Apskatīt Osmaņu impērija izejas kodu

{{labs raksts}}
{{Bijušās valsts infokaste
|vietējais_nosaukums  = Osmaņu impērija<br />Osmanlı İmparatorluğu<br /><big>دولت عالیه عثمانیه</big><br />''Devlet-i Âliye-yi Osmâniyye''
|nosaukums_latv_val   = Diženā osmaņu valsts
|sugasvārds           = Osmaņu impērijas
|
|kontinents           = Afroeirāzija
|reģions              = Tuvie Austrumi
|valsts               =
|laikmets             =
|statuss              = Impērija
|statusa_teksts       =
|impērija             =
|valdības_veids       = [[monarhija]], [[kalifāts]]
|
|gads_sākums          = 1299
|gads_beigas          = 1922
|date_end             = [[Osmaņu impērijas sadalīšana]]<ref>[[Sevras līgums]] ({{Dat|1920|8|10}}) paredzēja Osmaņu impērijas turpmāko eksistenci ļoti ierobežotā formā. Osmaņu sultanāta likvidēšana {{Dat|1922|11|1}} vēl pilnībā neizbeidza Osmaņu valsts pastāvēšanu, bet tikai atņēma suverēno varu Osmaņu dinastijai. Oficiāli osmaņu valsts tika likvidēta ar [[Lozannas miera līgums|Lozannas līgumu]] ({{Dat|1923|7|24}}). Ar to tika atzīta jaunizveidotā Ankaras valdība, nevis vecā Konstantinopoles osmaņu valdība, izveidojot jaunu valsti kā mantinieci impērijai. Pēc tam, kad sultāns bija pametis valsti, Konstantinopoles osmaņu valdība faktiski bija palikusi bez vadītāja. {{Dat|1923|10|29}} [[Turcijas Lielā nacionālā asambleja]] par Osmaņu impērijas oficiālo mantinieci pasludināja [[Turcija]]s Republiku apmēram mēnesi pēc valsts starptautiskās atzīšanas.</ref>
|event_start          = 1299
|event1               = [[1453]]
|date_event1          = Bizantijas impērijas gals un Konstantinopoles krišana
|event2               = 1683
|date_event2          = Kauja par Vīni
|event3               = [[1912]]
|date_event3          = Balkānu kari
|event4               = [[1914]]
|date_event4          = Pirmais pasaules karš un ''Lielais džihāds''
|event_end            = 1922
|image_flag           = Ottoman Flag.svg
|flag                 = Osmaņu impērijas karogi
|flag_type            = Karogs
|image_coat           = Osmanli-nisani.svg
|symbol               = Osmaņu impērijas ģerbonis
|symbol_type          = Ģerbonis
|image_map            = Map-of-Ottoman-Empire-in-1900-Latvian v2.svg
|image_map_caption    = Teritorija [[1900]]. gadā<ref>[[Osmaņu impērijas pārvaldīto teritoriju saraksts|sk. pārvaldīto teritoriju sarakstu]]</ref>
|national_motto       = '''دولت ابد مدت'''<br />''Devlet-i Ebed-müddet''<br />("Mūžīgā valsts")
|national_anthem      = [[Osmaņu impērijas himna]]
|galvaspilsēta        = [[Soguta]] ([[1299]]—[[1326]])<br />[[Bursa]] ([[1326]]—[[1365]])<br />[[Edirne]] ([[1365]]—[[1453]])<br />[[Konstantinopole]] ([[Stambula]]) ([[1453]]—[[1922]])
|kopīgas_valodas      = [[Osmaņu turku valoda|osmaņu turku]]
|reliģija             = [[islāms]], [[kristietība]], [[jūdaisms]]
|nauda                = [[akče]], [[para (nauda)|para]], [[kurušs]], [[Turku lira|lira]]
|
|title_leader         = [[Osmaņu impērijas sultānu uzskaitījums|Sultāni]]
|leader1              = [[Osmans I]]<br />عثمان بن أرطغرل
|year_leader1         = 1281—1326
|leader2              = [[Mehmeds II|Mehmeds Iekarotājs]]<br />محمد ثان
|year_leader2         = 1444—1481
|leader3              = [[Abdulmedžids I]]<br />عبد المجيد اول
|year_leader3         = 1839—1861
|leader4              = [[Mehmeds VI]]<br />محمد السادس
|year_leader4         = 1918—1922
|title_deputy         = [[Osmaņu lielvezīru saraksts|Lielvezīri]]
|deputy1              = [[Alēdins pašā]]
|year_deputy1         = 1320–1331
|deputy2              = [[Ahmeds Tevfiks pašā]]
|year_deputy2         = 1920–1922
|stat_year1           = [[1856]]
|stat_pop1            = 35350000
|stat_year2           = [[1906]]
|stat_pop2            = 20884000
|stat_year3           = [[1914]]
|stat_pop3            = 18520000
|stat_year4           = [[1919]]
|stat_pop4            = 
|stat_year5           = [[1680]]
|stat_pop5            = 20000000
|stat_year6           = [[1566]]
|stat_area6           = 5200000
|stat_year7           = [[1914]]
|stat_area7           = 1800000
|flag_p1              = Flag of the Seljuk.png
|p1                   = Lielā Seldžuku impērija
|p2                   = 
|flag_p2              = 
|s1                   = Turcija
|flag_s1              = Flag of Turkey.svg
|today                = sk. [[Osmaņu impērijas pārvaldīto teritoriju saraksts]];<br />oficiālā mantiniece: [[Turcija]]
}}
'''Osmaņu impērija''' ([[osmaņu turku valoda|osmaņu turku]]: دولت عليه عثمانيه (''Devlet-i Âliye-yi Osmâniyye'') — 'Diženā osmaņu valsts'; [[turku valoda|turku]]: ''Osmanlı Devleti'' — 'Osmaņu valsts' un ''Osmanlı İmparatorluğu'' — 'Osmaņu impērija'), citur pazīstama arī kā [[Turku impērijas|Turku impērija]], bija [[impērija]], kas pastāvēja no 1299. līdz 1922. gadam. Impērija bija daudznacionāla un vairāku reliģiju [[turki|turku]] pārvaldīta [[monarhija]], kas tās varas zenītā (16.—17. gadsimtā) aptvēra gandrīz visus [[Eiropa]]s dienvidaustrumus, [[Tuvie Austrumi|Tuvos Austrumus]] un Ziemeļāfriku, stiepjoties no [[Gibraltāra šaurums|Gibraltāra šauruma]] (1553. gadā pat no Ziemeļāfrikas [[Atlantijas okeāns|Atlantijas]] piekrastes aiz [[Gibraltārs|Gibraltāra]]) rietumos līdz [[Kaspijas jūra]]i un [[Persijas līcis|Persijas jūras līcim]] austrumos; no [[Austrija]]s pierobežas, [[Slovākija]]s un [[Ukraina]]s iekšējiem rajoniem ziemeļos līdz [[Sudāna]]i un [[Jemena]]i dienvidos. Impērija bija starptautisko attiecību centrā starp austrumu un rietumu pasaulēm vairāk kā sešus gadsimtus (skat. [[Osmaņu impērijas pārvaldīto teritoriju saraksts]]).

Impērija sešus gadsimtus bija [[Austrumu valstis|Austrumu]] un [[Rietumu pasaule|Rietumu]] savstarpējo attiecību centrā. Tās varas virsotnēs, Osmaņu impērija aptvēra 29 provinces ([[vilājets|vilājetus]]) un vasaļvalstis: [[Krima|Krimu]], [[Moldāvija|Moldāviju]], [[Transilvānija|Transilvāniju]] un [[Valahijas kņaziste|Valāhiju]]. Iekarojot [[Konstantinopole|Konstantinopoli]] 1453. gadā, Osmaņu impērija kļuva par [[islāms|islāma]] pēcteci iepriekšējām [[Vidusjūra]]s reģiona lielvarām — [[Romas impērija|Romas]] un [[Austrumromas impērija|Bizantijas]] impērijām. To ņemot vērā, [[Osmaņu dinastija|Osmaņi]] uzskatīja sevi par romiešu un islāma tradīciju turpinātājiem un, līdz ar to par "universālās impērijas" valdniekiem, kas "apvienoja kultūras".<ref name=inalcikrise>H. İnalcık: „The rise of the Ottoman Empire” P.M. Holta, A.K. S. Lambstona, un B. Lūisa grāmatā „The Cambridge History of Islam”, (Cambridge University) 295.-200. lpp.</ref>

== Vēsture ==
{{Osmaņu impērijas vēsture|Timeline=Osmaņu impērijas gadu gaita}}
Osmaņu impērijas [[vēsture]] aptver vairāk kā sešus gadsimtus ilgu laiku posmu, un visi oriģinālie avoti par impērijas attiecībām ar citām varām atrodami Osmaņu arhīvā, kur apkopota 39 nāciju vēsture. Agrāk impērijas vēsturi galvenokārt atspoguļoja ar Osmaņu armijas uzvarām vai zaudējumiem kaujās. Vēlāk pētījumi aptvēra vairākas tēmas, kur ietvertas tādas nozares kā iedzīvotāju skaita izaugsme vai kritums, impērijas ekonomiskās darbības analīze un tās ietekme uz impērijas stagnāciju un vēlāko sabrukumu.

Šajā apskatā ietverta Osmaņu impērijas vēstures analīze no politiskā un militārā skatu punkta; atsevišķos rakstos ietverta sociāli ekonomisko rādītāju analīze, kas iedalīta divos periodos: paplašināšanās periods un modernizācijas periods.

=== Izcelsme ===
Osmaņu impērija tās pamatos cēlusies no [[Oguzu turki|Oguzu turku]] [[Kai cilts]], kas 10. gadsimtā [[tjurku tautu migrācija]]s laikā pārcēlās rietumu virzienā no centrālās Āzijas. Šajā periodā Persijā apmetās [[turki seldžuki]]. Jau 11. gadsimta sākumā [[Anatolija]]s rietumos sāka iespiesties [[Seldžuku dinastija]]. Turku seldžuku virzība uz rietumiem izraisīja konfliktus ar [[Austrumromas impērija|Bizantijas impēriju]].

Pirmais turku seldžuku valstiskais veidojums Anatolijā tika nosaukts par [[Rumas sultanāts|Anatolijas Seldžuku sultanātu]], kuru dibināja 1071. gadā pēc vēsturiskās uzvaras pār Bizantijas impēriju [[Manzikertas kauja|Manzikertas kaujā]]. Zem Anatolijas Seldžuku sultanāta sizerēnās varas, [[Osmans I|Osmana I]] tēvs Ertugruls ([[turku valoda|turku valodā]]: ''Ertuğrul'' [ertu:rul]) ieguva rietumu nomali pēc seldžuku atbalstīšanas neveiksmīgā sadursmē uz robežas. Seldžuku sistēma deva Bejlika aizsardzību no ārpuses un atļāva viņam ieviest savu pārvaldes sistēmu. Ertugrula atrašanās vieta Seldžuku valsts rietumu nomalē deva viņam lielisku iespēju izveidot militāru spēku sadarbībā ar citām tautām, kas dzīvoja Anatolijā un no kuriem liela daļa bija kristieši.

