Apskatīt Krusta kari izejas kodu

{{Kristietība}}

'''Krusta kari''' bija vairākas militārās kampaņas no 11. līdz 13. gadsimtam, kuras sankcionēja [[Romas pāvests]]. Tie sākās ar pāvesta [[Urbāns II|Urbāna II]] aicinājumu [[Klermonas koncils|Klermonas koncilā]] 1095. gadā atkarot no musulmaņiem [[Jeruzaleme|Jeruzalemi]]. Plašākā mērogā par krusta kariem var dēvēt jebkādas militārās kampaņas kristietības vārdā — [[Rekonkista|Rekonkistu]] Spānijā un [[Ziemeļu krusta kari|Ziemeļu krusta karus]] [[Ziemeļeiropa|Ziemeļeiropā]].

== Krusta karu iemesli ==
[[Attēls:First.Crusade.Map.jpg|thumb|300px|Pirmā Krusta kara karte]]Krusta karu uzsākšanas sākotnējā iniciatīva tomēr nāca nevis no Romas pāvesta, bet no [[Austrumromas impērija|Bizantijas]]. Nespēdama cīnīties ar [[Turki|turku]] pārspēku, Bizantija vērsās pēc palīdzības pie Romas pāvesta. Lai gan [[reliģija]]s šķelšanās bija jau notikusi, [[Rietumeiropa]] Bizantijas aicinājumiem pēc palīdzības atbildēja ar Krusta kariem, kuri ilga no 1095. gada līdz 1270. gadam. [[Pirmais Krusta karš|Pirmajā Krusta karā]] (1095—1099) Bizantijai ar krustnešu palīdzību sākotnēji izdevās atkarot musulmaņiem dažas teritorijas [[Mazāzija|Mazāzijā]]. Tomēr tālākā laika gaitā Bizantijas stāvoklis palika arvien nedrošāks, turklāt ne tik daudz ienaidnieku dēļ, cik sabiedroto — bieži vien divkosīgās Rietumeiropas [[politika]]s un nereti pretrunīgās [[Krustneši|krustnešu]] darbības dēļ.

== Priekšvēsture ==
Lai gan [[musulmaņi]] jau 637. gadā bija iekarojuši svēto pilsētu [[Jeruzaleme|Jeruzalemi]] un arābu kalifāti pārvaldīja visu Palestīnu un līdzās esošās zemes, [[kristietība|kristieši]] vēl nekavēti varēja apmeklēt [[Svētā zeme|Svēto zemi]] — vietas, kuras tie godāja kā Jēzus dzīves un nāves vietas.

[[Turki seldžuki]] 1071. gadā Armēnijā pie Mancikertas sagrāva [[Austrumromas impērija|Bizantijas]] ķeizara Romana IV karaspēku. 1076. gadā turki ieņēma Jeruzalemi. 1080. gadā turku musulmaņi iznīcināja arābu kalifu valsti un savas ietekmes sfērā iesaistīja visu Mazāziju. Bizantijas imperatoru biedēja turku lielā vara. Turki bija kristiešiem naidīgi, viņu rokās bija Palestīna, Palestīnas kristieši bija apspiesti, svētceļotājiem liegta pieeja svētajām vietām. Kad turki apdraudēja Konstantinopoli, kas vienlaikus bija Austrumu valsts viduspunkts, imperators vērsās pēc palīdzības pie [[Romas pāvests|pāvesta]] Romā, lai gan pāvests [[Gregors VII]] pats tobrīd bija iesaistījies strīdā ar [[Svētā Romas impērija|Svētās Romas impērijas]] ķeizaru [[Heinrihs IV|Heinrihu IV]]. Gregors VII (pāvests no 1073. gada līdz nāvei 1085. gadā) rakstīja ķeizaram Heinriham IV: „Saracēņu apdraudēto Austrumu kristieši neatlaidīgi lūdza mani nākt tiem palīgā. Tāpēc es nolēmu Rietumu kristiešus aicināt uz karagājienu. Itālijā jau vairāk nekā 50 000 vīru manā vadībā ir gatavi steigties uz Kunga kapu. Un tā es gribu sākt šo operāciju ticības un kristiešu aizstāvēšanas interesēs. Šīs savas Austrumu ekspedīcijas laikā Romas Baznīcu es uzticu tavai aizsardzībai.” Pāvesta aicinājums tomēr atbalstu neguva.

Lielajiem karagājieniem uz Austrumiem (krusta kariem) bija trīs galvenie mērķi: 1) atgūt Svēto zemi; 2) nosargāt Rietumus pret islāma agresiju, kas jau bija pie Konstantinopoles vārtiem; 3) pievienot Austrumu kristiešus katoļu baznīcai (to ar karagājieniem bija iecerējis jau Gregors VII).

1085. gadā turki ieņēma [[Antiohija|Antiohiju]]. 1095. gadā jaunais Bizantijas imperators Aleksijs I Komnens (1081-1118) vērsās pie pāvesta [[Urbāns II|Urbāna II]], lai lūgtu Rietumu bruņinieku atbalstu. Tas rezultējās ar [[Pirmais Krusta karš|pirmo krusta karagājienu]] (1096-1099).

