerīgumam, personīgi lidoja uz Parīzi. 16. maijā arī Gamelēns saprata situācijas nopietnību, un Čerčilam atzinās, ka Francijai vairs nav stratēģisko rezervju, jo tās atradās Beļģijas frontē un tika ielenktas. 16. maijā britu spēki Beļģijā sāka atkāpties, lai izvairītos no ielenkuma. Vācieši ieņēma [[Antverpene|Antverpeni]]. 17. maijā krita [[Brisele]]. Starp 17. un 19. maiju brigādes ģenerāļa Šarla de Golla komandētās tanku vienības veica veiksmīgu uzbrukumu vācu dienvidu flangam, taču pēc prettrieciena bija spiestas atkāpties.

Vāciešu izlaušanās franču frontes centrā radīja neskaidrību par viņu uzbrukuma galveno mērķi — vai tie dosies uz dienvidiem, ielencot Mažino līniju, uz ziemeļiem, lai ielenktu frančus un britus Beļģijā, vai tieši uz Parīzi.

18. maijā Gamelēns memorandā valdībai apvainoja armijas kareivjus patriotisma trūkumā. 19. maijā Gamelēnu atbrīvoja no amata un par sabiedroto spēku virspavēlnieku iecēla ģenerāli [[Maksims Veigāns|Maksimu Veigānu]], kurš neveiksmīgi mēģina izveidot aizsardzības līniju un organizēt vismaz nelielus pretuzbrukumus. Britu spēki šajā laikā vēl plāno izlauzties no Beļģijas un doties uz Franciju, taču drošības pēc, sākas jūras evakuācijas gatavošana.

20. maijā krita [[Amjēna]], vācieši sasniedza [[Abvila|Abvilu]], un 21. maijā — Lamanša krastu. 25. maijā vācieši ieņēma [[Buloņa|Buloņu]] un 27. maijā — [[Kalē]]. 27. maija vakarā, pretēji valdības viedoklim, Beļģijas karalis Leopolds III izlēma kapitulēt, nevis bēgt uz Lielbritāniju, kā to darīja Nīderlandes karaliskā ģimene. Beļģijas kapitulācija 28. maijā pilnībā sagrāva sabiedroto cerības noturēt fronti.

Nelielā teritorijā ap [[Denkerka]]s ostu vācieši bija ielenkuši gandrīz ap 380 000 sabiedroto karavīru. Briti un franči, organizējot visus iespējamos kuģus un privātpersonu jahtas organizēja izmisīgu glābšanas operāciju. [[Denkerkas evakuācija|Evakuācijai]] palīdzēja tas, ka vācu tankiem 24. maijā bija pavēlēts apturēt uzbrukumu Denkerkas virzienā, un sliktie laika apstākļi vairākas dienas traucēja ''Luftwaffe'' veikt uzlidojumus sabiedrotajiem, kuriem gaisa aizsegu nodrošināja britu lidmašīnas. No 27. maija līdz 4. jūnijam uz Lielbritāniju izdevās evakuēt 338 000 karavīru, tajā skaitā 140 000 franču, taču piekrastē tika pamesta gandrīz visa smagā kara tehnika.

=== Francijas sagrāve ===
No 5. jūnija vācieši sāka otro operāciju, [[Fall Rot|"Sarkano plānu"]] (''Fall Rot'') kura laikā viņi iegāja dziļi Francijas teritorijā. 136 uzbrūkošajām vācu divīzijām pretī stāvēja 59 novājinātas franču divīzijas, kuras papildināja 2 britu un 2 poļu divīzijas. Pēc franču aizsardzības pārraušanas, 10. jūnijā vācieši šķērsoja [[Sēna]]s upi. Veicot ātrus uzbrukumus, viņi aplenca Francijas armijas daļas, saņemot daudzus gūstekņus.