Osmaņu Bejliks (turku valodā: ''Osmanoğlu'' [osmanɔ:lu]) attīstījās tālāk un līdz ar Anatolijas Seldžuku sultanāta sabrukumu tika saukts par Anatolijas Turku Bejliku. 13. gadsimtā pēc [[mongoļi|mongoļu]] iebrukuma Anatolijā sultanāts bija sadalīts vairākās turku valstīs, ko sauca par bejlikiem. Bejliki kļuva par Mongoļu Hanāta vasaļvalstīm. Vārds „Osmaņi” cēlies no [[Osmans I|Osmana I]], kas bija Ertugrula dēls un 1299. gadā kļuva par pirmo beju (turku valodā: ''bey'' [bej]) pēc „Osmaņu valsts” neatkarības pasludināšanas.

No 1299. līdz 1922. gadam pastāvējusī Osmaņu impērija, kuru vadījusi viena un tā pati [[dinastija]], uzskatāma par vienu no ilgāk pastāvējušajām impērijām vēsturē.

=== Uzplaukums (1299—1453) ===
{{Pamatraksts|Osmaņu impērijas uzplaukums}}
[[Attēls:Fatih II. Mehmet.jpg|thumb|left|[[Mehmeds II]] 1453. gadā iekaro [[Konstantinopole|Konstantinopoli]] un pasludina to par Osmaņu impērijas galvaspilsētu]]
Līdz ar [[Rūmas seldžuku sultanāts|Rūmas seldžuku sultanāta]] norietu (ap 1300), [[turki|turku]] [[Anatolija]] sadrumstalojās vairākās neatkarīgās valstīs — [[gāzī]] [[emirāts|emirātos]].

1300. gados novājinātās [[Austrumromas impērija|Bizantijas]] Anatolijas teritorijas jau bija nonākušas desmit gāzī emirātu pakļautībā un vienu no šiem emirātiem [[Eskišehira]]s apkaimē Anatolijas rietumos vadīja [[Osmans I|Osmans gāzī]], [[Ertūruls|Ertūrula]] dēls. Ertūruls ar aptuveni četrsimt jātniekiem saskaņā ar senu tradīciju devās sirojumā pa Anatoliju un iekļuva kaujā starp diviem karaspēkiem. Viņš nolēma iesaistīties un pievienojās vājākajiem, kas rezultātā uzvarēja. Vēlāk izrādījās, ka puse, kurai Ertūruls pievienojās bija Seldžuku sultāna armija un sultāns Ertūrulam pateicās, piešķirot zemi Eskišehirā.<ref>Kinross, 23</ref> Pēc Ertūrula nāves viņa dēls [[Osmans I|Osmans]] kļuva par [[bejs|beju]] un pasludināja sevi kā neatkarīgu valdnieku.

Kamēr citi turku bejliki bija aizņemti ar iekšējo nesaskaņu risināšanu, [[Osmans I]] paplašināja Osmaņu valsts robežas līdz pašai [[Austrumromas impērija|Bizantijas impērijai]]. Viņš pārcēla galvaspilsētu uz Bursu (tag. [[Turcija|Turcijā]]) un lika pamatus valsts politiskajai attīstībai. Par viņa drošsirdību viņam piedēvēja titulu "Kara" un viņu apbrīnoja par viņa stingro un dinamisko vadības stilu vēl ilgi pēc viņa nāves. Tas atspoguļojas pat mūsdienu turku teicienā: "Kaut tu būtu tikpat labs kā Osmans!"<ref>[[Turku valoda|Turku]]: [http://www.kultur.gov.tr/TR/BelgeGoster.aspx?F6E10F8892433CFFA79D6F5E6C1B43FF6889456451E3D5A2 Sultāns Osmans I], Turcijas Kultūras ministrijas interneta vietne</ref>

Šajā periodā notika arī oficiālās Osmaņu valdības izveidošana, kuras institucionālā iekārta palika nemainīga vairāk nekā četrus gadsimtus. Pretēji vairākām modernajām valstīm Osmaņu birokrātija centās izvairīties no militāras pārvaldes. Valsts pārvalde balstījās uz savdabīgu tiesību sistēmu, kas sastāvēja no [[millets|milletiem]]. Tie bija noteiktu reliģisko un etnisko grupu formējumi ar tiesībām paši noteikt savus iekārtas un darbības noteikumus.

Nākamajā gadsimtā pēc Osmana I nāves Osmaņu vara izplatījās [[Vidusjūra]]s austrumu piekrastē un [[Balkānu pussala|Balkānu pussalā]]. Pēc turku uzvaras [[Kosova]]s kaujā beidzās serbu varas laiki šajā reģionā un pavēra Osmaņu impērijai vārtus tālākai ienākšanai [[Eiropa|Eiropā]]. Osmaņiem bija nepieciešami gandrīz 100 gadi, lai pilnībā sakautu [[Serbija|Serbiju]], kas krita 1459. gadā. Turkiem ienākot Balkānos, par galveno turpmāko uzbrukumu mērķi kļuva [[Konstantinopole]]. Galu galā pilsētu ieņēma Mehmeda II valdīšanas laikā, un viņš bija tikai 12 gadus vecs, kad kļuva par [[sultāns|sultānu]]. Mehmeds II reorganizēja valsts un karaspēka iekārtu un to pierādīja {{dat|1453|5|29||bez}} ar [[Konstantinopoles krišana|Konstantinapoles ieņemšanu]]. Šis notikums arī bija pēdējais punkts Bizantijas impērijas vēsturē, un pilsēta kļuva par Osmaņu impērijas galvaspilsētu.

=== Izplešanās (1453—1683) ===
''Skatīt arī: [[Osmaņu impērijas izplešanās]].''

Šo Osmaņu impērijas posmu var vēl iedalīt divos galvenajos posmos: teritoriālās, ekonomiskās un kulturālās izaugsmes zelta posmā un politiskās stagnācijas posmā.

Pēc [[Konstantinopoles krišana|Konstantinapoles ieņemšanas]] Osmaņu impērija ilgu laiku pavadīja izplešoties un iekarojot jaunas teritorijas. Impērija uzplauka vairāku spēcīgu un veiksmīgu sultānu vadībā un sasniedza savu attīstības kulmināciju [[Suleimans I|Suleimana I Lieliskā]] (''Süleyman I''). Teritorijas paplašināšanā palīdzēja turku armijas modernizācija un disciplīna. Jūras spēki nodrošināja Osmaņu impērijas nostiprināšanos starptautiskajā tirdzniecībā par nozīmīgu partneri. Impērijas ekonomisko izaugsmi sekmēja turku pārvaldītie tirdzniecības ceļi starp Eiropu un [[Āzija|Āziju]].

Tomēr Suleimana I nāve 1566. gadā iezīmēja sākumu teritoriālo zaudējumu posmam. Eiropas valstu attīstība un jaunu tirdzniecības ceļu veidošanās no Eiropas uz Āziju iedragāja Osmaņu impērijas saimniecību. Efektīvo militāro un birokrātisko struktūru arvien biežāk nelietderīgi izmantoja vāju sultānu nemākulīgā valdīšana. Neskatoties uz šīm grūtībām, impērija joprojām strauji izpletās līdz pat 1683. gadam, kad [[Vīne]]s kaujā lielā impērija cieta pirmo sakāvi Eiropas kontinentā.

==== Izplešanās un kulminācija (1453—1566) ====

[[Attēls:First Siege of Vienna 1529.jpg|thumb|left|180px|Vīnes aplenkums 1529. gadā]]
Osmaņu armijas [[Konstantinopoles krišana|ienākšana Konstantinopolē]] nodrošināja impērijas ietekmi dienvidaustrumu Eiropā un Vidusjūras piekrastes austrumos. Nākamajā gadsimtā impērija paplašināja savu ietekmi arābu zemēs un kļuva par dominējošo varu dienvidaustrumu Eiropā. Sultāns [[Selims I]] (1512—1520) ievērojami pavirzīja impērijas austrumu un dienvidu robežas, Čaldiranas kaujā sakaujot [[Persija]]s jauno Safavidu dinastijas šahu Ismailu I.<ref>{{Laikraksta atsauce  |last=Savory   |first=R. M.
  |title=The Principal Offices of the Ṣafawid State during the Reign of Ismā'īl I (907-30/1501-24)
  |journal=Bulletin of the School of Oriental and African Studies, University of London
  |volume=23   |issue=1  |pages=91—105  |year=1960|url=http://links.jstor.org/sici?sici=0041-977X%281960%2923%3A1%3C91%3ATPOOTS%3E2.0.CO%3B2-B}}</ref> Selims I, sakaujot [[Mameluks|Mameluku sultanātu]], nodibināja Osmaņu pārvaldi [[Ēģipte|Ēģiptē]] un [[Sīrija|Sīrijā]] un nodrošināja flotes kontroli pār [[Sarkanā jūra|Sarkano jūru]].<ref>{{Laikraksta atsauce  |last=Hess   |first=Andrew C.
  |title=The Ottoman Conquest of Egypt (1517) and the Beginning of the Sixteenth-Century World War
  |journal=International Journal of Middle East Studies
  |volume=4   |issue=1  |pages=55—76  |month=janvārī |year=1973|url=http://links.jstor.org/sici?sici=0020-7438%28197301%294%3A1%3C55%3ATOCOE%28%3E2.0.CO%3B2-%23}}</ref> Selima I mantinieks, Suleimans I Lieliskais (1520—1566), turpināja izplešanos vēl tālāk par Selima iekarojumiem. Pēc [[Belgrada]]s ieņemšanas 1521. gadā Suleimans I ieņēma [[Ungārija]]s Karalisti (turku valodā: ''Macaristan'' [madʒaristan]) un nodibināja Osmaņu pārvaldi Ungārijā un citās centrālās Eiropas teritorijās. Pēc uzvaras Mohakas kaujā 1526. gadā viņš 1529. gadā aplenca Vīni, bet nespēja uzsākt uzbrukumu bargās ziemas dēļ, kas lika viņam atkāpties.<ref>Imber, 50.</ref> Suleimana I valdīšanas laikā Osmaņu impērijas pakļautībā nokļuva [[Transilvānija]], [[Valahijas kņaziste|Valahija]] un [[Moldāvija]]. Austrumos Osmaņu impērija iekaroja [[Bagdāde|Bagdādi]] un [[Persija]]i atstāja tikai [[Divupe|Mezopotāmiju]], kā arī pieeju [[Persijas līcis|Persijas jūras līcim]].

[[Attēls:Battle of Preveza (1538).jpg|thumb|left|180px|Barbarossa Khairs ad Din Pašā 1538. gadā Prevezas kaujā sakauj Eiropas apvienotos Romas imperatora Kārļa V jūras spēkus komandiera Andreas Doria vadībā]]
Selima un Suleimana vadībā impērija kļuva par dominējošo jūras karaspēku, kas kontrolēja lielāko daļu [[Vidusjūra]]s. Osmaņu admirāļa Barbarossas Khaira ad Din Pašā (turku valodā: ''Barbarossa Hayreddin Paşa'') vadībā turku jūras spēki guva ievērojamus panākumus. Par tādiem uzskatāmi: [[Tunisija]]s un [[Alžīrija]]s atņemšana [[Spānija]]i; musulmaņu un jūdu evakuācija no Spānijas, lai paglābtu tos no inkvizīcijas un nogādātu Osmaņu impērijā (galvenokārt uz Salonikiem, Kipru un Konstantinopoli) un [[Nicas iekarošana (1543)|Nicas atņemšana Svētajai Romas Impērijai 1543. gadā]]. Šis iekarojums tika izdarīts sadarbībā ar Francijas karaļa Fransuā I spēkiem. Osmaņu impērija ar [[Francija|Franciju]] vienojās kopējā opozīcijā pret Hābsburgiem dienvidu un centrālajā Eiropā un bija stipri sabiedrotie visu šo laiku. Šī savienība bija ne tikai militāra, bet arī ekonomiska, jo sultāni Francijai garantēja tiesības tirdzniecībai visā impērijā bez nodokļu maksāšanas. Šajā laikā Osmaņu impērija tiešām bija ļoti ietekmīgs spēks, un tā spēlēja ievērojamu lomu Eiropas politikā, noslēdzot militāru savienību ar [[Francija|Franciju]], [[Anglija|Angliju]], [[Holande|Holandi]] pret Hābsburgiem, [[Itālija|Itāliju]] un [[Austroungārija|Austroungāriju]].

