Apskatīt Līķis izejas kodu

[[Attēls:The Anatomy Lesson.jpg|thumb|250px|Cilvēka līķis. [[Rembrants]]. Anatomijas mācību stunda. 1632]]
'''Līķis''' (no [[lejasvācu valoda|lejasvācu]]: ''līk'') jeb '''mironis''', līdz 18. gadsimtam arī '''miesas''',<ref>{{Grāmatas atsauce |title=Latviešu etimoloģijas vārdnīca |author=[[Konstantīns Karulis]] |year=2001 |publisher=[[Avots (izdevniecība)|Avots]] |location=Rīga |isbn=9984-700-12-7 |url=http://gramatas.lndb.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html?#panel:pp%7cissue:/g_001_0302029372%7carticle:DIVL122%7cpage:541 |page=537 |access-date={{dat|2020|08|23||bez}} |archive-date={{dat|2019|09|02||bez}} |archive-url=https://web.archive.org/web/20190902065147/http://gramatas.lndb.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html#panel:pp%7cissue:/g_001_0302029372%7carticle:DIVL122%7cpage:541 }}</ref> ir miruša cilvēka vai dzīvnieka<ref>{{Grāmatas atsauce|title=Latviešu valodas vārdnīca|year=1987|publisher=Avots|location=Rīga|page=446}}</ref> ķermenis. Beigtus dzīvniekus dažreiz sauc par '''maitām''' vai '''sprāgoņām''', bet pārtikas vajadzībām nokauta un apstrādāta liela dzīvnieka līķi sauc par kautķermeni vai liemeni.

Dzīvais ķermenis pārtop par līķi [[nāve]]s procesā, pēc kura izbeidzas normāla [[vielmaiņa]] un sākas audu un šūnu sadalīšanās ([[autolīze]]) un noārdīšanās.

Dabā jebkurš līķis kļūst par dažādu [[saprofāgi|saprofāgu]] barību, nodrošinot enerģijas un vielu apriti [[biosfēra|biosfērā]].<ref>{{Tīmekļa atsauce|url=http://letonika.lv/groups/default.aspx?r=7&q=lietot&id=972550&g=1|title=Meža ekoloģija, tipoloģija, augsne, hidromeliorācija un kokaugu fizioloģija: saprotrofi.|publisher=letonika.lv|accessdate={{dat|2014|8|15||bez}}}}</ref> Cilvēku sabiedrībā līķis nezaudē savu simbolisko vērtību, vairākās valstīs tas ir arī aizsargāts ar likumu.<ref name="autopslikumi">{{Tīmekļa atsauce|url=http://m.likumi.lv/doc.php?id=62843|title=Par miruša cilvēka ķermeņa aizsardzību un cilvēka audu un orgānu izmantošanu medicīnā.|publisher=likumi.lv|accessdate={{dat|2014|8|16||bez}}|archiveurl=https://web.archive.org/web/20150505011118/http://m.likumi.lv/doc.php?id=62843|archivedate={{dat|2015|05|05||bez}}}}</ref> Tā transports un glabāšana nav iespējama bez zināmu formalitāšu izpildīšanas, un tā saglabāšanai pieņemamā stāvoklī līdz apbedīšanai tiek piešķirta liela nozīme. Cilvēku līķus saglabā [[morgs|morgā]] aukstuma kamerā.

== Līķa pārmaiņas ==
[[Attēls:Пятна трупные.jpg|left|thumb|Līķa plankumi]]
Līķa orgāni iet bojā noteiktā secībā. Ja [[CNS|centrālās nervu sistēmas]] daļas sāk noārdīties dažas minūtes pēc asinsapgādes izbeigšanās, iekšējie orgāni — [[plauša]]s, [[aknas]], [[niere]]s, [[sirds]] — saglabājas ilgāk, pateicoties kam ir iespējama to atdalīšana no līķa [[orgānu transplantācija|transplantācijas]] vajadzībām.

