Apskatīt Ukrainas neatkarības karš izejas kodu

{{cita nozīme|karu no 1917. līdz 1921. gadam|mūsdienu karu|Krievijas—Ukrainas karš}}
{{Militāras sadursmes infokaste
| conflict          = Ukrainas neatkarības karš
| partof            = [[Krievijas pilsoņu karš|Krievijas pilsoņu kara]] un [[Poļu—padomju karš|Poļu—padomju kara]]
| image             = [[Attēls:Ukrainian pro-Tsentralna Rada demonstration in Sophia Square, Kyiv, 1917-03-17, 01.jpg|300px]]
| caption           = Centrālās Radas atbalstītāju demonstrācija Sofijas laukumā, Kijivā, 1917. gadā.
| date              = {{dat|1917|3|7|N}} — {{dat|1921|11|17|N}}
| place             = [[Centrālā un Austrumeiropa]]
| casus             = 
| result            = [[Sarkanā armija]] okupēja lielāko daļu Ukrainas, izveidojot [[Ukrainas PSR]], bet Rietumukrainu pievienoja [[Polijas Otrā republika|Polija]]i.
| combatant1        = [[Attēls: Flag_of_Ukraine.svg|20px]] [[Ukrainas Tautas Republika|UTR]]<br /> 
[[Attēls: Flag_of_Ukraine.svg|20px]] [[Rietumukrainas Tautas Republika|Rietumukraina]] <small>(1918–1919)</small>
----
[[Attēls:Flag of Germany (1867–1918).svg|20px]] [[Vācijas Impērija|Vācija]] <small>(1918)</small><br />
[[Attēls: Ensign_of_Austro-Hungarian_civil_fleet_(1869-1918).svg|20px]] [[Austroungārija]] <small>(1918)</small><br />
[[Attēls:Flag of Poland (1919–1928).svg|20px]] [[Polijas Otrā republika|Polija]] <small>(1920–1921)</small>
| combatant2        = [[Attēls:Flag of the Russian Soviet Federative Socialist Republic (1918–1925).svg|20px]] [[Krievijas PFSR|Padomju Krievija]]<br />
[[Attēls: Flag_of_the_Ukrainian_Soviet_Socialist_Republic_(1919-1929).svg|20px]] [[Ukrainas PSR|Padomju Ukraina]]
----
[[Attēls:Махновское_знамя.svg|20px]] [[Nestors Mahno|Ukraiņu anarhisti]]
| combatant3        = [[Attēls: Flag_of_Ukraine.svg|20px]] [[Ukrainas Valsts]] <small>(1918)</small><br />
[[Attēls: Flag_of_Russia.svg|20px]] [[Baltā kustība]] <small>(1918–1920)</small><br />
----
[[Attēls:Flag of Germany (1867–1918).svg|20px]] [[Vācijas Impērija|Vācija]] <small>(1917–1918)</small><br />
[[Attēls: Ensign_of_Austro-Hungarian_civil_fleet_(1869-1918).svg|20px]] [[Austroungārija]] <small>(1918)</small>
----
[[Attēls:Flag of Poland (1919–1928).svg|20px]] [[Polijas Otrā republika|Polija]] <small>(1918–1919)</small><br />
[[Attēls: Flag_of_Romania.svg|20px]] [[Rumānijas Karaliste|Rumānija]] <small>(1918)</small><br />
* [[Attēls: Flag_of_the_Moldavian_Democratic_Republic.svg|20px]] [[Moldāvijas Demokrātiskā Republika|Moldāvija]]
----
'''[[Antante]]:'''<br />
[[Attēls:Flag of France (1794–1815, 1830–1974, 2020–present).svg|20px]] [[Francijas Trešā republika|Francija]] <small>(1919)</small><br />
[[Attēls:State flag of Greece (1863–1924;1935–73).svg|20px]] [[Grieķijas Karaliste|Grieķija]] <small>(1919)</small>
| commander1        = [[Attēls: Flag_of_Ukraine.svg|20px]] [[Simons Petļura]]<br />[[Attēls: Flag_of_Ukraine.svg|20px]] [[Mihailo Hruševskis]]<br />[[Attēls: Flag_of_Ukraine.svg|20px]] [[Jevhens Petruševičs]]<br />[[Attēls: Flag_of_Ukraine.svg|20px]] [[Oleksandrs Hrekovs]]
| commander2        = [[Attēls: Flag_of_the_Ukrainian_Soviet_Socialist_Republic_(1919-1929).svg|20px]] [[Staņislavs Kosiors]]<br />[[Attēls: Flag_of_the_Ukrainian_Soviet_Socialist_Republic_(1919-1929).svg|20px]] [[Hristians Rakovskis]]<br />[[Attēls:Flag of the Russian Soviet Federative Socialist Republic (1918–1925).svg|20px]] [[Mihails Frunze]]<br />[[Attēls:Flag of the Russian Soviet Federative Socialist Republic (1918–1925).svg|20px]] [[Aleksandrs Jegorovs]]
----
[[Attēls:Махновское_знамя.svg|20px]] [[Nestors Mahno]]
| commander3        = [[Attēls: Flag_of_Ukraine.svg|20px]] [[Pavlo Skoropadskis]]<br />[[Attēls: Flag_of_Russia.svg|20px]] [[Antons Deņikins]]<br />[[Attēls: Flag_of_Russia.svg|20px]] [[Pjotrs Vrangelis]]<br />
----
[[Attēls:Flag of Germany (1867–1918).svg|20px]] [[Hermans fon Eihhorns|H. fon Eihhorns]] [[Kritis kaujā|†]]
----
[[Attēls:Flag of Poland (1919–1928).svg|20px]] [[Juzefs Pilsudskis]]
| strength1  = [[Attēls:Coat_of_Arms_of_UNR-1.svg|20px]] [[Ukrainas tautas armija]]: 100 000 (maksimums)<br />[[Attēls: ZUNR_coa.svg|20px]] Galīcijas armija: 70 000 (maksimums)
| strength2  = [[Attēls: Soviet_Red_Army_Hammer_and_Plough.svg|20px]] [[Sarkanā armija]]<br />
----
[[Attēls: Махновское_знамя.svg|20px]] [[Nestors Mahno|Mahno]] armija: 103 000 (maksimums)
| strength3  = [[Attēls: Volunteer_Army_Insignia.svg|20px]] [[Brīvprātīgo armija (Krievija)|Brīvprātīgo armija]]: 40 000 (maksimums)<br />
----
[[Attēls: Kaiserstandarte.svg|20px]] Vācijas Impērijas armija
----
[[Attēls: POL_Wojska_Lądowe.svg|20px]] Polijas armija: 190 000 (maksimums)<br />
[[Attēls: Romanian_Army_Flag_-_1914_used_model.svg|20px]] Rumānijas armija: 4 000 (maksimums)
}}
'''Ukrainas neatkarības karš''' vai '''Ukrainas revolūcija''' ({{val|uk|Українська революція}}) bija militāru konfliktu virkne, kuros iesaistījās daudzas valstis un kas ilga no 1917. līdz 1921. gadam, un tā rezultātā tika izveidota un attīstījās mūsdienu Ukraina, kuras lielākā daļa vēlāk tika iekļauta [[Padomju Savienība|Padomju Savienībā]] kā [[Ukrainas PSR|Ukrainas Padomju Sociālistiskā Republika]] (1922—1991).