Turpinoties 16. gadsimtam, Osmaņu jūras spēku varenību apdraudēja augošās Eiropas valstu flotes, īpaši [[Portugāle]] Persijas jūras līcī. Osmaņiem bloķējot jūras ceļus uz austrumiem un dienvidiem, Eiropas varas arvien centīgāk meklēja citus ceļus, kā piekļūt senajiem zīda un garšvielu ceļiem, kas bija pilnīgā Osmaņu impērijas kontrolē. Sauszemē Osmaņu impērija bija aizņemta ar militāriem konfliktiem ar [[Austroungārija|Austroungāriju]] un [[Persija|Persiju]]. Šīs kaujas ievērojami patērēja impērijas tirdzniecības un sakaru resursus, tos atņemot flotes attīstībai. Neskatoties uz Osmaņu izcilo stratēģisko plānošanu, resursu ietilpīgā aizsardzība rietumu un austrumu pierobežā padarīja jebkādu kauju uzsākšanu citur gandrīz neiespējamu. Suleimana valdīšanas laikā impērijas iedzīvotāju skaits jau sasniedza 15 miljonus.<ref name="popu">L. Kinross, ''The Ottoman Centuries: The Rise and Fall of the Turkish Empire'', 206</ref>

==== Dumpji un atmoda (1566—1683) ====
''Skatīt arī lapu: [[Kauja par Vīni]]''.
[[Attēls:Vienna Battle 1683.jpg|thumb|left|180px|Vīnes otrais aplenkums 1683. gadā]]
16. gadsimta beigās jau ievērojamāka kļuva Eiropas valstu tieksme pārņemt savā kontrolē Osmaņu tirdzniecības ceļus. Vairākas Eiropas valstis nodibināja savus ceļus un tā apgāja Osmaņu impēriju. Dienvidu Eiropā vairāku valstis nodibināja savienību, kuras uzdevums bija vājināt Osmaņu ietekmi jūrā, īpaši Vidusjūrā. Viņu uzvara pār Osmaņu floti 1571. gadā Lepanto kaujā iezīmēja lielās impērijas ietekmes sagrāves sākumu, un vairāki vēsturnieki uzskata, ka šī kauja bija izšķirošā impērijas vēlākajam liktenim.

[[16. gadsimts|16. gadsimta]] beigās bija beidzies uzvarām pilnais izaugsmes un izplešanās laiks. Hābsburgu robežas tomēr līdz pat [[19. gadsimts|19. gadsimtam]] palika nemainīgas, uz tām notika tikai maznozīmīgas cīņas, kurās tika iekaroti vai atkaroti tikai atsevišķi cietokšņi. Robežu attālums no galvaspilsētas bija tik liels, cik Osmaņu armija varēja aizsoļot vienā sezonā — līdz Vīnei, nepienākot ziemai. Impērijai regulāri savas robežas bija jāaizstāv divās pusēs: pret [[Austrija|Austriju]] un pret Persijas islāma nemiernieku Safavidu valsti.
[[Attēls:Ottoman empire largest borders map.png|thumb|Osmaņu impērija 1590. gadā]]
Apbruņojuma ziņā Osmaņu armija arvien atpalika no Eiropas valstīm, jo, pieaugot impērijas reliģiskajam un intelektuālajam konservatīvismam, bija apgrūtināta jebkādu jaunievedumu realizācija. Mainoties Eiropas armiju taktikai, agrāk bailes iedvesušie [[sipahi]] kļuva par bezjēdzīgu armijas daļu. Bruņotajos spēkos arvien problemātiskāka kļuva sadarbība vienību starpā un disciplīna, jo tika atvieglota iesaukšanas sistēma un uz citu attīstības rēķina [[Janičāri|Janičāru korpuss]] kļuva arvien stiprāks.

Lielais spāņu sudraba imports no jaunatklātajām zemēm arvien vairāk devalvēja Osmaņu naudu un izraisīja augošu inflāciju. Tas negatīvi ietekmēja visus Osmaņu impērijas iedzīvotāju slāņus. Periods iezīmējās ar tiesiskā nihilisma izplatību un pretestību valsts varai Anatolijā 16. gadsimta beigās un 17. gadsimta sākumā (Dželali sacelšanās), kā arī janičāru sacelšanās pret vairākām valdībām.

[[17. gadsimts|17. gadsimtā]] Osmaņu impērijai nebija tikai stagnācijas un pagrimuma ēra, bet arī laiks, kad valdība tika pakļauta jaunam spiedienam no iekšpuses un ārpuses. Drosmīgais sultāns [[Murads IV]] (1612—1640) 1635. gadā atkal atguva Erevānu un 1639. gadā — Bagdādi no Safavidiem un ir vienīgais piemērs šajā gadsimtā sultānam, kas būtu ieviesis stingru politisku un militāru varu impērijā. [[Murads IV]] bija pēdējais sultāns, kurš gāja kaujā savas armijas priekšgalā. Mūslaiku vēsturnieki uzsver, ka nosacīti mazā sultānu efektivitāte noveda pie varas sadales starp zemākajiem valdības līmeņiem. Sākotnēji vara nokļuva harēma ietekmīgāko personu rokās, tad lielvezīra rokās. Šajā laikā bija radušies vairāki nozīmīgi vadītāji, tai skaitā ātri reaģējošo lielvezīru Mehmedu Kēprulu (turku valodā: ''Mehmed Köprülü'') (1656—1661) un viņa nedaudz mērenākais dēls Fazils Ahmeds Kēprulu (turku valodā: ''Fazıl Ahmed Koprülü'') (1661—1676) Viņu vadībā valsts atguva jaunus spēkus. Neskatoties uz vairākiem iekšējiem konfliktiem Osmaņu birokrātijā un starp birokrātiju un armiju, 17. gadsimtā tika piedzīvota impērijas izplešanās līdz tās tālākajām robežām, ieviešot Kēprulu (''Köprülü'') pārvaldi [[Krēta|Krētā]], [[Ukraina]]s dienvidos un Podolijā.

[[lielvezīrs|Lielvezīra]] Karā Mustafa Pašā vadībā Osmaņu armija tika sakauta [[kauja par Vīni|kaujā par Vīni]] 1683. gadā, jo tai pretī bija stājušies [[Polija]]s un Svētās Romas impērijas spēki, kā rezultātā varas svara kausi tagad bija nosvērušies par labu Eiropas spēkiem visā reģionā. Saskaņā ar Karlovicas miera līgumu 1699. gadā tika izbeigts Lielais turku karš, un Osmaņu impērija cedēja visu [[Ungārija|Ungāriju]] Austrijai un Polijai.

=== Panīkums (1699—1908) ===
''Skatīt arī lapu: [[Osmaņu impērijas stagnācija]]''.

Garais Osmaņu impērijas panīkuma periods parasti tiek iedalīts divos posmos: neizdevušās reformas un modernizācija.

==== Reformas (1699—1827) ====
[[Balkānu pussala|Balkānos]] tika zaudētas arvien vairāk kaujas un arvien vairāk valstis tika atdotas [[Austrija]]i. Dažas teritorijas kļuva neatkarīgas: [[Ēģipte]] un [[Alžīrija]] un nokļuva [[Apvienotā Karaliste|Apvienotās Karalistes]] vai [[Francija]]s ietekmē. 18. gadsimtā notika centrālās varas atbalstīta vietējās varas autonomijas palielināšana, kas patika vietējiem gubernatoriem un vadoņiem. Vairāki [[Krievu—turku kari|kari]] ar [[Krievijas Impērija|Krieviju]] norisinājās 17.—19. gadsimtos. Osmaņu zinātne un tehnoloģijas bija lielā mērā "aizkavējušās" viduslaikos, jo Osmaņu zinātnes pamatos tika likts uzsvars uz islāma filozofijas un matemātikas zināšanu apkopošanu, kā arī uz ķīniešu izgudrojumu apguvi: šaujampulveris un magnētiskais kompass. Rakstnieku (kaligrāfu) ģildes iespieddarbus nodēvēja par "Sātana izgudrojumu" un tādēļ impērija šo tehnoloģiju ieviesa tikai 100 gadus pēc J. Gūtenberga, kurš to izdarīja Eiropā jau 1450. gadā.

"Tulpju laikmeta" (turku valodā: ''Lâle Devri'' [la:le devri]) laikā Osmaņu impērija piedzīvoja ievērojamas izmaiņas politiskajās attiecībās ar Eiropu. Šajā laikā sultāns [[Ahmeds III]] kļuva ievērojams ar mīlestību pret tulpēm un miermīlīgu attieksmi pret visām reģiona valstīm. Impērija pastiprināja Balkānu pilsētu nocietinājumus, lai nodrošinātos pret iespējamiem uzbrukumiem no Eiropas valstu puses. Tika ieviestas izmaiņas nodokļu politikā: tika pazemināti vairāki nodokļi un uzlabots valsts tēls. Tika atļautas pirmās privātās ieguldījumu un uzņēmējdarbības institūcijas.

Sultāns [[Selims III]] (1789—1807) ieviesa pirmo nozīmīgāko modernizāciju bruņotajos spēkos pie robežām ar Eiropu. Šīs reformas kavēja ievērojama pretestība no reliģiskās vadības un [[Janičāri|Janičāru korpusa]] puses. Janičāru korpuss bija kļuvis grūti pārvaldāms un neefektīvs, kā arī negribēja šķirties no tam piešķirtajām plašajām pilnvarām un tādēļ nevēlējās mainīties. Selims par šīm izmaiņām samaksāja ar troni un savu dzīvību, par ko ar asiņainu izrēķināšanos atmaksāja viņa mantinieks [[Mahmuds II]], kurš 1826. gadā noorganizēja masu slaktiņu Janičāru korpusa iznīcināšanai. Tālāk impērijā notika izglītības un tehnoloģiju reformas, kuru rezultātā tika nodibinātas augstākās izglītības iestādes, piemēram, [[Stambulas Tehniskā Universitāte]]. Neskatoties uz šīm reformām, panīkums tomēr turpinājās.

==== Modernizācija (1828—1908) ====
{{Pamatraksts|Tanzimats}}
[[Attēls:Sultan Mahmud II.jpg|thumb|left|180px|[[Mahmuds II]] uzsāka Turcijas modernizāciju 1839. gadā izdodot Tanzīmāta ediktu, kura rezultātā notika fundamentālas izmaiņas: ģērbšanās eiropiešu stilā, moderna arhitektūra, jauna likumdošanas sistēma, pārvaldes reorganizācija un zemes reforma.]]

Osmaņu impērijas panīkums iezīmējas ar visu impērijas struktūru reorganizāciju un pārveidi centībā nostiprināt impērijas stāvokli iepretim tās plaukstošajiem sāncenšiem.