Agrīnās līķa pārmaiņas sākas ar līķa atdzišanu. [[Termoregulācija]]s process apstājas un ķermeņa temperatūra sāk pazemināties, līdz sasniedz ārējās vides temperatūru. Šī procesa ilgums ir atkarīgs no ķermeņa korpulences, apģērba biezuma un laika apstākļiem (gaisa mitrums, caurvējš). Tiesu medicīnas eksperti, balstoties uz šo temperatūras līkni, mēģina aprēķināt aptuveno nāves brīdi. Tomēr tas ir iespējams tikai, ja process vēl turpinās.

Līķa plankumi ({{val|la|livor mortis}}) parādās 30 minūtes līdz 3 stundām pēc asinsrites apstāšanās un sasniedz maksimālo intensitāti 6-12 stundu laikā. [[Gravitācijas spēks|Gravitācijas spēka]] iedarbībā asinis no augstākām ķermeņa daļām noplūst uz leju, piešķirot audiem koši zilu nokrāsu.

Līķa sastingumu ({{val|la|rigor mortis}}) izraisa muskuļu proteīna [[miozīns|miozīna]] sarecēšana (koagulācija), kā rezultātā muskuļaudi zaudē elastību. Ķermenis sāk uzrādīt stīvuma pazīmes 3—4 stundas pēc nāves, tās gandrīz vienmēr sākas pakauša un kakla muskuļos. Līķa sastingums sasniedz maksimālo intensitāti 24 stundas pēc miršanas un ilgst no 12 līdz 36 stundām. Tad tas pamazām pazūd nākamo divu trīs dienu laikā. Līķa sastingums parādās ātrāk, ja pirms nāves organisma muskuļi bija sasprindzināti, piemēram, no [[konvulsija]]s, saindēšanās ar [[strihnīns|strihnīnu]], saskarsmē ar [[elektriskā strāva|elektrisko strāvu]]. Šis process ir lēnāks pēc saindēšanās ar [[oglekļa monoksīds|oglekļa monoksīdu]] vai pēc masīvas [[asiņošana]]s.

Vēlāk seko autolīzes process, kas var pieņemt [[pūšana]]s vai [[mumifikācija]]s formu atkarībā no apkārtējās vides apstākļiem. Spontāna mumifikācija ir diezgan reta, tai ir nepieciešams ļoti sauss gaiss. Līķa sapūšana notiek apmēram viena mēneša laikā, tā ir audu [[hidrolīze]], ko paātrina anaerobās baktērijas. Notiek vēdera ādas dekolorācija. Vēders sāk uzpūsties, veidojoties gāzēm — [[sērūdeņradis|sērūdeņradim]], [[oglekļa dioksīds|oglekļa dioksīdam]], [[metāns|metānam]], — līdz tas pārplīst. Visi ķermeņa dobumi iekrīt. Nagi atdalās no pirkstiem. Notiek mīksto audu sašķidrināšanās un sejas vaibsti kļūst neatpazīstami. Kad visi mīkstie audi nopūst, paliek tikai [[skelets]].