Karš izpaudās kā militāri konflikti starp dažādiem valdību, politiskajiem un militārajiem spēkiem. Karojošo pušu vidū bija [[Ukrainas Tautas Republika|ukraiņu nacionālisti]], [[Nestors Mahno|ukraiņu anarhisti]], [[Vācijas Impērija]]s un [[Austroungārija]]s spēki, [[Baltā kustība|Baltgvardu]] [[Brīvprātīgo armija (Krievija)|Krievijas brīvprātīgo armija]] un [[Polijas Otrā republika|Polijas Otrās republikas]] spēki. Viņi cīnījās par kontroli pār Ukrainu pēc [[Februāra revolūcija]]s Krievijas Impērijā. Iesaistījās arī [[Antante]]s spēki no [[Rumānijas Karaliste|Rumānijas]] un [[Francijas Trešā republika|Francijas]].

Mūsdienu Ukrainā termins "[[Ukraiņu—padomju karš]]" parasti tiek lietots 1917.—1921. gadu notikumiem, kas mūsdienās tiek uzskatīti par karu starp [[Ukrainas Tautas Republika|Ukrainas Tautas Republiku]] un boļševikiem ([[Krievijas PFSR|Padomju Krieviju]] un tās satelītvalsti [[Ukrainas PSR|Padomju Ukrainu]]). Karš sākās drīz pēc [[Oktobra revolūcija]]s, kad [[Vladimirs Ļeņins|Ļeņins]] nosūtīja [[Vladimirs Antonovs-Ovsejenko|Antonova]] ekspedīcijas grupu uz Ukrainu un Dienvidkrieviju.

Cīņa ilga no 1917. gada februāra līdz 1921. gada novembrim, un tās rezultātā Ukraina tika sadalīta galvenokārt starp [[Ukrainas PSR|Padomju Ukrainu]] un [[Polijas Otrā republika|Poliju]]. Padomju historiogrāfija boļševiku uzvaru uzskatīja par Ukrainas atbrīvošanu no Rietumeiropas un Centrāleiropas (tostarp [[Polijas Otrā republika|Polijas]]) armiju okupācijas. Turpretī mūsdienu ukraiņu vēsturnieki to uzskata par neveiksmīgu [[Ukrainas Tautas Republika]]s neatkarības karu pret [[Krievijas PFSR|Padomju Krieviju]].