== Krusta karu gaita ==
[[Attēls:Croisés.jpg|thumb|200px|Krustneši]]
Jau [[Otrais Krusta karš|Otrā Krusta kara]] laikā, kura sākotnējais iemesls bija turku ekspansija [[Mezopotāmija|Mezopotāmijā]] un senās Edesas (mūsdienu [[Šanliurfa]] [[Turcija|Turcijā]]) pilsētas zaudēšana 1145. gadā, krustnešu rīcība bija neveiksmīga. Vēl tikai ceļā uz Edesu vācu krustnešu armijai negaidīti uzbruka turki un to pamatīgi sagrāva. Daudzi no dzīvi palikušajiem krusta karotājiem un [[svētceļnieki]]em, kuri tos pavadīja, bija nobijušies un griezās atpakaļ. Arī otra — franču krustnešu armija karaļa [[Luijs VII|Luija VII]] vadībā, kas devās uz Bizantiju mēnesi vēlāk, nonāca galā daudz mazākā sastāvā, nekā tā bija atstājot [[Francija|Franciju]]. Tā vietā lai atbrīvotu Edesu, krustneši mainīja plānus — tie devās uz [[Sīrija|Sīriju]] un 1148. gadā aplenca [[Damaska|Damasku]]. Taču ieņemt šo pilsētu viņi nespēja un drīz pēc tam arī atgriezās Eiropā. Pēc krustnešu atkāpšanās [[Katolicisms|katoļu]] kristiešu rokās bija palikusi tikai tā sauktā [[Latīņu karaliste]] — šaura zemes strēlīte gar [[Vidusjūra]]s austrumu piekrasti. Drīz to no trīs pusēm — [[Anatolijas pussala]]s, [[Arābu pussala]]s un [[Ēģipte]]s, apskāva [[Musulmaņi|musulmaņu]] teritorijas. Līdz ar to latīņu [[Anklāvs|anklāva]] nonākšana musulmaņu rokās vairs bija tikai laika jautājums.

1187. gadā [[Saladīns|Saladīna]] vadībā musulmaņi, vairs nesastopot pietiekami spēcīgu militāru pretestību sagrāba Jeruzalemi un drīz vien arī citas kristiešu pilsētas un svētvietas. Tas bija sākums [[Trešais Krusta karš|Trešajam Krusta karam]]. Krustnešiem tā arī neizdevās atkarot Jeruzalemi. Vienīgais to veikums bija tas, ka vēl uz kādu laiku bija paildzināta Latīņu karalistes pastāvēšana.

Arī [[Ceturtais Krusta karš|Ceturtā Krusta kara]] vienīgā „veiksme” bija tā, ka krustneši, nonākuši finansiālās grūtībās, vienojās ar [[Venēcija|venēciešiem]] par finansiālo atbalstu, ja krustneši sagrābs [[Konstantinopole|Konstantinopoli]]. Tādā veidā Venēcijas tirgotāji cerēja vēl vairāk nostiprināt savas pozīcijas Bizantijā. Rezultātā Konstantinopole 1204. gadā krita krustnešu rokās, un tie šeit nodibināja katoļu baznīcas atbalstītu [[Latīņu impērija|Latīņu impēriju]], kura pastāvēja tikai līdz 1261. gadam. Taču tas neatrisināja  ne Rietumeiropas, ne Bizantijas problēmas. Drīzāk gan otrādi — Bizantija vēl vairāk novājinājās, bet plaisa starp katoļu un pareizticīgo baznīcu kļuva nepārvarama.

== Krusta karu sekas ==
Lai gan Jeruzalemi, [[Betlēme|Bētlēmi]] un [[Nācarete|Nācareti]] Sestā Krusta kara laikā atkaroja, nākamie Krusta kari bija neveiksmīgāki viens par otru un Svētā zeme soli pa solim nonāca musulmaņu rokās pilnībā. Taču ne visi Eiropā Krusta karos bija tikai zaudētāju lomā. [[Itālija]]s tirdzniecības pilsētas, kas finansēja un apgādāja krustnešu ekspedīcijas, ieguva Bizantijas teritorijā nozīmīgas ekonomiskas privilēģijas. Rezultātā arvien lielāka daļa impērijas saimniecības nonāca to rokās.

== Ziemeļu krusta kari ==
{{Pamatraksts|Ziemeļu krusta kari}}
Ziemeļu krusta kari ir historiogrāfijā lietots kopējs apzīmējums militārajām misijām Ziemeļeiropas zemēs 12.—14. gadsimtā. Pāvests [[Eugenijs III]] 1147. gada 13. aprīlī izdeva krusta karu bullu pret [[Vendi (Livonija)|vendiem]]. 1171. gadā Romas pāvests [[Aleksandrs III (pāvests)|Aleksandrs III]] vēstulē [[Upsāla]]s arhibīskapam mudināja sākt kristietības izplatīšanu Somijā. [[1193]]. gadā [[Romas pāvests]] [[Celestīns III]] ļāva vervēt krustnešus ticīgo aizsardzībai Līvzemē.

Trešā krusta kara laikā [[Akona]]s (Akras) cietokšņa aplenkuma laikā (1189—1191) ar [[Lībeka]]s un [[Brēmene]]s tirgotāju un vācu mūku palīdzību 1198. gada 5. martā izveidoja [[Vācu ordenis|Vācu ordeni]], kas 13. un 14. gadsimtā aktīvi iesaistījās [[Baltijas valstis|Baltijas zemju]] kristianizācijā un cīņās ar apkārtējām valstīm.

Ziemeļu krusta kari beidzās tikai pēc [[Lietuvas dižkunigaitija]]s kristīšanas 1387. gadā.

== Skatīt arī ==
* [[Livonijas krusta kari]]
* [[Katari]]

== Ārējās saites ==
{{sisterlinks-inline}}
{{Enciklopēdiju ārējās saites}}
* [http://www.medievalcrusades.com/ Krusta kari]
* [http://www.fordham.edu/halsall/sbook1k.html Par Krusta kariem internetā] {{Webarchive|url=https://web.archive.org/web/20110110144040/http://www.fordham.edu/halsall/sbook1k.html |date={{dat|2011|01|10||bez}} }}
* {{catholic|04543c}}

{{Vēsture-aizmetnis}}

{{autoritatīvā vadība}}

[[Kategorija:Krusta kari| ]]