[[Tanzimats|Tanzimata]] periods ([[Osmaņu turku valoda|osmaņu turku]]: تنظيمات, ''Tanzîmât'') pastāvēja no 1839. līdz 1876. gadam. Šajā periodā tika ieviestas vairākas ievērojamas izmaiņas: tika ieviesta daudz modernāka bruņoto spēku sistēma, tika pārstrukturēta banku sistēma, un ģildes nomainīja ar rūpnīcām. Finansiālā ziņā impērijai bija grūtības ar ārējo parādu kārtošanu attiecībās ar Eiropas bankām, un tajā pašā laikā tai bija jāaizstāvas pret ārzemju iebrukumiem un okupācijām. Piemēram, [[Ēģipte|Ēģipti]] 1798. gadā okupēja [[Francija]] un [[Kipra|Kipru]] nācās 1878. gadā aizdot [[Apvienotā Karaliste|Apvienotajai Karalistei]] kā atlīdzību par palīdzību Berlīnes kongresa sarunās pēc Osmaņu impērijas sakāves karā ar [[Krievijas Impērija|Krieviju]] (1877—1878). Mainot savu ārpolitiku, impērijai izdevās izvairīties no iesaistīšanās militārās sadursmēs un noslēgt sadarbības līgumus ar Franciju, [[Nīderlande|Nīderlandi]], Apvienoto Karalisti un Krieviju. Piemēram, [[Krima]]s karā Osmaņu impērija apvienojās ar Lielbritāniju, [[Francija|Franciju]] un citām valstīm pret Krieviju.

19. gadsimtā vairākās valstīs arvien vairāk pieauga nacionālisms, un no tā nebija pasargāta arī Osmaņu impērija. Kūsājošā nacionālā pašapziņa kopā ar augošo etniskā nacionālisma izpratni kļuva par vienu no ievērojamākajām idejām, kas Osmaņu impērijā bija iekļuvušas no Eiropas. Arvien vairāk pieauga revolucionāro nacionālistu partijas. Sacelšanās Osmaņu impērijas teritorijā bija ar tālejošām sekām 19. gadsimtā un spēcīgi ietekmēja Osmaņu valsts politiku [[20. gadsimts|20. gadsimtā]] Vairāki Osmaņu turki šaubījās: vai tik šo etnisko konfliktu saknes nav meklējamas ārpus impērijas robežām un tām nav nekāda sakara ar valdību? Kamēr šis laiks tomēr bija samērā veiksmīgs, Osmaņu valsts spēja ietekmēt etniskās pretestības akcijas bija apšaubāmas. Reformas neaizturēja nacionālisma vilni Danubijas pārvaldītajās teritorijās un Serbijā, kas bija impērijas pakļautībā vairāk kā sešas desmitgades. 1875. gadā [[Serbija]], [[Melnkalne]], [[Bosnija]], [[Bulgārija]], [[Valahijas kņaziste|Valahija]] un [[Moldova]] pasludināja neatkarību no Osmaņu impērijas un pēc kara ar Krieviju (1877—1878), Serbijai, Rumānijai un Melnkalnei tika formāli piešķirta neatkarība, bet pārējās [[Balkānu pussala|Balkānu valstis]] palika Osmaņu varā.

[[Attēls:Opening ceremony of the First Ottoman Parliament at the Dolmabahce Palace in 1876.jpg|thumb|250px|Pirmā Osmaņu impērijas parlamenta atklāšanas ceremonija 1876. gadā [[Dolmabahčes pils|Dolmabahčes (Dolmabahçe) pilī]]]]
Impērijas pirmais konstitucionālā parlamenta laikmets (turku valodā: ''Birinci Meşrûtiyet Devri'' [birindʒi meʃry:tiyet devri]) bija īsa, bet tās idejas parādīja, ka ir ļoti spēcīgas. Jauna rietumos izglītotu politiķu grupa Jaunie Osmaņi ticēja, ka impērijas augošās iekšējās nesaskaņas var atrisināt konstitucionālā monarhija. 1876. gadā ar militāra apvērsuma palīdzību sultāns [[Abdulazizs]] ([[Osmaņu turku valoda|osmaņu turku]]: عبد العزيز) tika gāzts no troņa un viņa vietā tronī nāca [[Murads V]] ([[osmaņu turku valoda|osmaņu turku]]: مراد الخامس). Muradu V gāza no troņa dažus mēnešus vēlāk un tronī kāpa viņa brālis [[Abdulhamids II]] ([[Osmaņu turku valoda|osmaņu turku]]: عبد الحميد ثانی). Viņam tika piedāvāts apstiprināt konstitucionālas monarhijas konstitūciju (turku valodā: ''Kanûn-ı Esâsî'' [kanu:nî esa:si:] 'pamata likums'), un viņš to parakstīja {{dat|1876|11|23||bez}}. Tomēr šis Jauno Osmaņu sarakstītais pamata likums pastāvēja tikai divus gadus.

Neskatoties uz impērijas iesauku "Eiropas slimnieks", impērijas patiesā atpalicība no Eiropas nebija ekonomiska, bet kulturāla. Impērijas galvenās problēmas bija tās nespēja tikt galā ar ārēji augošo imperiālismu un iekšēji progresējošo nacionālismu.

=== Impērijas gals (1908—1922) ===
''Skatīt arī rakstu: [[Osmaņu impērijas sabrukums]].''
[[Attēls:Ottoman-Empire-Public-Demo.png|thumb|left|200px|Demonstrācija Sultanahmetā, Stambulā 1908. gadā]]

Osmaņu impērijas sabrukuma pēdējais posms sākās ar [[Osmaņu impērijas otrās konstitūcijas laikmets|otrās konstitūcijas laikmetu]] ([[osmaņu turku valoda|osmaņu turku valodā]]: ايکنجى مشروطيت دورى). Šo laikmetu vadīja Savienības un progresa komiteja (turku valodā: ''İttihâd ve Terakkî Cemiyeti'' [ittiha:d ve terakki: dʒemijeti]) un kustība, kuru vēlāk nosauca par Jaunajiem Turkiem (turku valodā: ''Jön Türkler'' [ʒœn ty:rkler]). {{dat|1908|7|3||bez}} sākās [[Jaunturku revolūcija]]a un tā ātri izplatījās visā impērijā. Rezultātā no troņa tika gāzts sultāns [[Abdulhamids II]]. Viņu izsūtīja uz [[Saloniki]]em (tag. Grieķijā), bet tronī kāpa viņa brālis [[Mehmeds V]] Rešads (''Mehmed V Reşad'').

Uzreiz pēc tam, kad 1911. gadā [[Itālija]] okupēja [[Lībija|Lībiju]], sākās [[Pirmais Balkānu karš]] (1912—1913), un tas bija īsts pirmais pārbaudījums Savienības un progresa komitejai. Jaunās Balkānu valstis, kas izveidojās 19. gadsimta beigās, tiecās iegūt savas teritorijas Osmaņu [[Albānija|Albānijā]], Maķedonijā un [[Trāķija|Trāķijā]], pamatojoties uz etniskā nacionālisma principiem. Ar [[Krievijas Impērija|Krieviju]] kā vidutāju starp [[Serbija|Serbiju]] un [[Bulgārija|Bulgāriju]] 1912. gada martā tika noslēgts miera līgums, un starp [[Grieķija|Grieķiju]] un Bulgāriju — maijā. [[Melnkalne]] noslēdza līgumus ar Serbiju un Bulgāriju 1912. gada oktobrī. Serbijas un Bulgārijas līgums īpaši izcēla [[Maķedonija (reģions)|Maķedonijas]] sadalīšanu, jo tas bija pamata iemesls kara sākumam. Nesaskaņas Balkānos turkiem deva iespēju atgūt dažas teritorijas [[Trāķija|Trāķijā]]. Politiskā nestabilitāte Balkānos noveda līdz 1913. gada apvērsumam un sekojošajai "trīs pašā" valdīšanai.

[[Attēls:Turkish trenches at Gallipoli.jpg|thumb|200px|[[Mustafa Kemals Ataturks]] (''Mustafa Kemal Atatürk'') [[Galipoli kauja|Galipoli kaujā]] (''Gelibolu'') tranšejās 1915. gadā.]]

Osmaņu impērija Pirmajā pasaules karā iesaistījās [[Karadarbība Tuvajos Austrumos (Pirmais pasaules karš)|Tuvo austrumu kaujās]] kā [[Vācija]]s sabiedrotā. Osmaņu impērija spēja izcīnīt vairākas ievērojamas uzvaras kara sākumā, īpaši [[Galipoli kauja|Galipoli kaujā]] un Kutas aplenkumā. Tomēr bija arī vairāki trūkumi, piemēram, graujošā sakāve [[Kaukāza operācija|Kaukāza karagājienā]] pret [[Krievijas Impērija|Krieviju]]. 1917. gada revolūcija Krievijā Osmaņu impērijai deva iespēju atgūt zaudētās teritorijas [[Azerbaidžāna|Azerbaidžānā]], bet impērija bija spiesta šīs teritorijas cedēt kara beigās. Īpaši ievērojama bija armēņu pretošanās kustība [[Vanas vilājets|Vanas vilājetā]]. Armēņu pretošanās aktīvisti 1915. gada maijā izveidoja neatkarīgu pagaidu valdību, dodot iespēju Osmaņu valdībai apvainot armēņus sadarbībā ar krievu spēkiem austrumu [[Anatolija|Anatolijā]], kas uzbrūk viņu pašu valstij. Armēņu milicija un brīvprātīgo vienības iesaistījās armēņu nacionālās atbrīvošanas kustībā. 1917. gada beigās tika izveidota Armēņu Revolucionārā Federācija, kas izveidoja Armēnijas Demokrātisko Republiku. Sekojošo Osmaņu spēku sagrāvi izraisīja britu spēku uzbrukumi vairākiem svarīgiem stratēģiskiem mērķiem un arābu sacelšanās 1916.—1918. gadā.

Pirmā pasaules kara laikā Osmaņu valdība pieredzēja lielas grūtības arī valsts iekšienē. Austrumu Anatolijā atradās izolētie armēņu dumpinieki, kā rezultātā tika izdots 24. aprīļa apkārtraksts un notika [[Tehdžira likums|Tehdžira likuma]] deportācijas no 1915. gada 1. jūnija līdz 1916. gada 8. februārim. Šajā periodā gāja bojā aptuveni 0,5 miljoni etnisko armēņu, ko daudzi vēsturnieki un zinātnieki dēvē par [[Armēņu genocīds|armēņu genocīdu]].
Daudzi zinātnieki un amatpersonas to uzskata par pirmo 20. gadsimta genocīdu, un tas ir otrs vairāk pētītais genocīds pēc holokausta. Turcijas oficiālās iestādes uzskata, ka nav pamatoti šajā gadījumā to saukt par genocīdu. Turcijas valdība uzskata, ka [[Tehdžira likums]] nebija galvenais armēņu bojāejas cēlonis Pirmajā pasaules karā. Turpretim, piemēram, [[Francija|Francijā]] par armēņu genocīda publisku neatzīšanu paredzēta juridiska atbildība.

Pirmā pasaules kara rezultātā notika Osmaņu impērijas sadalīšana. Sākotnējais pamiera līgums paredzēja, ka impērijai tās Tuvo austrumu valdījumi jānodod Lielbritānijas un Francijas pārziņā, jācedē Itālijai Vidusjūras piekraste, jācedē Grieķijai Egejas jūra, jācedē sabiedrotajiem turku jūras ceļi un [[Marmora jūra]] kā starptautiskie ūdeņi un jāatzīst [[Armēnija]]s Republika ievērojamā teritorijā austrumu Anatolijā (teritorijās dzīvoja pārsvarā kurdi un turki). Šī līguma noteikumus grozīja vēlāk 1923. gada [[Lozannas miera līgums|Lozannas miera līgumā]]. Lielbritānija paturēja visu, ko tā 1916. gadā slepenajā [[Sikes—Piko vienošanās]] bija nolīgusi ar Franciju, sadalot Tuvos austrumus. Citas valstis (Antante) tika ierautas [[Turku Neatkarības karš|Turku Neatkarības karā]].