Šo karu mēdz uzskatīt kā daļu no [[Krievijas pilsoņu karš|Krievijas pilsoņu kara]] Dienvidu frontes, kā arī [[Pirmā pasaules kara Austrumu fronte]]s noslēguma posma.

== Konteksts ==
[[Pirmais pasaules karš|Pirmā pasaules kara]] laikā mūsdienu Ukrainas teritorija atradās galveno karojošo pušu frontes līnijā: frontes austrumos — [[Antante]]s sabiedrotās [[Krievijas Impērija]] un [[Rumānijas Karaliste|Rumānija]], bet rietumos — [[Centrālās lielvalstis]] — [[Vācijas Impērija]] un [[Austroungārija]]. Līdz 1917. gada sākumam pēc Krievijas armijas veiktā [[Brusilova pārrāvums|Brusilova pārrāvuma]], kas bija stratēģiski veiksmīgs, bet izmaksāja dārgi, ņemot vērā armijas cilvēkresursus, daļēji ieņemot [[Volīnija|Volīniju]] un [[Galīcija]]s austrumu daļu.

[[Februāra revolūcija]] 1917. gadā rosināja daudzas etniskās grupas Krievijas Impērijā pieprasīt lielāku autonomiju un dažādas pašnoteikšanās pakāpes. Vēlāk [[Kijiva|Kijivā]] tika pasludināta Ukrainas autonomija, kas bija cieši saistīta ar [[Krievijas Pagaidu valdība|Krievijas Pagaidu valdību]] un kuru pārvaldīja sociālistu dominētā [[Ukrainas Centrālā Rada|Centrālā Rada]]. Vājā un neefektīvā Pagaidu valdība [[Sanktpēterburga|Petrogradā]] turpināja būt lojāla Antantei un arvien nepopulārākajam karam, 1917. gada vasarā uzsākot [[Jūnija ofensīva|Kerenska ofensīvu]]. Šī ofensīva Krievijas armijai bija pilnīga katastrofa. Vācijas armijas pretuzbrukums lika Krievijai zaudēt visus 1916. gadā gūtos panākumus un sagrāva tās armijas morāli, kas izraisīja gandrīz pilnīgu bruņoto spēku un pārvaldes aparāta sabrukumu visā plašajā Krievijas Impērijā.

Daudzi dezertējušie karavīri un virsnieki, īpaši etniskie ukraiņi, bija zaudējuši ticību impērijas nākotnei un par daudz izdevīgāku alternatīvu uzskatīja [[Ukrainas Centrālā Rada|Centrālo Radu]], kas kļuva arvien neatkarīgāka. [[Nestors Mahno]] sāka anarhistu darbību Ukrainas dienvidos, atbruņojot dezertējušos krievu karavīrus un virsniekus, kas šķērsoja Hajčuras upi pie [[Huļajpole|Huļaipole]]s, savukārt austrumos, rūpnieciskajā [[Donbass|Donbasa reģionā]], bieži notika [[Boļševiki|boļševiku]] iefiltrēto arodbiedrību streiki.

== Vēsture ==

=== 1917. gads ===
Visi iepriekšējie notikumi noveda pie [[Oktobra revolūcija]]s [[Sanktpēterburga|Petrogradā]], kas ātri izplatījās visā bijušajā impērijā. Kijivas boļševiku sacelšanās 1917. gada novembrī noveda pie Krievijas Republikas Kijivas kara apgabala spēku sakāves. Drīz pēc tam varu Kijivā pārņēma [[Ukrainas Centrālā Rada|Centrālā Rada]], bet 1917. gada decembra beigās boļševiki izveidoja konkurējošo [[Ukrainas PSR|Ukrainas Padomju Sociālistisko Republiku]] austrumu pilsētā [[Harkiva|Harkivā]] — sākotnēji sauktu par "Ukrainas Padomju Tautas Republiku".<ref>{{Tīmekļa atsauce|url=http://whp057.narod.ru/usnr.htm|title=УКРАИНСКАЯ (СОВЕТСКАЯ) НАРОДНАЯ РЕСПУБЛИКА|website=web.archive.org|access-date=2023-04-02|date=2006-06-23|archive-date=2006-06-23|archive-url=https://web.archive.org/web/20060623050213/http://whp057.narod.ru/usnr.htm}}</ref> Tūlīt sākās karadarbība pret Centrālās Radas valdību Kijivā. Šādos apstākļos 1918. gada 22. janvārī Ukrainas Centrālās Radas ceturtajā universālā tika pasludināta neatkarība, un Rada sarāva saites ar Krieviju.<ref name=":1">{{Tīmekļa atsauce|url=https://www.britannica.com/place/Ukraine|title=Ukraine {{!}} History, Flag, Population, President, Map, Language, & Facts {{!}} Britannica|website=www.britannica.com|access-date=2023-04-02|language=en}}</ref><ref>{{Grāmatas atsauce|title=Borderland : A Journey Through the History of Ukraine.|url=https://archive.org/details/borderlandjourne0000reid|last=Reid|first=Anna|publisher=Westview Press|year=2000|isbn=0-8133-3792-5|pages=[https://archive.org/details/borderlandjourne0000reid/page/33 33]}}</ref> Līdzīgi kā [[Baltijas valstis|Baltijas valstu]] gadījumā, Radas izveidotās Ukrainas Tautas Republikas neatkarību neatzina Krievijas jaunā padomju valdība.