Lai vēl paspētu gūt labumu no vāciešu uzvaras, fašistiskā Itālija 10. jūnija pieteica karu Francijai un Lielbritānijai, taču nespēja iekarot neko vairāk par pierobežas joslu. Šajā dienā Francijas valdība pameta Parīzi un devās uz [[Tūra|Tūru]]. 12. jūnijā virspavēlnieks Veigāns, lai pasargātu Franciju no turpmāka kara posta un armiju no pilnīgas iznīcināšanas, valdībai lūdza noslēgt pamieru. Parīzi, kas bija pasludināta par atklātu (neaizsargātu) pilsētu, 14. jūnijā ieņēma vācieši. 19. jūnijā vācieši šķērsoja [[Luāra (upe)|Luāru]], kas viņiem pavēra ceļu uz Francijas dienvidiem.
<gallery>
Bundesarchiv Bild 146-1982-089-18, Waffenstillstand von Compiègne, Unterhändler.jpg|Pamiera sarunas Kompjeņas vilciena vagonā
Bundesarchiv Bild 183-H28708, Paris, Eiffelturm, Besuch Adolf Hitler.jpg|Hitlers Parīzē 1940. gada 23. jūnijā
Bundesarchiv Bild 183-L05487, Paris, Avenue Foch, Siegesparade.jpg|Vācu parāde Parīzē
Bundesarchiv Bild 101I-751-0067-34, Paris, Parade deutscher Soldaten.jpg|Vērmahta uzvaras parāde Parīzē
Bundesarchiv Bild 101I-126-0350-26A, Paris, Einmarsch, Parade deutscher Truppen.jpg|Vācu kavalēristu parāde ieņemtajā Parīzē
Bundesarchiv Bild 121-0404, Frankreich, Französische Kriegsgefangene.jpg|Franču karagūstekņi
Bundesarchiv Bild 101I-055-1592-05A, Frankreich, französische Kriegsgefangene.jpg|Franču karagūstekņi
</gallery>

=== Pamiers ===
[[Attēls:France map Lambert-93 with regions and departments-occupation-fr.svg|thumb|Francijas sadalījums okupācijas zonās]]
15. jūnijā demisionē premjerministrs [[Pols Reno]], viņa vietā prezidents iecēla maršalu Petēnu, kas vāciešiem lūdza pamieru. 22. jūnijā Kompjeņā, tajā pašā vilciena vagonā, kurā Vācijas Impērija 1918. gadā parakstīja [[Kompjeņas pamiers (1918)|Kompjeņas pamieru]], Hitlers tikās ar franču sarunu delegāciju. Pēc īsām sarunām franči parakstīja pamieru, kas stājās spēkā 25. jūnijā, pēc tam, kad 24. jūnijā bija parakstīts franču—itāļu pamiers.

Franciju sadalīja Vācijas okupācijas zonā ziemeļos un rietumos, gar Atlantijas piekrasti. Vācija atkal anektēja [[Elzasa-Lotringa|Elzasu-Lotringu]]. Nelielu daļu dienvidrietumos okupēja [[Itālija]]. Valsts dienvidos tika izveidota [[Višī Francija]]. Gandrīz 1,5 miljoni franču armijas kareivju palika vācu gūstā, kamēr frančiem bija jāuzņemas okupācijas spēku uzturēšanas izmaksas.

== Noslēgums ==
1. jūlijā vācieši ieņēma nelielās [[Normandijas salas|Kanāla salas]], kas piederēja Lielbritānijai. Lai nepieļautu franču karaflotes nokļūšanu vācu rokās, britu karaflote 3. jūlijā Alžīrijā uzbruka un iznīcināja franču skvadronu, nogalinot vairāk nekā 1200 franču jūrnieku.

1942. gadā pēdējie Francijas republikas valdības ministri un militārie vadītāji, tai skaitā Gamelēns tika tiesāti par Francijas sakāves pieļaušanu. Gemelēns vainoja sociālistu Tautas fronti, kas bija pie varas no 1936. līdz 1938. gadam.

Pēc [[Ziemeļāfrikas kampaņa|amerikāņu un britu izsēšanās Ziemeļāfrikā]], 1942. gada 10. novembrī vācu armija okupēja Višī Francijas teritoriju. Francijas atbrīvošanu ievadīja sabiedroto spēku [[izcelšanās Normandijā]] 1944. gada 6. jūnijā. [[benilukss|Beniluksa]] valstis tika atbrīvotas no 1944. līdz 1945. gadam.

== Atsauces ==
{{Atsauces}}

== Ārējās saites ==
{{sisterlinks-inline}}
{{Enciklopēdiju ārējās saites}}

{{autoritatīvā vadība}}

[[Kategorija:Otrā pasaules kara kampaņas|Kauja par Franciju]]
[[Kategorija:Francijas vēsture]]
[[Kategorija:Vācijas vēsture]]