=== Sadalīšana ===
{{Pamatraksts|Osmaņu impērijas sadalīšana}}
[[Osmaņu impērijas sadalīšana|Osmaņu impēriju sadalīja]] uzreiz pēc [[Pirmais pasaules karš|Pirmā pasaules kara]]. Impērija bija spiesta piekrist pilnīgai tās teritoriju sadalei un sadalīšanu sāka ar [[Mudrosas pamiers|Mudrosas pamieru]] ({{dat|1918|10|30|N|bez}}), kuram sekoja [[Konstantinopoles okupācija]]. Tajā pat laikā tika sarīkots arī [[Turku kara tribunāls (1919–1920)|Turku kara tribunāls]] (1919—1920), [[Izraidīšana trimdā uz Maltu|izraidīšana uz Maltu]] un tika noslēgts [[Sevras līgums]]. [[Apvienotā Karaliste|Apvienotās Karalistes]] un [[Francija]]s starpā tika sadalītas Osmaņu zemes [[Tuvie Austrumi|Tuvajos Austrumos]]; [[Itālija]]i tika piešķirta impērijas [[Vidusjūra]]s piekraste; [[Grieķija]]i — [[Egejas jūra]]s piekraste; [[Marmora jūra]] un [[Bosfors|Bosfora jūras šaurums]] — cedēts sabiedrotajiem kā starptautiska zona; tika atzīta [[Armēnija]]s Republikas teritorija: [[Vilsona Armēnija]] (daudz lielāka nekā mūsdienās, iekļaujot lielas teritorijas [[Anatolija]]s austrumos, kurās dzīvo pārsvarā [[turki]] un [[kurdi]]). Apvienotā Karaliste bija praktiski ieguvusi visu, pēc kā tā tīkoja jau kopš slepenā [[Sikes—Piko vienošanās|Sikes—Piko līguma]] noslēgšanas ar [[Francija|Franciju]] (1916), kurā abas valstis jau kara sākumā bija sadalījušas savā starpā visus [[Tuvie Austrumi|Tuvos Austrumus]]. Pārējās Antantes sabiedrotās valstis bija ieguvušas teritorijas, kurās drīz pēc kara sākās [[Turcijas neatkarības karš]].
[[Konstantinopoles okupācija]] un [[Smirnas okupācija|Izmiras okupācija]] lika [[Turku nacionālā kustība|Turku nacionālajai kustībai]] mobilizēties un sākās [[Turcijas neatkarības karš]].
 [[Attēls:Sultanvahideddin.jpg|thumb|left|Pēdējā Osmaņu impērijas [[sultāns|sultāna]] [[Mehmeds VI|Mehmeda Vahdeddina]] aizbraukšana (1922)]]
{{dat|1920|4|23||bez}} [[Mustafa Kemals Ataturks|Mustafa Kemala]] vadībā [[Turku nacionālā kustība]] [[Ankara|Ankarā]] nodibināja [[Turcijas Lielā nacionālā asambleja|Lielo nacionālo asambleju]] ([[turku valoda|turku valodā]]: ''Büyük Millet Meclisi'' [byjyk millet medʒlisi]), kas neatzina Osmaņu valdību un valstī iebrukušos spēkus. [[Turku revolucionāri]] izveidoja "tautas armiju" un padzina iebrukušos [[Grieķija]]s, [[Itālija]]s un [[Francija]]s karaspēkus. Viņi pārņēma savā kontrolē Armēnijas Republikai ar Sevras līgumu piešķirtās teritorijas un piedraudēja jūras šaurumus kontrolējošajiem britu spēkiem. Turku revolucionāri atbrīvoja [[Konstantinopole|Konstantinopoli]], un jūras šaurumus un {{dat|1922|11|1||bez}} likvidēja Osmaņu sultanātu. {{dat|1922|11|17||bez}} no valsts tika izvadīts pēdējais Osmaņu [[Osmaņu dinastija|sultāns]] [[Mehmeds VI]] (1918—1922) un ar [[Lozannas miera līgums|Lozannas līgumu]] ({{dat|1923|7|24|N|bez}}) oficiāli tika proklamēta [[Turcija]]s Republika, kas ir arī Osmaņu impērijas tiesiskā mantiniece.

Impērijas [[Osmaņu impērijas pārvaldītās teritorijas|teritoriju]] vietā tika izveidotas 40 jaunas valstis (ja skaita arī strīdīgo [[Ziemeļkipra]]s Turku Republiku).

Impērijas sabrukumā lielā mērā vainojama tās ekonomikas sistēma un tās milzīgā teritorija, kas aptvēra atšķirīgu kultūru reģionus. Impērijā nebija pietiekami attīstīta sakaru sistēma, lai tā varētu sasniegt visas savas zemes un vairākas sabrukuma pazīmes ir līdzīgas iemesliem, kādēļ notika [[Romas impērija]]s sairšana. Iekšējo nesaskaņu pamatā bija atšķirības dažādu tautību starpā un valdības nespēja atrisināt esošās nesaskaņas. Osmaņu impērija pārāk vēlu ieviesa parlamentu un jaunā sistēma nepaspēja likvidēt sabiedrības atšķirīgo grupu starpā esošās plaisas.

== Ekonomiskā vēsture ==
Impērijas ekonomisko uzbūvi noteica tās ģeopolitiskais novietojums. Osmaņu impērija atradās starp Austrumiem un Rietumiem, bloķējot sauszemes ceļus uz austrumiem un spiežot spāņu un portugāļu jūrniekiem kuģot jaunu ceļu meklējumos uz Austrumiem. Impērija kontrolēja garšvielu ceļu. Kad 1492. gadā pirmo reizi uz Ameriku devās [[Kristofors Kolumbs]], Osmaņu impērija bija sasniegusi savus zelta laiku augstumus. Tā bija iespaidīga ekonomiska vara trijos kontinentos. Mūsdienu pētījumi Osmaņu vēsturē parāda, ka attiecības starp Osmaņu impēriju un centrālo Eiropu mainījās, tiklīdz tika atklāti jauni tirdzniecības ceļi. Nav grūti saskatīt sakarību starp to, ka Eiropas valstis bija atradušas jaunus ceļus, kas apiet Tuvos austrumus un to, ka Osmaņu impērija pati pamazām sāka ieslīgt stagnācijā.

== Valsts iekārta ==
{{Osmaņu impērijas valsts iekārta}}
{{Pamatraksts|Osmaņu impērijas valsts iekārta}}
Diplomātiskajās aprindās impēriju bieži sauca "Lielie vārti", jeb "[[Lielā porta]]" — tas ir tiešs tulkojums no [[turku valoda]]s: ''Bâb-ı Âlî''. Tie bija vārti, pa kuriem ārvalstu vēstnieki varēja ieiet valdības kvartālā pie [[Topkapi pils|Topkapi (''Topkapı'') pils]].

[[Attēls:JNdelespinassec1787 -scanned from constantinopole (1996) - A public office in istanbul.png|thumb|left|200px|Osmaņu impērijas [[Divāns (institūcija)|Divāns]] sapulcē]]
Atšķirībā no citām valstīm, Osmaņu impērijā ar prieku uzņēma un veiksmīgi integrēja citu ticību un tautību iedzīvotājus ([[grieķi|grieķus]] un citus [[Kristietība|kristiešus]], [[musulmaņi|musulmaņus]] un [[Jūdaisms|jūdaistus]]), pilnveidojot tās administratīvo sistēmu. Strauji augošā impērija sekmīgi izmantoja visu padoto spējas, lai impērija varētu veiksmīgi darboties: grieķi, [[armēņi]], [[serbi]], [[bosnieši]], [[ungāri]] u.c. Pat oficiālā sarakste ar citām valstīm tika organizēta brīvā stilā: ar rietumu valstīm komunikācijas notika [[grieķu valoda|grieķu valodā]] ar grieķu darbinieku starpniecību. Tāpat kā [[Austrumromas impērija|Bizantijas impērijā]] agrāk, Osmaņu impērijā praktizēja īpašu sistēmu, kur valsts kontrolēja birokrātus. Īpašumtiesībās tika ieturētas senās turku klejotāju tradīcijas un normas. Dažas pirmsislāma tradīcijas tika pārveidotas pēc islāmiskās [[Irāna]]s tiesību modeļa ieviešanas Osmaņu impērijā. Osmaņu tiesību sistēmā tiesas vadīja reliģiskie tiesneši (turku valodā: ''kadı'' [kadî]), kurus iecēla [[Osmaņu dinastija|sultāns]], un tiem bija tieša vara pār visiem noteiktā ticīgo vienībā esošajiem cilvēkiem. Osmaņu impērijas iekārta bija apvienojums starp seno turku, bizantiešu un [[islāms|islāma]] pasaules tradīcijām.

Osmaņi paši bija pārsvarā administrētāji, nevis ražotāji. Valsts neīstenoja aktīvu ekonomiskās ekspluatācijas programmu (kā darīja lielākā daļa citu [[Eiropa|Eiropā]] esošo koloniālo impēriju). Osmaņu ekonomisko attīstību raksturo pārticība un valsts noteiktas cenas, nodrošinot iespējami lielāku stabilitāti sabiedrībā. Valsts nekad neīstenoja aktīvu uzņēmējdarbības politiku, atstājot komerciju nemusulmaņu rokās. Saskaņā ar Osmaņu uzskatiem, valsts primārais uzdevums bija aizstāvēt un paplašināt musulmaņu zemes, nodrošinot drošību un saticību valsts iekšienē. Šāds uzskats sakņojas [[Sunnītu islāms|islāma sunnītu]] pamatprincipos.

=== Osmaņu dinastija ===
{{Pamatraksts|Osmaņu dinastija}}
Osmaņu [[sultāns]] (vēlāk saukts par [[padišahs|padišahu]]; [[turku valoda|turku valodā]]: ''pâdişâh'' [pa:diʃa:h], karaļu valdnieks) ir impērijas vienīgais valdnieks un sevī iemieso valsts augstāko varu, lai arī ne īpaši bieži to izmanto.

Neskatoties uz varu, kas ir sultāna rokās, vēsturē redzam, ka faktiski augstāko varu realizē [[lielvezīrs]] un vairākos gadījumos var redzēt, ka vietējie pašpārvalžu vadītāji rīkojas pilnīgi neatkarīgi un pat pretēji valdnieka norādījumiem. Vienpadsmit gadījumos valdnieku gāza no troņa, jo valdība uzskatīja, ka viņš varētu apdraudēt valsti. Jaunu sultānu parasti izvēlējās no iepriekšējā sultāna dēlu vidus. Pirms sultāns kāpa tronī, viņam bija jāiztur īpaši smaga un apjomīga apmācības programma. Divos gadījumos vēsturē ir bijuši mēģinājumi gāzt [[Osmaņu dinastija|Osmaņu dinastiju]] pavisam, bet abas reizes tas nav izdevies, jo lielā mērā visi valdības ierēdņi vēlējās uzturēt valstī stabilitāti.