Radas rīcībā bija ierobežoti bruņotie spēki, un uz tiem bija liels militārs spiediens no Ukrainas Komunistiskās partijas spēkiem Harkivā, kur Vladimirs Antonovs-Ovsejenko bija izveidojis štābu, lai atšķeltu Kaledina spēkus Donā no Ukrainas. Boļševiku spēki Mihaila Muravjova vadībā ātri ieņēma [[Poltava|Poltavu]], 10. janvārī — [[Dņipro]], 23. janvārī — Žerminku un [[Vinnica|Vinnicu]], 30. janvārī — [[Odesa|Odesu]] un 4. februārī — [[Mikolajiva|Mikolajivu]]. [[Kauja pie Krutiem]] 30. janvārī boļševikus palēnināja, bet Kijivas arsenāla janvāra sacelšanās palīdzēja, un 9. februārī komunisti ieņēma [[Kijiva|Kijivu]]. Radas ministri aizbēga uz [[Žitomira|Žitomiru]]. Pēc tam Muravjovs iesaistījās kaujās ar Rumānijas spēkiem, kuri okupēja [[Besarābija|Besarābiju]].<ref>{{Grāmatas atsauce|title=The Russian Revolution, 1917–1921|url=https://archive.org/details/russianrevolutio0001will_h4t7|last=Chamberlin|first=William|publisher=The Macmillan Company|year=1935|location=Ņujorka|pages=[https://archive.org/details/russianrevolutio0001will_h4t7/page/373 373]–377}}</ref>

Ukrainā vietējie boļševiki izveidoja arī [[Odesas padomju republika|Odesas]] un [[Doneckas-Krivojrogas padomju republika]]s, bet dienvidos [[Nestors Mahno]] izveidoja Mahnovščinu — anarhistu teritoriju — un pēc tam apvienoja savus spēkus ar boļševikiem. Lielākā daļa atlikušo Krievijas armijas vienību vai nu apvienojās ar boļševikiem, vai pievienojās [[Ukrainas tautas armija]]i. Ievērojams izņēmums bija pulkvedis Mihails Drozdovskis, kurš ar savu [[Baltā kustība|Balto]] [[Brīvprātīgo armija (Krievija)|brīvprātīgo armija]]s vienību pārgāja pāri visai "[[Jaunkrievija]]i" līdz Donas upei, sakaujot Makhno spēkus.