== Sociokulturāls aspekts ==
[[Attēls:Chinatown, SF grocery store chickens.JPG|thumb|Vistu liemeņi veikalā]]
Mirušā ķermeņa tuvums cilvēkos rada sarežģītas emocijas. Tās ir raksturīgas arī dzīvniekiem ar augstu sociālu organizāciju: ziloņiem,<ref name=Meredith>{{grāmatas atsauce | last = Meredith | first = Martin | title = Elephant Destiny: Biography of an Endangered Species in Africa | publisher = PublicAffairs | year = 2004 | location = [[Canada]] | pages = 184–186 | isbn =1-58648-233-5 }}</ref> pērtiķiem. Praktiski visās pasaules sabiedrībās līķa apbedīšanai tiek organizēta ceremonija un atvēlēta īpaša vieta. Ceremonijas veidu parasti nosaka vēsturiskie un vides apstākļi. [[Kristietība|Kristīgās baznīcas]] tradīcija paredz mirstīgo atlieku aprakšanu. Dažās kultūrās kādreiz bija pieņemts tuvinieka līķi apēst. [[Jaungvineja|Jaungvinejā]] Foru ciltīs [[20. gadsimts|20. gadsimta]] sākumā [[kanibālisms]] noveda pie jaunas [[prionu slimība]]s — [[Kuru (slimība)|kuru]] — parādīšanās.<ref>{{publikācijas atsauce |author=Lindenbaum S |title=Review. Understanding kuru: the contribution of anthropology and medicine |journal=Philos. Trans. R. Soc. Lond., B, Biol. Sci. |volume=363 |issue=1510 |pages=3715–20 |date=November 2008 |pmid=18849287 |pmc=2735506 |doi=10.1098/rstb.2008.0072}}</ref> Kopš [[faraons|faraonu]] laikiem vēsturei ir zināma arī dzīvnieku apbedīšanas tradīcija. Mūsdienās vairākās valstīs darbojas dzīvnieku kapsētas, kā, piemēram, [[Francijas dzīvnieku kapsēta]] pie Parīzes<ref>{{Tīmekļa atsauce|url=http://www.appl-lachaise.net/appl/article.php3?id_article=55|title=Le cimetière des chiens d’Asnières.|publisher=Amis et Passionnés du Père-Lachaise|accessdate={{dat|2014|8|16||bez}}|archive-date={{dat|2014|09|22||bez}}|archive-url=https://web.archive.org/web/20140922163009/http://www.appl-lachaise.net/appl/article.php3?id_article=55}}</ref> vai kapsēta "Citi medību lauki" Latvijā.<ref>{{Tīmekļa atsauce |url=http://www.petcemetery.lv/pub/ |title="Citi medību lauki" |access-date={{dat|2014|08|16||bez}} |archiveurl=https://web.archive.org/web/20150219140905/http://petcemetery.lv/pub/ |archivedate={{dat|2015|02|19||bez}} }}</ref>

Beigta dzīvnieka ķermeņa uztveršana ir atkarīga no dzīvnieka [[suga]]s un konteksta. Ceļa malā notriektu suni vairums redz kā līķi, bet veikalā celofānā iepakoto cāli — kā ēdienu. Meža dzīvnieka līķa savākšanu lietošanai uzturā parasti izskaidro individuāli ieradumi.<ref>{{Tīmekļa atsauce|url=http://www.aprinkis.lv/garkalnes-novads-zinas/sabiedriba/dzive-un-ticiba/item/19019-ko-darit-ja-notriekts-meza-dzivnieks|title=Kā rīkoties, ja ar auto "nomedī" pār ceļu skrienošu dzīvnieku, un cik tas izmaksā|publisher=Apriņķis.lv|access-date={{dat|2014|8|16||bez}}|archiveurl=https://web.archive.org/web/20160304185705/http://www.aprinkis.lv/garkalnes-novads-zinas/sabiedriba/dzive-un-ticiba/item/19019-ko-darit-ja-notriekts-meza-dzivnieks|archivedate={{dat|2016|03|04||bez}}}}</ref>

Bailes no mirušajiem atspoguļojas pasaules [[folklora|folklorā]]. Atdzīvināta miroņa — [[zombijs|zombija]] — tēls ir radies [[Haiti]], par ko liecina 1697. gada Pjēra Korneja Blesbuā (''Pierre-Corneille Blessebois'', 1646-1700) darbs.<ref>{{Tīmekļa atsauce|url=http://gallica.bnf.fr/ark:/12148/bpt6k1050610|title=Le Zombi du grand Pérou, ou La comtesse de Cocagne, Pierre-Corneille de Blessebois, 1697|publisher=Gallica. Bibliothèque numérique|accessdate={{dat|2014|8|16||bez}}}}</ref> Paralēli tam ir izveidojušās līdzīgas teikas [[Rietumu pasaule|Rietumu pasaulē]], kas vēlāk nonāca masu kultūrā.

== Atsauces ==
{{Atsauces}}

{{autoritatīvā vadība}}

[[Kategorija:Medicīna]]