==== Impērijas harēms ====
{{Pamatraksts|Harēms}}
[[Harēms]] bija ietekmīgākā institūcija [[Osmaņu dinastija|Osmaņu galmā]]. To vadīja pie varas esošā [[sultāne māte]] ([[turku valoda|turku valodā]]: ''Valide Sultan''), saukta arī par galveno dāmu (turku valodā: ''Baş Kadın'' [baʃ kadîn]). Viņai bija neierobežota vara pār visu harēmu, līdz ar to pār visiem, kas dzīvoja valdnieka galmā. Gadījumos, kad sultāne māte iesaistījās valsts politikā, tā guva virsroku un varēja būt ļoti ievērojams pretspēks sultānam. Laikā no 16. līdz 17. gadsimtam harēma sievietes faktiski pilnībā kontrolēja valsti un tādēļ šo periodu vēsturē sauc par „Sieviešu sultanātu” (turku valodā: ''Kadınlar Saltanatı'' [kadînlar saltanatî]).

Harēmam pašam bija sava iekšēja struktūra un iekārtas principi. Uzreiz pēc sultāna mātes hierarhiju turpināja sultāna pirmdzimtā dēla māte (turku valodā: ''Haseki Sultan''), kurai bija vislielākā iespēja kļūt par nākamo sultāni māti. Tad sekoja sultāna četras oficiālās sievas (turku valodā: ''Haseki Kadın'' [haseki kadîn]) un zem viņām — astoņas mīļākās [[konkubīne]]s (turku valodā: ''ikbâl'' vai ''hâs odalıks''), un tad sekoja citas konkubīnes, kuras sultāns bija iecienījis un piešķīris tām nosaukumu ''gözde'' [gœzde]. Tālāk hierarhijā sekoja citu amatpersonu konkubīnes. Skolnieces (turku valodā: ''acemî'' [adʒemi:]) un jauniņās (turku valodā: ''câriye'' [dʒa:rije] vai ''şâhgird'' [ʃa:hgird]) bija jaunas meitenes, kas gaidīja, lai viņas kāds apprec, vai vienkārši nebija vēl pabeigušas harēma skolu.

==== Pils skolas ====
Pils skolās tika apmācīti no iekarotajām kristiešu zemēm iegūti jauni kristiešu vergi vīrieši (''devşirme'' [devʃirme]). Šādas skolas darbojās vecajā pilī Edirnē, Galatas pilī un Ibrahima Pašā skolā Stambulā. Puiši skolu beidza septiņu gadu laikā un varēja kļūt par sultāna vai citu augstmaņu kalpiem, kā arī varēja iet kalpot kavalērijas sešās divīzijās vai iestāties [[Janičāri|Janičāru korpusā]]. Talantīgākie ''devşirme'' devās tālāk uz Topkapi (''Topkapı'') pili, kur viņus apmācīja augstākiem amatiem Osmaņu galmā vai armijā.

=== Divāns (Padome) ===
{{Pamatraksts|Divāns (institūcija)}}
Lai arī [[Osmaņu dinastija|sultāns]] bija augstākās varas monarhs, viņam bija vairāki padomnieki un ministri. Visietekmīgākie no tiem bija [[Divāns (institūcija)|Divāna]] [[vezīrs|vezīri]], kurus vadīja [[lielvezīrs]]. Osmaņu impērijas Augstākais divāns ([[osmaņu turku valoda|osmaņu turku valodā]]: ''Dîvân-ı Hümâyûn'') bija padome, kurā sapulcējās visi vezīri un apsprieda impērijas politiku. Lielvezīra pienākums bija par sapulcē pieņemtajiem lēmumiem informēt sultānu. Sultāns ļoti bieži ņēma vērā vezīra ieteikumus, bet viņam nebija jāpakļaujas Divāna spriedumiem. 14. gadsimtā Divāns sastāvēja no četriem vezīriem, bet 17. gadsimtā to skaits jau pieauga līdz 11, no kuriem četri kalpoja kā kupola vezīri (nākamie svarīgākie vezīri pēc lielvezīra).

=== Impērijas valdība ===
[[Attēls:Thomas allom, c1840, The Enterance to Divan.png|left|200px|thumb|''Bâb-ı Âlî'', [[Lielā porta]]]]

Neskatoties uz daudzajām reformām, ko piedzīvoja impērijas iekārta, laika gaitā nemainīgas palika vairākas struktūras. Pirmā lieta, kas nekad netika mainīta, bija [[sultāns|sultāna]] augstākā vara. Neskatoties uz gadījumiem, kad Divāns pieņēma ļoti svarīgus jautājumus, augstākā vara un galīgais vārds vienmēr piederēja sultānam.

Laikā, kad Osmaņu valsts bija tikai bejliks, Divāns sastāvēja no cilts vecākajiem. Vēlāk tā struktūru mainīja, iekļaujot arī militāro vadoni un reliģisko vadītāju. Tad visus locekļus nosauca par vezīriem. Sākot ar 1320. gadu tika iecelts lielvezīrs (saukts arī par ''sadrazam''), lai pildītu dažas sultāna funkcijas. Valdības apzīmējums "[[Lielā porta]]" radās no vārtiem, kas ved uz lielvezīra mītni, un tā ir vieta, kur sultāns oficiāli pieņem ārvalstu vēstniekus. Visā vēsturē lielvezīra tiesības bijušas gandrīz līdzīgas un citreiz pat lielākas nekā sultānam.

Pēc [[Jaunturku revolūcijas]] 1908. gadā Osmaņu impērija kļuva par konstitucionālu monarhiju bez izpildvaras un tika izveidots parlaments ar pārstāvjiem no katras provinces.

Savas varas augstumos Osmaņu impērijā bija 29 provinces un trīs pakļautās teritorijas ([[Moldāvija]], [[Transilvānija]] un [[Valahijas kņaziste|Valahija]]).

=== Valsts simboli ===
''Skatīt arī rakstus: [[Tugra]], [[Osmaņu impērijas karogi]], [[Osmaņu impērijas ģerbonis]]

[[Attēls:Tughra of Mehmed V.svg|left|200px|thumb|Osmaņu imperatora [[tugra]] (monogramma)]]
[[Tugra]]s (turku valodā: ''Tuğra'' [tu:ra]) bija Osmaņu sultānu kaligrāfiski veidotas monogrammas (paraksti). Tās iegravēja sultāna zīmogā, un tās ietvēra sultāna vārdus un viņa tēva vārdu. Sauklis "vienmēr uzvarošais" arī tika iekļauts tugrā. Pirmā tugra tika izgatavota Orhanam Gazi.

== Sabiedrība ==
{{Osmaņu impērijas sabiedrība}}
Viens no lielākajiem Osmaņu impērijas sasniegumiem bija tās iedzīvotāju vienotība, kas valdīja starp tik dažādajiem impērijas iedzīvotājiem. Viens no iemesliem varētu būt impērijas iespaidīgā militārā vara un iebiedēšanas politika jauniekarotajās teritorijās. Vēsturnieki arvien vairāk piekrīt viedoklim, ka šādu vienotību un saticību bija iespējams panākt ar valstī stingri ievērotajiem islāma likumiem, kas nosaka, ka [[musulmaņi]], [[Kristietība|kristieši]] un [[Jūdaisms|jūdi]] (tie sastādīja lielāko impērijas iedzīvotāju skaitu) — visi tika uzskatīti par vienlīdzīgiem, kā tas teikts Korānā par ''Grāmatas cilvēkiem'' ([[Arābu valoda|arābu valodā]]: ''Ahl al-Kitâb''). Sākoties [[Mehmeds II|Mehmeda II]] valdīšanas laikam, impērijā dzīvojošajiem [[grieķi]]em tika piešķirtas plašākas pilnvaras un daudziem [[ebreji]]em ļāva apmesties uz dzīvi Osmaņu impērijā.

=== Milleti ===
{{skatīt arī|Millets}}

Osmaņu impērijas pārvaldītās [[reliģiska kopiena|reliģiskās kopienas]] bija tiesīgas veidot [[millets|milletus]], kas ir kaut kas līdzīgs atklātai sabiedriskai organizācijai ar saviem iekārtas un darbības noteikumiem. Millets ievēroja tikai savas reliģijas likumus ([[kanons|kanonus]]), tradīcijas un valodu un hierarhiju. Milleta augstākā persona ([[patriarhs]] u. tml.) bija tieši padots [[sultāns|sultānam]], kurš no milleta prasīja uzticību [[Osmaņu dinastija]]i. Pēc [[Konstantinopoles krišana|Konstantinopoles ieņemšanas]] sultāns [[Mehmeds II]] savu armiju izmantoja pilsētas infrastruktūras atjaunošanai un neiejaucās pastāvošajā sabiedrības iekārtā.

[[Osmaņu dinastija]]s augstā iecietība pret citām tautībām bija viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ impērijā arī turpmākajos gados integrācija nesagādāja problēmas. Situācija krasi mainījās līdz ar [[Nacionālisms Osmaņu impērijā|nacionālisma]] kustības izaugsmi. [[Osmaņu impērijas sadalīšana|Impērijas sadalīšanas]] laikā tieši valsts dažādība kulturālā un etniskā ziņā bija tās vājā puse un te vairs nelīdzēja ne [[Osmaņu impērijas pirmās konstitūcijas laikmets|pirmais]] ne [[Osmaņu impērijas otrās konstitūcijas laikmets|otrais]] Osmaņu parlaments.

=== Pilsonības pamati ===
Osmaņu valsts pārvalde atļāva lielākajām reliģiskajām kopienām dibināt savas biedrības, kuras sauca par [[Millets|milletiem]] (turku valodā: ''millet''), kurā katrai kopienai bija tiesības pieņemt sultāna aizsardzībā savus reliģiskos likumus, tradīcijas un valodu. Milletus vadīja reliģiskie vadītāji, kas bija arī vadītāji citos laicīgos jautājumos, un viņi bija galvenās amatpersonas, kas īstenoja Osmaņu varu. Pēc [[Konstantinopoles krišana|Konstantinopoles ieņemšanas]] [[Mehmeds II]] savu armiju izmantoja pilsētas fiziskai atjaunošanai. Tika atjaunotas visas vecās ēkas, ielas, akvedukti, un tika izbūvēti jauni tilti, tika modernizētas sanitārtehniskās būves un konstrukcijas, kā arī ieviesta apjomīga pilsētas apgādes sistēma, kas nodrošināja pilsētu ar nepieciešamo.

Osmaņu impērijā pastāvošā augstā iecietība pret etniskajām minoritātēm bija viena no stiprajām šīs valsts īpašībām, kas ļāva diezgan viegli pievienot jaunas teritorijas līdz laikam, kad impērijā sāka iegūt popularitāti etniskais nacionālisms. Šāda daudzveidības politika noveda līdz nemieriem, un ne pirmais, ne otrais parlaments nespēja atrisināt radušos problēmu.

[[Osmaņu dinastija]], tāpat kā viņu padotie un pavalstnieki, pamatā bija turku tautības. Dinastija ātri zaudēja savu turcisko identitāti vairāku laulību rezultātā ar citu tautību pārstāvjiem. Tā sauktā "Turku impērija" faktiski sastāvēja no daudzu dažādu tautību cilvēkiem. Osmaņu impērija veiksmīgi pastāvēja tādēļ, ka tajā tika apvienots dažādo tautību spēks un ietekme, kas ātri nomainīja sākotnējās klejotāju tautas tradīcijas.