=== 1918. gads ===
Saskaroties ar nenovēršamu sakāvi, [[Ukrainas Centrālā Rada|Rada]] vērsās pie saviem joprojām naidīgajiem pretiniekiem, [[Centrālās lielvalstis|Centrālajām lielvalstīm]], lai panāktu pamieru un koalīciju, ko [[Vācijas Impērija|Vācija]] akceptēja ar pirmo Brestļitovskas līgumu (parakstīts 1918. gada 9. februārī) apmaiņā pret ārkārtīgi nepieciešamajām pārtikas piegādēm, kuras Ukrainas Tautas Republika piegādātu vāciešiem. Pēc tam Vācijas un Austroungārijas armijas [[Operācija "Dūres sitiens"|izspieda boļševiku spēkus no Ukrainas]], 1. martā ieņemot Kijivu. Divas dienas vēlāk boļševiki parakstīja [[Brestļitovskas miera līgums|Brestļitovskas miera līgumu]], kas oficiāli izbeidza karadarbību Pirmā pasaules kara Austrumu frontē un atstāja Ukrainu Vācijas ietekmes sfērā. 1918. gada 13. martā [[Ukrainas bruņotie spēki|Ukrainas karaspēks]] un Austroungārijas armija atbrīvoja Odesu.<ref name=":0">{{Tīmekļa atsauce|url=https://ukrainianweek.com/the-ukrainian-navy-and-the-crimean-issue-in-1917-18/|title=The Ukrainian Navy and the Crimean Issue in 1917-18 {{!}} The Ukrainian Week|access-date=2023-04-02|language=en-US}}</ref> Ukrainas tautas armija 1918. gada aprīlī pārņēma kontroli pār Donbasu.<ref>{{Tīmekļa atsauce|url=https://www.istpravda.com.ua/short/2018/04/18/152320/|title=100 років тому визволили Бахмут і решту Донбасу|website=Історична правда|access-date=2023-04-02}}</ref> Arī [[Krima|Krimu]] 1918. gada aprīlī Ukrainas tautas armija un Vācijas Impērijas armija atbrīvoja no boļševiku spēkiem.<ref name=":0" /><ref>{{Tīmekļa atsauce|url=https://archive.nytimes.com/iht-retrospective.blogs.nytimes.com/2014/03/29/1918-germany-takes-control-of-crimea/|title=1918: Germany Takes Control of Crimea|last=Tribune|first=International Herald|website=IHT Retrospective Blog|access-date=2023-04-02|date=2014-03-29|language=en}}</ref> 1918. gada 5. aprīlī Vācijas armija pārņēma kontroli pār Dņipro un trīs dienas vēlāk arī pār Harkivu.<ref name=":3">{{Publikācijas atsauce|last=Akulov|first=Mikhail|date=2013-10-18|title=War Without Fronts: Atamans and Commissars in Ukraine, 1917-1919|url=https://dash.harvard.edu/handle/1/11181181|language=en-US}}</ref> Līdz 1918. gada aprīlim visi boļševiku teritoriālie ieguvumi Ukrainā bija zaudēti; to izraisīja vietējo iedzīvotāju apātija un [[Sarkanā armija|Sarkanās armijas]] toreiz zemākās kaujas prasmes salīdzinājumā ar Austroungārijas un Vācijas karaspēku.<ref name=":3" />

Tomēr nemieri turpinājās visos Ukrainas austrumu reģionos, kur vietējie boļševiki, zemnieku pašaizsardzības grupas, pazīstamas kā "zaļās armijas", un anarhistiskā Ukrainas revolucionārā sacelšanās armija atteicās pakļauties [[Vācijas Impērija|Vācijai]]. Bijušais [[Krievijas Impērijas armija]]s ģenerālis [[Pavlo Skoropadskis]] 29. aprīlī vadīja veiksmīgu, Vācijas atbalstītu, apvērsumu pret Centrālo Radu.<ref name=":1" /> Skoropadskis pasludināja konservatīvu [[Ukrainas Valsts|Ukrainas Valsti]] (pazīstamu arī kā "Otrais hetmanāts"), kurā viņš pats bija [[Ukrainas hetmanis|monarhs]], un atcēla daudzus Ukrainas Sociālistiski Revolucionārās partijas vadītās iepriekšējās valdības progresīvās politikas virzienus. Jaunajai valdībai bija ciešas saites ar Berlīni, taču Skoropadskis nekad nepieteica karu nevienai no [[Antante]]s lielvalstīm; viņš arī izveidoja Ukrainu par drošu patvērumu daudziem no boļševistiskās Krievijas bēgošiem augstākās un vidējās šķiras cilvēkiem, kā arī labprāt pieņēma darbā daudzus bijušos Krievijas armijas karavīrus un virsniekus.

Neraugoties uz neregulāriem [[Nestors Mahno|Mahno]] armijas uzbrukumiem, Ukrainas Valsts teritorijā līdz 1918. gada novembrim valdīja relatīvs miers. Kad Rietumu frontē tika sakautas Centrālās lielvalstis, [[Vācijas Impērija|Vācija]] pilnībā atkāpās no Ukrainas. [[Pavlo Skoropadskis|Skoropadskis]] kopā ar vāciešiem pameta Kijivu, savukārt, hetmanātu gāza Ukrainas Direktorija, ko vadīja Ukrainas Sociāldemokrātiskā darba partija.