=== Verdzība ===
Osmaņi bija cēlušies no klejotāju ciltīm, kurās ļoti minimāli tika praktizēta [[verdzība]]. Arī [[Islāms|islāma]] pamatprincipi nepieļāva verdzību kā tādu, jo [[Korāns|Korānā]] skaidri noteikts, ka "visi cilvēki ir vienlīdzīgi". Osmaņi nepieļāva verdzību savā impērijā. Tomēr Osmaņu impērijas valsts vara balstījās uz milletiem, un katrs millets savā iekšienē varēja pieņemt savus likumus, kā rezultātā atsevišķās Osmaņu impērijas daļās pastāvēja verdzība. Tirdzniecība ar vergiem Osmaņu impērijā bija aizliegta ar vienu no [[šariats|šariata]] likumiem. Piemēram, saskaņā ar šariatu, jebkurš vergs, kas pieņēma islāmu par savu ticību, bija uzreiz jāatbrīvo. Tādēļ jebkurā gadījumā, kad kāds mēģināja nosaukt kādu Osmaņu vadītāju par vergturi, tas tika uztverts ar lielu aizvainojumu, un Osmaņi uz šādu apvainojumu reaģēja ārkārtēji asi.

Parasti verdzība robežojās tikai ar cilvēku kalpošanu noteiktā namā, tai skaitā sieviešu turēšanu [[Harēms|harēmā]] ([[odaleska]], turku valodā: ''odalık''). Daudzi šādi turētie kalpi bija [[kara gūstekņi]] vai robežpārbēdzēji. Vidusjūras reģionā viņus izmantoja flotē kā airētājus uz kuģiem. Sākoties [[Tanzimats|Tanzimata]] periodam, Osmaņu impērija sāka pamazām izskaust verdzību pavisam. Tomēr pilnībā verdzību neatcēla līdz pat republikas proklamēšanai.

[[Devširme]] sistēma (turku valodā: ''Devşirme'') netika uzskatīta par verdzības paveidu, jo saskaņā ar Osmaņu valsts iekārtu, sultānam tāpat piederēja pilnīga vara pār visiem valsts iedzīvotājiem. Sultāna vergs, jeb ''kul'' (padotais), Osmaņu sabiedrībā tika augsti cienīts un šāds cilvēks parasti piederēja armijas elitei ar ļoti labu atalgojumu. Tādēļ viņu uzskatīt par vergu (rietumnieku izpratnē) ir nepareizi.

[[Kaukāzs|Kaukāzā]] bija plaši izplatīta verdzība lauku apvidos, kas bija ienesta no Anatolijas un Rumelijas pēc 1864. gada čerkesu migrācijas. Tādēļ šajā sakarā starp ienācējiem un Osmaņu valsts varu bija neskaitāmas nesaskaņas.

== Kultūra ==
''Skatīt arī rakstu: [[Osmaņu impērijas kultūra]]''
{{Osmanu imperijas kultura}}
[[Attēls:Ottoman-Empire-Park.png|thumb|left|200px|Stambulas parks]]
Osmaņu impērijas paspārnē dzīvojušas daudzas un dažādas tautas ar atšķirīgu kultūru un tradīcijām. Tādēļ ļoti grūti definēt, kas ir osmaņu kultūra. Atsevišķos mākslas un kultūras virzienos pastāvēja īpaša osmaņu kultūra: grieķu osmaņu kultūra, armēņu osmaņu kultūra u.c. Vairākas kultūras Osmaņu impērijā piedzīvoja savus ziedu laikus un guva īpašu atzinību un cieņu osmaņu valsts vadītāju vidū, jo arī viņi katrs pārstāvēja savu tautību un kultūru.

Viens no osmaņu kultūras atzariem nāk no Oguzas turkiem, kas bija centrālās Āzijas tjurku klejotāju tauta. Līdz ar Oguzu ienākšanu Anatolijā caur Persiju vairāku gadsimtu laikā viņi ļoti ietekmējās no persiešu kultūras. Pēc tam, kad 1453. gadā [[Mehmeds II]] [[Konstantinopoles krišana|iekaroja Konstantinopoli]], vairākas tradīcijas no bizantiešu un eiropiešu kultūras tika ieviestas arī osmaņu kultūrā. Impērijai vēlāk paplašinoties, arvien jaunākas vēsmas ienāca valsts kultūrā no jaunajām zemēm, bagātinot jau tā raibo kultūru.

Osmaņu multikulturālisms skaidri atspoguļojas valsts politikā. Iemesls impērijas ilgajai pastāvēšanai bija tās iekšienē valdošais iecietības augstais līmenis, kas sakņojās osmaņu klejotāju tautas kultūrā un bija nesalīdzināms ar iecietību jebkurā citā viduslaiku valstī gan rietumos, gan austrumos.

=== Arhitektūra ===
[[Attēls:THES-Bey Hamam plan.jpg|200px|thumb|Beja hamama ([[turku pirts]]) plāns Tesalonikos, 1444. gadā.]]

Osmaņu arhitektūru ietekmēja [[Turki seldžuki|seldžuku dinastijas]], persiešu, bizantiešu, grieķu un islāma arhitektūra. Tomēr arhitektūra, apvienojot šos dažādos stilus, izveidojās par atsevišķu osmaņu arhitektūras stilu. Periods no 1300. līdz 1453. gadam pieskaitāms Osmaņu impērijas izaugsmes periodam, kad osmaņu mākslā tika meklēti jauni attīstības virzieni un idejas. 1453.—1600. gadu periodu dēvē par klasisko periodu, kad impērija strauji paplašinājās, un šajā laikā osmaņu māksla bija labi attīstījusies. Impērijas stagnācijas laikā osmaņu stils atpalika no iepriekš sasniegtajām mākslas augstienēm. Tulpju periodā kultūru ietekmēja eiropiešu ornamentālisms: [[baroks]], [[rokoko]], [[ampīrs]] u.c.

Turku mākslas vieta islāma mākslā vienmēr tiek vērtēta atšķirīgi. Reģionos, kur kultūra bija jau veidojusies no pirms islāma tradīcijām, īpaši populāra kļuva Sīrijas antīko kristiešu kultūra un Irānas sasanīdu māksla. Apvienojot arābu, persiešu un turku elementus, radās jauns islāma kultūras virziens. Lielākā daļa islāma valstu bija turku dibinātas, un gandrīz tūkstošs gadus jau kopš 9. gadsimtā turku kultūra bija centrālajā vietā visā islāma pasaulē.

Turku mākslas attīstību ietekmēja vairākas dažādas valstis. Veselu gadsimtu ļoti ievērojams paraugs arhitektiem bija samanīdu Ismaila kapenes Bukharā, kas bija revolucionāra dizaina piemineklis. Tas bija dažādu stilu apvienojums: sasanīdu uguns tempļu, karahaniešu un seldžuku kapeņu un budistu stupu elementi tika iekļauti vienotā darbā. Gazneviešu piļu plānojums tika aizgūts no sasanīdiem, kā arī to noformējumu ievērojami ietekmējusi abasīdu piļu arhitektūra. Tomēr, neskatoties uz šo lielo dažādo stilu ietekmi, visi turku mākslas pieminekļi ir skaidri atšķirīgi savā īpatnējā stilā no jebkura stila, kas šo mākslu ietekmēja.

Osmaņu arhitektūras pamatprincipi pamatā bija nešķirami no mošeju būvniecības. Mošejas impērijā bija neatņemama sabiedriskās dzīves sastāvdaļa, tā bija centrālā ēka pilsētas plānošanas un sabiedrisko pakalpojumu ierīkošanas jomās. Nākamās svarīgākās celtnes pēc mošejām bija valsts zupas virtuves, teoloģijas skolas, slimnīcas, [[turku pirts|turku pirtis]] un kapličas.

Osmaņu arhitektūras klasiskā perioda paraugus ārpus [[Stambula]]s un [[Edirne]]s var redzēt arī Ēģiptē, Eritrejā, Tunisijā, Alžīrijā, Balkānos un Ungārijā: te tika celtas jaunas mošejas, tilti, strūklakas un skolas.

=== Valoda ===
Etniskās grupas impērijā savās valodās turpināja runāt draugu, kaimiņu un ģimenes lokā. Ciematos, kuros dzīvoja divas vai vairākas etniskās grupas, iedzīvotāji parasti zināja viens otra valodu. Lielākās kosmopolītiskās pilsētās iedzīvotāji, ja viņi bija izglītoti, runāja [[Osmaņu turku valoda|osmaņu]] vai [[Persiešu valoda|persiešu]] valodā, kā arī, ja viņi bija musulmaņi — [[Arābu valoda|arābu]] valodā. Pēdējos divos impērijas pastāvēšanas gadsimtos arvien lielāku popularitāti ieguva [[Franču valoda|franču]] un [[Angļu valoda|angļu]] valoda. Sabiedrības elite skolās mācījās franču valodu un lietoja tikai no [[Eiropa]]s vestās preces, lai apliecinātu savu piederību progresīvajam slānim. Pamazām izplatījās turku valoda, bet valsts bija ieinteresēta izplatīt tikai divas valodas: persiešu valodu valsts vajadzībām un arābu valodu reliģiskajām vajadzībām. Šajā laikā radās arvien vairāk populāru persiešu dzejnieku.

Osmaņu turku valoda bija turku valodas paveids, kurā bija liela persiešu un arābu valodas ietekme. Osmaņu impērijā īpaši svarīgas bija trīs valodas: [[turku valoda]], [[persiešu valoda]] un [[arābu valoda]]. Šīs valodas nelietoja paralēli, kā ierasts citās daudzvalodu valstīs. Lielākā daļa impērijas birokrātu runāja turku valodas paveidā, kurā bija ļoti liels daudzums dažādu aizguvumu un piejaukumu no arābu un persiešu valodu gramatikas un vārdu krājuma. Gramatika vispārēji pamatā palika no turku valodas, bet, kad tajā tika iejaukti neskaitāmi arābu un persiešu vārdi, teikums palika neskaidrs jebkuram impērijas iedzīvotājam, kurš nav mācījies arābu, persiešu vai abas šīs valodas. Sarunvalodas un oficiālās valodas veidi ar laiku kļuva tik atšķirīgi, ka vienkāršam pilsonim, bija jāmaksā īpašam ierēdnim — "lūgumu rakstītājam" (turku valodā: ''arzıhâlci'' [arzîha:ldʒi]), lai varētu sazināties ar valsts institūcijām.

=== Mūzika ===
Tā kā mūzika bija īpaši svarīga sastāvdaļa osmaņu elites izglītības sistēmā, pat vairāki sultāni paši bija profesionāli mūziķi un komponisti, piemēram, [[Selims III]], kura mūziku spēlē vēl mūsdienās. Tā kā bija liela atšķirība starp galvaspilsētu un pārējo valsts teritoriju, radās divi pavisam atšķirīgi mūzikas virzieni: osmaņu klasiskā mūzika un tautas mūzika.

Osmaņu klasiskā mūzika bija bizantiešu, arābu un persiešu mūzikas apvienojums. Šie skaņdarbi tika komponēti īpašās ritma vienībās: ''usul'', kas ir kaut kas līdzīgs rietumu mūzikas metram, un melodiskās vienībās: ''makam'', kas ļoti līdzinās rietumu tonalitātei. Tika lietoti dažādi Anatolijas un centrālās Āzijas instrumenti (''saz, baģlama, kemence, ud, tanbur, kanun, ney'' un vēlāk arī vijoles un klavieres).