=== 1919. gads ===
Gandrīz uzreiz pēc [[Vācijas Impērija|Vācijas]] sakāves [[Vladimirs Ļeņins|Ļeņina]] valdība anulēja [[Brestļitovskas miera līgums|Brestļitovskas miera līgumu]], ko [[Ļevs Trockis]] raksturoja kā "nav kara, nav miera", un iebruka Ukrainā un citās Austrumeiropas valstīs, kas bija izveidojušās Vācijas aizsardzībā. Vienlaikus Centrālo lielvaru sabrukums skāra arī bijušo Austroungārijas provinci [[Galīcijas un Lodomērijas karaliste|Galīciju]], kurā dzīvoja [[ukraiņi]] un [[poļi]]. Ukraiņi pasludināja [[Rietumukrainas Tautas Republika|Rietumukrainas Tautas Republiku]] Austrumgalīcijā, kas vēlējās apvienoties ar [[Ukrainas Tautas Republika|Ukrainas Tautas Republiku]]; savukārt Austrumgalīcijā dzīvojošie poļi, kas galvenokārt dzīvoja [[Ļviva|Ļvivā]], bija uzticīgi jaunizveidotajai [[Polijas Otrā republika|Polijas Otrajai republikai]]. Abas puses kļuva arvien naidīgākas viena pret otru. 1919. gada 22. janvārī Rietumukrainas Tautas Republika un Ukrainas Tautas Republika Kijivā parakstīja [[Apvienošanās akts (Ukraina)|Apvienošanās aktu]]. Līdz 1919. gada oktobrim Rietumukrainas Galīcijas armiju [[Ukraiņu—poļu karš|Ukraiņu—poļu karā]] sakāva Polijas spēki, un Austrumgalīcija tika pievienota Polijai. [[1919. gada Parīzes miera konference|Parīzes miera konferencē 1919. gadā]] Austrumgalīcija uz 25 gadiem tika piešķirta Polijai.<ref>{{Tīmekļa atsauce|url=http://www.encyclopediaofukraine.com/display.asp?linkpath=pages%5CS%5CT%5CStruggleforIndependence1917hD720.htm|title=Struggle for Independence (1917–20)|website=www.encyclopediaofukraine.com|access-date=2023-04-03}}</ref>

Vācijas sakāve sabiedrotajiem bija atvērusi arī Melno jūru, un 1918. gada decembra vidū daži jauktie spēki Francijas vadībā tika izsēdināti [[Odesa|Odesā]] un [[Sevastopole|Sevastopolē]], bet pēc dažiem mēnešiem — [[Hersona|Hersonā]] un [[Mikolajiva|Mikolajivā]]. Tomēr 2. aprīlī tika dots rīkojums 72 stundu laikā evakuēt Odesu. Tāpat 30. aprīlī franči evakuēja Sevastopoli. Pīters Kenezs (''Peter Kenez'') uzskata: "Franči atkāpās nevis tāpēc, lai izvairītos no sakāves, bet gan lai izvairītos no kaujas. Viņiem nebija evakuācijas plānu. Franči atstāja milzīgus militāro materiālu krājumus. Viņi uzsāka vērienīgu plānu bez skaidriem mērķiem, bez izpratnes par sekām un ar nepietiekamiem spēkiem".<ref name=":2">{{Grāmatas atsauce|title=Red Advance, White Defeat: Civil War in South Russia 1919–1920|last=Kenez|first=Peter|publisher=New Academia Publishing|year=2004|isbn=9780974493459|location=Vašingtona, DC|pages=39}}</ref>

1919. gada sākumā jauna, strauja boļševiku ofensīva pārņēma lielāko daļu Ukrainas austrumu un centrālo reģionu. Kijiva, kuru kontrolēja [[Simons Petļura|Simona Petļuras]] Ukrainas Direktorija, 5. februārī atkal krita [[Sarkanā armija|Sarkanās armijas]] rokās, un trimdā esošā Padomju Ukrainas valdība tika atjaunota kā Ukrainas Padomju Sociālistiskā Republika. [[Ukrainas Tautas Republika]] (UTR) bija spiesta atkāpties uz Austrumgalīciju gar Polijas robežu, no [[Vinnica]]s līdz [[Kamjaneca-Podiļska|Kamjanecai-Podiļskai]] un visbeidzot līdz [[Rivne]]i. Saskaņā ar Viljama Čemberlina rakstīto, aprīlī bija lielākie padomju militārie panākumi Ukrainā: "Padomju režīms tagad vismaz nomināli bija nostiprinājies visā Ukrainā, izņemot Donbasa daļu, kas atradās [[Antons Deņikins|Deņikina]] rokās." Tomēr maijā padomju karaspēkam bija jātiek galā ar atamana Nikifora Hrihoriva sacelšanos un Deņikina spēku virzīšanos.<ref>{{Grāmatas atsauce|title=The Russian Revolution, 1917–1921, Volume Two|last=Chamberlin|first=William|publisher=The Macmillan Company|year=1935|location=Ņujorka|pages=209–219}}</ref>

1919. gada 25. jūnijā Deņikina Dienvidkrievijas bruņotie spēki ieņēma Harkivu, bet 30. jūnijā — [[Dņipro]]. Viņa spēki ieņēma [[Poltava|Poltavu]] 31. jūlijā, [[Odesa|Odesu]] 23. augustā un [[Kijiva|Kijivu]] 31. augustā.<ref name=":2" />

Tomēr līdz ziemai kara gaita izšķiroši mainījās, un līdz 1920. gadam visi Ukrainas austrumu un centrālie apgabali, izņemot Krimu, atkal bija boļševiku rokās. Boļševiki arī nodeva un sakāva [[Nestors Mahno|Nestoru Mahno]], savu bijušo sabiedroto pret Deņikinu.

=== 1920. gads ===
{{main|Poļu—padomju karš}}
Atkal saskaroties ar nenovēršamu sakāvi, UTR vērsās pie sava bijušā pretinieka, Polijas, un 1920. gada aprīlī Juzefs Pilsudskis un Simons Petļura Varšavā parakstīja militāru līgumu par cīņu pret boļševikiem.<ref name=":1" /> Tāpat kā iepriekšējā alianse ar Vāciju, arī šis solis daļēji upurēja Ukrainas suverenitāti: Petļura atzina Polijas veikto Galīcijas aneksiju un piekrita Ukrainas lomai Pilsudska sapnī par [[Starpjūras konfederācija|Polijas vadītu federāciju]] Centrāleiropā un Austrumeiropā.

Tūlīt pēc alianses noslēgšanas Polijas spēki pievienojās Ukrainas armijai [[Kijivas ofensīva (1920)|Kijivas ofensīvā]], lai no boļševiku kontroles atbrīvotu Ukrainas centrālos un dienvidu reģionus. Sākotnēji sekmīga ofensīva 1920. gada 7. maijā sasniedza Kijivu. Tomēr Polijas un Ukrainas kampaņa bija "Pirra uzvara": maija beigās [[Mihails Tuhačevskis|Mihaila Tuhačevska]] vadītā Sarkanā armija veica plašu pretuzbrukumu uz dienvidiem no Žitomiras, kas gandrīz pilnībā izspieda Polijas armiju no Ukrainas, izņemot Ļvivu Galicijā. Vēl viens pavērsiens bija 1920. gada augustā, kad Sarkanā armija cieta sakāvi pie Varšavas un bija spiesta atkāpties. [[Baltā kustība|Baltās kustības spēki,]] tagad jau ģenerāļa [[Pjotrs Vrangelis|Vrangeļa]] vadībā, izmantoja situāciju un uzsāka jaunu ofensīvu Ukrainas dienvidos. Apstākļu kopums — militārā sakāve Polijā, atjaunotā balto ofensīva un katastrofālie ekonomiskie apstākļi visā [[Krievijas PFSR]] — piespieda boļševikus meklēt pamieru ar Poliju.

=== 1921. gads ===
Drīz pēc [[Kauja par Varšavu (1920)|Varšavas kaujas]], boļševiki iesniedza miera līgumu ar poļiem. Poļi, noguruši un nemitīgi pakļauti Rietumu valdību un [[Tautu savienība]]s spiedienam, kā arī poļu armijai kontrolējot lielāko daļu strīdīgo teritoriju, bija gatavi sarunām. Padomju valdība izteica divus piedāvājumus: vienu 21. septembrī un otru 28. septembrī. Polijas delegācija 2. oktobrī iesniedza pretpiedāvājumu. 5. oktobrī boļševiki piedāvāja grozījumus Polijas piedāvājumā, kurus Polija pieņēma. Pagaidu līgums par mieru un pamiera nosacījumiem starp Poliju, no vienas puses, un Padomju Ukrainu un Padomju Krieviju, no otras puses, tika parakstīts 12. oktobrī, un pamiers stājās spēkā 18. oktobrī.<ref>{{Tīmekļa atsauce|url=https://encyklopedia.pwn.pl/haslo/;3997498.html|title=wojna polsko-bolszewicka, Encyklopedia PWN: źródło wiarygodnej i rzetelnej wiedzy|website=encyklopedia.pwn.pl|access-date=2023-04-03|language=pl}}</ref><ref>{{Grāmatas atsauce|title=League of Nations Treaty Series, vol. 4|pages=8–45}}</ref> Ar ratifikācijām apmainījās [[Liepāja|Liepājā]] 1920. gada 2. novembrī. Sekoja ilgas sarunas par galīgo miera līgumu.

Tikmēr, [[Simons Petļura|Petļura]]s Ukrainas armija, kurā dienēja 23 000 karavīru un kuri kontrolēja teritorijas uz austrumiem no Polijas, plānoja ofensīvu Ukrainā 11. novembrī, taču 10. novembrī viņiem uzbruka boļševiki. Līdz 21. novembrim pēc vairākām kaujām viņi tika iedzīti Polijas kontrolētajā teritorijā.<ref>{{Grāmatas atsauce|title=Ukraine: A Concise Encyclopedia, Volume I|publisher=University of Toronto Press|location=Toronto|pages=831–833, 872–874}}</ref>

1921. gada 18. martā Polija Rīgā parakstīja [[Rīgas miera līgums|miera līgumu]] ar [[Krievijas PFSR|Padomju Krieviju]] un [[Ukrainas PSR|Padomju Ukrainu]].<ref name=":1" /> Tas faktiski izbeidza Polijas alianses saistības ar Petļuras vadīto Ukrainas Tautas Republiku. Saskaņā ar šo līgumu boļševiki atzina Polijas kontroli pār [[Galīcija|Galīciju]] un [[Volīnija]]s rietumiem, Ukrainas rietumu apgabalu, savukārt Polija atzina Ukrainas teritorijas lielāko centrālo daļu, kā arī austrumu un dienvidu apgabalus par Padomju Ukrainas daļu.