Provincēs savukārt radās dažādu veidu tautas mūzika. Populārākie tautas mūzikas stili: Balkānu un Trāķijas turkuss, Egejas turkuss, centrālās Anatolijas turkuss, austrumu Anatolijas turkuss un Kaukāza turkuss. Stambulā neradās tautas mūzika, jo te bija dzirdama tikai osmaņu klasiskā mūzika.

=== Virtuve ===
Runājot par osmaņu virtuvi, parasti atsaucas uz galvaspilsētas Stambulas ēdieniem, kā arī uz atsevišķu reģionālo galvaspilsētu ēdieniem, kur dažādu tautu tradīciju sajaukumā radās īpaši ēdieni, kas garšoja visiem. Galvenā vieta, kur tika radīti jauni ēdienu paraugi, bija sultāna pils virtuve, kuras pavāri no dažādām valsts malām bija sabraukuši, lai radītu jaunus un nepārspējamus ēdienus. Sultāna virtuves receptes ātri nokļuva pie plašākas sabiedrības dažādos īpašos gadījumos, piemēram, [[Ramadāns|Ramazāna]] pasākumos.

=== Apģērbs ===
''Skatīt: [[Osmaņu impērijas tērpi]]''

== Dzīvesveids ==
[[Attēls:Ottoman-Empire-bridge-of-galata.png|thumb|200px|[[Galatas tilts]] Stambulā (1878)]]
Osmaņu galma dzīve lielā mērā balstījās uz Persijas šahu tradīcijām, bet to ļoti ietekmēja arī grieķu un eiropiešu kultūras.

=== Galms (''Topkapı'') ===
Kultūra, kas radās galmā un ap to, kļuva zināma ar apzīmējumu "osmaņu stils" jeb "osmaņu veids". Ja kāds gribētu panākumus karjerā, viņam noteikti būtu jāiemācās šis stils. Tajā neatņemama sastāvdaļa bija persiešu, arābu un osmaņu turku valodu zināšanas, kā arī zināšanas par uzvedību dažādos apstākļos: galmā, sultāna klātbūtnē un dažādos valsts vai reliģiskos pasākumos. Osmaņu stils nošķīra augstākās aprindas no zemākajām. Lauciniekus un ciematu iedzīvotājus sauca par turkiem, bet augstmaņus — par osmaņiem.

Skatīt arī rakstu: [[harēms]].

=== Provinču galvaspilsētas ===
Papildus osmaņu galmam, attīstījās arī lielas pilsētas, kurās osmaņu vara sekmēja daudzveidību tāpat kā daudzās mūsdienu lielpilsētās: [[Sarajeva]], [[Skopje]], [[Saloniki]], [[Dimaška]], [[Bagdāde]], [[Beirūta]], [[Jeruzaleme]], [[Meka]] bija pilsētas, kurās aktīvi tika īstenota daudzveidības un iecietības politika, kuru īstenoja vietējās pašpārvaldes, ņemot par paraugu osmaņu galmu.

== Reliģija ==
Uzreiz pēc [[Konstantinopoles krišana]]s 1453. gadā [[Mehmeds II]] nelikvidēja [[Konstantinopoles pareizticīgā baznīca|Grieķu pareizticīgo]] [[Konstantinopoles ekumeniskais patriarhāts|ekumenisko patriarhātu]], bet par tās galvu iecēla Genādiju II Sholāriju, apstiprinot viņu par Romas [[millets|milleta]] [[etnarhs|etnarhu]]. Saskaņā ar milletu sistēmu, citas ticības piekritēji bija impērijas padotie, bet viņiem nebija jāpakļaujas islāma likumiem. Pareizticīgo millets turpināja darboties saskaņā ar [[Corpus Juris Civilis|Justiniāna kodeksu]], kas visus iepriekšējos 900 gadus bija spēkā Bizantijas impērijā. Turklāt, tā kā viņi bija lielākā nemusulmaņu grupa visā impērijā, pareizticīgo milletam bija vairākas īpašas priekšrocības politikā un komercijā.

Tādus pašus milletus izveidoja arī pārējām grupām: osmaņu jūdiem, kas visi bija pakļauti galvenajam rabīnam (''Haham Başı''); armēņu pareizticīgajiem, kas bija pakļauti galvenajam bīskapam, kā arī citām reliģiskajām grupām.

=== Islāma pieņemšana ===
Pirms [[islāms|islāma]] pieņemšanas tjurki praktizēja vairākus šamanisma veidus. Pēc abasīdu uzvaras Talasas kaujā (751), vairākas tjurku ciltis, tai skaitā seldžuku pēcteči Oguzu turki, pakāpeniski pārgāja islāmā un ienesa šo ticību jau kopš 11. gadsimta Anatolijā.

=== Valsts un reliģija ===
Osmaņu impērija saskaņā ar [[Šariats|šariata]] likumiem bija iecietīga pret [[Kristietība|kristiešiem]] un [[Jūdaisms|jūdiem]], bet ne pret [[politeisti]]em (daudzdievjiem). Pievēršana islāmam ar varu ir pretrunā ar šariata likumiem, taču tā tika praktizēta attiecībā uz kristiešu zēniem, ka tika atņemti vecākiem saskaņā ar [[devširme|asins nodokli]].

Lai arī to laiku Osmaņu politika bija ļoti tālu līdz mūsdienu iecietības standartiem, savā uzplaukuma laikā (16.-17. gadsimts) salīdzinot ar Eiropu tā bija diezgan iecietīga valsts, jo Eiropā tajā laikā notika vairāki asiņaini kari starp [[Protestantisms|protestantiem]] un [[Katoļticība|katoļiem]], kā arī dažās valstīs neticīgie un jūdi tika vajāti un nogalināti.

Valsts attiecības ar Grieķu pareizticīgo baznīcu bija ļoti mierīgas un saticīgas un jebkāda valsts vardarbība pret [[grieķi]]em notika ārkārtēji retos un īpašos gadījumos. Valsts baznīcas iekārtu nemainīja un nekontrolēja līdz pat [[Grieķu neatkarības karš|Grieķu neatkarības karam]] (1821—1831). Osmaņu impērija jūdiem kalpoja kā glābiņš no vajāšanas un mocībām Eiropā. Piemēram, 1492. gadā, kad notika jūdu izraidīšana no [[Spānija]]s, [[sultāns]] [[Bajezids II]] viņus uzņēma Osmaņu zemēs.

== Tiesību sistēma ==
Tiesību iekārta Osmaņu impērijā balstījās uz vietējā līmeņa tiesību iekārtas. Tādu tiesību iekārtu, kas nebija pretrunā ar valsts kopējo tiesību iekārtu, nemainīja un neaizvietoja. Otožona iekārta sastāvēja no trīs tiesu iekārta:
* musulmaņu tiesa, kuru vadīja [[kadi]] (turku valodā: ''kadı'' [kadî]), jeb islāma tiesneši;
* nemusulmaņu tiesa, kuru vadīja iecelti jūdu vai kristiešu sabiedrības vadītāji;
* tirdzniecības tiesa, kas noteica tirdzniecību un bija izveidojusies no vairākiem agrākiem Osmaņu impērijas kapitulāciju līgumiem ar citām valstīm.
Visu šo tiesu sistēmu darbību noteica ar administratīviem [[kanons|kanoniem]] (turku valodā: ''kanun'').

Minētās tiesu sistēmas nebija pilnībā nošķirtas, jo musulmaņu tiesa varēja lemt par saistībām dažādu ticību subjektu starpā, un vairākos gadījumos [[Jūdaisms|jūdi]] un [[Kristietība|kristieši]] vērsās musulmaņu tiesā, lai gūtu tiesiski spēcīgāku spriedumu. Sievietes vienmēr izvēlējās pieteikt prasību musulmaņu tiesā, jo tā bija pret viņām daudz taisnīgāka un vienmēr taisnīgi apmierināja viņu prasības.

Visā valstī bija spēkā divas tiesību sistēmas:
* [[Šariats|šariata]] likumu sistēma;
* turku kanonu (''kanun'') sistēma, kas balstījās uz pirmsislāma laiku "Jasas" (''Yasa'') un "Tores" (''Tore'').
Osmaņu vara necentās ietekmēt nemusulmaņu tiesību sistēmas, neskatoties uz to, ka tas bija iespējams ar vietējo pārvaldnieku starpniecību. Islāma šariata likumi ir kodekss, kurā apkopoti: [[Korāns]], [[Hadīti|hadīts]] (pravieša Muhameda teiktais), [[ižmā]] ([[Umma]]s, jeb musulmaņu sabiedrības locekļu vienprātīgi pieņemtie lēmumi), [[kijass]] (no iepriekšējiem precedentiem atvasināti analoģiski secinājumi) un vietējās parašas. Savukārt, turku kanoni ir [[sultāns|sultāna]] izdoti, ar reliģiju nesaistīti (sekulāri) likumi jautājumos, kas tieši nav saistīti ar šariata likumiem. Abas tiesību sistēmas mācīja impērijas tiesību skolās [[Stambula|Stambulā]] un [[Bursa|Bursā]].

1877. gadā [[Medželles kodekss|Medželles kodeksā]] tika radīts vienots [[civilkodekss]] (bez [[ģimenes tiesības|ģimenes tiesību]] daļas). Vēlāk tika veidoti arī [[komerckodekss]], [[kriminālkodekss]] un [[civilprocesa kodekss]].

== Karaspēks ==
{{Osmaņu impērijas karaspēks}}
{{Pamatraksts|Osmaņu impērijas bruņotie spēki}}
Skatīt arī: [[Sipahi]], [[Akindži]], [[Timarioti]], [[Janičāri]], ''[[Osmaņu jaunā iekārta|Nizam-ı Cedid]]''

Osmaņu karaspēks bija sarežģīta rekrutēšanas un lēņu sistēma. Osmaņu karaspēka pamatā bija sen izveidotā vieglā kavalērija un viņiem piešķīra lēņus, ko sauca par timariem ([[Turku valoda|turku valodā]]: ''Tımar'' [tîmar]). Kavalērija kaujā izmantoja lokus un īsus zobenus, pielietojot nomadu taktiku, kas bija līdzīga [[Mongoļu impērija]]s taktikai. Kādu laiku Osmaņu impērijas karaspēks bija viens no attīstītākajiem karaspēkiem pasaulē, un tas pirmais tika aprīkots ar musketēm. 19. gadsimtā uzsāktā Osmaņu impērijas modernizācija vispirms tika sākta ar karaspēka reformām. Tā bija pirmā armija, kurā kā ekspertus uzaicināja Eiropas speciālistus. Impērijā tika ieviesta jauna kara tehnoloģija un ieroči, kurus vairumā gadījumu piegādāja Vācija un Lielbritānija.

== Atsauces ==
{{Atsauces}}

== Ārējās saites ==
{{sisterlinks-inline}}
{{Enciklopēdiju ārējās saites}}
* [https://web.archive.org/web/20090223075746/http://www.barbaros.biz/DOWNLOAD.htm Download Ottoman Pictures] "Osmaņu Impērija"

{{Turku impērijas}}

{{Commons category|Ottoman_Empire|Osmaņu impērija}}
{{Portāls2|Turcija}}
{{Osmanu imperijas teritorijas}}
{{Turcijas tēmas}}

{{autoritatīvā vadība}}

[[Kategorija:Āzijas vēsture]]
[[Kategorija:Eiropas vēsture]]
[[Kategorija:Āfrikas vēsture]]
[[Kategorija:Turcijas vēsture]]
[[Kategorija:Bijušās impērijas]]
[[Kategorija:Osmaņu impērija| ]]