Nodrošinājuši mieru Rietumu frontē, boļševiki nekavējoties ķērās pie baltās kustības atlieku sakaušanas. Pēc pēdējās ofensīvas [[Perekopa zemesšaurums|Perekopa zemesšaurumā]], Sarkanā armija ieņēma [[Krima|Krimu]]. 1920. gada novembrī Vrangelis evakuēja brīvprātīgo armiju uz [[Stambula|Konstantinopoli]]. Pēc militārās un politiskās sakāves, Ukrainas Direktorija turpināja saglabāt kontroli pār dažiem militārajiem spēkiem. 1921. gada oktobrī tā uzsāka partizānu uzbrukumus Ukrainas centrālajā daļā, kas iesniedzās līdz pat mūsdienu [[Kijivas apgabals|Kijivas apgabalam]] austrumos. 1921. gada 4. novembrī Direktorijas [[partizāni]] ieņēma [[Korosteņa|Korosteņu]] un sagrāba militāro krājumu noliktavu, bet 1921. gada 17. novembrī šos spēkus ielenca boļševiku [[kavalērija]] un tie tika iznīcināja.

== Kara iznākums ==
Mūsdienu [[Čerkasu apgabals|Čerkasu apgabala]] [[Čerkasu rajons|Čerkasu rajonā]] (tolaik [[Kijivas guberņa|Kijivas guberņā]]) kāds vietējais iedzīvotājs vārdā Vasiļs Čučupaks izveidoja "Holodnijara Republiku", kas centās panākt Ukrainas neatkarību. Tā pastāvēja no 1919. līdz 1922. gadam, kļūstot par pēdējo teritoriju, kuru pirms Ukrainas iekļaušanas [[Padomju Savienība|Padomju Savienībā]], ieņēma bruņoti neatkarīgas ukraiņu valsts atbalstītāji.<ref>{{Tīmekļa atsauce|url=https://gazeta.ua/articles/ukraine-newspaper/_na-vshanuvanni-otamana-osvyachuvali-nozhi/336125?mobile=true|title=На вшануванні отамана освячували ножі|last=Gazeta.ua|website=Gazeta.ua|access-date=2023-04-03|date=2010-04-20|language=uk}}</ref><ref>{{Tīmekļa atsauce|url=https://gazeta.ua/articles/culture-newspaper/_rosijskoukrayinska-vijna-nikoli-ne-pripinyalasya/598335|title="Російсько-українська війна ніколи не припинялася"|last=Gazeta.ua|website=Gazeta.ua|access-date=2023-04-03|date=2014-12-11|language=uk}}</ref>

1922. gadā Krievijas pilsoņu karš Tālajos Austrumos tuvojās noslēgumam, un komunisti pasludināja [[Padomju Savienība|Padomju Sociālistisko Republiku Savienību]] (PSRS) kā Krievijas, Ukrainas, Baltkrievijas un Aizkaukāza federāciju. Ukrainas padomju valdība bija gandrīz bez varas, saskaroties ar centralizēto monolīto Komunistiskās partijas aparātu, kas atradās Maskavā. Jaunajā valstī, ukraiņi, sākotnēji nativizācijas (''Коренизация'') un ukrainizācijas periodā baudīja titulētas nācijas stāvokli. Tomēr, līdz 1928. gadam, Josifs Staļins bija nostiprinājis varu Padomju Savienībā. Tādējādi sākās kultūras represiju kampaņa, kas kulmināciju sasniedza 1930. gados, kad republiku piemeklēja [[holodomors]] — masveida bads, kas prasīja vairāku miljonu cilvēku dzīvības. Poļu kontrolētajā Ukrainas daļā bija ļoti maza autonomija gan politiskā, gan kultūras ziņā, taču to neskāra bads. Pagājušā gadsimta 30. gadu beigās Ukrainas PSR iekšējās robežas tika pārzīmētas bez būtiskām izmaiņām.

== Skatīt arī ==
* [[Ukraiņu—padomju karš]]
* [[Poļu—ukraiņu karš]]

== Atsauces ==
{{atsauces}}

[[Kategorija:Kari ar Ukrainu]]
[[Kategorija:Kari ar Poliju]]
[[Kategorija:Kari ar Krieviju]]
[[Kategorija:Kari ar PSRS]]